Sieviete kustībā. Kardioloģe Silvija Hansone

Tomēr nevaru nepajautāt: kas jums ir 1. slimnīca - liktenis, nejaušība vai dāvana? Vai netraucē aizgājušo kolēģu ēnas?

Man vienmēr ir personiska attieksme pret lietām un notiekošo. Tajā situācijā mana nostāja bija vienkārša: es te stāvēšu, pirms vārtiem vai aiz vārtiem, bet es gribu te palikt. Tomēr 4. janvārī, kad atsāku strādāt, jutos neierasti - it kā citā vietā, citā vidē. Pēc tik gariem gadiem, kas tik intensīvi nostrādāti kardioloģijas nodaļā, tagad... ambulatorās pieņemšanas un dienas stacionārs. Dīvaini. Viss vēl nav apzināts un izsāpēts. Bet pulkstenis dzen uz priekšu. Esam atdzīvinājuši vietu, kurai bija lemts iznīkt, - 1. slimnīcu. Vēl decembrī nezinājām, vai aprīlī te būsim un pa logu iespīdēs saule, vai te būs darbs. Daudzi aizgāja, kuriem nevajadzēja aiziet, bija lielas traģēdijas. Mēs, palicēji, nezinājām, kā tiksim galā, vai mūsu piedāvājums pacientiem būs nepieciešams, vai būsim viņiem interesanti jaunajā formā. Jau janvāra beigās kļuva skaidrs, ka esam vajadzīgi, veidojam jaunus piedāvājumus, attīstāmies.

Cik gadus te strādājāt iepriekšējā dzīvē?

Skaitīšu no savas meitiņas gadiem. Viņa man piedzima divas nedēļas pirms valsts eksāmeniem Medicīnas institūtā. Aiz laimes par savu Lindiņu eksāmenus noliku ļoti labi. Kad meita sāka iet sešgadniekos, pie 1982. gada pieliekot vēl sešus klāt, tātad 1988. gadā, atnācu uz klīnisko ordinatūru. Man bija jau divi mazi bērni, Arnim tikai trīs gadi. Liktenis vai nolemtība, bet atkal nokļuvu labās rokās.

Institūtu beidzot, netīšām pēc sadales nonācu rūpnīcas VEF slimnīcā un kļuvu par ceha ārsti. Nodaļas vadītāja, daktere Valentīna Maksimova, uz vefu bija pārnākusi no 1. slimnīcas. Bet es, gluži zaļa iesācēja, visu laiku atrados viņas apmācībā. Valentīna Maksimova ielika ļoti labus pamatus terapijā, bija skolotāja praktiskajā medicīnā, un tas lieliski noderēja pēc teorētiskās sagatavošanas institūtā. Ja man gadījās kāda akūta situācija ambulatorajā pieņemšanā, zināju, kur varu doties pēc padoma. Viņa teica: tev arī būs ņuhs - īpašā sajūta, ko kurā brīdī ar pacientu darīt. Viņa gāja palātā, acis bija pierē - un acis bija arī pakausī. Viņai bija sajūta! Neticēju, ka arī es tā reiz spēšu. Tagad saprotu, ko skolotāja teica, un pati ļoti daudzas lietas daru uz sajūtu.

Ko nozīmēja būt ceha ārstam?

Tas ir tāds ārsts, kam uzticēti darbinieki kādā no cehiem. Manējā skaitījās veselībai kaitīgi apstākļi, jo sievietes gāja pensijā pēc 45 gadu sasniegšanas. Ceha ārsts pieņēma poliklīnikā, vajadzēja iet uz cehu, skatīties, ko var uzlabot. Vismaz vienu lietu atceros. Caur telpu, kur strādā ja sie vietes, veda ķīmiskas vielas, bet viņām neskaitījās darba kaitīgums. Izcīnīju, ka caur šo telpu vairs neved ķīmiskas vielas. Šķiet: kas tur? Bet - lai kaut ko mainītu lielajā vefā!... Un tad daktere Maksimova mani pavirzīja uz mācīšanos: cik ilgi te strādāsi, ej mācies! Tas sakrita ar laiku, kad meitiņa sāka iet skolā, un arī es sāku mācīties klīniskajā ordinatūrā...

