RITA KUKULE, ginekoloģe: Ir jāpriecājas par dzīvi
Malkojam kafiju no skaistām krūzītēm, un mūsu sarunā ik pa laikam ieskanas dakteres Ritas Kukules smiekli — viņai ir burvīga humora izjūta un optimisms. Balss skan stingri, bet sirsnīgi un ar pateicību par dzīvē pieredzēto. “Kad jaunajiem reizēm stāstu par savu jaunības medicīnu, viņi uz mani skatās kā no Ēģiptes piramīdām izkāpušu,” nosmej daktere. “Kad sāku strādāt, operējām ar maskas narkozēm, ēteris un hloroforms! Nebija sonogrāfijas, daudz vairāk bija jāpaļaujas uz intuīciju. Kad pirmo reizi braucu uz Somiju skatīties laparoskopiskās operācijas, domāju, ka tas ķinītis — kā pa caurumiņiem vispār ko redz?! Pirmās laparoskopijas taisot, sirds pa muti leca laukā! Sešdesmit gados medicīnā viens cilvēks var piedzīvot ļoti daudz, kaut, raugoties no Visuma, — tas tikai mirklis.”
Kāda šobrīd ir jūsu profesionālā ikdiena?
Esmu sašaurinājusi to uz vienu dienu — pirmdienās man ir divas pieņemšanas: no rīta poliklīnikā Šarlote un pēcpusdienā MFD veselības centrā Iļģuciems. Man ir pensija, divi brīnišķīgi bērni un trīs mazbērni, kuri man noteikti neļautu nomirt badā (smejas), bet ir tik svarīgi, ka varu iziet ļaudīs.
Es pirmdienas klusītiņām gaidu. Tad man gribas iztaisnoties, zinu — mani gaida, esmu vajadzīga.
Pie jums nāk pacientes jau vairākās paaudzēs!
Jā, jau trešā paaudze — vecmāmiņa, mamma, mazmeita. Pacientes pašas mani atrod. Šarlotē ir dažāda kontingenta pacientes, bet Buļļu ielā pie manis nāk vecākas kundzītes, daudz arī krievu tautības — nāk tik ļoti satrauktas ar savu jautājumu, ir bailes, vai viņas sapratīs.
Mans moto (to esmu mācījusies no saviem skolotājiem), ka pacientei no mana kabineta jāiziet mierīgākai, ar skaidru pārliecību: ko ārsts domā un ko grasās darīt.
Un kā panākat to, ka paciente nomierinās, uzticas?
To dara cieņa pret cilvēku. Uzklausu, palīdzu tikt uz galda, jo nāk sievietes arī sirmā vecumā, ar kruķiem. Ar dubultu uzmanību izturos pret tām, kuras pie ginekologa atnāk pirmo reizi, — lai pēc manas vizītes viņās nepaliktu šaubas. No ārsta tas neko daudz neprasa — uzmanību un elementāru cieņu.
Visu mūžu esat strādājusi kā operējošā ginekoloģe, savos ziedu laikos bijāt starp labākajām. Vai nebija grūti aiziet no operatīvās medicīnas?
Nē, man bija pārejas gads, kad aizvērām LAGS centru. Mokošs gads: samazinājām darbību, vajadzēja atlaist personālu, domāt, kur likt aparatūru, inventāru. Es biju LAGS centra valdes priekšsēdētaja un nodaļas vadītāja. Jau dzīvokli atbrīvot ir problēma, kur nu vēl Dzemdību nama sesto stāvu!
Tad par izbrīnu saņēmu darba piedāvājumu no divu centru vadītājiem — poliklīnikā Šarlote un MFD Dziedniecība. Teicu, lai nevaicā, cik man gadu, tad neņems darbā (smejas). Bet nu jau desmit gadus strādāju ambulatori, tikai pirms gada pārtraucu darbu dienas stacionārā.
Pacienti man reizēm jautā, cik ilgi vēl strādāšu. Rītdien vēl. Līdz decembrim man ir sertifikāts, pēc tam drīkst strādāt bez sertifikāta, bet es vēl ļoti par to domāšu.
Kāpēc izvēlējāties medicīnu?
Laikam cilvēku kāds vada. Beidzu Rēzeknes 1. vidusskolu ar vienu četrinieku. Atbraucām uz Rīgu ar draudzeni, lai stātos Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, bet tur — prasa peldēšanas prasmi. Mēs peldēt neprotam. Rīgu nepazinām, sēžam Bastejkalnā iepretim Medicīnas institūtam, iegājām apskatīties. Uzņemšana trīs fakultātēs: stomatoloģijas, ārstniecības un farmācijas. Iesniedzām dokumentus Ārstniecības fakultātē. Konkurss bija deviņpadsmit uz vietu. Es tiku, draudzene — nākamajā gadā.
