Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā.
Daktere Latkovska bijusi vairākos atbildīgos amatos, sākot jau ar pirmo darbavietu Madonas slimnīcā, kur, būdama tikko augstskolu pabeigusi jaunā speciāliste, tika pie nodaļas vadīšanas un galvenās pediatres pienākumu pildīšanas Madonas rajonā. Vēlāk enerģiskajai un atbildīgajai ārstei uzticēja neiznēsāto bērnu nodaļas izveidošanu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Deviņus gadus Dr. Latkovska bija arī valsts galvenā neonatoloģe. Tagad, cienījamā vecumā, viņa nokārtojusi sertifikāciju, lai turpinātu mazo pacientu ārstēšanu medicīnas centrā ARS.
Internetā ceļoja simtgadnieku atziņas, un viena no tām bija: dari lietas, ko nekad agrāk neesi darījis. Būt aktīvā pozīcijā — vai tā ir arī jūsu recepte labai formai?
Noteikti! Šādu dzīves pozīciju simtprocentīgi atbalstu un cenšos ievērot savā dzīvē. Tā es bēgu no vecuma.
Pamatskolas gados nebiju pārāk aktīvs un draiskulīgs bērns, bet, kad atnācu uz Rīgu mācīties Feldšeru un vecmāšu skolā (Rīgas 2. Medicīnas koledža — red.), man prātā bija dažādi stiķi un niķi, gribēju visur iesaistīties, bez ikdienas darbiem uzņēmos arī sabiedriskos pienākumus, man šīs aktivitātes bija pat fiziski nepieciešamas. Līdzīgi bija vēlāk, kad pēc Medicīnas institūta beigšanas mani norīkoja strādāt uz Madonas slimnīcu, jo vadīju ne vien Bērnu nodaļu, bet arī rajona medicīnas darbinieku arodbiedrību.
Aktīvā dzīves pozīcija noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc nesēžat mājās kā pensionāre, bet joprojām konsultējat mazo pacientus vecākus?
Jā, es strādāju medicīnas centrā ARS. Man ir liela slodze — nedēļā tikai viena brīvdiena. Vasarā ir mazliet mazāk darba, bet ziemā, kad plosās gripa, dažkārt sanāk strādāt 10—12 stundas dienā, un arī tad nevar pagūt visu izdarīt. Taču bez darba es nespētu dzīvot, tad par slimībām un aiziešanu vien vajadzētu domāt. Turklāt mani pacienti ir bērni, un viņi neļauj novecot. Darbs man sniedz gandarījumu un uztur pie dzīvības.
Vēl viena atziņa, ko teica kundze, kurai bija 116 gadi: devītais gadu desmits bijis labākais viņas dzīves laiks. Tas ir par to, ka nekad nevaram zināt, kādu līkloci vai kūleni apmetīs dzīve.
Man ļoti patika tie divpadsmit darba gadi, kas, sākot ar 1962. gadu, aizritēja Madonas slimnīcā, kur nonācu pēc augstskolas beigšanas. Gan es, gan daudzi mani kolēģi bijām jauni, aktīvi, daudz ko paguvām izdarīt, kaut tolaik valdošais sovjetisms bija drausmīgs. Slimnīcai trūka medikamentu, medicīnas instrumentu, piederumu, palīglīdzekļu, gultasveļas. Atceros, kā braucu uz Maskavu pirkt antibiotikas vai kā veļu mērcām vannās un mazgājām, lai būtu ko klāt uz pacientu gultām. Bija arī problēmas ar apkures sistēmu. Gāju pat atgaisot radiatorus, lai tie pienācīgi sildītu, taču, īsti neprotot to darīt, appludināju vairākas slimnīcas telpas. Pēc tam pieskatīju kurinātājus, kas bija sīvā cienītāji, lai tie skaidrā prātā vismaz nostrādā savu maiņu un neatstāj slimnīcu neapkurinātu. Negribēju, lai atkārtotos pieredzētā situācija, kad Dzemdību nodaļā visi piecpadsmit jaundzimušie saslimst ar pneimoniju.
Atskatoties uz to laiku, jāsaka — biju ļoti prasīga vadītāja. Vajadzēja būt diplomātiskākai, tagad es tik strikti nerīkotos.
Fantastisks laiks manā dzīvē sākās, kad pavērās iespējas ceļot. Ceļojumu laikā jūtos pārlaimīga, bet pēc tam — uzlādēta ar pozitīvām emocijām. Ceļošana mūsu laikos dzīvojošajiem ir milzīga priekšrocība, par kuru manu vecāku paaudze nemaz nevarēja sapņot. Nezinu, kam par to lai pateicos — liktenim vai Dievam.
Ja palūkojat uz savu dzīvi, noteikti bijuši gan grūti, smagi brīži, gan lieli, skaisti pacēluma brīži. Kuri vairāk ļāvuši tapt dzīvesgudrākai — laimīgie vai sāpīgie?
