Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
Ilze GROPE
Ilze Grope ir Latvijas Pediatru asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Latvijas bērnu infektologu biedrības prezidente, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas izglītības un zinātnes daļas vadītāja. Taču visvairāk viņa priecājas, ja cilvēki viņu sauc par bērnu ārsti. Tas viņai šķiet pats lielākais pagodinājums.
Centrā dzimusi... lauciniece
"Mani vecāki nebija mediķi. Ar medicīnu bērnībā mani saistīja vienīgi tas, ka centrā dzīvojām Martas ielā, tieši aiz tuberkulozes dispansera. Kad man bija pieci gadi, vecāki pārcēlās uz Mārupi un es kļuvu par bērnu, kam nevajag braukt uz zooloģisko dārzu, lai uzzinātu, kāda izskatās govs, cūka, truši. Tos visus es varēju apskatīt turpat kaimiņu kūtiņā. Vecāki parasti bija darbā, mēs darbojāmies savā vaļā. Mums bija četras bērnības izklaides: dzīvošanās pa piemājas mežu, kur bijām uzcēluši būdiņu; dīķis ar visiem tā priekiem - varžu kurkuļiem, plostu, zivju ķeršanu; spēlēšana "dakteros"; koncerti un teātra izrādes, ko paši iestudējām un uzvedām, par skatītājiem pieaicinot vecākus, kaimiņus, radiniekus.
Skolas laikā daudz slimoju, mēnešiem, pat ceturkšņiem negāja uz skolu, toties rajona ārsti pie manis bija bieži viesi. Dakteri bija mīļi un iejūtīgi. Slimība man šķita kā viens liels noslēpums, kas ārstiem jāatklāj. Patiesībā ārsta darbs taču ir līdzīgs izmeklētāja darbam, vai ne? Skolotāji pie manis uz mājām nenāca, mācījos pati. Vecāki man ļoti uzticējās, nepārbaudīja, vai mājas darbi pareizi izpildīti un vai vispār sagatavoti. Tomēr centos no klasesbiedriem neatpalikt, lai gan teicamniece nebiju. Vidusskolā man vajadzēja daudz mācīties. Varbūt tieši tā bija mana veiksmes atslēga. Sapratu, ka dzīvē nekas nenāk viegli. Uzzināju, kas ir vilšanās, neizdošanās. Lai gan netrūka arī uzvaru un veiksmju. Kaut vai tas, ka mācījos Rīgas 4. vidusskolā - skolā ar angļu valodas novirzienu. Vēlāk man šī valoda lieti noderēja. Manuprāt, dzīvē viss sadalīts līdzīgi un visiem cilvēkiem dots vienādi - gan uzvaras, gan zaudējumi. Lielajiem ģēnijiem droši vien ir kāds liels trūkums citā dzīves jomā. Tie, kas pa vidiņu, var būt laimīgi, jo viņiem viss ir līdzsvarots.
Arī studiju laikā vajadzēja daudz mācīties. Ārstnieki un pediatri mācījās atsevišķi. Izvēle man bija skaidra, jau stājoties augstskolā, - tikai pediatros! Bērni man patīk kopš mazotnes. Ar prieku pieskatīju kaimiņu bērnus, spēlējos ar viņiem. Tagad zinu, ka labprāt strādātu arī ar veciem cilvēkiem. Diemžēl Latvijā veco cilvēku medicīna joprojām nav atdalīta. Domāju, ar laiku tāda specializācija noteikti notiks."
Bērnībā, trīs gadu vecumā
Labāk labs nekā slavens"Pirmie studiju gadi man nepatika. Vairākkārt domāju, vai studijas nepārtraukt. Ne jau tāpēc, ka daudz jāmācās, - pie tā biju sevi jau pieradinājusi. Es nesapratu procesa jēgu, šķita, ka mācības ir tālu no reālās dzīves. Nepatika ķīmija, fizika, anatomija - studenti taču nezina latīņu valodu, bet viņiem nezin kāpēc no galvas jāiekaļ nesaprotami latīņu teksti. Ļoti pietrūka saites ar pacientiem - tieši tā, kā dēļ studenti nāk mācīties medicīnu. Mācīties man iepatikās ceturtajā kursā, kad sākām apgūt klīniskos priekšmetus. Par laimi, tagad studiju programmas ir citādas.
