Prof. MĀRIS TAUBE, psihiatrs: Laimes atslēgas
Profesor, sākšu ar nenopietnu jautājumu — jums Facebook ir foršas fotogrāfijas ar Pūkainīti. Tas ir centra Veldre pastāvīgais iemītnieks?
Jā, un jāatzīst, ka šeit nodaļās vienmēr ir bijuši kaķi — pat tad, kad nodaļa vēl atradās Tvaika ielā. Nodaļa šurp pārcēlās ar visu kaķīti, kurš gan pirms vairākiem gadiem nomira, bet tagad nodaļai ir jauns iemītnieks — Pūkainītis. Sākumā viņš nāca ciemoties, bet tagad pie mums jau faktiski dzīvo. Pūkainītis kļuvis par mūsu talismanu, arī pacientiem viņš ļoti patīk, tiek barots un mīlēts.
Kaķītis jau ir gados, neviens nezina, kad ir viņa dzimšanas diena, un kolēģe veterinārārstam kā Pūkainīša dzimšanas dienu bija nosaukusi manējo — tā nu sanāk, ka mums ir kopīgas dzimšanas dienas svinības.
Kaķi ir redzēti arī citās medicīnas iestādēs, bet psihiatrijā dzīvniekiem tiešām ir pozitīvs efekts.
Kas jums vajadzīgs labam darba dienas sākumam?
Svarīgi ar komandu pārrunāt dienas plānus, aprunāties arī par sadzīviskām lietām. Ir svarīgi, lai diena sākas ar cilvēkiem, kas tevi atbalsta. Mans rīts sākas agri — jāceļas pirms sešiem, jo dzīvoju ārpus Rīgas. Pa ceļam uz darbu kafija jau iedzerta, rīta ziņas esmu noklausījies. Ja, atbraucot uz darbu, viss ir daudzmaz mierīgi, tad diena aiziet!
Ja ķirurgiem darba instruments ir rokas, tad psihiatram?
Mums ir spēja loģiski domāt, empātija, izteikta cilvēku mīlestība. To mēģinām mācīt arī jaunajiem ārstiem.
Jo ne katrs var būt psihiatrs: ja tevi neinteresē citi cilvēki, ja negribas viņus uzklausīt, tas pamanāms ļoti ātri. Ir jau arī nešpetnāki psihiatri, tāpēc katrs atrod savu nišu — viens labāk strādā ar neirotiskiem, depresīviem pacientiem, cits ir striktāks un labāk iederas akūtā psihiatriskā nodaļā, kur vairums pacientu ir vīrieši un sagaida stingrāku pieeju.
Kad ievērojāt, ka jums patīk sarunāties ar cilvēkiem?
Domāju, ka pamatā tās ir rakstura iezīmes. Protams, ir arī ieaudzinātās vērtības. Un tad kādā brīdī sajūti, ka cilvēki pie tevis tiecas, grib ar tevi komunicēt.
Psihiatram vajadzīgs arī fiziskais spēks un apsviedīgums? Esat stāstījis, ka studiju laikā strādājāt psihiatriskajā brigādē ātrajā palīdzībā.
Nokļuvu tur pavisam nejauši. Biju domājis nestuves nest, darīt kaut ko fizisku, jo iepriekš biju nodarbojies ar sportu, bet man teica, ka mans spēks varētu noderēt psihiatriskajā brigādē. Ieraudzīju pilnu spektru — akūtos, smagos stāvokļus, kad pacientam ir psihoze. Deviņdesmitajos gados plaši tika lietots alkohols, bieži bija alkohola delīriji — tika saukta neatliekamā palīdzība, lai savaldītu pacientu, arī fiziski. Sākumā tā bija šoka terapija, bet vēlāk, mācoties psihiatriju, viss redzētais nostājās savās vietās.
Vai pacients jūt, ja ārstam ir bail vai ja ārsts kaut ko nezina?
Jūt, īpaši šizofrēnijas pacienti — viņi ļoti seko līdzi visām ārsta darbībām. Pacientiem ir arī tendence interesēties par ārsta personīgo dzīvi, viņi klausās, ko māsiņas runā. Pacienti ļoti jūt ārsta nedrošību. Jaunajiem kolēģiem mācām: ja, runājot ar pacientu, sāc izjust bailes, tad atrodi kādu iemeslu un iespējami ātri sarunu pārtrauc. Ārstam jābūt par sevi pārliecinātam un jāspēj saruna vadīt, jābūt zināmai autoritātei. Arī tad, ja kaut ko saka, garām ejot, ļoti jāpiedomā, jābūt korektam, jo pacients visu saprot, atceras.
Kāds ir labs psihiatrs — ko mācāt jaunajiem kolēģiem?
Ja pacients saka: “Dakter, redzu, ka jums nav vienalga,” — tas ir pats labākais novērtējums. Mācām, ka jābūt ieinteresētam.
Pirmajai sarunai jāvelta pietiekami daudz laika, vismaz stunda, lai izrunātos un atrastu kontaktu ar pacientu. Iedziļināšanās pacienta problēmās ļoti palīdz ārstēšanā.
