Saudzēt sevi – citiem... Radioloģe Māra Epermane
Un vēl jūsu kolēģi saka: „Ieradās Māra, uztaisīja revolūciju, un nu viņa atkal ir lielā gabalā - rīko revolūciju citur." Kur tad jūs pašlaik esat un ar ko nodarbojaties? 
(Smejas.) Droši vien automašīnā starp Rīgu un Valmieru. Vai varbūt Rīgas ielu sastrēgumā un pa tālruni risinu problēmas ar kādu no sadarbības partneriem. Mana dzīve, īpaši darbs, sastāv it kā no daudziem mozaīkas gabaliņiem. Šobrīd svarīgākie no tiem - diagnostiskās radioloģijas nodaļas rekonstrukcija Vidzemes slimnīcā (Valmierā), arī ERAF projekta ieviešana - slimnīcas siltuma apgāde un ventilācija Valmierā un telpu remonts Valkā; pasniedzējas darbs radioloģijas asistentiem P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā Bulduros, Radiologu asociācijas viceprezidentes un Muskuloskeletālās radioloģijas asociācijas prezidentes pienākumi, starptautiska radiologu semināra gatavošana, kas šomēnes notiks Rīgā... Un, protams, mans radioloģes darbs slimnīcā, lai nepiemirstas ārsta prakse. Un noteikti - ģimene. Lai kur būtu un ko darītu, ģimene man vienmēr bijusi un ir svarīga. Vienmēr, vienmēr, vienmēr. Lai arī no malas, pieļauju, tā nešķiet.
Kā tad izpaužas jūsu revolūcijas? Varat minēt kādu piemēru? 
Tas gan ir kolēģu apzīmējums. Es pati tik skaļus vārdus nelietoju. Bet, iespējams, saprotu, par ko viņi runā.
Deviņdesmito gadu sākumā strādāju par radioloģi Latvijas Jūras medicīnas centrā, tolaik to sauca par Vecmīlgrāvja slimnīcu. Lielākajām Rīgas centra slimnīcām jau bija datortomogrāfijas, ultrasonogrāfijas iekārtas un tika mainīta rentgena aparatūra - tajos laikos mūsdienu radioloģija kā nozare vēl tikai veidojās. Kaut arī bieži tā bija vecmodīga un nolietota humpala, tomēr aparatūra, bet mums Vecmīlgrāvī nebija nekā no modernajām tehnoloģijām. Strādājām ar tiem pašiem rentgena aparātiem, ar ko PSRS laikos. Man laimējās, jo labi zināju angļu valodu un tāpēc varēju piedalīties starptautiskos radiologu kongresos ārzemēs, apmeklēt slimnīcas, redzēt radioloģijas nodaļas. 1997. gadā Vecmīlgrāvī, strādājot kopā informācijas tehnoloģiju speciālistiem un zinošiem neirologiem, ar valsts atbalstu izdevās izveidot multiplās sklerozes informācijas sistēmu. Vēl pēc trim gadiem - Multiplās sklerozes centru, kuru kopš tā pirmās dienas vada brīnišķīga ārste neiroloģe Maija Mētra. Datubāzē uzkrātā informācija izmantojama slimības monitoringam un lieti noder, analizējot centra darbu.
Savukārt es vēlējos izveidot radioloģijas nodaļu ar vienotu datu apstrādes sistēmu. Sākām no mazumiņa. Pirmo reizi domājām par nemedicīniskiem jēdzieniem: process, produkts; pacientu, informācijas, dokumentācijas, personāla plūsma; resursu aprite, nodrošinājums... Rakstīju projektus, līdz saņēmām valsts garantiju modernas tehnikas iegādei. Taču ar to vien nepietika. Vajadzēja atrast piemērotas telpas, tās pārbūvēt un pielāgot nodaļas vajadzībām. Līdzās slimnīcai atradās topoša slimnīcas ēka. Vadība pieņēma netradicionālu lēmumu, un izdevās izbūvēt daļu no nepabeigtās ēkas stāva. Tā bija neatkarīgajā Latvijā pirmā speciāli projektētā un būvētā diagnostiskās radioloģijas nodaļa ar jaunām modernām iekārtām. Palīdzēja visi. 