...Rīgas 1. slimnīcā!

Pēc visām pārējām nodaļām kardioloģijas 3. nodaļa bija pašās beigās. Man uzreiz piedāvāja dežūras. Aicinājumu dežurēt kardioloģijas nodaļā uztvēru kā lielu iespēju un apbalvojumu. Biju apguvusi Valentīnas Maksimovas skolu, caur viņu - arī 1. slimnīcas darba sistēmu. Interesanti, ka tagad sadarbojamies tādējādi, ka viņa kā ģimenes ārste sūta savus kardioloģiskos pacientus pie manis. Un to atkal uzskatu par lielu pagodinājumu sev.

Ko saprotat ar vārdu savienojumu "1. slimnīcas skola"?

Tā bija slimnīca ar tradīcijām kopumā un kardioloģijas nodaļa - īpaši. Tradīcija, ko ielika profesors Jūlijs Ašelēvičs. Kardioloģijas nodaļa bija vieta, kur koncentrējās smagākie slimnieki. Droši vien tāpat varēja teikt jebkurš ķirurgs par savu ķirurģijas nodaļu un jebkurš ginekologs par savu ginekoloģijas nodaļu. Bet mūsu darbdiena patiešām bija tāda, ka bieži nemaz nezināju, kas notiek citās slimnīcas nodaļās. Kā smēju - mums ir darbs bez tiesībām iziet. Nevis tāpēc, ka nedrīkstētu, bet visi speciālisti nāca pie mums - lors, ginekologs, ķirurgs, jo mūsu slimnieki paši nekur aiziet nespēja. Vienmēr jutām lielu atsaucību no kolēģiem citās nodaļās. Un pēkšņi tā visa vairs nav...

Kad apzināti izvēlējāties kardioloģiju?

Tagad 3. kursa rezidents paziņo - būšu kardiologs. Man tā nebija. Man viss ir veiksmīgi sagadījies. Liktenis, vai? Nezinu. Es lietas redzu kā plūstošu upi. Nevajag pasīvi paļauties straumei, bet mēģināt aizķerties aiz tā zara, kas tev šķiet svarīgs, kas uz tevi skatās, kas tevi uzrunā. Atsaukties un izmantot kādu jaunu iespēju, pat nezinot, kas īsti būs un kā notiks. Kā vienu no iespējām uztvēru piedāvājumu piedalīties kardiopulmonālās apmācības kursos augustā, kad slimnīcā valdīja liela neskaidrība par nākotni. Ģimenē decembrī nupat bija ienācis mazs knauzerīts - Lindiņas meita, un vecmāmiņa pēkšņi paliks bez darba! Nē! Plūstot pa straumi, neatgrūdu to zaru, ko pamanīju.

Varējāt arī nepamanīt.

Bet es ieraudzīju. Nekad agrāk neesmu saņēmusi tik daudz apmācības piedāvājumu kā beidzamā pusgada laikā. Kopumā lekcijas lasu jau piecpadsmito gadu. Bet aizsākums atkal ir tīrā nejaušība.

Pirms 15 gadiem Latvijā iebrauca amerikāņu mediķi ar ļoti labu apmācību programmu - cilvēku glābšana jeb kardiopulmonālā reanimācija. Perfekti izstrādāta programma, ar algoritmiem. Ļoti konkrētas lietas ar katrai situācijai noteiktu lietu kārtību. Pirmās reanimācijas lelles. Un tad man pajautāja, vai es vēloties pati apmācīt. Kāpēc tieši mani uzrunāja? Laikam jau biju pamanāma. Man parasti ir simtiem jautājumu, viss šķiet tik interesants, cenšos raisīt diskusiju. Tā sākās vēl viens virziens manā darbībā un kolosāls kardiopulmonālās reanimācijas instruktoru kolektīvs. Glābējkomanda: Viktors Saksons, Ilana Šapiro, Ausma Strautmane. 14 gadu laikā visu Latviju esam apbraukājuši, mācot cilvēku glābšanu.

