Profesionālā sapņa iekšpusē. Mācības Meijo klīnikā: Laura Logina
Kādi ceļi aizveda uz profesionāļu aprindās slaveno Meijo klīniku?
Pirms aptuveni četriem gadiem pie mums centrā viesojās Uldis Bite, Meijo klīnikas plastiskais ķirurgs, kurš tur ieņem arī atbildīgu amatu. Izstāstīju savu zinātniskā pētījuma ideju, kas bija attiecināma uz rekonstruktīvo ķirurģiju, uz mazajiem asinsvadiem un kauliem. Pēc tam Uldis Bite atrakstīja: viņa kolēģi atzinuši manu projektu par interesantu un ir gatavi palīdzēt. Sāku lēnām bīdīt lietas. Biju jau iesniegusi dokumentus doktorantūrai. Uzrakstīju iesniegumu profesora Bertrama Zariņa stipendijai. Ieguvu šo stipendiju. Uldis Bite palīdzēja sarunāt vietu klīnikā.
Vai dzīvošanu nodrošināja klīnika? 
Nē. Ar interneta palīdzību rezervēju viesnīcu, kur tika solīts viss vēlamais. Kad ierados, izrādījās, ka viss ir maziņš skabūzītis, kura vienīgais logs iziet... uz sienu. Diezgan nomācoši. Arī ēst īsti nevarēju pagatavot, jo stāvam bija kopīga studentu virtuve, kurā, kad vien ieskatījos, bariņš cittautiešu joprojām gatavoja ēst vai jau mielojās. Mani glāba tas, ka ļoti maz laika veltīju kam citam, izņemot medicīnu. Pirmos trīs mēnešus dzīvoju gandrīz vienīgi darbā. Man palaimējās - stipendiātei no Turcijas beidzās studiju laiks, un es tiku viņas īrētajā dzīvoklī. Šķiet, neviens cits no klīnikā strādājošajiem nedzīvoja tik tuvu darba vietai - tikai trīs kvartāli kājām.
Kāda bija jūsu ikdiena?
Pirmie trīs četri mēneši bija ļoti aizņemti. Tiku iepazīstināta ar laboratoriju, kas nodarbojās ar pētniecību manai idejai līdzīgā virzienā, un mani iesaistīja projektā, kur arī pašai bija jāstrādā ar dzīvniekiem. To varētu iemācīties arī mājās, taču Latvijā tas prasītu ievērojami vairāk laika. Laboratorijā apmēram puse no darbiniekiem ir tādi kā es - fellow student (ārsts, kurš pabeidzis rezidentūru un turpina apmācību šaurākā specialitātē - aut.), kas atbrauc uz pusgadu, gadu vai ilgāku laiku iegūt pieredzi un paveikt nepieciešamo savam projektam. Bites kungs uzņēmās atbildību par mani, un es ieguvu atļauju skatīties operācijas.
Tikai skatīties vai arī nedaudz piedalīties? 
Nē, nē, tikai skatīties. Pēc visiem noteikumiem es nedrīkstēju pat iet uz operāciju zāli, jo esmu pētniecības fellows, tātad jāstrādā laboratorijā. Tur kārtība jeb birokrātijas sistēma ir ļoti komplicēta. Bija jānoklausās kurss, kurā mani iepazīstināja ar manām tiesībām, piemēram, kādus dokumentus drīkstu lasīt, kādus - nē. Otrs obligātais bija kurss par seksuālo uzmākšanos un vardarbību darba vietā. Pirmo reizi neaizgāju, jo uztvēru to nenopietni. Tad saņēmu brīdinājumu, ka šīs lekcijas ir obligātas. Apmācība brīžam man šķita pat pārspīlēti nopietna, taču es saprotu - tā viņi nodrošina sevi, zina, ka esmu iepazīstināta ar spēles noteikumiem.
Turpinot par ikdienu...
Lekcijas sākās pusseptiņos no rīta, tātad jāceļas piecos. Tas prasīja zināmu disciplīnu. Pēc tam gāju uz operāciju vai laboratoriju. Trešo daļu laika pavadīju bibliotēkā. Jo viens no maniem pamatmērķiem bija - sagatavot idejas teorētisko pamatojumu. Meijo klīnikā bija pieejama fantastiska bibliotēka, kur glabājas materiāli pat no 1965.gada, informācija par pirmajiem eksperimentiem. Sākumā arī brīvdienas pavadīju bibliotēkā, lasīju, cik spēju.