Mana māsa medicīnai pievērsās laikam tieši manu stāstu dēļ. Gunta ir par mani piecus gadus jaunāka. Nācu mājās no studijām, mācījos grūto anatomiju un visus nosaukumus skaitīju Guntai priekšā, lai viņa mācību grāmatā pārbauda, vai es nekļūdos. Pa starpām stāstīju par pacientiem, izmeklēšanu, dažādus mediķu piedzīvojumus, no pasniedzējiem noklausītus un pašas nelielajā praksē piedzīvotus. Nav brīnums, ka Gunta izvēlējās ārsta profesiju. Tagad esam kolēģes. Gunta (Laizāne - aut .) ir pediatre infektoloģe un strādā tepat bērnu slimnīcā. Mums bija ļoti jauka grupa. Jaukāka pat nevar būt! Grūtākajos dzīves brīžos grupas biedrenes vienmēr bija klāt un palīdzēja, īpaši mana draudzene oftalmoloģe Arita Danilāne. Gandrīz visi mani kursabiedri tagad strādā savā specialitātē, tepat vien, Bērnu slimnīcā, viņi ir: gastroenteroloģe Ieva Eglīte, bērnu endokrinoloģe Iveta Dzīvīte, ķirurgs Olafs Volrāts... Viegli, ja ikdienā visapkārt savējie. No visā Latvijā pazīstamiem ārstiem mūsu kursā paralēlgrupā mācījās Juris Bārzdiņš, bijušais veselības ministrs. Taču, manuprāt, slavai nav īpašas nozīmes. Ārstam ir jābūt labam, nevis slavenam.
Pirmā ārstu prakse man bija Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 14. nodaļā. Nodaļas vadītāja, tagadējā Bērnu klīnikas virsārsta Ģirta Breiča vadībā apguvu infekcijas slimību ciklu un priecājos, ka mums, praktikantiem, atļauj darīt tik daudz. Kolektīvs bija draudzīgs, pacienti man patika, slimības šķita interesantas. Tobrīd neko citu pat vēlēties negribēju - tikai strādāt 14. nodaļā! Bet tikpat skaidri sapratu arī to, ka man te netikt. Bija PSRS beidzamie gadi, pēc beigšanas studentus gaidīja sadale, man nebija nekādas pazīšanās medicīnas sabiedrībā. Taču 1992. gadā viss jau bija mainījies - sadale vairs nepastāvēja un 6. kursa studentiem katram pašam vajadzēja atrast internatūras vietu, kas pēc gada kļūtu arī par darba vietu. Man veicās to sameklēt Infekcijas slimnīcā Linezerā. Taču dažas dienas pirms internatūras beigām profesore Ludmila Vīksna pēkšņi paziņoja: "Piedod, Ilze, bet mūsu ceļi šķiras!" Kāda vilšanās! Nelīdzēja arī profesores mierinājuma vārdi: "Viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu." Bet cik pravietiski izrādījās šie vārdi!
Nākamajā dienā nelaimīga atnācu pie savas internatūras vadītājas profesores Daces Gardovskas, pediatrijas katedras vadītājas, un pēkšņi saņēmu piedāvājumu strādāt viņas katedrā. Lieliska iespēja! Tobrīd jau biju sākusi voluntēt zarnu infekcijas nodaļā, tātad man bija arī saikne ar pacientiem. Jāteic, ka par voluntieri nostrādāju ilgi, līdz pat 2007. gadam, un tas man deva ļoti daudz. Vienlaikus strādāju arī pediatrijas katedrā - par vecāko laboranti, tad par asistenti, visbeidzot docenti, šobrīd par asociēto profesori. Katedras vadītājas ietekmē sāku rakstīt disertāciju. Profesore vienmēr apgalvoja: vajag skatīties uz priekšu un vēlēties izaugt!
Liela daļa no tā, ko tagad māku, zinu, ir profesores iemācīts. Viņa bija piemērs, kā strādāt medicīnā, vadīja mani profesionālajā dzīvē. Tagad slimnīcā vadu darbu ar rezidentiem, 108 jauniem, cerīgiem ārstiem, un pati cenšos rīkoties tā, kā reiz to darīja profesore - mēģinu palīdzēt topošajiem ārstiem izaugt. Man blakus strādā kolēģi, kas reiz bijuši mani skolnieki, - nobriedušas personības, kas vada un nosaka procesus, gudri speciālisti pediatrijā un apakšspecialitātēs, čakli ikdienas darba darītāji, skolotāji un sapņotāji. Diemžēl ne vienmēr, rūpējoties par saviem mērķiem un karjeru, viņi atceras un ir pateicīgi tiem, kas viņus reiz audzinājuši. Es te nedomāju pateicību tieši man personiski, bet gan augstskolai, kas viņus sagatavoja un palīdzēja kļūt par tiem, kas viņi ir tagad, - personībām."