Esat no ezeru zemes Latgales, bet ar peldēšanu uz “jūs”?
Uzaugu vietā, kur nebija ezeru. Mēs bijām četri bērni, papus — maziņas skolas direktors, mammīte — grāmatvede. Ģimenē bijām astoņi cilvēki, ar mums dzīvoja arī vecaistēvs un vecmāmiņa. Paps ļoti cīnījās, lai mums visiem būtu augstākā izglītība. Pats bija dzimis vienpadsmit bērnu ģimenē, trīs viņa brāļi krita karā, bet visi bērni, izņemot papus māsu, šuvēju, bija ar augstskolas izglītību! Iedomājaties, tie bija pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi.
Dzīvojām pieticīgi, visi bērni cēlāmies agri, strādājām saimniecībā — protu sienu pļaut, govi slaukt un citus lauku darbus.
Un ginekoloģijas izvēlē arī kāds vadīja, pavirzīja?
Ceturtajā kursā sāku volontēt Rīgas 1. slimnīcā, dežūrā redzēju pirmās dzemdības mūžā. Tās bija ļoti traģiskas dvīņu dzemdības, kurās tika zaudēti abi bērniņi un nākamajā dienā nomira māte. Tika sasaukti visi, kas vien varēja nākt palīgā, — es stāvēju zāles kaktiņā un redzēju ārstu pārdzīvojumu. Zālē bija docente Berta Miķe. Viņa redzēja mani un uzaicināja uz pāris dežūrām — paldies viņai, ka parādīja man dzemdniecības skaistumu. Sāku dežurēt pie dakteres Jeļenas Ozoliņas, strādāju vasarās, rakstīju slimību vēstures, un pamazām man atļāva arī kaut ko nedaudz darīt operāciju zālē. Nekad neaizmirsīšu, kā piektā kursa vasarā daktere Ozoliņa man atļāva veikt pirmo operāciju — tā bija cistas operācija. Biju ļoti lepna, likās, ka nu visa Rīga zina, ka es esmu operējusi (smejas).
Zināšanas pamazām sakrājās, pēc institūta tikāt nosūtīta darbā uz Jēkabpili.
Jēkabpilī nostrādāju gadu un esmu pateicīga brīnišķīgajām vecmātēm par lielisko skolu — kā viņas pieņēma dzemdības tūpļa guļā, bez steigas, bez panikas. Dzīvoju slimnīcas teritorijā, un viņas mani vienmēr sauca palīgā, bet darīja to ar lielu cieņu. Biju sākumā tik uztraukusies, ka visu aizmirsu, un viena no vecmātēm teica: es pieņemšu, bet, ja vajadzēs, jūs man palīdzēsit. Divas reizes nodemonstrēja, kā to dara, un tad teica: tagad lūdzu jūs. Tur bija arī lielisks ķirurgs Barons, kuram bija augstākā kategorija gan dzemdniecībā, gan ginekoloģijā, — arī viņš man ļoti palīdzēja. Ja bija kāds brīvs brīdis, gāju asistēt ķirurgiem operācijās.
Kā izdevās nokļūt atpakaļ Rīgā?
Apprecējos, un vīrs nepiekrita pāriet uz Jēkabpili. Braucu vairākas reizes uz ministriju, arī pie toreizējā republikas galvenā ginekologa profesora Šlindmaņa. Taču vietu Rīgā man atteica. Tad vēra vaļā Rīgas 5. slimnīcu un vīrs mani burtiski aizstūma uz galvenā ārsta kabinetu, kur Dr. Sumskim teicu: esmu jauna, bet, ja mani pieņemsit, kaunu nedarīšu. Kad profesors Šlindmanis vēlāk mani ieraudzīja slimnīcā, bija izbrīnīts, kā šeit nokļuvu. Caur skursteni (smejas).
Mana īstā lielā dzīves skola sākās 5. slimnīcā. Te bija ginekoloģiskā klīnika ar divsimt divdesmit gultām — ar diagnostikas nodaļu (gulēja grūtnieces uz saglabāšanu), ar ķirurģisko, septisko nodaļu. Un vēl bija abortu daļa — taisījām tūkstošiem abortu!
Tajā brīdī nodalījās ginekologi un akušieri, mums bija sadarbība ar Dzemdību namu — mūs nedaudz rotēja, tā vienu gadu pastrādāju Dzemdību namā, bet 5. slimnīcā redzēju, kā vajag un arī kā nevajag izturēties pret pacientu. Mācīties var gan no viena, gan otra.
Un kā vajag izturēties pret pacientu?
Nodaļā bija brīnišķīga daktere Noriņa, ļoti stingra, bet saprotoša. Viņa varēja trīs reizes dienā atnākt apskatīties operēto slimnieku. Daktere Levina, strauja pēc dabas, pacientam, kas bija ievests no laukiem, pati vārīja buljonu pēcoperācijas periodā, pabaroja. Ja bija akūts, sarežģīts gadījums, nekautrējās naktī sasaukt visus korifejus.