Specializāciju kardioloģijā taču izvēlējāties apzināti?

Nekā! Arī tā tika piedāvāts kā zariņš, kuru, peldot pa straumi, aizķēru. Nodaļas vadītājs rosināja mācīties ehokardiogrāfiju. Nezināju, ka šī metode man tik ļoti patiks. Tā piedāvā tādas iespējas! Metode ir nesāpīga pacientam un ļoti informatīva, kardiologa rokās pilnīgi neaizstājama. Kā man tā palaimējās, ka man to piedāvāja?!

Jūs protot tā īpaši saprasties ar saviem studentiem. Kur noslēpums?

Es cenšos saprasties. Man ne viss patīk, ko un kā viņi dara. Un viņiem droši vien kaut kas nepatīk manī. Mēģinu viņus uzņemt kā savus bērnus. Pati atceros, kā man klājās, kā domāju viņu gados. Gribētu, lai tā izturas pret mani un lai pret maniem bērniem citās vietās izturas tā, kā es attiecos pret saviem studentiem. Īpaši jāpalīdz jauniešiem, kas jūtas bikli, kas domā, ka nevarēs uzrakstīt bakalaura darbu. Patīk viņus iedrošināt, parādīt ceļu, kā virzīties.

Man ļoti patīk gatavot lekcijas par klasiku - elektrokardiogrāfiju. Kā metodei tai ir vairāk nekā 100 gadu. Kardiogramma nemainās, bet ir atkal cita auditorija un vajadzīga citāda interpretācija. Lekcijas nekad nevar būt sarakstītas visiem gadījumiem, pat klasika ne. Jo arī tā attīstās. Šobrīd sāku pasniegt klasiku ātrajai palīdzībai, bet tas ir citādi nekā par elektrokardiogrāfiju stāstīt ģimenes ārstiem.

No otras puses, lekciju lasīšana ir papildu naudiņu zīmēšana. Kad bērni bija mazi, reiz Lindiņa teica - mammīt, tev gan labi, tu vari sestdienā naudiņas zīmēt... Bija reizes, kad bērni pārmeta - mammīt, tu solīji: būšu, būšu... bet tu atkal nebiji. Kādu reizi, kad pēc garas un mokošas dežūras mājās pasūrojos - šodien esmu pārdežurējusies, saņēmu pretī - to tu esi teikusi jau vairākas reizes...

Mans tētis nav dzejnieks, bet viņam pieder daudzi kolosāli teicieni. Šis, piemēram,  - brīvību acīs ieliek naudiņa kabatā. Taisnība. Neesmu ņēmusi nevienu kredītu un nenosodu tos, kuru dēļ tagad visi maksājam. Bet tā nebrīvība, kāda viņiem uzlikta, ir drausmīga. Naudiņa mums nepieciešama tik daudz, lai mēs iegūtu tik nepieciešamo brīvību - sportot, aiziet uz baleta nodarbību, nopirkt grāmatu. Vai man ir svarīgi dabūt vairāk naudiņas, lai varētu nopirkt trešo mēteli? Protams, nē! Man ir svarīgi, lai mana ģimene justos labi, lai mammai, tētim un visiem pārējiem turas veselība, lai varam izglītoties, izkustēties.

Kā jūsu pacientus ietekmē mainīgā ekonomiskā situācija?

Tagad esmu attālināta no ļoti smagiem pacientiem. Jā, arī šodien viņi reizēm stāsta šausmīgas lietas par savu dzīvi, bet, godīgi sakot, es ļoti maz tajā ieklausos. Visās lietās, arī ārsta kabinetā, mēs varam mainīt tikai to, ko varam. Pārējos gadījumos varam mainīt tikai savu attieksmi pret notikušo. Es neesmu glaudītāja. Pacientam pa durvīm jāiziet ar rezultātu. Stacionāra nodaļā, ja stāvoklis nav kritisks, var parunāties ilgāk. Te [ambulatorajā pieņemšanā - red.] pacientam uzreiz vajadzīgs rezultāts. Salīdzinoši īsā laikā notiek ārkārtīgi intensīvs darbs. Bet šī nepieciešamība citādi ātri reaģēt man ļo-o-oti patīk! Ierobežotajā laikā visas pacienta problēmas nevar atrisināt, tātad jārisina tā, ar kuru viņš atnācis. Uzreiz jāizšķir, ko darīt nekavējoties, ko var atlikt vai darīt citādi. Tāpēc, darbiņu darot, gandrīz nerunāju ne par ko citu. Neesmu no tiem ārstiem, kas čubinās ap pacientu. Biežāk esmu strikta kā policists, kam viss ātri jāsaliek pa plauktiņiem.