Laikam jau tie sāpīgie, jo dziļāk iegulstas prātā un dvēselē, norūda un izskolo, reizēm satriec. Caur tiem vairāk apzinies dzīves vērtību un savu ceļu dzīvē. Saproti, ka viss ir tik zūdošs un gaistošs. Ja pēc grūtiem un smagiem dzīves brīžiem spēj celties un iet, ir ļoti labi. Pagaidām man tas izdodas.
Vairākkārt esmu uzveikusi vēzi, divus gadus biju piekalta invalīdu ratiņiem. Kad uzzināju diagnozi, pirmajā brīdī šķita, ka zeme atvērsies zem kājām. Tādos smagos brīžos mobilizējos, cīnos, nevis čīkstu, jo zinu, ka mūsdienu medicīna spēj daudz. Turklāt slimībai nepatīk cīnītāji.
Man bija bažas, vai pēc pārciestajām slimībām pietiks spēka ceļot, kas ir būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Vispirms izvēlējos tuvāku galamērķi — ar draugiem devos uz Karpatiem. Varat iedomāties, cik priecīga jutos, kad biju godam izturējusi ceļojumu! Drīz vien posos tālākā ceļā, uz Izraēlu. Dažkārt šķita — diez vai spēšu izturēt karsto sauli, taču sakodu zobus un, dodoties uz apskates objektiem, neatpaliku no pārējiem ceļotājiem. Gide pat izteica apbrīnu: “Jūs gan esat varonīga! Spējat izdarīt vairāk nekā dažs labs no ceļotāju grupas.” Tad divas trīs reizes gadā kaut kur aizbraucu. Augustā došos uz Itāliju, bet oktobrī — uz Botsvānu.
Esat stāstījusi, ka mamma jūs ar brāli un māsu uzaudzinājusi viena pati, tāpēc zināt, kas ir trūkums, bads. Bet, ja varētu, kādās bērnības atmiņās jūs atgrieztos, vēlreiz izstaigātu?
Noteikti atgrieztos savā bērnības zemē, savās mājās, kuru vairs nav. Dziļi atmiņā iespiedušās karstās vasaras, karstās lielceļa smiltiņas, kas vijās garām mājām. Un tikai saule, saule, saule un vecāku mīlestība.
Es nāku no ļoti trūcīgas ģimenes. Mamma mūs, trīs bērnus, sūrajos pēckara gados izaudzināja viena, jo tēvs, lai izvairītos no padomju varas represijām (viņš vācu laikā bija ciema vecākais), kara beigās emigrēja uz ASV. Atceros, tas notika 1944. gada vasarā. Es tupēju pie siena šķūņa un gauži raudāju, saprotot, ka tēvs pamet mājas, iespējams, uz neatgriešanos. Uzaugt bez tēva — tas ir viens no manas dzīves sāpīgākajiem zaudējumiem. Es viņu dzīvu vairs nesatiku — kad 1994. gadā apciemoju radus ASV (uz šo valsti trimdā devās arī mans tēvabrālis), aizgāju nolikt ziedus uz tēva kapa kopiņas.
Zaudējām ne vien tēvu, bet arī dzīvojamo māju. Kad dzimtajam ciemam pāri gāja frontes līnija, tā nodega. No uguns liesmām paglābās tikai klētiņa, ko pēc kara, atgriežoties no bēgļu gaitām, pieaugušie pārbūvēja, lai mums būtu kur mitināties. Trūka pārtikas, trūka drēbju. Vēl joprojām nevaru aizmirst, ka, mācoties pamatskolā, nevarēju piedalīties sporta stundās, jo... nebija ne apavu, ne sporta tērpa.
Nepietiekamā uztura dēļ biju tieva kā skals, bet, kad mācījos Feldšeru un vecmāšu skolā, saslimu ar plaušu tuberkulozi. Slimība skāra arī labās rokas locītavu, bija pat tā, ka ar grūtībām spēju roku pacelt, nevarēju rokā noturēt ne karoti, lai paēstu, ne pildspalvu, lai rakstītu. Mani izglāba tēva sūtītais streptomicīns no Amerikas. Šeit tas nebija tik kvalitatīvs, turklāt pati nevarēju zāles iegādāties pietiekamā daudzumā.
Ar tēvu nodibinājām sakarus pēc Staļina nāves 1953. gadā. Viņš mums rakstīja vēstules un arī sūtīja pakas, kur bija apģērbs. To pārdevām komisijas veikalā, bija mazliet naudas iztikšanai gan man, gan brālim.
Tomēr trūkumu cietu arī studiju gados. Ģimene mani nevarēja materiāli atbalstīt, tāpēc vajadzēja iztikt ar stipendiju — par šo naudu bija gan jāapģērbjas, gan jāpaēd. Atceros, ka vārīju zupu no ūdens un kartupeļiem, kā aizdaru izmantojot vien karoti skābā krējuma.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada augusta numurā
