Tā profesoru mēdz dēvēt ārstu aprindās. Un ne velti, jo 1992. gadā viņš kopā ar domubiedriem izveidoja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedru, ko vada līdz pat šai dienai. Epidemioloģijas pamatnostādnēs pie viņa skolojusies vesela ārstu paaudze.
Daudzi no viņiem bija pirmajās rindās, apkarojot jaunā koronavīrusa izplatību valstī. Vai šī ir epidemiologu un sabiedrības veselības speciālistu zvaigžņu stunda? — šis bija viens no jautājumiem, ko uzdevām profesoram Ģirtam Briģim.
Iespējams, mēs visi, arī citu specialitāšu kolēģi, epidemiologus, sabiedrības veselības speciālistus ieraudzījām citā gaismā, jo līdz šim epidemiologi bija mazliet kā “pelēkie zirdziņi”, kas teicami, bet nemanāmi dara savu darbu.
Tas tiesa, ka saistībā ar pandēmisko situāciju epidemiologi tagad kļuvuši sabiedrībai atpazīstami, taču tam, ka šis būtu epidemiologu lielā izaicinājuma laiks, īsti negribu piekrist. Patiesībā visas pasaules uzmanība ir fokusēta uz nelielu epidemioloģijas sadaļu — infekcijas slimību pārraudzību ar ļoti nelielu epidemioloģisko komponentu. Šodienas epidemioloģija ir nesalīdzināmi plašāka par infekcijas slimību pārraudzību, jo aptver gan neinfekcijas slimības, gan traumas — visu, kam ir kāds sakars ar veselību, arī dzīvību un nāvi. Pirms simts gadiem gan epidemiologu redzeslokā bija tikai infekcijas slimības.
Statistikas dati par šā gada pirmajiem mēnešiem liecina, ka lielāks skaits mirušo ir no kardiovaskulārām slimībām, astmas vai diabēta nekā no infekcijas slimībām. Vairāk būtu jābaidās no infarkta un vēža: ja blakus noliek skaitļus, cik mirušo no kardiovaskulārām un onkoloģiskām slimībām un cik no infekcijas slimībām, tie nav salīdzināmi. Taču nevar noliegt — lai arī mirstība no Covid–19 ir zema, šo infekcijas slimību var salīdzināt ar pierimušu ugunsgrēku, kad oglītes turpina gruzdēt, bet vienā brīdī liesma var pieņemties spēkā. Jaunais koronavīruss ir liels drauds pasaulei.
Tagad daudzus no epidemiologiem pazīst visā pasaulē, piemēram, zviedru galveno epidemiologu Andešu Tegnēlu (Anders Tegnel), kurš intervijā žurnālam Nature pauda viedokli, ka zviedru unikālā pieeja tiek pārvērtēta un ka tās pamatā līdzīgi kā citviet ir saslimušo līknes izlīdzināšana, slimības izplatības palēnināšana. Taču vairāk uzsvērta brīvprātības stratēģija, individuālā atbildība, ierobežojoši pasākumi, ko var uzturēt ilgtermiņā. Kā vērtējat zviedru taktiku?
Tās pamatā ir t.s. kolektīvā imunitāte: vairums izslimos Covid–19 (zināms, ka 80 % gadījumu šī slimība norit viegli), viņiem izveidosies imunitāte, infekcija vairs neizplatīsies. Zviedri saka: jā, ar jauno koronavīrusu ir inficējušies cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem un kam ir blakusslimības, taču šie cilvēki tiek aicināti ievērot virkni ierobežojumu.
Zviedrija šo taktiku izvēlējās tāpēc, ka uzskatīja — no Covid–19 tik un tā neizdosies izvairīties, tāpēc ļaus ar šo slimību pārslimot. Bet arī ar šo pieeju ir lielas problēmas, jo nav garantiju, ka zviedriem izdosies no šīs slimības pasargāt vecāka gadagājuma iedzīvotājus, kuriem ir vairākas blakusslimības. Šobrīd (intervija notika maija beigās — red.) statistika rāda, ka Zviedrijā šī cēloņa specifiskā mirstība uz miljons iedzīvotājiem ir desmit reizes lielāka nekā Norvēģijā un trīsdesmit septiņas reizes lielāka nekā Latvijā.
