Tie, kas daudz dara, daudz arī pagūst, intervijas laikā atzīst Dr. med. ELGA SIDHOMA, sertificēta dermatoloģe un veneroloģe. Viņa ir lielisks piemērs teiktajam, jo spēj sekmīgi apvienot ārstes pienākumus vairākās ārstniecības iestādēs ar docētājas un katedras vadītājas pienākumu izpildītājas pienākumiem Rīgas Stradiņa universitātē.
Jauna gada sākumu daudzi zināmā mērā uzlūko par atskaites punktu jaunam ceļam. Par ko šajā laikā domājat jūs?
Mēdzu atskatīties uz aizvadīto laiku, izvērtēju, kas izdarīts, un vienlaikus pārdomāju turpmākos plānus un nospraužu jaunus mērķus. Ja esi konkrēti definējis, ko vēlies sasniegt, vizualizējis mērķi, tas strādā. Varbūt ne par visiem simts procentiem un uzreiz, bet ilgtermiņā — pilnīgi noteikti un visās dzīves jomās. Tāpēc zināt, ko konkrēti vēlies, ir ļoti svarīgi.
Patiesībā šādi atskaites punkti man ir vairākas reizes gadā: dzīvi un paveikto pārlūkoju gan gadumijā, gan akadēmiskā mācību gada beigās, jo esmu docētāja augstskolā, gan arī pirms savas dzimšanas dienas.
Atzīmi gluži sev nelieku, mans atskaites punkts — vai esmu apmierināta ar padarīto vai ne. Līdz šim vērtējums parasti bijis ar plus zīmi, kas ļauj just gandarījumu par paveikto.
Kas ir mazie katras dienas pieturas punkti, kad vakarā varat sev teikt: jā, šī diena bija laba?
Manas dienas darba nedēļas ietvaros mazliet atšķiras. Pirms kāda laika visu darāmo saplānoju pa stundām un minūtēm, jo esmu ļoti punktuāla un strukturēta, taču tagad esmu atteikusies no tik striktas plānošanas, ļauju, lai kaut kas notiek brīvi. Jo, kā zinām, medicīnā ne visu vienmēr var paredzēt un nekas nevar būt saplānots simtprocentīgi. Gan pacienti ir dažādi, gan situācijas. Cenšos nospraust reālistiskus mērķus, pieļauju nelielas atkāpes, tāpēc nav lielas vilšanās, ja viss nenotiek gluži tā, kā plānots. Mācos par daudzām lietām lieki nesatraukties, saskatīt galvenās kopsakarības.
Savulaik esat teikusi, ka panākumu atslēga ir pozitīva attieksme pret dzīvi. Pastāstiet par pozitīvo attieksmi, vieglu dzīvošanu mūsdienās, kad pienākumu daudz, kad tik daudz gaidu, kad jāmobilizējas! Nevajadzētu satraukties par lietām, ko nevar mainīt, bet mainīt attieksmi?
Joprojām neesmu mainījusi domas šajā jautājumā, jo pozitīva attieksme pret dzīvi ir gan panākumu atslēga, gan noteikti atvieglo ikdienas komunikāciju. Ja pret apkārtējiem izturamies pozitīvi, cilvēki ir apmierinātāki, veidojas veiksmīgāka sadarbība.
Protams, katram ir labākas un sliktākas dienas, gadās dažādi kreņķi, bet profesionālim savā jomā ir jāspēj savākties un atšķirt, kāda ir korekta izturēšanās pret līdzcilvēkiem un kāda nav.
Neapmierinātību ar sliktiem laikapstākļiem vai sarežģījumiem privātajā dzīvē nedrīkst vērst pret pacientiem, darbabiedriem vai studentiem. Ja patīk tas, ko dari, ir gandarījums par paveikto, dzīve ārpus karjeras ir izdevusies, tad mazās melnās svītras nešķiet ne platas, ne nepārvaramas.
Ikdienā saskaros ar dažādu tautību un dažādu vecumgrupu cilvēkiem, ar kuriem daudz komunicēju. Tas veido komunicēšanas pieredzi un to, kā raudzīties uz konkrētām lietām un parādībām.
Lielisks paraugs šajā ziņā man ir Dānijā pieredzētais, kur rezidentūras ietvaros stažējos piecus mēnešus. Ārvalstu kolēģi gan savā starpā, gan ar pacientiem sarunājās ar tādu vieglumu, ka biju apņēmības pilna kaut daļiņu no tā pārņemt — šādu attieksmi gribu izjust pret sevi un tieši tāpat izturēties pret līdzcilvēkiem. Jāatzīst, ka man ir ļoti paveicies ar kolēģiem, jo mūsu savstarpējo attiecību modelis ļoti līdzinās tam, ko pieredzēju Dānijā.
Cik stundu diennaktī jūs guļat? Vai novērtējat miega vērtību?
Protams! Tā kā esmu dermatoloģe, zinu, ka āda ir pirmā, kas signalizē par nepilnvērtīgu miegu, nogurumu, kaitīgiem ieradumiem. Ja studiju gados itin bieži varēja nozagt kādas stundas miegam, pēc tam nejūtot lielas sekas, tad patlaban savu laiku sadalu tā, lai būtu pietiekami stundu gan naktsmieram, gan atpūtai.
Vai kāds jums ir teicis: tik jauna un katedras vadītāja?!
Šos pienākumus pildu tikai pirmos mēnešus, pagaidām esmu katedras vadītājas pienākumu izpildītāja. Tā ir liela atbildība.
Kādas priekšrocības ir jaunībai?
Vispirms jāprecizē, par kādu jaunību mēs runājam, jo esmu tajā vecumā, kad studenti auditorijā pieder nākamajai paaudzei. Un pieredze tikko studēt sākušam jaunietim atšķiras no tās, kāda ir cilvēkam, kas jau desmit gadus nostrādājis profesijā.
Mana tagadējā dzīves desmitgade šķiet ļoti forša, jo ir izglītības un zināšanu bāze, ir uzkrāta darba pieredze un vienlaikus netrūkst enerģijas, lai apgūtu ko jaunu, turpinātu mācīties, veidotu savu vārdu. Jūtos tā, ka vēl daudz kas jāsasniedz.
Atklāti sakot, uz saviem studentiem raugos ar nelielu skaudību, jo labi atceros, cik fantastisks bija studiju laiks! Pērn apritēja tieši desmit gadu kopš augstskolas izlaiduma.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada februāra numurā