Ko var iemācīties, tikai skatoties operāciju? 
Knifiņus, citādu šuvi, to pašu šuvi nedaudz citā tehnikā. Nav vienas vienīgas perfektas šuves. Cits jautājums - ko kurā brīdī izmantot. Tāpēc labāk, ja zini desmit šuvju veidus, nevis tikai vienu. Mans virsuzraugs Stīvens Morans bija operējošs ķirurgs. Asistēt nevarēju, varēju diskutēt, jautāt, kāpēc viņš kaut ko dara tieši tā, kāpēc citādāk ņem lēveri, citādāk šuj artērijas. Es drīkstēju operāciju zālē stāvēt ķirurgam aiz muguras. Nedrīkstēju fiziski pieskarties pacientam. Gadījās, ka māsiņa operāciju zālē man saka, lai padodu kādu lietu. Atbildu, ka nedrīkstu to darīt. Viņa skatās uz mani, tad attopas, ak, jā, es tiešām to nedrīkstot! No vienas puses, ja pasniegtu to sīkumu, nevienam sliktāk nekļūtu. No otras puses, katram jāzina robeža, līdz kurai atļauts iet. Tikpat labi var pateikt - aizej paelpini kādu vai izdari injekciju.
Kā notika pētījumi ar dzīvniekiem un kas tie bija - tradicionālie trusīši?
Arī truši. Bet lielākoties lieli šķirnes suņi, kurus izraudzījās patversmēs. Visi pirms iesaistīšanas pētījumā tiek pārbaudīti, vai nav agresīvi. Pētījums bija saistīts ar cīpslām. Mani apmācīja, kā kā jāraksta projekts, kā tas tiek apstiprināts, kādas ētikas normas attiecībā pret dzīvniekiem jāievēro, kā pareizi izvēlēties metodi un visu pārējo, kas jāievēro, lai pētījums būtu ticams.
Sunīšus iemidzināja, pārgrieza cīpslu, sašuva un izmēģināja jaunu mediatoru, ko iepilināja brūcē, turot trīs minūtes, un aizšuva. Pēc tam pārbaudīja, vai preparāts uzlabo sadzīšanu. Tad pēc operācijas sunīšiem veica rehabilitāciju. Kā rakstīju uz mājām, tagad būšu labākais suņu rehabilitologs - man mācīja, kā pareizi jāvingrina ķepas, lai operētā cīpsla nesarētotu.
Eksperiments beidzās ar to, ka pēc noteikta laika suns tiek, kā tur saka, upurēts. Tad cīpsla tiek pārbaudīta visos iespējamos veidos, veiktas analīzes un izdarīti secinājumi. 
Zinātnes vārdā top secinājumi. Vai atrodas brīdis emocijām?
Lielākā daļa darbinieku laboratorijā bija vīrieši, ļoti daudzi no viņiem - japāņi. Bijība, ar kādu viņi izturējās pret eksperimenta dzīvniekiem, bija fantastiska. Dienā, kad tika upurēts suns, noskaņojums nebija priecīgs. Visi saprot, ka dzīvnieku nepieciešams upurēt, lai veiktu pētījumu, tai pašā laikā: tas ir dzīvs organisms. Suņi kļuva mīļi, viņi bija jāved pastaigās, trīsreiz dienā jāvingrina ķepas. Ja mēnesi ilgst eksperiments, var izrēķināt, cik daudz laika pavadījām kopā. Labi, veterinārārsts, izdara liktenīgo injekciju. Bet pēc tam ņem un pēti iemīlētā sunīša cīpslu...
Ko apguvāt, strādājot otrajā laboratorijā?
Savam supervaizeram biju izstāstījusi par iecerēto projektu. Mani iepazīstināja ar mikrovaskulārās laboratorijas vadītāju profesoru Allenu Bišopu, kurš ir izcils mikroķirurgs, rekonstruktīvais ķirurgs un atbild par eksperimentiem, kas saistīti ar mazajiem asinsvadiņiem un kaulu asinsriti. Tātad ļoti līdzīgas tēmas mani interesējošajai - kas notiek kaulos pēc tam, kad tiek piešūta norauta ekstremitāte. Ir daudz pētījumu, kas saistīti ar asinsvadiem, mīkstajiem audiem, muskuļiem. Bet nav tādu īstu pētījumu par kaulu atjaunošanos. Divus mēnešus laimējās pavadīt šajā laboratorijā.
