Trīssimt sievietes līdz 2021. gadam piedalās ekspedīcijā, apburājot pasauli: mērojot vairāk nekā 38 tūkstošus jūras jūdžu četros okeānos un pētot piesārņojumu ar plastmasu un toksiskiem materiāliem. Latviete, socioloģe Nita Jirgensone ir viena no Exxpedition Round the World dalībniecēm.
Maza atkāpe. Intervija ar Nitu notika pirms ārkārtas situācijas. Uz brīdi Covid–19 apturēja/piebremzēja kustību gaisā, uz zemes un ūdens. Vides aktīvisti uzelpoja: beidzot tīrāks gaiss un mazāk CO2 izmešu. Taču nekas nav tikai balts vai melns. Papildu drošība veselībai nes līdzi arī kaudzi lieku vienreizlietojamo iepakojumu — un eko kustība pakāpjas maliņā.
Sievietes dodas okeānā
Exxpedition Round the World Nita nokļuvusi nejauši jauši. Tēma viņai ir tuva, sevi sauc par dabas bērnu un smejas: ja būtu jaunāka, pievienotos Greenpeace. “Kad lasīju par plastmasas salām okeānā Teksasas štata lielumā, nespēju noticēt. Tā nevar būt! Realitātē tā nav sala, bet straumju rezultātā peldoši atkritumu sanesumi. Tad uzdūros šai ekspedīcijai. Man ļoti patika ekspedīcijas filozofija — tikai sievietes un zinātniska ievirze. Kāpēc sievietes? Zinātnes, matemātikas, inženierzinātnes un tehnoloģiju sektorā pasaulē strādā 13 % sieviešu. Ekspedīcijas mērķis ir popularizēt sieviešu lomu šajās nozarēs. Vēsturiski ķīmisko vielu ietekme uz cilvēka veselību lielākoties pētīta vīriešu populācijā, pētījumu par sievietēm ir maz. Un vēl — sievietēm var būt neordinārs skats uz lietām, turklāt viņas ir tās, kas pārsvarā gādā par pārtiku, ķīmiju, apģērbu ģimenei,” stāstu sāk Nita Jirgensone. Viņu aizrāvis arī ekspedīcijas organizatores, britu sievietes Emily Penn pozitīvisms: ja saistībā ar Grētu Tūnbergu redzam strīdēšanos, pretstatīšanu, tad šīs ekspedīcijas vadmotīvs nav kādu pārmācīt, bet meklēt risinājumu.
Ekspedīcija ir sadalīta 30 posmos, katrā posmā piedalās četras profesionālas burātājas un komandas mainīgā daļa — desmit dažādu profesiju un valstu pārstāves. Nita savu posmu jau paveikusi, 17 dienās šķērsojot Atlantijas okeāna ziemeļu daļu. “Fantastisks piedzīvojums! Uz laivas strādāt kā īstam kuģa puikam, apmainīties domām ar tik dažādām sievietēm. Sen nebiju piedzīvojusi tādu sisterhood — meiteņu kopā būšanu!”
Plastmasa, kas saulē, vējā, ūdenī sadalās?
Ekspedīcijas zinātniskais mērķis ir savākt ūdens un augsnes paraugus un izpētīt piesārņojumu ar plastmasu. Ekspedīcijas dalībnieces ņem trīs veidu paraugus. No ūdens virskārtas: filtrē un mehāniski uzskaita, kas par plastmasu, kāds tās sastāvs, rēķina plastmasas daudzumu uz vienu kubikmetru. Otrs paraugu veids tiek ņemts 30 metru dziļumā, ielaižot okeānā īpašas pudeles. Un trešais paraugs — no augsnes ostu piekrastē. “Mērķis pēc šīs ekspedīcijas ir izveidot okeānu kartes ar lielākajiem piesārņojuma blīvuma punktiem. Mūsu savāktie paraugi tiek sūtīti uz laboratorijām Amerikā, Japānā un Anglijā, kur pētīs, kas notiek ar plastmasu. Pati plastmasa jau nav lielākais briesmonis, kaitējumu rada vielas, ko tai pievieno, lai piešķirtu tai kādas specifiskas īpašības — padarītu cietāku, mīkstāku, krāsaināku. Kas notiek, kad plastmasa nonāk ūdenī, vējā, saulē un ķīmiskie elementi sāk noārdīties? Kādu ietekmi rada baktērijas, kas uz šīs plastmasas sāk dzīvot, pašas jau kļūstot par vidi mikroorganismiem? Vairāk jābaidās par to, ko neredzam, nevis to, ko ieraugām! Mēs ieraugām peldošu krēslu, bet toksīnus neredzam, tos jutīsim tikai ilgtermiņā,” skaidro Nita Jirgensone. “Kad skaties uz okeānu — zils klajums, bet, kad paņem ūdens paraugu un redzi, ka tajā ir reāli plastmasas gabali... Esi nopeldējis desmit dienas, un tad acu priekšā bojas, tīkli, krūzītes, karotes, krēsli. Okeānā ik minūti nonāk plastmasa viena kravas automobiļa apmērā. Gadā tie ir deviņi miljoni tonnu plastmasas atkritumu!”
Plastmasa kļuva populāra 1960. gados, tā bija revolūcija ikdienas dzīvē, kļuva par modernā cilvēka neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Lasām, ka Denverā pētnieki novērojuši plastmasas lietu — nokrišņos ir plastmasas mikrodaļiņas, pašausmināmies, ka ikdienā apēdam piecus gramus plastmasas, tik, cik sver kredītkarte. Dzīvnieki un zivis plastmasu apēd un nomirst vai... nonāk mūsu pusdienu šķīvī. Varbūt zinām to, ka jāpievērš uzmanība plastmasas trauku marķējumam un ka kaitīgākie ir ftalāti un bisfenols A, kas rada hormonālās sistēmas traucējumus, var izraisīt neauglību. Saprotam, ka sadedzinot tiek piesārņots gaiss, kas kaitē plaušu veselībai. Taču uz sevi neattiecinām, jo īsti neapjaušam piesārņojuma apmēru. Arī PVO norādījusi, ka pētījumos jāvērtē plastmasas daudzums dzeramajā ūdenī. “Ik dienu nanoplastamasas daļiņas ieelpojam, iedzeram, ieberzējam ādā. Esmu liela kafijas dzērāja un nekad nevarēju benzīntankiem pabraukt garām, nenopirkusi kafiju. Bet, kad sāku domāt, ka plastmasas krūzītē ir plēve un, ielejot verdošu ūdeni, principā dzeru izkusušu plēvi... Arī biodraudzīgās papīra krūzītes situāciju neglābj, jo ir piesūcinātas ar līmi, un tad tu dzer līmi. Jā, blakus ir skaista reklāma: atnāc ar savu krūzīti, dabūsi desmit procentu atlaidi! Bet reklāma neuzrunā. Jo tai būtu jābūt skaidrojošai — lai saprastu, kāpēc jāiet ar savu krūzīti. Mēs esam ne tikai tas, ko apēdam, mēs esam arī vide, kurā dzīvojam. Vai esam aizdomājušies, ka, mazgājot sintētiskos džemperīšus veļas mašīnā, akumulējas arī šķiedras un aiziet kanalizācijā, dabā?! Mēs nemākam saskatīt, ka ir kaut kādas cēloņsakarības.”
Foto: No Nitas Jirgensones albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada jūlija numurā
