PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

“Stradiņos” dzimusī. Otorinolaringoloģe Ligija Ķīse

V. Vāvere
“Stradiņos” dzimusī. Otorinolaringoloģe Ligija Ķīse
“Profesiju man izvēlējās vecāki, specializāciju ieteica krusttēvs, bet disertāciju aizstāvēju tādēļ, lai nevajadzētu dežurēt naktīs – profesoriem tas draud ļoti reti,” smejas Paula Stradiņa Otorinolaringoloģijas jeb ausu, kakla un deguna slimību klīnikas vadītāja asociētā profesore Ligija Ķīse. Un, kā zināms, katrā jokā ir arī daļa nopietnības.

Konsiliju speciāliste

"Esmu dzimusi Paula Stradiņa klīnikā - vistiešākajā nozīmē. Un tagad jau var teikt, ka arī pārnestajā, jo te pagāja mana internatūra, ordinatūra, aspirantūra, šī ir arī mana pirmā darbavieta. Mani vecāki nebija mediķi, taču man viņi vēlēja tieši šo profesiju. Laimīgi, jo mūsu izvēles sakrita. Neredzēju vajadzību tai pretoties," atzīst Ligija Ķīse.

Jau kopš bērnības Ligijas vecāki rūpējās, lai viņai tas izdotos: kad Ligija beidza pamatskolu, viņu pārcēla uz Rīgas 49. (tagadējo Hanzas) vidusskolu, mācīties ķīmijas klasē, jo - iestājeksāmens ķīmijā Medicīnas institūtā bija ļoti bargs. Taču ar medicīnu viņai iznāca saskarties jau daudz agrāk, jo Ligija bija ļoti slimīgs bērns. Vecāki viņu nelaida bērnudārzā, tāpēc, sākusi iet skolā, dabūja izslimot visas izplatītākās bērnu slimības pēc kārtas - šarlaku, masalas, garo klepu... Ligijai bija pat vidussauss iekaisums. Mātes brālis, Ligijas krusttēvs emeritētais profesors otorinolaringologs Ernests Gaudiņš vēlāk smējās, ka liktenis šo kaiti piespēlējis apzināti - lai topošā ausu ārste "no iekšpuses" zinātu, kā jūtas slimnieki, kam iekaisusi vidusauss. Daži jaunākie kolēģi vēl tagad nav piedalījušies nevienā ārstu konsilijā, toties Ligija to darīja jau bērnībā un bieži. Līdzko bija klāt kārtējā kaite, pie meitenes gultiņas sapulcējās trīs gudri speciālisti - krusttēvs Ernests, viņa sieva un vienlaikus krustmāte interniste Ilga, kā arī vietējās poliklīnikas pediatrs. "Tie bija veiksmīgāki konsiliji nekā daždien lielajās klīnikās notiekošie, jo katrs bez bailēm aizstāvēja savu viedokli, savukārt klīnikās pieņemts respektēt subordināciju," paironizē Ligija Ķīse.

Arī par specialitātes izvēli medicīnā viņai galvu nevajadzēja daudz "lauzīt" - profesors Gaudiņš, pieradis strādāt ar studentiem, spēja aizraut un ieinteresēt arī krustmeitu. "Viņš bija mierīgs, korekts. Ar cieņu izturējās pret kolēģiem, ar līdzjūtību un sapratni - pret pacientiem," atceras Ligija Ķīse. "Profesora lekcijas studentiem bija īsts aktiermākslas paraugdemonstrējums. Daudzi pasniedzēji nenovērtē priekšnesuma nozīmi, uzskata, ka galvenais ir pedagoga zināšanas, bet es tam nepiekrītu. Jo interesantāk, vieglāk, elegantāk nolasīta lekcija, jo labāk studenti uztvers vielu, atcerēsies iemācīto." Tagad profesore Ķīse, lasīdama lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē, patur prātā krusttēva mācību. Viņa ne vien ļoti nopietni gatavo lekcijas tēmu, bet arī domā par tērpu, ko vilkt, stājoties auditorijas priekšā. "Ārstiem jau nav lielas iespējas rādīt savas "štātes", darbā visi smukumi paslēpti zem baltā virsvalka, tad nu es izmantoju katru iespēju papucēties," Ligija Ķīse smejas.

Ar profesoru Ernestu Gaudiņu – “Viņš bija ļoti iecietīgs pret manām draiskulībām” Ar profesoru Ernestu Gaudiņu – “Viņš bija ļoti iecietīgs pret manām draiskulībām”
1. attēls
Ar profesoru Ernestu Gaudiņu – “Viņš bija ļoti iecietīgs pret manām draiskulībām”

Principa pēc!