Varbūt izklausās vienkārši, taču tā nebija. Nebija, kā tagad, kad pieejami vairāki finansējuma avoti: pašvaldību finansējumi, valsts investīcijas, dažādi Eiropas Savienības fondi utt. Līdzekļu bija maz, turklāt pašu - ar laiku slimnīca atdeva savu aizņēmumu. Nebija arī parauga, kam līdzināties. Mācījāmies visi - medicīnas darbinieki, celtnieki, medicīnas iekārtu inženieri. Es tolaik atbildēju uz tūkstošiem tehniķu, programmētāju, aparatūras uzstādītāju jautājumu: kur reģistrēs pacientus, pa kurieni viņi ienāks un kur izies, kur sēdēs ārsti, ko darīs radioloģijas asistenti, kam mums vajadzīgs tas, tas un arī šis... Tik ilgi atbildēju citiem, kamēr, šķiet, arī pati beidzot sapratu. (Smejas.) Tagad esmu, hm, jau tik gudra, ka varu citus pamācīt! (Smejas vēl garšīgāk.)
Kad sāku Vecmīlgrāvī strādāt, bijām tikai trīs radiologi. Kad gāju prom, tur palika Ziemeļu diagnostikas centrs, kurā strādāja astoņi radiologi, astoņi radiologa asistenti un divas pacientu reģistratores. Bija mainījusies darba organizācija, pienākumi, darba ritms. Visi mācījāmies kā tādi skolas bērni. Tik nopietnās pārmaiņās neiztikām bez puniem un zilumiem. Iespējams, ka tieši to kolēģi arī nosauca par revolūciju... Taču bez visu atbalsta un iesaistīšanās tā nemaz nebūtu izdevusies!
Bet kāpēc jūs gājāt prom? Vai tas nav brīnišķīgi - izveidot sev lielisku, sakārtotu darba vidi un tad strādāt līdz pensijai un vēl ilgāk! 
Laikam vainīga pārslodze. Biju pārpūlējusies. Gandrīz nepārtraukts stress darbā un ilgstoši tikai četras, piecas stundas miega - organismam ar to bija par maz. Saslimu. Vajadzēja samazināt slodzi.
Cerējāt atgriezties vecajā profesijā un strādāt par parastu radioloģi?
Varbūt cerēju, bet nesanāca. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca vēlējās pilnveidot savas diagnostiskās radioloģijas iespējas. Un sākās viss no gala - sistēmas analīze, savienošana, pārkārtošana, projektu rakstīšana, speciālistu meklēšana... Pieredze ļoti palīdzēja. Darbs vēl nebija galā, kad mani sameklēja Valmieras slimnīcas direktore Ingūna Liepa. Izrādās, biju apguvusi jaunu, citiem vajadzīgu un pieprasītu profesiju! Taču nākamais projekts nekad nav līdzīgs iepriekšējam. Atkal viss jāsāk teju no nulles, jārada jauna vērtība. Tieši tāpēc ir tik interesanti. Nav jēgas pirkt jaunas iekārtas, ja nevar mainīt iepriekšējo sistēmu. Vidzemes slimnīcā ne tikai izveidojām laikmetīgu digitālās radioloģijas nodaļu, kas apvieno Valmieras, Rūjienas un Valkas radioloģijas kabinetus, bet arī modernāko slimnīcas uzņemšanas nodaļu, operāciju bloku un hemodialīzes nodaļu. Jebkura reorganizācija prasa daudz laika, pacietības, jaunu iemaņu apguvi, sevis pārveidošanu. Nav viegli, kad vecais vairs, bet jaunais vēl nestrādā. Vienkārši ir jānotic nākotnei. Tas nav viena cilvēka, bet visa slimnīcas kolektīva un sadarbības partneru (arhitektu, celtnieku, inženieru un daudzu citu speciālistu) nopelns. Ja izdodas izveidot komandu, ir prieks strādāt.
Tagad atkal cenšos samazināt darba tempus un vairāk pievērsties ģimenei un radioloģijai. Arvien gribu būt arī ārste, ne tikai plānotāja un rīkotāja!
Radiologs... Tagad topošajiem mediķiem tā ir iecienīta specializācija, bet - kad jūs beidzāt Medicīnas institūtu? Šķiet, tolaik šos ārstus vēl sauca par rentgenologiem un tas bija bīstams darbs. Vai tā bija apzināta izvēle?
Absolūta nejaušība! Biju dzimusi rīdziniece, centra meitene. Tepat pa Stabu ielu ziemā vizinājāmies ar ragaviņām - tik klusa tā tolaik bija. Skolā man bija divas lielas aizraušanās - medicīna un angļu valoda. Visbeidzot tomēr aizgāju mātes pēdās (viņa strādāja par medicīnas māsu). Kopš pirmajiem kursiem zināju, ka gribu specializēties kardioloģijā. Sirds taču ir tik svarīga! 
