Portugālē nevar neiemīlēties... Okeāns un saule. Daudz saules! Portvīna pagrabi, laiski zivju restorāniņi, daudz baznīcu un leģendu – ar ibēru cilšu, mauru, romiešu un grieķu kultūru nospiedumiem. Augumā mazie portugāļi ir nesteidzīgi, smaidīgi un ļoti ģimeniski. Viņi bieži apkampjas, sirsnīgi sarokojas, priecīgi sarunājas un jokojas. Tā kā šeit nedežurēju nedēļas nogalēs un arī diennakts dežūras izpaliek, patiešām to visu izbaudu! Kopā ar mani ir vīrs Jānis (rezidents neiroķirurģijā – atbrauca uz šejieni nedaudz vēlāk un strādā citā slimnīcā) – cenšamies ievērot vietējo paražas, aprunājamies ar piemājas sakņu veikala pārdevēju, draudzīgi sveicinām skārņa gaļas izcirtēju, dodamies garās pastaigās gar okeānu... Un nereti pieķeram sevi pie domas: lai kā arī dzīve iegrozīsies, Portugālei vienmēr būs īpaša vieta mūsu sirdī un atmiņās.
Pārziemot Ibērijas pussalā
Nekas jau dzīvē nenotiek nejauši, bet pirmajā brīdī varētu šķist, ka Portugālē esmu sagadīšanās pēc. ERASMUS programmas ietvaros gribēju braukt uz Spāniju, bet dažādu formalitāšu dēļ izrādījās, ka tas nav iespējams. Kad saņēmu atteikumu, negribēju atmest domu pārziemot Ibērijas pussalā, tāpēc visloģiskāk šķita izvēlēties Portugāli.
Tā kā ERASMUS programma ir studentu apmaiņas programma, bet rezidenti Portugālē nav tādi, kas vienlaikus studē un strādā, sastapos ar zināmām grūtībām. Portu Universitātes ERASMUS koordinatori nesaprata, kāpēc sazinos ar viņiem, jo universitātei ar rezidentu apmācību nav nekāda sakara. Pārvarējusi neskaidrības un sastapusi pretimnākšanu gan no Portu, gan Rīgas Stradiņa universitātes puses, tomēr kļuvu par pilntiesīgu rezidenti anestezioloģijā Hospital Santo Antonio .
“Veicu ikdienišķos pienākumus”
Valodas nezināšana mani nebiedēja, jo pirms dažiem gadiem Portugāli apceļoju kā tūriste un atcerējos - ar angļu valodas zināšanām te var tikt galā itin labi. Pieņēmums izrādījās pareizs - mana darba valoda pārsvarā ir angļu. Tomēr jākomunicē ne tikai ar ārstiem, bet arī ar pacientiem, tāpēc jau no pirmās dienas sāku apgūt portugāļu valodu. Drīz vien atradu kursus, nu jau vienkāršā līmenī sazinos arī portugāliski.
Tā kā uz gluži uz nezināmu vietu nebraucu, tad uz Portu devos ļoti pozitīvā noskaņojumā, jo zināju, ka šī zeme, cilvēki, vide un kultūra man ļoti patīk. Un neesmu vīlusies nevienā punktā! Ja nu vienīgi... portugāļu birokrātija. Jebkura oficiāla iestāde (banka, dome, ārstu biedrība) ir neiedomājami neefektīva, struktūrā sarežģīta un nesaprotama sistēma. Nesaprotama pašiem portugāļiem un, vistrakākais, arī šo iestāžu darbiniekiem. Atrisināt kādu jautājumu valsts iestādē Portugālē ir īsts izaicinājums!
