IVARS TOLMANIS, gastroenterologs, Gremošanas slimību centra GASTRO dibinātājs
Šajā Doctus numurā kolēģu, skolnieku, tuvinieku atmiņas par profesoru Nikolaju Skuju.
...elegantajam un nesaudzīgi tiešajam oriģinālu žultsakmeņu veidošanās teoriju radītājam un Latvijas gastroenteroloģijas skolas pamatlicējam Nikolajam Skujam šoruden simtā dzimšanas diena. Profesora Skujas inteliģence izpaudās ne tikai ārsta misijā, bet arī patiesā interesē par mākslu un sabiedriski ekonomiskajiem jautājumiem. Dižais latviešu gastroenterologs nebija ne grāmatu tārps, ne laboratorijas žurka. Viņš prata baudīt dzīvi, atraktīvi uzstāties, asprātīgi diskutēt par dažādiem jautājumiem un stalti uzdejot, ja nepieciešams. Zināja to, ka individualizētās diagnostikas un terapijas īstenošanai pareizi jāaprēķina un jāprognozē reālās izmaksas. Viņš bieži uzsvēra nozīmīgo patiesību, ka plānveida ieguldījumi slimību profilaksē un agrīnā diagnostikā ir racionālāki nekā līdzvērtīgi izdevumi ielaistu patoloģiju dārgā un bezperspektīvā terapijā. Nikolajs Skuja Latvijā ieviesa jaunu un modernu gastroenteroloģijas metodi - endoskopiju - un vienlaikus jaunajiem ārstiem mēdza pārmest kā nepietiekamo vēlmi iet dziļumā un izprast slimības būtību līdz saknei, tā pārāk lielu aizraušanos ar jaunām tehnoloģijām un instrumentālu diagnostiku. Analītiskajos priekšlasījumos par gastroenteroloģijas un visas medicīnas aktualitātēm viņš demonstrēja apskaužamu spēju faktu plūsmā atrast būtiskāko, saprast pirmajā acu uzmetienā nepamanāmas līdzības un likumsakarības. Tādējādi viņš bija, ir un būs paraugs daudzām gastroenterologu paaudzēm Latvijā.
Raksta uzdevums ir paraudzīties uz ātriju fibrilācijas pacienta ārstēšanas niansēm no reālās prakses ārsta - ģimenes ārsta, internista - skatpunkta. Mums pretim sēž (vai guļ...) tas reālais pacients ar visām savām klīniskajām problēmām, anamnēzi un arī, ko liegties, nereti dzīves peripetijām.
Vasara beigusies. Koki, kas tikko bija spirgti un dzīvīgi zaļi, pamazām sārtojas un zaudē savu rotu. Saule dienu pamet nepieklājīgi ātri. Līdz ar viņu pamazām izplēn arī vasarā uzkrātās pozitīvās emocijas, izsīkst enerģija. Tieši ar šādām domām, sajūtām un izjūtām daļa no mūsu pacientiem rudeni un ziemu sagaida ik gadu. Kā atšķirt skumjas par aizgājušo vasaru no ziemas depresijas? Kas patiesībā ir sezonāli garastāvokļa traucējumi? Kā pacientiem palīdzēt?
Vitamīniem raksturīga daudzveidīga bioloģiskā aktivitāte, turklāt atsevišķiem vitamīniem dažas no darbībām var būt līdzīgas, bet dažas pat nesaderīgas. Vitamīni mijiedarbojas ar citiem līdztekus lietotajiem medikamentiem un arī savstarpēji, ja lieto vairākus vitamīnus reizē. Rakstā apskatīti literatūrā minētie nozīmīgākie vitamīnu savstarpējās mijiedarbības vēlamie un nevēlamie gadījumi, kā arī vitamīnu un citu medikamentu mijiedarbības izpausmes.
Trīs ievērojamu atmiņas pētnieku Alana Bedlija (Baddeley), Maikla Aizenka (Eysenck) un Maikla Andersona (Anderson) grāmata par atmiņu sākas ar vārdiem: "Atmiņa ir tā kognitīvo spēju funkcija, par kuru mēs biežāk mēdzam sūdzēties. Mēs sakām: "Man ir slikta atmiņa", bet nesūdzamies par vāju domāšanu." Cilvēki problēmas ar atmiņu patiešām pamana salīdzinoši biežāk nekā citu kognitīvo funkciju traucējumus. Turklāt atmiņas pasliktināšanos pavada virkne neiroloģisku, psihiatrisku traucējumu un, protams, ir arī normālā aizmiršana. Atmiņas pasliktināšanās biežāk saistāma ar novecošanu, kaut gan par sliktu atmiņu nereti sūdzas arī gados jauni cilvēki.
Rozācija ir ādas kaite, ko biežāk novēro cilvēkiem ar I un II ādas fototipu. Rozācijas izplatību grūti novērtēt tās dažādo klīnisko izpausmju dēļ, kā arī daudzu citu ādas stāvokļu dēļ, kam ir līdzīgas klīniskās izpausmes. Aprēķinātā rozācijas izplatība gaišādainu cilvēku populācijā variē no 1 līdz 10%. Daudzi pacienti meklē palīdzību rozācijas izraisīto estētisko defektu dēļ. Tā kā rozācija nav izārstējama, ārstēšana fokusējas uz simptomu mazināšanu.
Ultravioletais starojums (UVS) ir cilvēka apkārtējās vides neatņemama sastāvdaļa. UVB viļņu diapazons ir būtisks biosintēzes procesiem, kad 7-deoksiholesterols pārvēršas D vitamīnā, kas, savukārt, ir svarīgākais nosacījums ne vien kaulu stiprumam, bet daudzām citām organisma funkcijām. Diemžēl pakļautībai UVS (dabiskam un mākslīgam) ir svarīga un vērā ņemama ēnas puse - kanceroģenēzes potenciāls.