Bet valsts sadalē pēc institūta palūdzu, lai mani sūta prom no Rīgas. Visu laiku dzīvoju vecāku tuvumā, baidījos, ka citādi nespēšu nostāties pati uz savām kājām. Bet es to ļoti gribēju! Institūta laikā jau daudz ko biju paguvusi izdarīt - apprecēties, izšķirties. Arī dēls jau bija piedzimis. Tā, pēc pašas vēlēšanās, nokļuvu Talsos. Kardiologu tur tobrīd nevajadzēja, vajadzēja rentgenologu, tāpēc saņēmu norīkojumu uz rentgenologu kursiem. Toties solīja dēlam vietu dārziņā un mums abiem atsevišķu dzīvoklīti. Vēl tagad atceros to māju Brīvības ielā: neliela mansarda telpa ar krāsns apkuri, sauso tualeti sētā un auksto ūdeni uz ielas no pumpja. Ar visu biju apmierināta, tikai - ar ko kurināt krāsni? „Nekādu problēmu," teica slimnīcas galvenais ārsts un parādīja man sētā apsnigušus divmetrīgus malkas baļķus. Kaut arī nepieredzējusi rīdziniece, tik daudz sapratu - slapja malka nedeg. Tuvojās izmisums, bet visu atrisināja Talsu leprozorija galvenais ārsts, kurš tobrīd ienāca kabinetā: „O, jauni kadri! Vai jūs varētu divus mēnešus aizvietot mūsu narkologu, kurš dodas uz kursiem?" Visādi atrunājos: ka man trūkst zināšanu, ka netikšu galā. Tad viņš teica: „Labi, ko jums vajag? Dabūsiet visu, ko prasīsiet." Un es parādīju uz slapjās malkas kaudzīti slimnīcas pagalmā. Tā man kā jaunam speciālistam atveda kravu sausas, saskaldītas malkas, un es sāku strādāt par rentgenologu un aizvietoju narkologu.
Varētu teikt, ka tas bija jūsu pirmais nopietnais biznesa projekts.
Jā, tā arī bija. (Smaida.)
Kā tajos laikos klājās ārstiem rentgenologiem? Vai radioaktīvais starojums nebija pārāk liels?
Tas mūs nepavisam nesatrauca. Vai tad dzīvē ir kaut kas absolūti drošs un pilnīgi nekaitīgs? Kopā ar rentgena laborantu - tā tajos laikos sauca tagadējos radioloģijas asistentus - kārtīgi darījām savu darbu. Radiologs ir tāda īpatnēja profesija - ļoti vajadzīgs speciālists, kuru pacienti parasti nezina. Tomēr attēla interpretācija ir ļoti svarīga. Ja ārstēšanas procesa sākumā pieļausi kļūdu, ārstējošajam ārstam būs grūti strādāt.
Ilgi tomēr Talsos neizturējāt. Apnika stiept ūdeni ar spaiņiem vai darbs šķita garlaicīgs?
Ne viens, ne otrs. Ar tagadējiem savas dzīves tempiem nespēju iedomāties, ka joprojām varētu klusi un mierīgi darīt savu darbiņu un pulksten piecos aizslēgt kabineta durvis... Reizēm gan par to pasapņoju. (Smejas.)
Bet toreiz gadījās tā, ka mana personiskā dzīve izmeta dažus galvu reibinošus līkumus. Pēc gada mēs ar dēlu jau bijām Kanādā, Toronto, kur atradu iespēju strādāt apdrošināšanas kompānijā.
No Talsu mansarda istabiņas uz Toronto - tas varēja būt pamatīgs lēciens...
Vairāki cilvēki tā dēļ dabūja ciest. Manu mammu Rīgas 3. slimnīcā gandrīz atlaida no darba. Pati gan nežēlojos: lai ko es būtu dzīvē izmēģinājusi vai iemācījusies, tas vēlāk vienmēr noder. Kanādā, piemēram, iemācījos strādāt vienkāršu darbu, uzzināju, kas ir darba intervija, iepazinu citādas attiecības darbā un sadzīvē un citādu bērnu audzināšanu. Jā, tieši tā! PSRS ģimenēs un skolās valdīja vecāku un pedagogu diktatūra, bet Kanādā bija atkusnis. Bez šīs pieredzes es nebūtu tā, kas esmu, būtu grūtāk rakstīt projektus angļu valodā.