Makšķerēšana kā vaļasprieks. Zivis Ilze ķer zivju dīķī
Mājās ir vislabāk!"Es ticu liktenim. Katru rītu mostos ar prieku: cik labi, ka atkal jauna diena, man ir dota iespēja daudz padarīt! Un tā bijis vienmēr - darbi, darbi, darbi... Bet pa vidu liktenis pasniedz kādu skaistu dāvanu. Par vienu tādu varu pateikties pat... Bilam Klintonam. Deviņdesmitajos gados viņš kopā ar sievu Hilariju bija vizītē Latvijā. Profesorei Dacei Gardovskai bija iespēja tikties ar Klintona kundzi, un tad dzima doma par divu valstu projektu medicīnā. Projekts tiešām tika realizēts: Latvijas ārstiem, medmāsām radās iespēja doties uz ASV stažēties un izstrādāt kopīgus zinātniskos projektus ar ārzemju kolēģiem. Vairāki ārsti to iesāka, taču laikam pietrūka pacietības, bet es izturēju. Paldies profesorei, jo viņa palīdzēja, bija stingra, virzīja mani uz priekšu, neatlaidās.
Ar Latvijas bērnu četrdesmit salmonellu kultūrām, ko bija savākuši mūsu mikrobiologi, rokas bagāžā devos uz ASV. Laboratorijā tās vajadzēja pārsēt, noteikt to bioķīmiskās īpašības, bet es taču to nepratu! Datoru redzēju pirmo reizi, ar internetu nebiju strādājusi, pat nemācēju sūtīt e-pasta vēstules. Latvijā nekā tāda vēl nebija. Tad vēl laboratorijas roboti, ar kuriem bija jāmācās apieties! Un kā veikt statistisko analīzi ar speciālu datorprogrammu? Tomēr apguvu to visu un vēl daudz ko citu. Pētījumu rezultāti bija pārsteidzoši: ar salmonelozi slimos bērnus mēs ārstējām ar trešās paaudzes cepstorīniem, bet salmonella pret šo terapijas veidu bija rezistenta. Kopā ar Wyeth Research Pearl River NY institūta darbiniekiem man izdevās to pierādīt un atrast bēta laktamāzi, kas šo rezistenci nosaka. Atklājās, ka tā ir unikāla - pirmoreiz pasaulē aprakstīta tieši Latvijas pacientiem. Doktora disertācijā devu tai nosaukumu CTX-M5. Sentluisā par šo atklājumu sniedzu interviju zinātniskam žurnālam, diemžēl Latvijā par to īpašu interesi neviens neizrādīja. Toties ikdienas darbā manam pētījumam ir praktiska nozīme. Amerika man deva daudz: bez profesionālajiem ieguvumiem pilnveidoju arī angļu valodas zināšanas, ieguvu partnerus zinātnē un daudz draugu. Paguvu pat apskatīties Ameriku. Savu valsti man parādīja Brenda Frie, BJC hospitāļa sekretāre. Viņa man deva iespēju redzēt ASV no otras puses, no vienkāršā amerikāņa viedokļa. Brīnišķīgs cilvēks! Viņa to darīja pēc savas iniciatīvas, nevis pienākuma dēļ. Man palīdzēja arī Sentluisas latviešu kopiena. Tomēr viegli nebija. Kaut vai sadzīve. ASV valdība apmaksāja mūsu mediķu dzīvošanu Amerikā, bet apstākļi bija vairāk nekā askētiski. Dzīvoju slimnīcas kopmītnē. Man bija ierādīta piecus kvadrātmetrus liela istabiņa: ar vaskadrānu apvilkts matracis, koka galds, sienā iebūvēts skapis. Pie logiem metāla žalūzijas, bet, kad tās atvilku, priekšā bija ķieģeļu siena. Un tad vēl tarakāni - lieli un resni kā jau Amerikā! Uz mājām drīkstēju zvanīt tikai reizi nedēļā, citu sakaru ar mājām nebija. Ai, kā es ilgojos pēc Latvijas! Kad darbs bija galā, saņēmu piedāvājumu palikt Amerikā, taču pārāk stipri mīlu Latviju, to, kas mani radījis, veidojis par cilvēku ar latvisku pašapziņu. Skaidri zinu, ka mana zeme ir Latvija."