Invazīvā radioloģija ir kļuvusi par nozīmīgu sastāvdaļu pacienta mūsdienīgā izmeklēšanā un ārstēšanā, jo diagnosticēt un ārstēt iespējams ar minimāli invazīvu iejaukšanos. Dažādas attēlu diagnostikas metodes - fluoroskopija, ultrasonogrāfija (US), datortomogrāfija (DT), DT un fluoroskopijas kombinācija, datortomogrāfijas fluoroskopija (DTF), magnētiskā rezonanse (MR) - tiek izmantotas tādēļ, lai to kontrolē veiktu invazīvas manipulācijas. DT ir metode ar plašu, maināmu izmeklējuma lauku, augstu izšķiršanas spēju, to neierobežo ne skeleta, ne mīkstie audi, ne arī ar gaisu pildītas struktūras, ir iespēja plānot invazīvo procedūru, izvairoties no vitāli svarīgu struktūru bojājuma. [1]
Cukura diabēts (CD) un īpaši 2. tipa CD neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem 21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumiem. IDF novērtējums liecina, ka pašreiz 8,6% Eiropas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 79 gadiem slimo ar cukura diabētu, t.i., 55,4 miljoni. Jārēķinās ar vēl lielāku diabēta sastopamības pieaugumu, 85-95% gadījumu tas būs 2. tipa CD. To, ka pieaug saslimstība ar 2. tipa CD, nosaka novecošanās, izmaiņas ieradumos, īpaši uzturā, kustību apjoma mazināšanās.
Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa-zarnu trakta slimībām Rietumu populācijā. Simptomātiskas žultsakmeņu slimības (ŽAS) un komplicētas žultsakmeņu slimības ārstēšanā piedalās ne tikai ķirurgi, bet arī ģimenes ārsti, radiologi, gastroenterologi un pat reanimatologi. Novēlotu, komplicētu ŽAS formu ārstēšanai ir būtiska ietekme uz pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšana saistīta ar ievērojamām izmaksām. Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, un ārstēšanas galvenais mērķis ir konkrementu evakuācija un žultsvadu drenējošās funkcijas atjaunošana.
Šajā klīniskajā gadījumā būtiski bija laikus atpazīt slimības simptomus un noteikt pareizu diagnozi, nepieļaujot ārstēšanas kļūdas, lai novērstu slimības progresēšanu un iespējamu letalitāti. Kušinga slimība ir grūti diagnosticējama, un, kā rāda šis klīniskais gadījums, arī pareizai, adekvātai ārstēšanai vienmēr ir kritiskais periods, kad mainās hipotalāma–hipofīzes–virsnieru ass regulācijas sistēma. Šīs slimības gadījumā pacienta nāves risks pēcoperācijas periodā ir lielāks nekā periodā pirms operācijas.
Viņš ir jauns, vesels, izskatīgs, izglītots, Eiropā pazīstams ērģelnieks, muzikologs, filozofs. Viņu sagaida spoža karjera civilizētajā pasaulē. Taču viņš to pamet, lai dotos uz mežonīgiem džungļiem ārstēt afrikāņus. Bet tieši tas viņam vēlāk atnes pasaules slavu. Šis cilvēks ir ALBERTS ŠVEICERS (1875–1965) – leģendārais ārsts, domātājs, muzikologs, teologs, Nobela Miera prēmijas laureāts.
Pagājušajā mēnesī – 25. oktobrī – sāka darboties Ārstniecības riska fonds (ĀRF). Veselības ministrijas pārstāvji teic: bijis arī pats pēdējais laiks, lai izpildītu Eiropas Savienības direktīvu, kas paredz ieviest efektīvu pacientu tiesību aizstāvības modeli, kas Latvijas gadījumā ir ĀRF. No nozares profesionāļiem izskanējušas šaubas – kaut iniciatīva laba, vai kārtējo reizi steigā nav radīts kas tāds, kas nenesīs gaidītos augļus.
Šā gada maijā Latvijas Farmaceitu biedrība (LFB) sāka Eiropas Sociālā fonda projekta* īstenošanu. Ar šo projektu LFB saistās divi mērķi: pirmkārt, būtisku problēmu risināšana farmācijas nozarē, proti, jānovērš aptieku farmaceitu niecīgā aktivitāte politisku lēmumu pieņemšanā un līdz ar to arī farmaceitiskās aprūpes attīstībā; otrkārt, jāveicina farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu efektivitāte un kvalitāte – gan ar profesionāļu aktīvu iesaisti procesos, gan ar svarīgu dokumentu (arī farmaceitiskās aprūpes standartu) izstrādi.
Izcils skolotājs, mentors, ātrs gan savā fiziskajā, gan domu skrējienā, ar plašu skatu uz dzīvi. Piemērs, kā kritiskā brīdī pārvarēt grūtības. Zinātnieks – 1943. gadā no Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīnikas, kur viņš bija nosūtīts apgūt moderno gastroskopiju, pārveda pirmo cieto gastroskopu un kļuva par pirmo latviešu gastroenterologu endoskopistu, vēlāk izstrādājot oriģinālu teoriju par žultsakmeņu alerģiski infekciozo izcelsmi patoloģiski izmainītas zarnu mikrofloras ietekmē. 5. oktobrī, atzīmējot profesora
“Kad emocijas aizēno koncentrēšanās spēju, cilvēkam zūd tā prāta darbības īpatnība, ko zinātnieki dēvē par “aktīvo atmiņu””.
