Reanimēs cilvēkresursu programmu. Vai būs kam to izpildīt?
Ko sola Latvija? Atdzīvinot (un tā ir tikai iecere!) cilvēkresursu programmu, veselības ministre nesola atalgojuma palielināšanu, drīzāk skaidrus ceļa stabiņus, kurp virzīties. Protams, ar programmu ģimeni nepabarosi, bet arī tā ir no svara – Doctus janvāra numurā mediķu arodbiedrības vadītājs V. Keris atzina, ka šādas stratēģijas neesamība ir liels mīnuss, jo mēs nezinām, kādiem rādītājiem gribam līdzināties: vidējiem Eiropas Savienības vai Ziemeļvalstu, vai Centrālaustrumeiropas valstu rādītājiem. Līdz ar to gan topošajiem, gan slimnīcas reformas rezultātā brīvsolī palaistajiem mediķiem neatbildēts jautājums – vai es šai valstij vispār esmu (būšu) vajadzīgs? Neatbildēts jautājums tas ir arī strādājošajiem mediķiem. Kamēr par Eiropas naudām iegrieztie projekti turpina griezties, tikmēr darbinieku algas ir... ietilpīgs jēdziens. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas darbinieku sapulcē vadība klāstījusi, ka slimnīcas budžets sarucis par 30%, bet lielāko daļu no budžeta veido darbinieku atalgojums... Kurš būs tik taisnīgs, lai uzņemtos Temīdas lomu un mestu akmeni vadītāju dārziņā? Viesturs Boka intervijā Latvijas Avīzei saka: slimnīcas strādā pseidotirgus apstākļos – valsts no slimnīcas par pašas noteikto cenu pērk pakalpojumus ierobežotā daudzumā. Tā vietā izpaliek slimnīcas vērtējums pēc skaidriem kritērijiem: sūdzību skaita un rakstura, mirstības, peļņas, zaudējumiem. Tā nu mēs laipojam starp realitāti un programmu iecerēm...