Amerika slavena ar tiesu prāvām pret ārstiem - vai par to runā arī paši mediķi?
Profesori, slaveni ķirurgi nāk uz semināriem, lai varētu diskutēt ar rezidentiem. Tiek runāts arī par profesionālo ētiku. Mediķi jūtas aizsargāti, jo visi iespējamie riski līgumos ir detalizēti atrunāti. Amerikas kolēģi pavisam apzināti izvairās operēt pacientus, kuri neievēro ārsta nosacījumus, jo nevar uzņemties pilnu atbildību par rezultātu. Tur attieksme ir tāda - ja komplikācija iestājas, tas nenozīmē, ka ārsts bijis slikts vai pacients kaut ko nav ievērojis. Tā var gadīties, jo jebkurai operācijai ir risks. Tomēr pacientam ir tiesības prasīt kompensāciju, jo viņa veselība patiesi ir cietusi. 
Kādas uz šī fona izskatās ārsta un pacienta attiecības?
Mierīgākas. Es runāju par vidusslāni un augstāko slāņu cilvēkiem. Reizēm šķita, ka ārsti ir ļoti, ļoti pielaidīgi. Ja pacients atsakās dzert zāles, viņam ir tiesības tā rīkoties. Protams, viņš tiek iepazīstināts ar to, ko pārkāpj, ka līdz ar to ārsti neuzņemas atbildību par ārstēšanās efektivitāti. Kādai pacientei pēc avārijas, banāli sakot, bija caurums kājā. To vajadzēja aiztaisīt, tātad jāliek lēveris. Ārsts rādīja šo gadījumu kā tādu ar daudzām komplikācijām un ilgstošu ārstēšanos. Paciente bija atteikusies no iespējas lēveri ņem no jebkuras citas vietas, izņemot kāju zemāk par celi. Saruna tikusi dokumentēta, sieviete bija piekritusi visiem brīdinājumiem. Operācija nebija īpaši sekmīga, vienai komplikācijai sekoja nākamā. Prasīju, kāpēc viņš tā dara? Vai paciente nav neapmierināta? Ārsts teica: „Jā, viņa diezgan ilgu laiku pavadījusi slimnīcā. Bet es esmu ievērojis viņas prasības, esam sasnieguši to rezultātu, ko viņa no visām iespējām izvēlējās." Attiecībā uz kosmētiskām operācijām ir spēkā likums - pirms tās pacientei jāatmet smēķēšana. Izvērtējot klīniskos gadījumus, kāds ārsts prezentēja savu neveiksmi - operācija nav izdevusies, jo viņš riskējis, piekrītot operēt pacienti smēķētāju.
Neierasti skan - prezentēja savu neveiksmi.
Tā ir viena no lietām, kas man ļoti palīdzēja, bet kas pie mums, šķiet, nenotiek - kolēģi dalās pieredzē ar savām neveiksmēm. Bieži apspriedēs tika analizēts gadījums, kad viss nav ritējis gludi. Ne vienmēr tā ir ārsta vaina, ne vienmēr vainīgs pacients. Man ļoti patika kolēģu attieksme pret ārstiem, kuri uzstājās ar neveiksmes analīzi. Tātad kolēģis ir ticis skaidrībā par gadījumu, saprotot, ko izdarījis nepareizi. Ja esi kļūdījies, tiek meklēta literatūra par līdzīgiem gadījumiem, ieteikumi, ko darīt līdzīgā situācijā citreiz. Protams, tikpat vispusīgi tiek izstāstīti arī veiksmes stāsti.
Ārsts ārstam ir vairāk kolēģis vai draugs?
Koleģiālās attiecības viņiem, manuprāt, ir daudz, daudz labākas nekā pie mums. Kultūra ir gluži citādāka. Cita uztvere, cits skatījums uz dzīvi. Lielākā daļa šo cilvēku ir vairāk kā vidusslānis. Un problēmas uzlūko citādā griezumā. Materiālā labklājība ieņem milzīgu lomu. Dzīvesveidā daudz ko nosaka konkurence. Ja jāizvēlas - pieņemt darbā plastisko ķirurgu, kurš nav mācījies vispārīgo ķirurģiju, vai kolēģi, kurš ir to mācījies piecus gadus un veicis pētījumus, kuram jau ir publikācijas, protams, ka darbā pieņems otro. Kamēr mācās, viņi arī strādā, jo saprot, ka tas ir laiks, lai uzkrātu plusiņus. Lasa speciālo literatūru, piedalās konferencēs, uzstājas. Tad uz slimnīcām, kurās gribētu strādāt, izsūta savus dzīves gājuma aprakstus (CV). Reāls un nežēlīgs darba tirgus. Tiec klīnikā, pastrādā, pēc laika ar savu CV vari pretendēt uz labāku vietu.