Dabas dotais raksturs atbilst profesijai vai izvēlētā profesija veidojusi raksturu?

Nevaru sevi iedomāties nevienā citā profesijā. Varbūt vēl par juristi, kas arī nozīmē iespēju palīdzēt cilvēkiem. Lai arī esmu vienpate, man ir nepieciešama sadarbība ar cilvēkiem, palīdzēšana, līdzatbildība, līdzestība. Medicīna manī ielējusi daudzas lietas, ko nebūtu iepazinusi un nebūtu sapratusi bez sastapšanās ar sāpēm, ar patiesām traģēdijām. Tagad māku atšķirt lielu no maza. Iedomājieties - ieved nodaļā divus smagus slimniekus, un man jāizšķir, kuru glābt pirmo. Kādu laiku strādāju par sanitāri un vasaras praksē par operāciju māsu traumu slimnīcas neatliekamo operāciju zālē. Kad no rīta pēc dežūras braucu trolejbusā un dzirdu - šuk, šuk kņada par kaut kādu nekompostrētu talonu, domāju: ja jūs, mīlīši, zinātu, kas šai naktī Rīgā noticis!...

Šajā ziņā man dzīvē ir viegli - tās, kas citiem ir problēmas, ārstiem vairs nav, viņi dzīvo it kā citā dimensijā. Kur citi no sīkumiem taisa traģēdijas, man uzacs nenoraustās. Jo man ir gadījies stāvēt aiz svītras, kad neesi spējis glābt, kad neesi pratis izdarīt līdz galam. Pārējais pieder dzīves ikdienai.

Arī citu ausīm paskarbie mediķu jociņi...

Es redzu dzīvi diezgan smieklīgā gaismā, un dažādas situācijas cenšos uztvert no smieklīgās puses.

Man ļoti patīk pasmieties par sevi, bet uztraucos, ka savu humoru vai sarkasmu nepārnesu uz citiem. Man ir diezgan asa mēle, varu pāršaut pār strīpu. Visādas lietas atgadās arī pēc 50 gadiem, līdzīgi kā filmā par smieklīgo skuķi. Piemēram? Piemēram! Braucu ar sabiedrisko transportu. Tehnika dažās niansēs diemžēl nekalpo mums, bet mums jākalpo tai. Pret to saceļas visa man būtība. Tā iznāk, ka viena pietura man jānobrauc bez biļetes vai jāiet ar kājām. Kontrolieri zina šo niķi, esmu maksājusi soda naudas, un  mana ģimene apsmaida mani par šo vizināšanos. Nu, lūk. Aizbraucam uz Riekstukalnu slēpot. Līst lietus. Esmu atdevusi savu biļeti, viss ir beidzies, nevaru sagaidīt dēlu. Labi, pacelšos viņam pakaļ, lai taču brauc vienreiz lejā! Domāju: ko tur dežurantam pieteikšos un skaidrošu, kāpēc bez biļetes kāpju pacēlājā. Bet dēls: "Ne jau man tu brauci pakaļ. Mammucīt, tev ir iestājies ieradums braukt bez biļetes!"

Es nebaidos pasmieties par sevi. Bet tik daudz, cik smejos par sevi, nedrīkstu atļauties pasmieties par citiem, nedrīkstu viņus aizskart. Taču aizraujos...

Bet man ir sava nostāja par visu, un mani bieži nokaitina gan ļaudis, kuriem nav sava viedokļa, gan situācijas, kad manāms viņu glumums... Tad man pagrūti novaldīties bez komentāriem.