Kanādā uzzināju un iemācījos arī, piemēram, kā darbojas santehnika. (Smejas.) Ieraudzīju vannas istabā krānu ar mēlīti un apjuku: abās pusēs skaisti kloķīši, ko var pagrozīt, taču ūdens netek. Pagriezu mēlīti - iedarbojās! Kopš tiem laikiem man tas kļuvis par savdabīgu hobiju - tiklīdz iekārtojos svešā viesnīcā, apgūstu krānus, kloķus, pogas, sviras. Ir bijuši arī ļoti dīvaini atklājumi. Reiz pamatīgi iekritu. Ierados Hiltona viesnīcā uz starptautisku radioloģijas kongresu, bet tā sākumu pārcēla divas stundas vēlāk. Tagad aizietu pasēdēt kafejnīcā, bet toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, man nebija naudas pat kafijai. Klīdu pa vestibilu, iegāju tualetē. Tā bija milzīga - kā Māmuļas Baltā zāle! Pārvietojos bez steigas un knibinājos - sasukāju matus, nokrāsoju lūpas, sakārtoju somiņu... Un tad nodzisa gaisma! Izrādās, ka, atverot durvis, iedarbojas sensors, kas pēc ilgāka laika atslēdzas. Tā bija iekšējā telpa, bez logiem. Absolūta tumsa. Biju aizklīdusi kaut kur plašās telpas viņā galā, vairs nesapratu, uz kuru pusi ir izeja. Tomēr nomierinājos, sāku taustīties vienā virzienā, durvis atradu un kongresa sākumu nenokavēju... 
Atpakaļ no Kanādas jūs PSRS veselības sistēma droši vien atplestām rokām nesagaidīja?
Darbu meklēju izmisīgi, jo padomju medicīnai nebija vēlami cilvēki, kas dzīvojuši aiz dīķa. Tomēr es to dabūju: vispirms poliklīnikā, tad slimnīcā... Lēnām un neatlaidīgi centos atgriezties medicīnā. Taču drīz vien notika kārtējais pagrieziens, un es kļuvu par mājsaimnieci uz pilnu slodzi - no sešiem rītā līdz pat pusnaktij. Toreiz teicu: „Satikties nevaru. Man ir trīs bērni, suns, kaķis, māja, vīrs, un man nemaz nav laika..." Tā nodzīvoju četrarpus gadus un jutos pilnīgi laimīga. Domāju, ka katrai mātei jāļauj būt kopā ar saviem mazajiem bērniem.
Radioloģija ir medicīnas joma, kur ļoti svarīgas ir tehnoloģijas, un mūsdienās tās mainās zibens ātrumā. Vai pēc garā atvaļinājuma nebija grūti atgriezties darbā?
Protams, man visu vajadzēja sākt no sākuma. Un tieši tad Saeima pieņēma lēmumu strādājošiem pensionāriem nemaksāt pensijas. Kad 2. janvārī aizgāju uz darbu, no sešu cilvēku kolektīva rentgena kabinetā biju palikusi viena pati. Atradās medmāsa, kas agrāk beigusi rentgena laborantu kursus. Viņu pārcēla man palīgā. Taču tehnisko parametru, kā veikt izmeklējumus, mums nebija. Sākām visu no paša sākuma - lasījām grāmatas, pielāgojām parametrus visiem izmeklējumiem, darba abām bija pārāk daudz, bērni mazi, māja tālu, mašīnas vēl nebija. Tieši šai māsai esmu pateicīga, ka varēju iedziļināties un izprast rentgena laboranta darba sīkumos. Tā ir īpaša profesija. Tagad radiologa asistentiem ir izveidota speciāla apmācības programma P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā. Kopā ar citiem radiologiem tur lasu lekcijas specialitātē.
Jau tad sapratu: ja vajag un ja grib, iespējams ir viss. Palīdzēja arī atmodas pacēlums, kas valdīja visapkārt. Tobrīd mēs visi darījām un spējām vairāk nekā pirms un pēc tam. Droši vien tieši tad kļuvu par to, kas esmu tagad. Par sievieti, kura nelieto frāzi „tas nav iespējams". Daži to uzskata par drošāko stipras sievietes pazīmi. Nezinu. Varbūt.
Vai bērnus audzinājāt pa telefonu, kā to joprojām dara daudzi ārsti?
Nē, es to darīju automašīnā! Rītos no mūsu mājām līdz Rīgas centram ir apmēram piecdesmit minūšu brauciens ar auto. Šajā laikā bērni man izstāstīja visu - kur ies, ko darīs, kas meitai uzdots bioloģijā un ko dēls ēd pusdienās... Viņi skaitīja dzejoļus un dziedāja dziesmiņas... Visu paguvām!