Pirms ierašanās Portu biju rezervējusi vislētāko hosteli pirmajai nedēļai, un viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija atrast dzīvokli. Izklausās diezgan pārgalvīgi, vai ne? Tā arī bija. Ātri vien sapratu, ka pašai īrēt dzīvokli būs par dārgu, tāpēc rūpīgi pētīju istabu piedāvājumu. Veidoju sarakstu, zvanīju uz norādītajiem numuriem, apbruņojos ar pilsētas karti un metos iekšā piedzīvojumā. Interesanti bija zvanīt dažādiem cilvēkiem - es taču tobrīd runāju tikai angliski! Bet portugāļi ir tik izpalīdzīgi! Bija situācija, ka sieviete "otrā galā" nesaprot angliski it nemaz - saruna īsti nevedās, taču viņai nāca smiekli par šo situāciju un arī man nebija garlaicīgi, tāpēc mēs vismaz kārtīgi pasmējāmies. Un kāds bija mans izbrīns, kad pēc pusstundas viņa man atzvanīja! Viņa bija atradusi sievieti, kas runā angliski, lai varētu noskaidrot, ko īsti es biju gribējusi.
Hospital Geral Santo Antonio
Apmeklēju samērā daudz dzīvokļu, ka mēr atradu savu istabu - 20 minūšu gājiena attālumā no slimnīcas un par pieņemamu cenu. Savu meklējumu laikā domāju, kā nu būs, varbūt gribēs prasīt no manis nesamērīgas summas, jo esmu ārzemniece, bet biju patīkami izbrīnīta. Kad slimnīcā kolēģi interesējās, kur esmu apmetusies un cik maksāju, visi apgalvoja, ka esmu atradusi tiešām labu vietas un cenas apvienojumu.
Ja vien kas jauns ir pasaules anestezioloģijā, tam jābūt Santo Antonio slimnīcā
Darbs slimnīcā oficiāli sākas astoņos, bet, tā kā šeit ir Portugāle, reāli tas notiek laikā starp 8:30 un 9:00, tāpēc bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem nāku uz 8:30 un ne reizi neesmu neko nokavējusi. Mana ikdiena sastāv no darba operāciju zālē, kur strādāju kopā ar vecāko kolēģi. Daru pilnīgi visu, jo jau pašā sākumā anestezioloģijas nodaļas vadītāja man stingri ieteica oficiāli reģistrēties ārstu biedrībā, lai šeit pavadītais laiks būtu pilnvērtīgs un es būtu tiesīga veikt visas manipulācijas.
Tā kā šī ir universitātes slimnīca, rezidentu apmācībā ir iesaistīti visi ārsti, tāpēc nav iedomājama situācija, ka rezidents "balsta sienas". Ja esi atnācis - strādā. Protams, vecāko kolēģu uzraudzībā. Pirms operācijas izrunājam ar pacientu par plānoto operāciju, blakus saslimšanām un kopīgi izveidojam anestēzijas plānu. Anesteziologi šeit ir ļoti spēcīgi teorijā - varbūt tāpēc, ka Santo Antonio slimnīca pelnīti tiek uzskatīta par labāko apmācību vietu anesteziologiem visā valstī. Šeit esmu sastapusi rezidentus no Lisabonas un Koimbras (Coimbra ) universitātes slimnīcām, kas vismaz dažus no rotācijas cikliem vēlas iziet šeit.
Anestēzijas laikā daru visus darbus. Ja kaut ko nemāku vai nesaprotu, brīvi saku un sastopos ar vislielāko pretimnākšanu un pacietību. Kā jau tādā nopietnā apmācību bāzē, ārsti ir aplipuši ar patīkamu niķi jebkuru sīkāko jautājumu iztirzāt plaši un izsmeļoši. Un ik pa laikam uzdot kādu "nevainīgu" teorētisku jautājumu, lai es, tā teikt, pārāk neatslābinātos!
Ar dr. Paulu Alešandru
Plāna operācijas notiek līdz astoņiem vakarā, bet darbdiena sadalīta rīta un vakara maiņā. Pulksten divos mainās viss personāls - māsas, anesteziologi, sanitāri, ķirurgi - un turpina darbu līdz astoņiem vakarā. Rezidenti klasiski strādā rīta maiņā, bet, lai nostrādātu 40 darba stundu nedēļu, vienu dienu jāstrādā visas 12 stundas, kā arī vienreiz jādežurē akūtajā anestezioloģijā, rezidentiem dežūra parasti ilgst 16 stundu. Līdz ar to sanāk strādāt virsstundas, bet par to neviens īpaši nebēdā, jo tās ir labi apmaksātas.
Anestēzija ir tāda pati šeit un Latvijā. Mēs visi mācāmies no vienām un tām pašām grāmatām, apmeklējam vienus un tos pašus kongresus. Atšķiras nianses. Darba organizācija, viena vai cita medikamenta izvēle kādā konkrētā situācijā. Un vēl, protams, valsts finansējums medicīnai šeit ir pilnīgi cits. Nevar nesajust plašo vērienu dažādu dārgu tehnoloģiju vai medikamentu izmantojumā. Šī konkrētā klīnika ir ļoti atvērta dažādām inovācijām, progresam. Viņi ļoti ātri reaģē uz jaunākajiem datiem literatūrā, pētījumu rezultātiem un cenšas to ieviest praksē. Daži ārsti pat ir "sūdzējušies": ja vien kaut kas jauns pasaulē anestezioloģijā ir ieviests - tam noteikti jābūt pieejamam arī Santo Antonio slimnīcā!
Santo Antonio slimnīca ir liela daudzprofilu slimnīca ar aptuveni 800 gultām, dibināta XIX gadsimta beigās. Pagājušā gadsimta 70. gados uzcelts liels, tiem laikiem moderns korpuss, kur lokalizēti operāciju bloki un lielākā daļa nodaļu, vecās ēkas atstājot katedru, studentu organizāciju un administrācijas ziņā. Anestezioloģijas nodaļa ir vislielākā personāla skaita ziņā - šeit strādā 75 ārsti, no kuriem 25 ir rezidenti, un milzīgs skaits anestēzijas māsu. Nesenās ārstniecības iestāžu reformas rezultātā Santo Antonio slimnīcai pievienots arī dzemdību nams (Maternidade Julio Dinis , kur pieņem aptuveni trīs tūkstošus dzemdības gadā) un bērnu slimnīca (Hospital Maria Pia ); šo slimnīcu apvienība nu saucas Centro Hospitalar do Porto .
Saulriets Portu
Ar vecākajiem kolēģiem izdzer rīta kafiju, pajoko un iet uz ieskaiti
Manuprāt, lielākā atšķirība rezidentu apmācībā ir tāda, ka šeit, Santo Antonio slimnīcā, ar rezidentiem ļoti "nodarbojas". Viņu apmācībā iesaistīti visi slimnīcā strādājošie ārsti. Turklāt ārsti ļoti lepojas ar saviem rezidentiem, daudz diskutē, māca argumentēt, spriest. Katrs rezidents ir piesaistīts vienam ārstam - savam slimnīcas "draugam un aizstāvim", kas palīdz iejusties slimnīcas vidē, iepazīstina ar kārtību utt. Īpaši svarīgi tas ir pirmā gada rezidentiem, kas tikko sākuši darbu klīnikā. Protams, piesaistītais ārsts atbild arī par "sava" rezidenta izglītību: vai dienasgrāmata tiek pildīta kārtīgi, vai viss norit pēc programmas, vai nav radušies kādi robi teorijā.
Katra rotācijas cikla beigās rezidenti kārto ieskaiti, kas praktiski nozīmē to, ka rezidents patstāvīgi sagatavojas operācijai, veic pacienta pirmsoperācijas novērtējumu, izveido anestēzijas plānu un to realizē. Operācijā piedalās trīs vecākie kolēģi - rezidentam piesaistītais ārsts un divi "nozares eksperti". Tiek pārbaudītas gan rezidenta prasmes (kā intubē, kā punktē artēriju, kā runā ar pacientu utt.), gan teorētiskās zināšanas. Jautājumi parasti ir gan vispārīgi, gan konkrēti - atbilstīgi rotācijas ciklam. Ja rezidents šo ieskaiti nenokārto, cikls ir jāatkārto. Uzreiz gribu piebilst, ka šī ieskaite norit ļoti draudzīgā gaisotnē. Tā tik tiešām vairāk ir diskusija nekā eksaminēšana. Rezidenti parasti netrīc un nedreb pirms šīm ieskaitēm, bet priecīgi satiekas ar vecākajiem kolēģiem, apmainās jokiem, izdzer rīta kafiju un draudzīgi iet uz operāciju zāli.
Rezidentūras gada beigās ir lielāks eksāmens, kur netiek vērtētas prasmes, bet tikai teorija - nu jau lielākas komisijas priekšā, kur piedalās arī klīnikas vadītājs, profesori utt. Tur gaisotne jau pavisam cita - kā pirms jebkura svarīga eksāmena.
Rezidentūras beigu eksāmens ir Europian Diploma Examination , kas jākārto visiem obligāti, un jau no pirmā rezidentūras gada visi tiek aicināti kārtot arī In-training Assessment , lai katrs varētu just, vai mācās pietiekami. Protams, rezidentam pašam nav jāmaksā par dalību šajos eksāmenos, to dara slimnīca.
Ārsti-iebraucēji neuzdrošinās pārpeldēt mežonīgās birokrātijas jūru?
Slimnīcā neesmu manījusi daudz ārstu-iebraucēju. Nezinu, ar ko to varētu izskaidrot. Varbūt tāpēc, ka būt ārstam Portugālē ir ļoti prestiži un pietiek ar savējiem? Konkurss, lai iestātos medicīnas fakultātē, ir milzīgs - vidējam punktu skaitam jābūt virs 19 no 20 iespējamiem. Spriedze centralizētajos valsts eksāmenos esot burtiski taustāma gaisā. Universitātes laikā konkurence nedaudz mazinās, tomēr ir jūtama, jo, beidzot medicīnas fakultāti, atkal jākārto centralizēts valsts eksāmens (Portugālē ir sešas medicīnas fakultātes dažādās universitātēs): atzīme tajā ir vienīgais konkurences "ierocis", lai dabūtu izvēlēto vietu rezidentūrā.
Glezna zivju restorānā
Pēc studijām savu pieteikumu var sūtīt uz jebkuru universitātes slimnīcu valstī; pēc atzīmju konkursa vari tikt apstiprināts vai noraidīts izvēlētajā specialitātē. Vēlme kļūt par anesteziologu nav pārāk populāra, tomēr dabūt vietu Santo Antonio slimnīcā ir pietiekami grūti. Taču starp rezidentiem ikdienas darbā konkurenci nejūt - viņi ir ļoti draudzīgi, cenšas cits citu informēt par dažādiem jaunumiem vai interesantu pieredzi. Uz manu jautājumu, kādas ir iespējas dabūt darbu, beidzot rezidentūru, anestezioloģijas rezidenti ir mierīgi un smaidīgi - ar Santo Antonio diplomu viņi varot dabūt darbu jebkurā slimnīcā, viņus ņemšot pirmām kārtām.