Attiecības, lai gan korektas, man reizēm likās visai aukstas. Neesmu pārliecināta, ka gribētu dzīvot tādā sabiedrībā. Vienkārši apsēsties un parunāt par dzīvi - ja virpuļo konkurences karuselī, lai izcīnītu labāku stāvokli sociālā, materiālā ziņā, kas tad ir dzīve? 
Sadraudzējāmies ar plastiskās ķirurģijas pēdējā gada rezidentu, kurš Amerikā ieceļojis no Baltkrievijas deviņdesmito gadu sākumā. Varbūt mūs vienoja kopīgā padomju izcelsme, varējām sarunāties krieviski. Dzimtenē viņš bija jau strādājis par ķirurgu, bet Amerikā visu vajadzēja sākt no nulles, jo amerikāņi neakceptēja Padomju Savienības apmācību sistēmu. Viņš, nobriedis cilvēks, tomēr bija spējis izsisties. Sieva, divi bērni. Viņš man daudz palīdzēja ar padomiem. Un ar viņu ļoti daudz runājām. Par dzīvi te un tur, medicīnu, pasaules kārtību. Viņš atzinās - tur dzīvojot jau gandrīz 20 gadus, bet viņam neesot neviena īsta drauga. Tāda, ar kuru v baņu paiti, o žizņi pogovoriķ* - kā tika darījis dzimtenē.
Vai plastiskā ķirurģe sieviete Amerikā ir izplatīta profesija?
Jaunākajā paaudzē, jā. Un attieksme pret sievieti ir ļoti korekta. Jāteic gan, ka to nosaka arī nacionalitāte, pasaules skatījums un kultūra. Ar vienu no kolēģiem japāņiem, ar kuriem nācās kopā strādāt, brieda konfliktsituācija. Kolēģis viens izlēma, kā paveikt eksperimenta uzdevumu, kas mums abiem jādara. Vienu reizi, otru. Centāmies to pārrunāt. Viņa modelī vīrietis ģimenē ir galvenais, viņš nodrošina ģimeni ar mājokli un iztiku, sieviete audzina bērnus. Ja sieviete atnākusi uz klīniku, viņa nav atradusi savu vietu dzīvē, kaut kas viņas dzīvē nav kārtībā. Neapgalvošu, ka pēc sarunas viņš sāka izrādīt sajūsmu par to, ka jāstrādā kopā ar sievieti, bet attieksme kļuva korektāka.
Kādas ir būtiskās mācības, ko pārvedāt mājās?
Ļoti daudz mācījos profesionāli. Pusgadu varēju lasīt un lasīt! Praktizējošiem ārstiem nekad nav daudz laika vienkārši lasīt. Domāju, man ir lielākas iespējas palīdzēt pacientiem, jo ir plašāks redzeslauks. Kolēģi laboratorijā ļāva veikt arī daļu no praktiskā darba, kas saistīts ar eksperimenta dzīvniekiem. Palīdzēja novērtēt, kā darīt, ko nedarīt. Apguvu zinātniskās laboratorijas veidošanas, darbības mehānismus un veidu, kā pareizi hipotēzes pārbaudīt pētījumos, kā interpretēt rezultātu. Paveicu daļu no sava doktorantūras darba.
Mācījos arī vienkāršas cilvēciskas lietas. Redzēju, ka ķirurgs - negaisa mākonis, kuram visi griež ceļu, jo viņam ir zelta rokas, tur nav labais tonis. Ja esi tik labs, kāpēc nevari būt pieejams?
Nu manā ziņā ir vesels rūpju klāsts, kā izdarīt praktiski to, ko teorētiski zinu. Centrs, kolēģi Latvijā ļoti nākuši man pretī, atvēlēti līdzekļi, lai varu veikt zinātniskos pētījumus un veidot laboratoriju. Ir bijis liels sagatavošanās periods, tagad mēģinu nonākt līdz reālai darbībai.
* ar ko uz pirti aiziet, par dzīvi parunāt (krievu val.)
Foto: no personīgā arhīva