Otra problēma ar kolektīvās imunitātes teoriju: mēs pagaidām nezinām, cik ilgi organismā saglabājas antivielas pret SARS–CoV–2. Viena veida antivielām IgM atbildreakcija uz akūto situāciju noplok jau pēc trīs līdz sešām nedēļām, antivielu IgG darbības laiks ir ilgāks, taču, kā rāda jaunākie pētījumi, šai imunitātei ir tendence samazināties, tā varētu zust jau pēc gada, raksta žurnāls JAMA. Pagaidām nepietiek pieredzes ar SARS–CoV–2, lai būtu konkrēti dati par imunitātes veidošanos un noturību. Tāpēc zviedri, izvēloties kolektīvās imunitātes stratēģiju, ir zaudētāji.
Epidemiologi pasaulē modelē dažādus scenārijus. Science publikācijā Marck Lipsitch runā par intermitējošu sociālo distancēšanos, kas nozīmē ierobežojumu regulāru atkārtošanu ar nolūku samazināt Covid–19 upuru skaitu. Kādas vēl ir pasaules epidemiologu prognozes? Par vīrusa otro vilni? Kam jāgatavojas rudenī un ziemā?
Patlaban kaut ko prognozēt ir ļoti, ļoti nedroši. Līdz šim izskanējušās prognozes nāk no žurnālistiem, no masu medijiem, nevis no epidemiologiem, tāpēc ir daudz spekulāciju.
Šis vīruss ir jauns, tā īpašības attiecībā uz virulenci laikā un citiem parametriem līdz galam nav zināmas, tāpēc grūti paredzēt, vai būs otrais inficēšanās vilnis un kad tas būs. Labākais, ko pašlaik varam darīt, ir ņemt vērā analoģijas ar citām infekcijas slimībām — ar gripu, ar SARS — un modelēt, kā šī infekcija varētu izpausties nākotnē. Protams, tie būs pieļāvumu varianti, bet ir arī lietas, ko iespējams paredzēt drošāk. Piemēram, kad tiek samazināti ierobežojumi, palielinās vīrusa transmisijas iespējamība, tātad palielinās saslimstības risks. Tāpēc inficēšanās otrais vilnis ir diezgan paredzams.
Savā Facebook laika joslā dalījos ar kādu rakstu par spāņu gripu, kas bija publicēts National Geographic. Kad šī slimība pirms simts gadiem plosījās visā pasaulē, ASV tāpat kā šodien bija dažādi ļoti stingri ierobežojumi, vajadzēja ievērot sociālo distancēšanos. Pateicoties šiem ierobežojumiem, mirstība, kas pilsētās bija ļoti augsta, samazinājās. Bet brīdī, kad dažas pilsētas šos ierobežojumus mazināja, mirstība ar vilni atkal pacēlās uz augšu. Pēc šīs analoģijas varam paredzēt — ja ierobežojumi tiek atviegloti, kaut infekcija turpina būt populācijā, ir risks, ka saslimstība, ko izraisa koronavīruss SARS–CoV–2, atkal var pieaugt.
Bet, atceroties laiku, kad bija SARS uzliesmojums pasaulē, tas diezgan negaidīti pazuda, kaut tādu prognožu nebija. Nav vienas atbildes, kāpēc tā notika, iespējams, tas bija saistīts ar vīrusa īpatnībām. Nav izslēgts, ka tieši tāpat notiek ar koronavīrusu SARS–CoV–2.
Stingrie ierobežojumi, kas sabiedrībai jāievēro pandēmijas laikā, nedrīkst būt nesamērīgi ilgi, citādi gan sociālā dzīve, gan ekonomika nonāks nulles punktā. Tāpēc jāatrod balanss un jāiet uz kompromisiem. Šis ir izšķiršanās uzdevums politiķiem.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada jūlija numurā
