Profesors Skuja mūsu atmiņās

NIKOLAJA SKUJAS (1913–2012) simto dzimšanas dienu, Latvijas Zinātņu akadēmijā uz sēdi bija pulcējušies viņa tuvinieki, skolnieki, kolēģi. Lai kavētos atmiņās un paraudzītos, kā profesora Skujas idejas attīstās mūsdienās.

Skolnieks, kuru profesoram Rudzītim neizdevās pāraudzināt

Atklājot sēdi, profesors akadēmiķis Jānis Stradiņš raksturoja Nikolaju Skuju: profesors bija dinamisks, simpātisks, interesants, respektēts cilvēks, visu cienīts ārsts, ar aktīvu raksturu, ar ļoti plašu skatījumu uz dzīvi. Ne tikai uz medicīnu, bet arī uz kultūru un sabiedrisko dzīvi. Cilvēks ar grūtu mūžu, ko uz pusēm pārlauza 2. pasaules karš, leģionāra gaitas, politiskās represijas. Fiziski pārlauza. Ar pirmo kundzi - Veltu Tomu - 1938./1939. gadā viņi bija skaistākais, elegantākais pāris Rīgā. Karš viņus izšķīra, vienu aizveda uz Zviedriju, tad Kanādu, otru uz Tulu, tad Rīgu. Otra dzīvesbiedre Irēna Briede, Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta laborante, 1948. gadā atjaunoja viņa ģimeni, dāvāja bērnus: Vidagu, Janu un Linardu.

Akadēmiķis Stradiņš uzsvēra: profesors Skuja, kaut bija profesora Kristapa Rudzīša skolnieks, nebija viņa līdzinieks, daudzējādā ziņā viņi bija pat pretstati. Taču mūža beigās starp abiem profesoriem bija netverams pievilkšanās spēks. Akadēmiķis atsauca atmiņā profesora Skujas runu 2002. gadā Medicīnas vēstures muzejā, saņemot Kristapa Rudzīša balvu. "Valsts eksāmenos, kur man bija jāpiedalās, nevarēju saprast, kāpēc profesors Rudzītis lika labas atzīmes studentiem, kuri, atbildot uz viņa jautājumiem, pierādīja savu asprātību un domāšanas veidu, bet nezināja ļoti svarīgas klīnikas patiesības," uzstājoties teica N. Skuja. "Tikai ar laiku sāku saprast, ka Kristaps Rudzītis ir dzīvojis krietni priekšā savam laikam. Sāku saprast, ka principu zināšana var atsvērt faktu nezināšanu, ka iemācīties domāt un atrast vajadzīgo ir svarīgāk nekā iekalt faktus [..] Esmu pateicīgs Rudzītim par personīgu piemēru, impulsiem un idejām, man daudz kas ir noderējis. Esmu to pieņēmis apzināti vai intuitīvi, reizēm pat ar prātu pretodamies [..] Esmu galu galā iemācījies uzklausīt pacientus, viņus nepārtraucot, nepacelt balsi, runājot ar kolēģiem un studentiem, biežāk apsvērt arī mazticamas iespējas un nenēsāt spilgtas kaklasaites darbā, uz ko man aizrādīja profesors Rudzītis. Un tomēr nevar teikt, ka profesoram Rudzītim izdevās mani pāraudzināt." Profesors Skuja norādīja, ka tam bijuši vairāki iemesli. Viņš bijis pārāk nobriedis kā ārsts, zinātnieks un pedagogs, kad viņa kontakti ar Rudzīti kļuva daudzmaz pastāvīgi. Atšķirībā no profesora īsteniem skolniekiem padomju okupācijas laikā viņš bija persona non grata, viņam vajadzēja daudz vairāk laika un pūļu tērēt ģimenes un paša aizsardzībai. Bet galvenais iemesls - atšķirīgā domāšana. Kristaps Rudzītis vispirms bijis zinātnieks, filozofs, abstraktu ideju cienītājs, tikai pēc tam pedagogs, ārsts. Sevi profesors Skuja vispirms juta kā ārstu un bija lepns par savām labi iekaltajām zināšanām, ko vienmēr centies atjaunināt. Un to prasīja arī no citiem - jāzina tikpat labi kā šoferim eksāmenā - viss visos sīkumos, un šajā ziņā viņš neticēja brīnumiem.