Protams, labam psihiatram jābūt harmonijā pašam ar sevi, pretējā gadījumā ārsta problēmas atsaucas arī uz pacientu. Jāspēj saprast, izprast un jābūt apveltītam ar strukturētu loģisko domāšanu. Jāspēj vadīt sarunu, izprast emocijas, iegūt informāciju un pēc tam salikt šo puzli kopā.
Vēl jābūt koleģiālam, ar zināmu inteliģenci, jo ar pacientu jāspēj runāt par dažādām tēmām — teātri, modernajām tehnoloģijām vai jebko citu. Plašais interešu loks ļauj iegūt pacienta uzticību un reizēm saprast, kas vispār ar pacientu notiek. Protams, drīksti kaut ko nezināt, bet jābūt interesei noskaidrot, jo tādā veidā parādi, ka tevi interesē lietas, kas pacientam ir svarīgas. Tāpēc labi, ja psihiatram pašam ir ģimene, bērni, ja viņš seko līdzi notikumiem un nav no pasaules atrauts īpatnis.
Jums ir atbilde, kā izaugt par harmonisku personību?
Mums var būt gēni, kas nosaka mūsu slimības varbūtību, bet ne mazāk svarīgi ir apkārtējās vides apstākļi — no tās lielā mērā atkarīgs, vai slimība izpaudīsies vai neizpaudīsies, cilvēks var visu mūžu laimīgi nodzīvot arī bez slimības izpausmēm.
Tas, kur vajadzētu ieguldīt maksimāli visus resursus, ir ģimene un skola. Jebkuras negatīvas izmaiņas ģimenes struktūrā rada ļoti bēdīgas sekas.
Alkohols, dažādu veidu vardarbība, kāds no ģimenes dzīvo un strādā ārzemēs — tas viss ļoti ietekmē. Tāpat skolā būtiski nodrošināt vidi, kur nevalda bulings, bosings un mobings. Mēs pārņemam uzvedības modeļus, tāpēc ģimene un skola ir ļoti svarīga. Pretējā gadījumā to, kas divdesmit gadus bojāts, nevar izlabot ne vienā, ne divos, ne trijos gados. To vispār izlabot ir ļoti, ļoti grūti! Tur ir darbs ilgstošai psihoterapijai.
Pozitīvi, ka arī sabiedrība aizvien vairāk iesaistās, jo nevēlas iecietīgi paciest, piemēram, emocionāli vardarbīgus skolotājus vai trenerus. Bet jāatceras, ka visam sākums ir ģimene — nedrīkstētu būt tā, ka bērns saprot tikai tad, ja uz viņu kliedz. Tā mēs nekad netiksim laukā no apburtā loka, kas rezultējas ar ļaunumu pret apkārtējiem un somatiskām slimībām.
Ar kāda spektra traucējumiem strādāt jums profesionāli ir visinteresantāk?
Mana ikdiena saistīta ar depresīvajiem un trauksmes pacientiem, neirotiskā spektra traucējumiem, jo strādāju Depresiju un krīžu stāvokļu nodaļā, kur no visas Latvijas sūta smagus depresijas pacientus. Šo pacientu ārstēšana ir izaicinoša, jo grūti piemeklēt medikamentus, jāņem vērā psiholoģiskie faktori, cilvēka personības problēmas. Šie gadījumi ir interesanti arī diagnostiski.
Kāds ir jūsu vadītā centra pacienta profils? Sievietes, vīrieši? Vecums?
Depresijas pacienti slimnīcās parasti nonāk vairākkārt — tas ir pacients, kas jau ir ārstējies, terapija kādā etapā ir bijusi efektīva un kādā nav. Tad nav standarta terapijas shēmu, jo tie jau ir pret terapiju rezistenti pacienti un tā vairs neizdodas tik laba.
Pamatā tās ir četrdesmit piecdesmit gadus vecas sievietes. Vīriešu mums ir mazāk, bet arī ir. Depresija, trauksme, iekšējs nemiers, kāda no blakusslimībām, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Varbūt parādās kādas atkarību problēmas, ko var izraisīt gan medikamenti, gan alkohols.
Tas sarežģī ārstēšanu. Depresijas pēc statistikas vairāk raksturīgas sievietēm, bet liela taisnība, ka sievietes biežāk meklē palīdzību. Vīrieši palīdzību nemeklē, un to mēs redzam pēc pašnāvību datiem — astoņdesmit procentos gadījumu tās izdara vīrieši. Viņi ar savu depresiju sēž mājās, iedzer alkoholu un nevēršas pēc palīdzības, jo ir taču stipri. Sievietes, kas ir mātes, varbūt ir atbildīgākas, jo saprot, ka savas veselības labā kaut kas jādara, lai varētu funkcionēt.
Vai stigmas pret psihiatriskajām slimībām mazinās?
Jā, redzam, ka tā vairs nav tabu tēma. Cilvēki meklē palīdzību, brīžiem pat varbūt pārvērš to par modes lietu. Vienlaikus, redzot sabiedrības akceptu, cilvēki, kuriem tiešām vajag palīdzību, nebaidās to meklēt. Padomju laikā, protams, bija bēdīgi, jo par psihoterapiju pat drusku tā kā ņirgājās — tas esot tāds buržuju izdomājums. Un cilvēkus ar trauksmes stāvokļiem, kas var būt arī milzīgi mokoši, ievietoja psihiatriskajā slimnīcā slēgtās nodaļās kopā ar smagiem, murgu pārņemtiem pacientiem. Cilvēki no psihiatrijas bēga prom — vienkārši aiz bailēm. Kāda varēja būt cilvēka dzīves kvalitāte, ja šādā situācijā viņa, iespējams, vienīgais glābiņš bija alkohols? Tad vēl bija cilvēki, kas šādā veidā izglābās no armijas, — iespējams, ka viņi tiešām nebija gatavi armijai. Šobrīd ļoti smalki vērtē cilvēka psiholoģisko sagatavotību armijai, bet agrāk nekas tāds netika darīts.
Apsveicami, ka arī ārsti var atklāti runāt par mentālo veselību savā vidē, piemēram, jaunie ārsti veic pētījumu par depresiju medicīnas studentiem.
Covid pandēmijas laikā daudz runāja par mentālo veselību, tika organizēta palīdzība medicīnas iestādēs, piesaistot klīniskos psihologus. Paši ārsti iesaistījās un veidoja atbalsta grupas. Notika attieksmes maiņa — arī ārsts ir cilvēks, kurš drīkst saņemt palīdzību. Ir lekciju kursi, Ārstu biedrība mēģina kaut ko šajā jomā darīt. Arī kolēģi nevairās meklēt palīdzību pie psihiatriem. Šajā jomā aizspriedumi mazinās, jo dzīve ir strauja un visu laiku jābūt formā.
Kāda ir moderna psihiatrija? Tiesību eksperti runā, ka jāatrisina piespiedu ārstēšana psihiatrijā.
Moderna psihiatrija ir vērsta uz to, lai viss notiktu cilvēkam iespējami labvēlīgākā veidā. Ja runājam par depresiju, trauksmi, cilvēki stāv rindā, lai nonāktu nodaļā un saņemtu palīdzību. Tā ir medaļas viena puse. Savukārt, ja ir smaga psihiatriska slimība, cilvēks dzird balsis, redz halucinācijas, ir domāšanas izmaiņas, kas reizēm izraisa stāvokli, kad viņš nesaprot, kas ar viņu notiek.
Un tad jājautā — kurā brīdī mums ir jāiejaucas un jāpalīdz? Skaidrs, ka tas ir brīdis, kad viņš apdraud savu vai citu dzīvību, bet kurš to pamanīs?Te ir tā nianse, kas man reizēm sāp, — situācija var būt tāda, ka šodien ir par agru, bet rīt jau par vēlu.
Ja šobrīd es kā psihiatrs redzu simptomu attīstību, tad priekšraksti nosaka visu darīt pacientam labvēlīgā veidā, mēs radām labvēlīgus apstākļus, ļaujam maksimāli izvēlēties. Bet ir situācijas, kad cilvēks nesaprot un iet bojā. Varbūt viņš tiek aizturēts kaut kur uz ielas un nogādāts slimnīcā, tad ar tiesas lēmumu noteikta ārstēšana — skaidrs, ka tie nav patīkami scenāriji. Gribētos, ka var pa labam sarunāt, bet to ne vienmēr var izdarīt. Un tad priekšplānā parādās cilvēktiesības. Ja cilvēks ziemā staigā plikām kājām, nav paēdis, bet — tās ir viņa cilvēktiesības. Ir bijušas diskusijas Anglijā — vai tās ir personas cilvēktiesības zaudēt visus savus īpašumus? Pacients ārstam stāsta aplamības, bet nevienam neuzbrūk. Es neko nedrīkstu darīt, bet tajā pašā laikā ar viņu sarunāt es arī īsti neko nevaru.
Protams, esmu par to, ka jādara maksimāli viss iespējamais cilvēkam vislabākajā veidā, bet psihiatrijā droši vien paliks kāda sadaļa, kad lēmumu cilvēka vietā pieņem kāds cits un pēc tam cilvēks varbūt ir pateicīgs par to, ka jūtas labāk.
Nevajadzētu psihiatrus uzskatīt par ļaundariem, kas tikai domā, kādā veidā cilvēku kaut kur ieslodzīt. Gribu ticēt, ka uz līguma pamata varētu būt arī aktīvāka iesaiste — kad ar pacientu varētu vienoties: tagad tev ir remisija, bet vai es drīkstu tev piezvanīt vai varbūt vajadzības gadījumā reizi mēnesī aizbraukt pie tevis uz mājām to medikamentu ievadīt. Tā būtu perspektīva apņemšanās. Citur pasaulē tā notiek. Ja es redzu, ka ik mēnesi pie manis nāk pacients un viss ir kārtība, bet tad vienu mēnesi viņš neatnāk un ir jau nonācis slimnīcā akūtā stāvoklī, kails staigājis pa ielām un gandrīz aizgājis bojā... Jā, formāli tās ir viņa tiesības — neatnākt.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada novembra numurā