Skolēna zināšanas bieži vien atkarīgas no skolā vai klasē valdošās gaisotnes. Ligijai laimējās - viņas vidusskolā moderni skaitījās nevis izklaidēties, bet mācīties. Turklāt sagadījās, ka viņas klase bija ne tikai ar ķīmijas, bet pat ar medicīnas novirzienu. Astoņi no Ligijas klasesbiedriem tagad ir ārsti, un šī interese izpaudās jau tolaik, skolā. Un vēl kāda necerēta veiksme - viņai izdevās apgūt svešvalodas, ko tajos laikos vairākums neuzskatīja par nepieciešamām.

"Vācu valodu sāku mācīties, pateicoties Lielā Oktobra Sociālistiskās revolūcijas piecdesmitajai gadadienai. Sešdesmitajos gados Rīgas skolās sākās pastiprināta sarak­ste ar Austrumvācijas jeb VDR skolēniem. Viņi rakstīja mums vēstules krievu valodā, bet Rīgas bērni atbildēja vāciski. Mana sarakstes partnere bija Elke Šneidere no Rostokas. Abas laikam tobrīd mācījāmies kādā sestajā klasē. Protams, vācu valodu es nezināju, bet tētis to prata un nāca man palīgā. Iestājos pat kursos un divus vakarus nedēļā braukāju no sava Purvciema uz nodarbībām centrā. Diemžēl beigas bija skumjas: Elke uzaicināja ciemos, bet mani ne pa lai da. Rezo lūcija uz iesnieguma bija skarba: vēstuļu draudzība nav pamats tam, lai dotos uz Vāciju! Elke tādu atteikumu nesaprata un apvainojās, tā arī nesatikāmies. Bet vācu valoda man vēl tagad ļoti noder. Savukārt angļu valodu es labi apguvu - principa pēc! Mana solabiedrene gatavojās studēt angļu filologos, un es taču nevarēju pieļaut, ka draudzene to prot labāk par mani. Tas bija stimuls censties. Paldies viņai par to!" priecājas Ligija Ķīse.

Vienu mēnesi stažējoties Jēnas universitātes ORL klīnikā Vienu mēnesi stažējoties Jēnas universitātes ORL klīnikā
Vienu mēnesi stažējoties Jēnas universitātes ORL klīnikā

Kas ir pikometrs?

Iestājeksāmeniem Medicīnas institūtā Ligija bija sagatavojusies. Bez labām zināšanām ķīmijā, fizikā viņai bija vēl viens pluss - spēlēja badmintonu un bija aizspēlējusies līdz republikas čempiones titulam, bet sportisti augstskolās vienmēr gaidīti. Arī eksāmenus viņi kārto atsevišķā grupā: ja eksāmenos topošajam ierindas studentam un sportistam ir vienāds punktu skaits, priekšroka - sportistam.

Tas notika fizikas eksāmenā. Visi saņēma uzdevumus un nolīka pār soliem, kad pēkšņi viens no topošajiem studentiem pacēla roku: "Vai jūs varētu man pateikt, kas ir pikometrs?" Ligija noskuma: tik jauks puisis un nezina mērvienības, eksāmenu viņš droši vien nenokārtos un institūtā netiks.

Tomēr viss beidzās labi - PSRS sporta meistars džudo un sambo cīņā Jānis Ķīsis institūtā tika uzņemts un otrā kursa sākumā jau kļuva par Ligijas vīru. Pirms kāzām Ligija vēl apmeklēja Rīgas Zooloģisko dārzu - zivis viņa bija redzējusi tikai fotoattēlos vai uz šķīvja ceptā veidā, tagad vajadzēja noskaidrot, kāds tas ķīsis īsti izskatās. Uzzinātais sagādāja vilšanos - maza, spuraina, asakaina zivtiņa, gandrīz neēdama, der tikai zupai... Jānis visos rādītājos krietni pārspēja sava uzvārda devēju ķīsi. Viņai bija žēl šķirties no sava meitas uzvārda Einere, jo ar to saistījās īpašs dzimtas nostāsts. Tajos senajos laikos, XIX gadsimta sākumā, kad vācu kungi latviešu zemniekiem piešķīra uzvārdus, Ligijas sencis savā apkaimē bijis vienīgais, kas mācējis lasīt, tāpēc viņam piešķirts uzvārds Einers, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē - viens. Skaista leģenda, taču Jāņa dēļ Ligija bija ar mieru visu mainīt un kļuva par Ligiju Ķīsi.

Makšķerējot Norvēģijā. Šajā vaļaspriekā Ligiju iesaistīja vīrs Makšķerējot Norvēģijā. Šajā vaļaspriekā Ligiju iesaistīja vīrs
Makšķerējot Norvēģijā. Šajā vaļaspriekā Ligiju iesaistīja vīrs

Pēc gada viņiem piedzima dēls Jānis, vēl pēc pusotra gada - Mārtiņš. Tagad par to var priecāties - vecākiem un bērniem neliela gadu starpība, kopā jautri ceļot, nodoties dažādām aktivitātēm, taču studiju laikā audzināt bērnus nebija viegli. Ne jau visām pasniedzējām šķita, ka bērni un medicīna ir savienojami jēdzieni, dažu sliktāku atzīmi Ligija saņēma nevis zināšanu, bet pasniedzēju principu dēļ. Lekcijas jaunajai ģimenei bieži vien vajadzēja apmeklēt uz maiņām, un parasti tas bija Ligijas pienākums. Iemesls vienkāršs: Ligijai bija labāks un skaidrāks rokraksts. Jānis biežāk auklēja bērnus un, turpinot trenēties džudo, pelnīja ģimenei iztiku. Un 1981. gadā abi reizē beidza institūtu.

Patīk operēt

"Par studiju laiku man ir vislabākās atmiņas. Mums laimējās mācīties pie izciliem pasniedzējiem, kas bija gan lieliski speciālisti, gan labi pedagogi - internists profesors Lazovskis, ķīmiķe Knēta, fiziķis Aukums, institūta rektors Korzāns. Pat ateismu un zinātnisko komunismu mums pasniedza kompetenti, cienījami pasniedzēji, pārlieku neapgrūtinot ar padomju ideoloģijas muļķībām," ārste Ķīse uzslavē.

Pēc institūta beigšanas par Ligijas Ķīses otrajām mājām kļuva Otorinolaringoloģijas klīnika Paula Stradiņa slimnīcā, bet par labāko skolotāju - profesors Ernests Gaudiņš. Varētu domāt - radu būšana... Nekā nebija!

"Viņš mani dresēja pamatīgi. Profesora operācijās es asistēju, gatavoju un lasīju referātus krievu valodā, kas nemaz tik labi man nepadevās. Reizēm - pat profesora vietā. Klīnikā nezināja, ka esam radi, vēlāk daudzi brīnījās. Pateicoties profesoram, sāku operēt - un man tas iepatikās. Šķiet, viņš jau tad, būdams spēku briedumā, sāka mani gatavot klīnikas vadītāja amatam. Arī disertācijas tēmu izvēlējos krusttēva iespaidā - "Iekšējās auss asinsrites regulācija sensonervālās vājdzirdības ārstēšanā". Profesors it kā paredzēja, ka tuvākajā nākotnē cilvēkus gaida strauja dzirdes pasliktināšanās un manas disertācijas tēma kļūs īpaši aktuāla. Tas, ka nodarbošos ar zinātni, gan bija pašas lēmums. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka man nepatīk mediķu mūžīgais nakts darbs. Naktīs ir veselīgāk gulēt, bet vakaros - būt mājās pie bērniem un ģimenes," Ligija Ķīse atkal smaida.

Astoņdesmito gadu sākumā populārs kļuva Organiskās sintēzes institūtā izgudrotais mildronāts. Tas pazīstams kā medikaments sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai, bet vidusauss procesi ir ļoti līdzīgi tiem, kas norit sirdī, tāpēc mildronāts piemērots arī dzirdes traucējumu ārstēšanai. Doktora disertācijā Ligija Ķīse apskatīja visdažādākās metodes vājdzirdības ārstēšanai, arī tajos laikos pie mums tik nepopulāro jogas metodi. Situāciju iekšējā ausī var uzlabot ar jogas vingrinājumu - stāvēšanu uz galvas. Tiesa gan, nevar likt slimam cilvēkam stāvēt uz galvas, taču būtiskus auss asinsrites uzlabojumus dod ne tikai medikamenti, bet pat gulēšana bez spilvena.

1993. gadā Ligija Ķīse aizstāvēja disertāciju un 1998. gadā tika ievēlēta par asociēto profesori.

 

Foto: no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada aprīļa numurā.