Vai viņus arī ieprogrammējāt uz medicīnu?
Noteikti nē. Man šajā ziņā ir atšķirīgs viedoklis. Vecāki jau tā, pat negribot, ļoti ietekmē savus bērnus. Stipri vecāki - vēl jo vairāk. Tāpēc baidos nodarīt pāri. Jā, es ar viņiem lepojos, priecājos par viņiem, bet parasti par bērniem nerunāju, katram ir sava dzīve - kam gribēs, pastāstīs paši. Tieši šobrīd gribu biežāk būt kopā, un nevis viņu, bet sevis dēļ. Drīz mēs ar vīru atkal varēsim braukt pa upi...
...?
Atvainojiet, tas tāds izteiciens, patapināju no profesores Ilzes Vingres jau studiju laikā. Viņa teica: „Kad nebija bērnu, mēs braucām pa krāčainām upēm un kāpām kalnos. Tad pārtraucām - ja nu ar mums kaut kas notiek, kas par bērniem rūpēsies?" Tā arī es. Esmu atbildīga. Pat ar automašīnu cenšos braukt apdomīgi.
Ir vēl viens iemesls, kādēļ man jāizstrādā savas veselības uzlabošanas programma. 2014. gadā Rīgā notiks Eiropas Muskuloskeletālās radioloģijas kongress. Nepārspīlējot savu nozīmību, tomēr nevaru teikt, ka to izlēma rīkot Latvijā bez manas līdzdalības...
Starptautiskie Eiropas Muskuloskeletālās radioloģijas asociācijas semināri Rīgā notiek katru gadu. Ar ko esat viņus ieēdinājusi?
(Smejas.) Ar operu! Bez operas apmeklējuma radiologu tikšanās Latvijā vairs patiesi nav iedomājama. Viņiem tik ļoti patīk! Tāpat viņi priecājas, ka radioloģijas nozare pie mums attīstās tik strauji. Digitālā radioloģija ir izplatījusies Eiropā un atnākusi pie mums.
Un kā šajā ziņā veicas mūsu austrumu kaimiņiem?
Tas ir īpašs stāsts. Oktobrī mani uzaicināja uz Viskrievijas starptautisko muskuloskeletālās radioloģijas konferenci Barnaulā - Sibīrijā, Altaja novadā, netālu no Mongolijas. Organizatori lūdza sagatavot lekciju par Latvijas mediķu pieredzi digitālās radioloģijas ieviešanā. Krievu valodu darbā nelietoju jau vismaz divdesmit gadus. Noderēja kāda cita jaunībā apgūta prasme - studiju laikā piepelnījos, strādājot par mašīnrakstītāju fizikas katedrā. Katedras vadītājs Arsēnijs Aukums deva rakstīt tekstus krievu valodā un nemitīgi strostēja par kļūdām. Viņam esmu daudz pateicības parādā, un ne tikai par krievu valodu.
Atšķirības ir. Patlaban Krievijā valda uzskats, ka digitālā radioloģija skeleta izmeklējumiem nav noderīga. Šis viedoklis noteikti mainīsies.
Atšķirības ir arī sadzīvē. Viesnīcas istabiņā, piemēram, visa santehnika bija kā no vēstures muzeja, bet sienu rotāja liels uzraksts: „Utjugi, kipjatiļņiki i kompjutera v setj ņe vkļučatj!"* Tie pirmie varbūt patērē daudz strāvas, bet ko noziedzies mans mazais klēpja datoriņš? Savukārt konferences dalībniekus un lektorus ēdināja divās dažādās zālēs - nevienā starptautiskajā konferencē nekas tāds nenotiek. Es reizēm skaitījos svaja**, reizēm atkal zagraņičnaja***. Piemēram, ēdināta es tiku kā zagraņičnaja, bet viesnīcā dzīvoju kā svaja. Toties luksa numurā! Taču visvairāk mani satrieca ekskursija pa Barnaulu gida vadībā. Viss notika kā vecos laikos, it kā šo divdesmit gadu nebūtu bijis!
Iespējams, tā ekskursija nelikās tīkama tāpēc, ka man vispār nepatīk kavēties pagātnes atmiņās. Pat vecās fotogrāfijas labprāt neskatos. Dzīvoju šodien un domāju par rītdienu.
Gludekļus, ūdens sildītājus un datorus tīklā neslēgt! - no krievu val.
** Savējā - no krievu val.
*** Ārzemju - no krievu val.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva