PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Preiļu leģenda. Marta Veita

D. Ričika
Preiļu leģenda. Marta Veita
MARTA VEITA mūs sagaida uz viesu nama "Pie Pliča" lieveņa. Tā ir leģendāra guļbūve - 1859. gadā te atvērta pirmā slimnīca Preiļos. Arī dakteri Veitu kolēģi sauc par Preiļu leģendu. Nostrādājusi šajā pilsētā gandrīz 50 gadu - par internisti, tad ģimenes ārsti, daudziem kolēģiem bijusi skolotāja, padomdevēja. Erudīta, inteliģenta, ļoti gaiša un pacientu mīlēta. Pelnīti. Viņai allaž pirmajā vietā bijis slimnieks. Mājas, privātā dzīve - pēc tam. Tagad daktere, aktīvās gaitas pabeigusi, pārceļas uz Carnikavu. Smaidot stāsta, ka ar pacientu pārrakstīšanu bijusi pamatīga "ambrāža". Tik ļoti sarasts, grūti šķirties!

Marta Veita Preiļos nostrādājusi 50 gadus.  Un uzskata, ka ārstam pacienta labā jādara viss un vēl mazliet Marta Veita Preiļos nostrādājusi 50 gadus.  Un uzskata, ka ārstam pacienta labā jādara viss un vēl mazliet
Marta Veita Preiļos nostrādājusi 50 gadus. Un uzskata, ka ārstam pacienta labā jādara viss un vēl mazliet
Kā aiz cipariem nepazaudēt cilvēku?

"Fiziski varēju vēl strādāt. Nespēju formalitāšu un birokrātijas dēļ. Ģimenes ārsts ir lielos administratīvi regulējošos žņaugos, un tas ir traki! Viņam vispirms jābūt rēķinvedim un tikai tad ārstam. Bet, tā strādājot, aiz cipariem pazūd cilvēks. Esmu slikta grāmatvede. Nekad neesmu spējusi paņemt vienu latu no skolotājiem un mediķiem," atzīstas M. Veita. "Bet kontroles institūcijas draud: ja tev katram talonam nebūs rēķinkvītiņa, atnāks KNAB. Tāpat nekad neesmu skatījusies slimokases noteikumus: vai neesmu pārtērējusi izmeklējumu kvotas. Protams, nevar cilvēkam atļaut nepārtraukti izmeklēties, taču, ja esmu uzskatījusi analīzi par nepieciešamu, tad esmu sūtījusi. Ārsts nekad nevar zināt, vai, strādādams pēc labākās sirdsapziņas, būs izdarījis visu, kā vajag, vai būs kāds knifs, kas nav ievērots. Es vairs tā nevarēju."

Daktere spriež: lielākā nelaime, ka trūkst cieņpilnu attiecību. "Tiklīdz mediķi sāk ko prasīt, iebilst, tā viņi ir nelieši. Šā iemesla dēļ daudzi neuzdrīkstas pīkstēt, strādā klusiņām, kā ir - tā ir. Nē, ārsts ikdienā, pacientu pieņemšanā to nejūt. Tāpēc jau var strādāt. Cieņas nav no ierēdņiem, veselības aprūpes organizatoriem."

Dr. Veita uz Preiļiem atnāca strādāt 1964. gadā - tūdaļ pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas, pēc trim gadiem kļuva par Preiļu slimnīcas Terapijas nodaļas vadītāju, 2009. gadā - atvēra ģimenes ārsta praksi. "Bija laiks, kad apvienoju darbu ģimenes ārsta praksē un slimnīcā. Skaidri zinu: cieta gan viens, gan otrs. Arī citi kolēģi tā dara, tas ir gan kadru, gan naudas jautājums. Bet tas nav labs darba stils."

Dr. Veitas praksē bija pierakstīti 700 pacienti. Viņa domā: līdz tūkstoš pacientiem var strādāt, ja vairāk - sākas problēmas. It īpaši, ja ārsts skrien no vienas darbavietas uz otru, pacientiem jāgaida uz ārstu, kam pietrūkst laika. "Savus pacientus visus apzvanīju, piedāvāju reģistrēties pie kolēģiem. Liela ambrāža, liela runāšanās ar katru. Vieni teica, ka nekur nepierakstīsies. Daļai atdevu kartīti uz rokas." Daktere stāsta, ka neoficiāli ģimenes ārsta prakses tiek pārdotas, vidēji liela prakse - par trim tūkstošiem latu.

"Es ļoti dzīvoju līdzi cilvēkiem, ja viņiem grūti, ģimenē problēmas, tad man šķita, ka mans uzdevums ir visu sakārtot. Nav jau! Tas man nebija grūti tāpēc, ka es visu dzīvi pavadīju darbā. Man jau privātās dzīves nemaz nebija! Kad strādāju nodaļā, naktīs skrēju uz slimnīcu - ja man šķita, ka slimniekam ir sarežģījumi. Tas nav normāli, bet tāda esmu. Citādu piemēru nebiju redzējusi. Mūs, piecus bērnus, savas māsas un brāļa bērnus, uzaudzināja audžumāte Marta Vīgante. Viena pati. Viņa bija Medicīnas institūta pasniedzēja, pirmā sieviete medicīnas zinātņu doktore Latvijā. Viņa mūs labā līmenī izglītoja un palaida dzīvē. Redzēju, kā viņa strādāja nepagurusi, bija ļoti populāra un pacientu vidū iecienīta."

Visu mūžu mācīties

"Pēc darba grāmatiņas "skaitījos" infektologs, bet neesmu šajā specialitātē strādājusi. Uzreiz sāku darbu Preiļu slimnīcas terapijas nodaļā. Mēs bijām kā ārstu desants, kas izmests Preiļos. Visi kā viena dūre: dr. Zagorskis, dr. Danilāns (atnāca mazliet vēlāk, strādāja par iecirkņa ārstu, bija ļoti populārs), dr. Zabarovskis, dakteri Demidovi, dr. Pupure, dr. Trauberga, dr. Jaunozoliņa un citi," atmiņās iegrimst dr. Veita. "Visi bijām auguši Alberta Šveicara, Aksela Muntes, Mihaila Bulgakova ietekmē, bijām ideālisti. Ar neparasti lielu interesi mācīties! Nepārtraukti izglītojāmies un apguvām ko jaunu! Man ļoti paveicās, ka pirmajās darba dienās nodaļas vadītājs bija atgriezies no kursiem Maskavā un aizrautīgi stāstīja, kā ārsti tur mācās. Domājām - kāpēc mēs nevaram?! Braucām uz kursiem: Maskavā, Kazaņā, Kijevā, Sanktpēterburgā! Fantastiski cilvēki, fantastiska pieredze. Mums bija žurnāli krievu valodā, kurus sadalījām "uz galviņām".

Ārste ar lielu entuziasmu stāsta arī par saviem skolotājiem - I. Lazovski, K. Rudzīti, Z. Čerfasu. Vareni pedagogi! Dzīvesgudri. Atminas sanitārās aviācijas vizītes - no katra konsultanta kaut ko mācījušies: kā izmeklēt pacientu, diagnosticēt. Sanitārās aviācijas konsultantus uzņēmuši kā īstus ciemiņus! "Medicīnā jau viens pats nekas neesi. Svarīgi gan pedagogi, gan kolēģi, ar ko apspriesties. Tas nekas, ka viņš desmit gadus jaunāks. Svarīgi, ka viņam ir kāda doma par sarežģīto gadījumu." Viņa smejot stāsta: jo tālāk no Rīgas, jo riktīgāks dakteris sanāk! Medicīnā vajag loģisko domāšanu, pārējo var sameklēt grāmatās, pavaicāt kolēģim.

Un, protams, pacienti - arī viņi ir ārsta skolotāji! "Latgalē cilvēki ir patiesi, sirsnīgi, pamatīgi. Antons Rancāns, "Katoļu dzīves" izdevējs - viņa nav vairs mūsu vidū, bet cik gudrs un talantīgs cilvēks bija! Arī tad, kad smagi saslima, nevienu nevainoja, teica paldies visiem medicīnas darbiniekiem. Vai Aglonas mācītājs Pēteris Onckuls - ļoti cilvēcīgs, no viņa varēja mācīties pacietību. Bija deportēts uz Vidusāziju, bet nekāds ļaunums no tā laika viņā nebija sakrājies. Viņš stāstīja, ka ar igauņu mācītāju veselu gadu bijis saslēgts kopā, nekur viens pats nav varējis iet. Un tad uz sienas izlasījis Zālamana teikumu: arī tas reiz paies..."

Zelta nozīmīte un veci vīri kabinetā

Daktere Marta Veita februārī saņēma Preiļu iedzīvotāju un slimnīcas atzinību - par mūža ieguldījumu medicīnā apbalvota ar Preiļu novada goda pilsoņa nosaukumu un zelta nozīmi. Viņa neliedzas, ka saņemt balvu ir patīkami, bet ne tāpēc, ka tā tikusi viņai, bet gan tāpēc, ka apbalvota medicīna, ka ārsta darbs novērtēts.

Par dzīves augstākajām virsotnēm viņa uz mirkli aizdomājas, acu kaktiņos iemirdzas asaras. "Augstākās virsotnes?... Kad cilvēki manās darba pēdējās divās nedēļās nāca pārrakstīties pie cita ģimenes ārsta un negāja no kabineta laukā. Sēdēja un raudāja. Veci vīri raudāja... Kad cilvēks ir pateicīgs līdz mūža galam, ka mazbērns vai bērns izkļuvis no veselības problēmas. Ka esi viņu izglābis. Citreiz atkal atnāk ar puķu pušķi, saka paldies, bet tu vaicā: par ko? Par to, ka aizsūtījāt mani uz konsultāciju. Citreiz ir svarīgāk parādīt virzienu, kurā doties, nevis pašam ārstēt."

Kā daktere aizpildīs dienas bez medicīnas? Vai kaut kā būtiska nepietrūks? Daktere Veita smaida - viņai ir kāds sapnis. Nesen lasījusi fantastiska japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu, kurā viņš apraksta privāto bibliotēku, un, tā kā viņai ir ļoti daudz grāmatu, tad sākusi apcerēt: varbūt atvērt privāto bibliotēku?! "Ir taču vecāki cilvēki, kas nelasa internetā. Iedomājos, tad viņi atnāktu pie manis, es pasniegtu kafijas tasīti, viņi sēdētu un nesteidzīgi lasītu..."

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada aprīļa numurā.