Bēgt uz priekšu

Profesors Valdis Pīrāgs, daloties atmiņās, sacīja: ilgu laiku strādājot kopā, profesors Skuja neminēja, ka Kristaps Rudzītis ir viņa skolotājs. "Bet viņš mēdza citēt: mans skolotājs man mācīja tā un tā, pēc mana skolotāja principiem ārstēšanā ir vairāki komponenti: attīrīšana, barošana, stimulēšana un bremzēšana. Domāju - kurš varētu būt šis skolotājs? Varbūt kāds Berlīnes ārsts?! Rūpīgi pārlasīju Rudzīša grāmatu un atradu šos principus."

Joprojām dzīva ir profesora Skujas iedibinātā Internās medicīnas klīnikas otrdienas rīta sēžu tradīcija - pulksten 8:15 un ne ilgāk kā 45 minūtes. "Tagad gan sākam 15 minūtes vēlāk, jo nespējam tik agri piecelties," smaidot atzīst prof. Pīrāgs. "Tā enerģija, kas plūda, ja sēdē bija Skuja, nav aprakstāma. Viņš uzaicināja interesantus runātājus, uzdeva interesantus jautājumus."

Profesors Pīrāgs demonstrēja dažus prof. Skujas oriģinālos slaidus no 2006. gada uzstāšanās. Prof. Skuja bija pārliecināts, ka notiks paradigmu maiņa: klasiskā evidence based medicine tiks mainīta ne uz pašreizējo control based medicine (prof. Skujas trāpīgs apzīmējums fenomenam, ar ko šobrīd sastopamies, - administrēšana, dažādu kvotu uzlikšana, patvaļīga cenu uzlikšana, kontrolārsti, kas nekontrolē pēc būtības, pēc Skujas domām, ir kļūdains solis mūsdienu (ne tikai Latvijas) medicīnā. Administratoram tas ļauj ietaupīt līdzekļus, medicīnu pārvērš par pārapdrošināšanas biznesu, bet ārstam ļauj izvairīties no atbildības). Nākotne ir citam virzienam - individiuum based medicine (Skujas veidots latīņu-angļu valodas hibrīds), uz indivīdu vērstai medicīnai.

Jā, profesors Skuja bija stingrs eksaminētājs, pedagogs, vajadzēja visu precīzi zināt, teica: ik kļūda apdraud pacienta dzīvību. Bet viņa personības otra puse - viņš bija nesavtīgs kā mentors visiem, kas gribēja kļūt par viņa mācekļiem. "Visi, kas gājuši ar viņu vizītēs, pieredzējuši viņa spējās dusmas un neiecietību. Bet tikai retais pārtrauca ar viņu iet kopā vizītēs. Viņa spēja aizraut, izraut no rutīnas bija fantastiska. Viņam patika vienu studentu pievilkt klāt un likt kaut ko parādīt, patika uzdot kādu jautājumu. Spēja uzklausīt, māksla audzināt jaunos ārstus."

Prof. Pīrāgs atzina: profesors Skuja viņam ir piemērs - kā kritiskā brīdī pārvarēt grūtības, kas citus salauž vai no kā citi bēg, atpakaļ neskatīdamies. "Vienu reizi viņš šo vācu izteicienu lietoja: Flucht nach vorn! Bēgšana uz priekšu. Ja jums ir nenovēršamas grūtības, tad, bēgot atpakaļ, jūs neglābjami sevi diskreditējat, laužat savu identitāti. Atliek vienīgi bēgt uz priekšu. Šis bija īpašais viņa veids, kā izturēties. Vienmēr skatīties uz priekšu!"

Nekad nežēloties un netaisnoties

"Šo tēva izteicienu bieži dzirdējām mājās. Netaisnoties un nežēloties," - tā uzstāšanos sāka Linards Skuja, profesora Nikolaja Skujas dēls, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.

"Tēvs bija aizrāvies ar savu darbu, kopš viņu atceros. Vasarās bieži strādāja pie rakstāmgalda. Tajā pašā laikā viņš nebija iegrimis tikai darbā, nebija sausiņš, viņam bija laiks mums. Viņš spēja būt romantisks un bērnišķīgs. Kad piedzima pirmā meita Vidaga, tēvs apņēmās viņai dzimšanas dienā vienmēr salasīt pļavu ziedus. To viņš arī darīja."

L. Skuja stāsta, ka atraduši tēva dienasgrāmatas no skolas gadiem un pēckara posma. Lielākais pārsteigums bijusi dienasgrāmata, kas rakstīta pēc 2. pasaules kara filtrācijas nometnē Tulā, - jābrīnās, ka viņš to bija dabūjis mājās. "Palasot viņa dienasgrāmatas, visspilgtāk acīs krīt tādas īpašības kā mērķtiecība un darba spars. Sešpadsmit gadu vecumā viņš rakstīja: es būšu ārsts, un labs un slavens. Vēlāk Tulas gūstekņu nometnē viņš sapņoja, lai būtu pietiekami daudz zāļu slimnieku glābšanai, sapņoja par zinātnisku darbu, lai varētu pabeigt disertāciju."

Labi, ja katru dienu ir grūti

Arī žurnāls Doctus atmiņu mozaīkā var pievienot savu gabaliņu. 2003. februārī intervējām profesoru Skuju. Viņš mājās no stikla rāmīša izņēma fotogrāfiju ar saviem vecākiem Olgu un Aleksandru. Un pastāstīja, ka bērnībā izbaudījis uz sevis visu iespējamo, ko māte, skolotāja, bija izlasījusi vai ko dakteri viņai bija ieteikuši. "Katru vakaru pirms aizmigšanas man bija jāvelk starp pirkstiem aukliņa ar divdesmit mezgliem un pie sevis jāsaka: "Ar katru dienu man klājas labāk un labāk." Un tūliņ ar šīm labajām domām jāaizmieg." Viņš bija paturējis prātā arī tēva mācīto: ir labi, ja katru dienu ir grūti - gan fiziski, gan garīgi. Jo, pēc profesora domām, tas uztur cilvēku pie veselības un dzīvības.

1936. gadā Nikolajs Skuja beidza augstskolu kā jaunākais ārsts Latvijā. Profesors Roberts Krinbergs viņu pieņēma par palīgasistentu, taču studiju laikā viņš studentam Nikolajam bija ielicis pirmo trijnieku mūžā - par to, ka nezināja vardes sirds vadīšanas sistēmu. "Kā?! Jūs gribat būt ārsts un nezināt vardes sirdi!" - teicis Krinbergs. Nikolajs Skuja bija sacījis pretī: "Es gribu būt cilvēku ārsts!" Kopš tā laika sapratis, ka ārstam jābūt ārkārtīgi precīzam un jāzina viss.

Profesors toreiz, pirms desmit gadiem, sarunā uzbūra spilgtas epizodes no Tulas filtrācijas nometnes: kā slimnīcā numur 308 izsūtītais un notiesātais ukraiņu ārsts Ģehķjars izārstēja viņu, bālu zēniņu, kas ar plaušu karsoni un dizentēriju knapi elpoja. Vai epizode no Irlavas, Ziemassvētku kaujas... "Naktī man pēkšņi saka: "Jūs ārā gaida viena sieviete!" Sieviete pie frontes līnijas? Izeju tumšā, aukstā, vējainā naktī - un tur stāv mana māsīca Mirdza ar mazu vīstoklīti rokās. Tai vīstoklītī bija piecas dienas veca meitenīte. Biju laimīgs, ka varēju viņas abas ielikt sanitārajā mašīnā un aizsūtīt uz aizmuguri. Šo mazo meitiņu Maiju atkal ieraudzīju 1989. gadā, kad viņa bija atbraukusi pie manis no Amerikas, viņa ir zinātniece. Skatījos un zināju: lūk, šim cilvēkam esmu izglābis dzīvību."

Profesors Skuja stāstīja, ka visvairāk lepojas ar diviem sasniegumiem. Viņš atcerējās, kā 1972. gadā Parīzē referējis par atklājumu, kāpēc rodas žultsakmeņi. "Daudzi toreiz brīnījās par manu trako teoriju [..] Atceros, ka Parīzē pēc sava ziņojuma iepazinos ar Deividu Smolu, viņš man pasniedza roku kā "beigtu zivi". Smols toreiz bija galvenās žultsakmeņu ģenēzes teorijas autors, slavenība, es - no tumšās Padomju Savienības, droši vien - avantūrists." Un kā otru sasniegumu viņš minēja savus skolniekus, sirsnīgi nosaucot viņus par saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.