Ar katedras mīļajiem kolēģiem
Labi cilvēki paver pasauli"Gandrīz visu dzīvē nosaka cilvēki, ar kuriem mums lemts tikties. Man šajā ziņā ļoti veicies. Gribu pieminēt dakteri Leonoru Šutko. Viņa strādāja infektoloģijas nodaļā, kurā es sāku voluntēt. Skaista, bet skarba sieviete. Slimnīcā daudziem bija radies iespaids, ka no viņas jābaidās. Taču es biju viņas mīlule. Daktere mani sauca par bērniņu, bijā ārkārtīgi laipna un daudz ko deva gan medicīnā, gan emocionāli, varu pat teikt - pavēra man citu pasauli. Pēc tam bija ļoti vērtīgs laiks 14. nodaļā pie daktera Ģirta Breiča. Esmu vadījusi novērošanas un diagnostikas nodaļu ar izcilu māsu un ārstu kolektīvu! Nodaļā strādāja visu paaudžu darbinieki, bet sapratāmies kā liela ģimene. Bagātinājāmies cits no cita. Nodaļu sākām veidot no nulles, nebija viegli, bet visu darījām ar smaidu un pozitīvām emocijām. Ļoti gaidīju rīta apgaitas - kā aizraujošu piedzīvojumu! Māsa ziņoja par situāciju, tad visi kopā apspriedāmies. Es negribētu strādāt doktorātā. Medicīnā viens nav karotājs. Pareizo ceļu vieglāk atrast kopā. Un tad pacients ir tikai ieguvējs.
Žēl, ka tas posms beidzās! Taču vietā nāca citi piedāvājumi, iespējas. Arī tagad mums ir lielisks kolektīvs. Parasti ierodos darbā jau pulksten septiņos, lai līdz astoņiem, kad būs klāt pārējie, sakārtotu domas, saplānotu darbus, ko deleģēt citiem. Visi zina, ka esmu ļoti aizņemta: studenti, rezidenti, pacienti, asociācijas darbi... Kolēģi vienmēr cenšas man kaut kā atvieglot dienas soli. Reizēm paver durvis: "Profesore, kad varēsiet, iznāciet uz brītiņu!" Kad izeju, mani jau gaida krūze karstas tējas! Esmu laimīga, ka arī ārpus darba man ir labi draugi. Diemžēl man pašai nepietiek laika draudzības kopšanai. Ja brīvajā laikā viņi mani nekur nesauktu, negādātu biļetes un neorganizētu tikšanās reizes, droši vien es nekur neietu un neko neredzētu."
“Ļoti svarīgs akmens manā ceļā, ko dāvinājuši kolēģi. Tas atgādina, ka nekad neesmu viena un man blakus ir mani mīļie kolēģi no observācijas nodaļas. Akmens, zem kura palikt ikkatru bēdu.”
Bērni piedzimst gudri"Jā, tā man šķiet! Manuprāt, bērns nāk pasaulē ar to prātu, kāds viņam būs, kad izaugs liels. Dzīves laikā mēs savācam tikai pieredzi, nevis saprašanu. Tieši tāpēc es ar bērniem neucinos, izturos nopietni un kā pret saprātīgiem cilvēkiem. Strādāju vecumposmā no zīdainīšiem līdz bērniem 17 gadu vecumā. Vismīļākie man šķiet dažus mēnešus veci bērniņi, kad viņi vēl ir pūkaini kā pūpoliņi. Otrs mans mīļākais vecums ir bērni no diviem gadiem līdz skolas laikam: jau māk runāt, bet nav iemācījušies mānīties - ko domā un jūt, to arī atklāti saka.
Varbūt tas nav pareizi, bet nespēju nepieķerties saviem pacientiem, kā mēdz teikt, ielaižu viņus sirdī. Protams, reizēm pēc tam ir ļoti smagi. Tad, ja nespēju palīdzēt... Atceros kādu pacienti savu darba gaitu sākumā. Meitenītei bija sirdskaite un vienlaikus salmoneloze. Turklāt viņa bija bārene, vecākiem tāds slims bērns nebija vajadzīgs. Ķirurgi atteicās viņu operēt, lai neinficētu aparatūru. Radās komplikācijas - sirdī izveidojās trombs, atrāvās un nosprostoja vienu no lielajiem asinsvadiem. Desmit mēnešus vecai meitenītei amputēja roku. Kad aizgāju viņai pakaļ uz reanimāciju un ieraudzīju to mazo rokas stumbenīti... Tajā brīdī domāju, ka tūdaļ zaudēšu samaņu. Sajūtas, ko nespēju aprakstīt... Bet vajadzēja saņemties un iet tālāk. Par laimi, liktenis mani ir saudzējis un tādu brīžu nav bijis daudz. Reizēm gribu būt ar tādu prātu kā seriāla dakterim Hausam - visu saprast, atklāt, atrisināt. Tas, kā viņš strādā, ir īsta izmeklēšana! Taču reālajā dzīvē tik ģeniālu ārstu laikam nav. Turklāt arī Hauss nav bez grēka. Nepieklājība, sabiedrības normu neievērošana... Kā jau teicu: ja liktenis kādam kaut ko dod, tad citā vietā kaut ko atņem!"
Foto: Imants Prēdelis un no Ilzes Gropes arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada aprīļa numurā