Portugālē ārstu trūkums nav ļoti izteikts - ir specialitātes, kur trūkst, un ir tādas, kur pietiek. Ārstu trūkst lauku slimnīcās, bet šajā gadījumā problēma ir arī sadalījumā, ne tikai skaitā. Šeit var satikt ārstus no Angolas un citām bijušajām Portugāles kolonijām, daži ir arī no Ukrainas (Portugālē ir ļoti daudz ukraiņu imigrantu - pārsvarā vienkāršo darbu strādnieki). Varbūt ārstu-iebraucēju nav tik daudz arī tāpēc, ka ne visiem pietiek pacietības pārpeldēt mežonīgo birokrātijas "jūru", lai tiktu atzīts diploms un varētu reģistrēties? Tomēr attieksme pret imigrantiem ir pozitīva. Varbūt arī tāpēc, ka nemaz ne tik seni ir tie laiki, kad paši portugāļi labākas dzīves meklējumos devās imigrantu gaitās. Bet varbūt arī tāpēc, ka imigrantu, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, šeit nav tik daudz.
Privātā medicīna Portugālē ir ļoti attīstīta. Portu vien ir daudz privāto klīniku. Lielākā daļa ārstu paralēli darbam valsts slimnīcā strādā arī privāti. Kolēģim, kurš Santo Antonio slimnīcā strādā tikai 12 stundu nedēļā, jo pārējā laikā dod anestēziju kādā privātā klīnikā, vaicāju: kāpēc nākt šeit un tērēt savu laiku? Saņēmu atbildi, ka viņam tik tiešām ļoti patīkot strādāt ar rezidentiem! Protams, dažādiem ārstiem ir dažādas vēlmes, bet kopumā jāteic - strādāt tikai valsts slimnīcā sapņu darbs nav gandrīz nevienam.
Pacienti ar atbalstītāju komandu - tantēm, krustmātēm, kaimiņiem, draugiem
Portugāļu pacienti ir vairāk ieinteresēti - grib visu zināt, satraucas. Portugāļu pacients reti kad ir viens. Pārsvarā līdzi nāk "atbalstītājkomanda" - radi, draugi, kaimiņi. Ja pacients ir bērns, noteikti viņu pavadīs abi vecāki. Manītas arī tantes un krustmātes. Satraucas visi. Ja sāp - necieš pie sevis klusībā, bet aktīvi ziņo. No otras puses, ja pasaka: "Tagad nesāpēs," - ļoti turas, īpaši vīrieši. Pacienti daudz runā, interesējas par apkārt notiekošo. Kad iepazīstinu ar sevi, ar interesi klausās, no kurienes esmu, interesējas, kā man patīk Portugāle.
Ārsti daudz runā ar saviem pacientiem. Anesteziologs vienmēr izstāsta pacientam visu, kas ar viņu notiek un notiks. Ja iepriekš pacients nav redzēts - iepazīstina ar sevi, paspiež roku. Jau pirms operācijas informē par galvenajām pēcoperācijas problēmām. Pacietīgi atbild uz jautājumiem, iedrošina.
Portugālē ir gan valsts apmaksāta, gan arī attīstīta privātā medicīna. Valsts apmaksā visu veidu operācijas un procedūras - sākot ar epidurālo atsāpināšanu dzemdībās un beidzot ar sarežģītām un izmaksu ziņā ārkārtīgi dārgām operācijām. Kā būtiskākais mīnuss jāmin lielās rindas uz plāna operācijām - trīs līdz pieci mēneši ir minimums. Tāpēc arī privātā medicīna ir tik populāra - maksātspējīgi pacienti paši izvēlas klīniku, ārstu, operācijas datumu, un visi ir apmierināti. Ārsti kopumā sistēmā jūtas labi, brīžiem gan sūdzas par nepietiekamu atalgojumu (pēc sarunas ar mani parasti kļūst nedaudz domīgi). Kuluāros sūdzas par birokrātisko administrācijas aparātu (un tas mani neizbrīna it nemaz), par to, ka radus kolēģi "iebīda bez rindas" un tāpēc viņi bieži vien ir operācijai nesagatavoti, bet atteikt arī nesmuki...
Operāciju blokā strādā kā viena ģimene
Man jāpiekrīt viedoklim, ka tas ir tikai mīts par ārstu lielo noslogotību Latvijā, bet citviet var slinkot. Tā nav. Slimnīcā smagi strādā visi. Tikai darba vide ir cita - ar sakārtotu sistēmu un, protams, pavisam citādu atalgojumu. Ārstiem te nav jāstrādā divas trīs slodzes, lai samaksātu par dzīvokli un uzturētu ģimeni. Nav arī jādežurē desmit diennaktis mēnesī. Slodzes ir izlīdzsvarotas, bet laiks, kas tiek pavadīts slimnīcā, ir ļoti intensīvs un ražīgs. Darbdiena operāciju zālē parasti ilgst sešas stundas (izņemot reizes, kad jānostrādā 12 stundas, kā arī dežūras), pēc tam neiztrūkstošās pusdienas un vizīte nodaļā, lai apskatītu pacientus nākamajai dienai.
Neesmu dzirdējusi Latvijā tik bieži sastopamās frāzes: "Kā man tas viss apnicis!", "Lieciet mani mierā!", "Kam tas ir vajadzīgs?", "Kas no tā mainīsies?" Domāju, īsts izdegšanas sindroms šeit ir reta parādība. Esmu novērojusi, ka lielāko daļu ikdienas stresa šeit aiztaupa lielais skaits labi apmācīta personāla. Tā kā ikviens teicami pārzina savus pienākumus, kopīgais darbs norit raiti, bez aizķeršanās.
Operāciju blokā visi strādā kā viena ģimene. Portugāļi ļoti ciena cits citu un otra cilvēka darbu. Ārsti nepauž savu pārākumu, nevīžīgi izturoties pret sanitāriem vai medmāsām, - un māsas nekad neatļaujas pacelt balsi uz ārstu. Vai kaut ko vienkārši nedarīt, jo negribas. Ķirurgi pacietīgi gaida operācijas sākumu, ja anestēzijas rezidents pirmo reizi veic kādu manipulāciju un abas rokas šķiet kreisās. Un tikpat mierīgi anesteziologi gaida operācijas beigas, kad ķirurģijas rezidents pirmo reizi drebošām rokām un sviedru lāsēm uz pieres šuj ciet operācijas brūci. Visi smagi strādājam, un kāpēc darbu padarīt vēl grūtāku ar necienīgu attieksmi?
Ārsti savstarpēji ir ļoti koleģiāli, vēl vairāk - sirsnīgi. Visvairāk patīk tā noskaņa, ko cilvēki rada savā darba vietā. Tas ir savstarpējo attiecību vieglums. Protams, es negribu idealizēt, jo cilvēki ir dažādi gan Latvijā, gan Portugālē, tomēr šeit ir kaut kāds nerakstīts slieksnis, kam pāri kāpt nedrīkst. Ja kolēģis nepatīk it nemaz - attieksme būs vēsa, formāla, bet pieklājīga. Tomēr tādas attiecības esmu novērojusi ļoti reti - pārsvarā ārsti ir draudzīgi, apkampjas, sirsnīgi sarokojas, jokojas. Tieši šādu attieksmi esmu saņēmusi arī es.
Portugāļi ir ļoti ģimeniski. Brīvo laiku pavada kopā ar ģimeni, bieži stāsta par saviem bērniem, lepojas ar viņiem, rāda fotogrāfijas - viņiem tas ir ļoti svarīgi. Pa visu šo laiku esmu sastapusi tikai dažus dakterus vai māsiņas bez ģimenes un bērniem.
Jau no pirmās dienas mani kolektīvā pieņēma kā savējo, sastapos ar neviltotu interesi: no kurienes, kāpēc šeit, vai mani viss apmierina, vai nejūtos vientuļa, vai man ir draugi. Nu jau esmu pieradusi, ka viņiem kā jau dienvidniekiem ir paradums sarunas laikā paņemt aiz rokas, uzlikt roku uz pleca, apkampt...
Foto: no Anetes Šlēziņas personīgā arhīva