Kā ir sadzīvot ar savu viedokli?

Tas prasa mazliet drosmes, mazliet pašapziņas. Kas tad veido mūsu pašapziņu? Apkārtējo atbalstošā attieksme, labi padarīts darbs, apziņa, ka esi savējiem labu darījis un esi saskaņā ar saviem tuvākajiem. Vai esmu ērta? Nē, es neesmu ērta, un mans viedoklis nav ērts. Bet viedoklis ir svarīgs tad, kad tas nav visiem ērts. Ja būs kā visiem, kāda tam vairs jēga?

Lai cik aizņemta esmu, nesaku, ka man nav laika. Man ir uzdāvināts laiks, daudz laika. Jo patiesībā daru visu to, kas man patīk. Un tam man vienmēr ir laiks. Draudzību kopju ar cilvēkiem, kuri neuztraucas, ka nezvanu katru vakaru. Viņi lieliski zina, ka esmu, ka atsaukšos, tiklīdz būs nopietna vajadzība. Viņi ir mani savējie.

Kas ikdienai piešķir adrenalīnu, gandarījumu?

Ziemā slēpošana un slēpes. Uz pirmajām slēpēm mūs ar māsu uzlika tēvs. Studiju gados to darīja draugi. Tad nāca pašas bērni, paaugās, māte atkal tika uzlikta uz slēpēm. Šobrīd jaunieši brauc ar dēļiem, es ar slēpēm.

Esam sportiska, kustīga ģimene. Esmu mācījusies peldēt, studiju laikā dzīvoju Ačkupā, ar draudzenēm no 1. klases gan slidojām, gan gājām mākslas vingrošanā. Visu mūžu kopš trīs gadu vecuma esmu dejojusi. Par to esmu ļoti pateicīga mammītei, ka viņa mani - tādu neveiklu knīpu - aizveda uz deju pulciņu. Tagad mazliet darbojos klasiskajā baletā. Tā ir vieta, kur varu piepildīt visas tās vēlmes, ar kurām esmu nodarbojusies iepriekš. Tas nav deju kolektīvs, kur neieradies dalībnieks izjauc mēģinājumu. Balets ir mūzika un kustība, skolotāja ar savu nostāju un pašapziņu. Balets būtībā ir cilvēka stāja, ārējās izpausmes harmoniska saskaņošanās ar iekšējo pasauli.

Kas dod enerģiju? Iespēja labi izgulēties, pietiekamu stundu skaitu, protams, izbijuša dežūrārsta sapnis! Man patīk skriet, skrienu pa noteiktu trasīti mežā, galva ir tukša, skābekļa pārpārēm. To diemžēl nedaru bieži un regulāri, jo nevaru skriet pēc darba un pārgurusi. Dēls uzdāvināja botas komplektā ar čipu uz rokas, kas rāda, cik esi noskrējis un cik ilgā laikā. Dēls skatās un tincina: kāpēc tu apstājies? Es apstājos, lai salasītu smukās lapas! Tādi mūsu jociņi un humora pilnā saprašanās. Atzīstos - bērni ir stimulējuši mani kļūt labākai, klusākai, mierīgākai, iemācījuši nebūt asai. Viņi divatā mobilizējās, apvienojās un mani audzināja vairāk nekā es viņus...

Patiesībā viss nāk no ģimenes, no mājas, visvienalga, nabagāka tā vai bagāta. Saviem bērniem esmu teikusi: lai kas un kā jums ir gadījies, nāciet uz māju, visu sakārtosim. Šo iespēju esmu novērtējusi visos dzīves līkločos jeb upē, kurā peldu. Mana lielākā bagātība - mani cilvēki un mājas kā vide, kur atrodos. Kā sajūta, kurā stiprinos. Viss, kas ar mani noticis un vēl notiks, atkal būs kāds no iespēju zariņiem. Atskatoties uz aizgājušo - esmu izmantojusi manā ceļā pasviestās iespējas un priecājusies: kā man atkal laimējas!

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva