Profesore ar tamboradatu - AINA DĀLMANE
Redziet, te ir šūna, te redzams, kur tai iekšā šķidrāka viela, te blīvāka, te tā ražo priekš sevis, te - uz āru. Te ir bērniņa embrijs, te ir sirds, te veidojas diafragma, te aknas, bet te jau sāk veidoties placenta. Te embrijam acis un mute. Šīs vietiņas ir bārkstainās plēves bārkstiņas. Te caur sieniņu notiek apmaiņa starp mātes un bērna asinīm. Te augļūdens.
Cik laika vajag, lai šāds darbs būtu gatavs? 
Kādu nedēļu vajag. Bet saprotami taču ir, vai ne? Un tas jau galvenais!
Kur jūs ņemat dziju saviem tamborējumiem? Tik krāsaini, mīksti...
Centrāltirgū un Vidzemes tirgū ir tādas vietiņas, kur var nopirkt dziju pārpalikumus. Ieraugu tos, pacilāju un pērku, ja man ir skaidrs: jā, šis varētu noderēt, piemēram, olas dzeltenuma gabaliņam, kad tamborēju cāļa embrija attīstību. Materiālu man vajag redzēt un sajust. Ja kāds stāsta, ka viņam mājās ir skaista, nevajadzīga dzija, ko man atnesīs, es saku, lai nes vien - paskatīšos. Nozīme ir gan krāsai, gan faktūrai - vajag, lai tamborējumi ir telpiski, lai atsevišķas daļas tajos var pagrozīt, pakustināt. To nemaz tā nevar izstāstīt. Man lieti noder arī palieli metāla stīpu apļi, kur iekārtot tamborējumu.
Tamborētie darbi ik pa laikam jāatjauno, jo tie ir cilvēku rokām tā nomīļoti, ka gandrīz izjūk. Tā arī paiet liela daļa manas dienas: klausos radio vai televīzijas raidījumu un strādāju. Nevaru pat pateikt, no kuras vietas sāku tamborēt. Katrs paraugs sastāv no vairākiem gabaliņiem, ko salieku kopā, kamēr izskatās labi un atbilst īstenībai. Man nav receptes, kā uztamborēt šādus paraugus - viss jau nāk ar pieredzi.
Kā jūs izdomājāt tamborēt uzskates materiālus? Ir taču dabūjami jau gatavi zīmējumi un maketi.
Nekad nav tā, ka tikai kāds viens cilvēks kaut ko izdomā un dara. Kādā žurnālā lasīju par augstskolas pasniedzēju, kas tamborējusi dažādas figūras, lai bērniem mācītu ģeometriju, viņai bija izstāde Lietišķās mākslas muzejā. Bet pati sāku tamborēt tādēļ, lai studenti mācoties varētu izmantot visas maņas - viņi dzird stāstīto, apskata ar acīm, satausta ar pirkstiem. Kad cilvēks ieraugu tādu krāsainu, telpisku tamborējumu, viņam, protams, gribas to aptaustīt. Tad pajautā: un kas šis ir? Un kas tas? Tā zināšanas labāk paliek prātā. 
Vienmēr esmu mudinājusi studentus arī pašiem pamēģināt kaut ko radīt. Jo - ja tu pats kaut ko radi, tad iemācies un aizmirsti, ka baidies no nezināšanas. Un, ja vēl kādam citam ir jāpastāsta, ko esi izveidojis, tad viss vēl vairāk paliek prātā. Atceros studentus, kas bija izveidojuši krāsainus dīgļlapu maketus no švammes gabaliem. Daudz to darbu bijis...
Vai skolotājam jābūt atbildīgam par skolēnu zināšanām?
Ja viņš par to neatbild, tad viņam nevajag būt skolotājam. Nav neviena universālā skolēna - katrs ir citāds, un skolotājam jābūt pietiekami dinamiskam un spējīgam atrast veidu, kā ik skolēnam paskaidrot to, ko viņš nesaprot. Ir vajadzīga individuāla pieeja. Protams, vajag ļoti lielu pacietību, bet - ja tev nav pacietības, tu nevari būt skolotājs.
Savulaik PSRS laikos biju Vissavienības Veselības ministrijas Histoloģijas kabineta metodiskās komisijas locekle, divreiz gadā man bija jādodas uz vienu vai otru Savienības malu, lai skatītos, kā māca studentus. Atceros kādu lekciju Petrozavodskā: pasniedzējs ļoti zinīgs, bet redzu, ka zāle viņu nesaprot. Nevar, nevar Petrozavodskā runāt tāpat kā Maskavā. Tāpat kā vijolnieks iemēģina koncertzāli pirms koncerta, tā arī jebkuram lektoram jāiemēģina auditorija un savam darbam jāatrod labākais skanējums - skolotājam jāpielāgojas auditorijai un jārunā tā, lai viņu saprastu.
Esmu pieredzējusi, ka pasniedzējs par kādu studentu saka: nu, šitais galīgi neko nesaprot! Tad esmu teikusi: atvediet viņu pie manis. Visbiežākais iemesls tam, ka cilvēks neko nesaprot, ir nevis zināšanu trūkums, bet gan neprasme sasaistīt kopā vairākas lietas. Atceros, bija students, kas nespēja atšķirt histoloģijas preparātu paraugus - limfmezglus, liesu, mandeles. Sākām no paša sākuma. Nu, kur atrodas liesa? Jā, to tu zini. Nu, un no kā tā sastāv? Redzi nu, arī to tu zini. Un limfmezgli? Un no kā tie sastāv? Kad bijām sarunu soli pa solim pabeiguši, studentam teicu: "Tagad taču tu saproti, ka visu zini!" Eksāmenā viņš visus preparātus bija atšķīris! Skolotājam jāsaprot, kā pateikt to, kas jāpasaka. 
Bieži vien students nevis prāto, kā sasaistīt lietas kopā, bet gan domā par zubrīšanos: kā lai es to iekaļu galvā? Tas nav labi. Tas nozīmē, ka cilvēks sev netic! Manuprāt, skolēni un studenti drīkst pierakstīt tikai to, ko saprot. Jā - pedagoģija it kā ir ļoti vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti sarežģīta. Ne katrs var būt skolotājs.
Kā ir, kad kādam iemācīts tas, ko viņš līdz šim neizprata?
Labi, jo cilvēki ir priecīgi un atkal pārliecinās, ka dzīve ir skaista!
Jūs runājat par individuālu pieeju. Diemžēl šodien bieži vien tam nav laika: jādara vairāk un vairāk, ātrāk un ātrāk...
Tā ir mūsdienu nelaime. Atceros kādu gadījumu. Medicīnas muzejā bija mana zīmējumu izstāde. Ienāk kāda vecmāmiņa un lūdz man zīmējumus, jo mazmeitai esot jāraksta darbs par asins slimībām. Jautāju, vai mazmeita zina, kāda ir asins sistēma. Ar to galu galā būtu jāsāk. Nē, nezinot. Sāku stāstīt. Bet vecmāmiņa mudina: dodiet taču tos zīmējumus, mums nav laika - biļetes uz teātri nopirktas! 
Bet, ziniet, tā tās lietas nenotiek. Nedrīkst bērniem skolā uzdot to, ko viņi reāli nemaz nevar izdarīt. Tādam darbam nav jēgas. Tā ir tikai paviršība un virspusība, kas nedod augļus. Pat samaitā izprati par lietām: viss ir tik vienkārši, es visu varu!
Patiesībā tas, ka jums patīk palīdzēt citiem mācīties, ir visai loģiski - jums gan tētis, gan mamma bija skolotāji.
Mana bērnība pagāja Vidrižos. 1925. gadā bijušajā Vidrižu muižas dzīvojamajā ēkā tika atvērta Vidrižu sešklašu pamatskola, un pirmie skolotāji - Tekla un Roberts Dālmaņi - mani vecāki. Es jau no agras bērnības skatījos, ko dara skolasbērni. Mamma skolā mācīja zīmēšanu, rokdarbus un ģeogrāfiju. Un ģeogrāfijas mācīšana arī bija īpaša. Mamma un tēvs iepazinās Sibīrijā. Kad mamma divdesmit gadu vecumā no Vladivostokas devās uz Latviju, viņa savām acīm puspasauli redzēja. Tēvs Vidrižos mācīja matemātiku, mūziku, desmit gadus viņš bija Vidrižu pamatskolas direktors, vēlāk - Rīgas apriņķa tautskolu inspektors.
Mana mamma Tekla bija augusi Čitā, uz kurieni no Latvijas ap 1905. gadu bija izceļojuši viņas vecāki. Mamma prata visus rokdarbus - no vissmalkākajiem diegu darbiem līdz grozu pīšanai. Par to, ko viņa iemācīja Vidridžu mazpulcēniem, ir kāds stāsts. Kāds viņas skolnieks atzinies, ka viņas iemācītais palīdzējis tad, kad iesaukts karā. Tā kā viņš mazpulkā čakli mācījies, karalaukā bijis nevis jāšauj, bet jālabo zirglietas. Un kas gan ir labāk - šaut vai labot zirglietas? 
Tēvs Roberts bija dzimis Vecpiebalgā un bijis klāt Mērnieku laiku tapšanā - kā labam skolniekam Matīss Kaudzīte arī viņam devis pārrakstīt savus sacerējumus. Tēvs auga lielā zemnieku ģimenē - viņi bija četri brāļi un trīs māsas. Tēvs stāstīja, kā viņš kopā ar brāļiem no kalna braukuši katrs ar vienu slēpi, jo visiem slēpju neesot pieticis... Vecāki gādāja, lai bērni iegūtu labu izglītību. Mans tēvs ganīja govis, mācījās franču valodu, bet spēlēt vijoli gāja mācīties uz muižu, kur vasarās dzīvoja muižnieku radinieks - vijolnieks, kas spēlēja Berlīnes simfoniskajā orķestrī. Tāpēc neticiet, ja kāds runā, ka latviešu zemnieki neko citu bez melnā darba neredzēja un nedzirdēja. Tā nu nebija.
No tēva vecākiem var aizgūt vēl kādu labu padomu. Viņi mācīja, ka bērniem citam citu jāatbalsta. Izvēlējās, kurš paliks par saimnieku vecāku sētā, pārējiem jāiegūst laba izglītība. Kad vecākais dēls spēj, viņam pie sevis jāņem brālis. Tā trīs Dālmaņu brāļi un divas māsas kļuva par skolotājiem, bet viens - par saimnieku tēva mājās. Domāju, daudzas ģimenes arī tagad tā dara. Lai bērni cits citu balstītu, vecākiem viņos jāieaudzina saticība un organizētība.
Kāda pati bijāt bērnībā?
Biju jaunākais bērns ģimenē - pirms manis dzimuši māsa Ilga un brālis Gunārs, kurš savulaik bija Doma baznīcas ērģeļmeistars. Mana spilgtākā bērnības atmiņa ir lielā brīvība un tajā pašā laikā izpratne par to, kas ir labs un kas nav. Man tika mācīts, ka drīkst darīt visu, bet tikai to, kas nedarītu kaunu vecākiem. Atceros, ka man likums bija arī katrs vecmammas uzdevums. Tas šķita tik pašsaprotami - izdarīt to, kas jāizdara.
Man bērnībā bija draugs - liels, sarkans gailis, viņš man nāca līdzi uz veikalu, un es viņam pirku ūdenskliņģerus, bet tad mani sabāra un teica, ka gailim jāēd graudi, nevis ūdenskliņģeri. Viņš man bija labākais draugs un skrēja līdzi kā suns. Bet bija man arī savs suns - liels lauku krancis. Daba tuvējā apkārtnē bija gana mežonīga - krūmi un brikšņi, tāpēc tur bija daudz odžu. Bet kopā ar suni es visur gāju droši: viņš pamanīja čūskas, saķēra tās vidū un purināja uz abām pusēm, cik tik spēka, un tikai tad čūsku sakodīja. 
Ja jāsasaista bērnības notikumi ar medicīnu, atceros divus. Brālis bija par mani pusotru gadu vecāks. Viņš man bija mikropasaules skolotājs jau ābečnieces vecumā: caur mikroskopu mudināja apskatīties matu, oda kāju un sastāvējušos ūdeni - kaut kas tur kustējās, un tas bija interesanti. Vēl atceros: nebiju vēl beigusi vidusskolu, kad uz šosejas sa brau ca manu mīļo suni, un es viņam liku šinas - labi sadzija.
Vasarās ik dienu man no desmitiem rītā līdz četriem pēcpusdienā bija jāpieskata bites un nekavējoties jāziņo, ja tās izdomājušas spietot. Savu reizi to spietošanu arī pamanīju. Šis pienākums man deva daudz brīva laika - es ļoti daudz lasīju. Vasarās gar mūsu mājām - no Bīriņiem uz Igati - gāja Emīlis Melngailis, mūsmājās viesojās arī citi gudri cilvēki. Tad klausījos, ko viņi runā - par laiku, par latviešu valodas idejām...
Vai tad bērniem ļauts klausīties pieaugušo sarunās? Bieži taču dzirdam: ej nu ārā, te lieli sarunājas...
Kad lielie runā par kariem, tad bērniem tiešām tas nav jādzird, bet, ja runā par valodu - lai klausās! To, ka bērnos ir jāklausās un bērni jāsaprot, iemācījos no vecmammas. Man gan pašai nav ne bērnu, ne mazbērnu, bet domāju, ka esmu pietiekami laba vecmāmiņa sava brāļa mazbērniem.
Uz savām dzimtajām vietām Vidrižos kādreiz aizbraucat?
Protams! Vēl pagājušogad tur zāģēju krūmus, droši vien darīšu to arī šogad. Varētu jau krūmus izcirst ar cirvi, bet necērtu, jo atceros, kā brālis teica, ka meitenes ar cirvi nespēlējas, - tas man palicis prātā. Vien skolas apkārtne tik ļoti mainījusies, ka to vairs lāgā neatpazīstu. Atceros, manā bērnībā ap Vidrižu skolu auga daudz ceriņu - vai desmit šķirnes, man ir arī fotogrāfijas, kur redzams skolas pagalms - ar lauku piemājas dārziem raksturīgām puķēm, apstādījumiem un celiņiem. Tagad viss skolas pagalms ir noliets ar cementu - lai dubļu nebūtu. Mans prāts gan saka - lauku skolai nav jābūt pagalmam ar tādu segumu.
Un kā jūs no skolas sola nonācāt līdz medicīnas studijām?
Agrā bērnībā man "draudēja" Jaungulbenes mājturības vidusskola un pēc tam Kaucminde. Bet es jau ābečnieka vecumā zināju, ka to nedarīšu, un apzināti izvairījos no visām mājturības lietām. Tas gan nenozīmē, ka neprotu rokdarbus - gan tamborēju, gan mezgloju, fotografēju. Mani lielākie darbi ir makramē tehnikā gatavoti krēsli, ir daudz fotogrāfiju.
Mums mājās bija tāda istaba, kur bija daudz grāmatu, un es biju salasījusies tik daudz savam vecumam neadekvātas zinātniskās literatūras, - kāda tur Kaucminde! Izvēlējos medicīnu. Varēja būt arī kas cits, bet medicīna man šķita mazāk politiska.
Pret grāmatām jums vienmēr bijusi īpaša attieksme...
Bez vecām grāmatām nav iespējams izlemt, kā bija vai nebija. Tagad bieži vien veco diemžēl aizmirstam, bet jauno - nezinām. Tajā pašā laikā allaž esmu mācījusi studentiem un skolēniem, ka grāmatas jālasa kritiski. Un tad viņi man jautā: kā, vai tad grāmatās var būt kļūdas? Protams, var! Un te laikam jāmet akmens skolu lauciņā. Bieži vien skolotāji grib, lai skolēni runā tieši tā, kā rakstīts grāmatā. Esmu redzējusi, kā skolēnam, kas nesaprot grāmatā rakstīto, tēmu izskaidro emeritēts profesors, bet bērnam par citādā metodē izpildītu darbu skolotāja ieliek divnieku...
Cilvēkam nemitīgi jāmācās, turklāt viss jaunais prasa milzīgu pacietību. Reizēm aizdomājos par ģimenes ārstiem. Viņiem jāapgūst tik daudz jauna! Jo īpaši tagad, kad viss tik ļoti ātri mainās. Pēc manas saprašanas, ģimenes ārstam vismaz divas dienas nedēļā būtu jāatvēl tikai lasīšanai par jaunumiem medicīnā. Ja vienam ārstam ir 2000 pacientu - tas taču nav iespējams! Es domāju tā: ģimenes ārstam jāsāk strādāt jau tad, kad reģistrētais pacients ir pieteicies uz vizīti. Jau pirms viņa atnākšanas ārstam ir jāpaņem šā pacienta kartīte, jāpārskata viņa diagnozes, saslimšanas, iepriekšējās sūdzības, lai spētu šo informāciju sasaistīt ar tiem iemesliem, kāpēc rīt vai parīt pacients nāks pie ārsta. Un tā nav utopija - daudzi ģimenes ārsti jau tagad tā dara! Piemēram, Edīte Vītola, ģimenes ārste Vidrižos.
Kāpēc nekļuvāt par ārsti, kas strādā slimnīcā un pieņem pacientus?
Tas sanāca nevilšus. Studiju laikā pamanīju, ka daudz ko mācos tādēļ, lai varētu izskaidrot citiem - grupas biedriem. Manā kursā mācījās Viktors Kalnbērzs, Jevgēnijs Nemiro, Ivars Ebels, Ausma Bērziņa, Valija Damberga - daudzi zināmi ārsti, kas vēlāk kļuva par vadošiem speciālistiem un zinātniekiem. Mēs studijas sākām universitātē, bet 1951. gadā bijām pirmais izlaidums jaunizveidotajā Rīgas Medicīnas institūtā, tāpēc daudzus studentus piesaistīja darbam institūtā. Man piedāvāja aspirantūras studijas - no mūsu kursa četri aizgāja studēt aspirantūrā. Pedagoģija mani nebaidīja. Sākumā bija grūti, bet esmu pacietīga.
Stundām sēdēt pie mikroskopa, pētīt audus, orgānus. Kas ir tas skaistais, kas histoloģijā aizrauj un vairs nelaiž vaļā?
Kad cilvēks pēta šūnas, viņš drīz vien iemācās atšķirt, kā izskatās slimas un kā veselas šūnas - to katrs var iemācīties. Nesalīdzināmi vairāk darba un pieredzes vajadzīgs, lai atpazītu robežsituāciju starp normu un patoloģiju - ilgstoši pētot un vērojot šūnas, rodas māka atpazīt to šauro, šauro robežu, kad slimība vēl tikai rodas, bet šūna to jau zina, un prasmīgs histologs spēj šīs niecīgās izmaiņas ieraudzīt.
Atceros kādu gadījumu, kad pētīju slimnieku sirds muskuļu šūnas, palīdzot kursabiedrenei rakstīt disertāciju. Pēc maza gabaliņa, kas operācijas laikā paņemts no pacienta sirds kreisās austiņas, pētot šūnas, spēju precīzi noteikt: šis cilvēks nomira, bet šis izdzīvoja. Toreiz daktere, kurai palīdzēju, brīnījās - kā es to varot zināt, neesmu taču slimnieku redzējusi. Bet es teicu: man taču ir precīzākais dokuments - šūnas.
Jums ir tik skaisti histoloģijas zīmējumi - kā gleznojumi, tādām tīrām, dzidrām, krāsām, dziļi telpiski - kā cilvēku sapņi... Kā jūs tā iemācījāties zīmēt?
Kad mācījos ģimnāzijā, man zīmēšanā bija četrinieks. Skolotājs pateica, kas jāzīmē, bet zīmēšanas tehniku nemācīja. Kad jau studēju aspirantūrā, mācījos zīmēt. Mans skolotājs profesors Konstantīns Bogojavļenskis iedrošināja, ka varbūt nemaz tik slikti nav, ja reiz apzinos, ka neprotu zīmēt. Mācījos pamatīgi. Lasīju grāmatas par zīmēšanas tehniku, gāju uz izstādēm, klausījos profesionāļu ieteikumos - arī par to, kā zīmējumā pareizi jāēno sniegs. Ik dienu trīs piecas stundas zīmēju, kamēr sasniedzu tādu rezultātu, kas patika pašai un ko arī atzīti mākslinieki labi novērtēja un neticīgi grozīja galvu, uzzinājuši, ka neesmu studējusi Mākslas akadēmijā. Manos darbos redzams, ka es pārzinot zīmēšanas tehniku.