Uz 5. slimnīcu pārnāca strādāt lielākā daļa Rīgas 1. slimnīcas kolēģu — ar stāžu, ar prasmēm. Man bija tikai divdesmit trīs gadi, biju iemesta pieredzējušu kolēģu kolektīvā: vai nu tevi nogremdēs, ja nedarīsi, kā liek un visu pareizi, vai arī izpildi to, ko no tevis prasa, un mācies. Izrotēju pa visām nodaļām, un profesors Šlindmanis teica, ka man jābūt ķirurģijā.
Sirds nevilka uz dzemdniecību, kur medicīnas skaistā puse — bērniņa piedzimšana?
Ja būtu jautāts, tad būtu gājusi dzemdniecībā, bet nevarēju izvēlēties. Tā paliku ķirurģijā. Kad sākās specializēšanās nozares ietvarā, pirmā izveidojās ginekoloģiskā endokrinoloģija, esmu to apguvusi kursos Ļeņingradā — kopā ar dakteri Tirāni un dakteri Drulli.
Katram laikmetam savas vērtības. Kādas bija jūsējās?
Man grūti salīdzināt ar šodienu, jo neesmu vairs tik ciešā apritē, bet viena no vērtībām bija cieņa, pietāte pret arodu un amatu. Ja profesors ienāca telpā, visi piecēlās kājās, pasniedzēju vienmēr uzrunājām uz “jūs”. Vienlaikus kā pamatīgu skolu atceros kopīgās vizītes, ko studenti gāja kopā ar profesoriem un viņu svītu — prof. Kristaps Rudzītis, prof. Rafails Šubs, prof. Ilmārs Lazovskis, prof. Nikolajs Skuja pacientu izmeklēja no galvas līdz papēžiem, visu izrunāja pie pacienta gultas.
Vēl bija kopīga mācīšanās no kļūdām. Publiski sēdēs tika izskatīta māšu mirstība. Jā, neviens negribēja būt tā daktera vietā, kam noticis negadījums, tas bija liels pārdzīvojums. Profesors Šeftelis Šlindmanis, daktere Sarmīte Hartmane, daktere Silvija Kalēja, dakteris Ēriks Melks, daktere Helēna Bergmane iztirzāja bargi, bet bez pazemošanas, tā bija mācību stunda visiem ginekologiem.
Toreiz nebija arī vadlīniju — zināmā mērā medicīna daudz vairāk bija māksla.
Savulaik pastrādājāt arī par pasniedzēju 4. medicīnas skolā. Patika būt skolotājai?
Četrpadsmit gadus nostrādāju un ļoti patika. Man rados bijuši daudzi skolotāji, sākumā domāju, ka pati — nu nekad! Lai no tā izbēgtu, biju izdomājusi studēt ķīmiju. Taču velti — strādājot 4. medicīnas skolā, iemācījos uzstāties, izteikties. Skolnieki mani sauca par zāģi, jo biju stingra, bet taisnīga. Man nebija ne mīluļu, ne nemīluļu.
Un kāda bijāt kā vadītāja LAGS centrā?
Septiņos biju darbā — visi mani pacientiņi jau bija nomazgāti, sakopti. Izgāju vizītēs, biju par visu lietas kursā, pulksten deviņos gāju uz zāli. Esmu precīza, nekad nekavēju.
Kolektīvs zināja — lai kas notiktu, man pirmajai pasakiet taisnību un es palīdzēšu izkulties. Nevienu nebāru publiski.
Mums bija ļoti labas cilvēciskās attiecības, svinējām brīnišķīgus svētkus. Kolektīvā nebija intrigu. Nodaļā bijām divpadsmit sertificēti ginekologi, bet ikdienā uz vietas strādājām pieci, pārējie strādāja ambulatori, nāca ar saviem pacientiem. Visi slimnieki, kas gāja uz operāciju, gāja caur manām rokām — ne tāpēc, ka es neuzticētos, bet mēs savā ziņā bijām izolēti, mums nebija savu ķirurgu, tāpēc vajadzēja ļoti domāt, vai pašu spēkiem tiksim galā. Un, ja vajadzēja, tad mums palīgā nāca Dr. Sergejs Kļimčuks no Rīgas 1. slimnīcas. Nekad neatteica, dakteris ar lielo burtu un zelta rokām.
Mans moto, vadot LAGS centru, — katrai sievietei jābūt pamanītai, mums jāvar atbildēt uz visiem viņas jautājumiem. Nepaiet garām sievietei gaitenī, kas raud. Varbūt nevari palīdzēt, bet pieej, lai viņa nejūtas viena, lai ir atbalstīta.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada augusta numurā