Bet viss nāk ar pieredzi. Kad ir pamatīgas zināšanas un prakse, tad kļūst mazsvarīgi pat tas, ar ko zīmēt. Mani zīmējumi tapuši ar smalkāko rasēšanas spalvu, skatoties caur lupu, un ir tapuši ar koka puļķi, uz kura uztīta vate.
Par katru zīmējumu varu izstāstīt, kas tur redzams, ko katra šūna dara. Atceros, 1996. gadā man Medicīnas muzejā bija histoloģijas zīmējumu izstāde. Ienāk māmiņa ar piecgadīgu puisēnu, un var labi redzēt, ka māmiņa drīz sagaidīs vēl vienu bērniņu. Abi grib, lai pastāstu, kā veidojas mazulis, kas ir mammas puncī. Saprotu, ka man jāizstāsta tā, lai saprot abi, nav jāstāsta pasakas, bet patiesība un saprotami. Stāstīju, ka mazajam bērniņam tur vajag mājiņu, kur dzīvot un kustēties, ēst, bet pats viņš nekur aiziet nevar, tāpēc vajag kādu, kas viņam atved ēdienu, un vajag arī, kas aizved atkritumus. Biju priecīga, ka abi mani klausītāji bija apmierināti ar dzirdēto.
Jums iznākušas vairākas histoloģijas grāmatas. Ko tas nozīmē - uzrakstīt un izdot grāmatu?
Esmu autore vai līdzautore grāmatām Acu histoloģija, Zoba attīstība, iznākuši trīs grāmatas Histoloģija laidieni, vēl Histoloģijas atlants, Cilvēka embrioģenēze, Cilvēka embrioģenēze skolām. Grāmatu var rakstīt dažādi: var to vienkārši pēc citu autoru faktiem salikt kopā. Manā izpratnē, grāmatu drīkst rakstīt tikai tad, ja ir arī personiskā pieredze, tāpēc kādu laiku grāmatas nerakstīju. Pie grāmatas Histoloģija strādāju katru dienu, un rakstīšanas laikā sapratu, ka būs labāk, ja teksts tiks nošķirts no zīmējumiem, un tā tapa arī Histoloģijas atlants. Neviena mana grāmata nav tapusi ātri - tas ir pamatīgs darbs - vai, dieniņ! Topot Histoloģijas atlantam, visu laiku sēdēju blakus maketētājam - viņš bija ļoti labs speciālists, tomēr daudzas lietas pats, protams, nevarēja izlemt.
Cik jums mājās ir grāmatu? 
Nezinu, daudz - neesmu skaitījusi. Mani ļoti nodarbina doma, kas ar grāmatām notiks pēc tam... Tāpēc ļoti daudzas ar medicīnu saistītās grāmatas nesu un atdāvinu Medicīnas muzejam. Bet ir daudz tādu grāmatu, uz kurām skatos un domāju, kam vislabāk tās atdot. Piemēram, 1923. gadā izdotās Platona runas vecajā drukā.
Jums tādā skaistā laikā dzimšanas diena - pašā pavasara plaukumā.
Jā. Arī profesoram Bogojavļenskim, anatomei, profesorei Jēčai, profesoram Kalbergam, docentam Juršānam, Rudzītim dzimšanas diena ir aprīlī.
Mans tēvs goda dienās - arī katram bērnam vārda un dzimšanas dienā - spēlēja vijoli. Mana vārdadiena sakrīt ar brāļa dzimšanas dienu, kas ir 8. oktobrī. Tad tēvs gāja spēlēt vijoli gan manā istabā, gan brāļa, un mēs vienmēr strīdējāmies par to, pie kura pirmā viņam jānāk. Nevarējām vien izstrīdēties, kas svarīgāks - vārda vai dzimšanas diena. Galu galā uzvarēja brālis, pierādot, ka svarīgāka ir dzimšanas diena, jo vārdu nevar iedot tam, kas nav dzimis.
Ko jums vēl ļoti, ļoti gribētos izdarīt?
Es gribētu vēl daudz ko paspēt. Kaut ko uzrakstīt par saviem vecākiem un viņu laiku...
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva