Pediatrs aicina uz sparingu
Kāda īsti ir sparinga filozofija?
Patiesībā sparingu par cīņas sporta veidu var saukt ļoti nosacīti, jo ar šo vārdu tiek apzīmēta divu cilvēku tuvcīņa treniņa nolūkos. Tātad ar sparingu nodarbojas visi tie, kas trenējas cīņas sporta veidos, - gan bokseri, gan cīkstoņi, gan karatisti. 
Personīgi es nodarbojos ar tā dēvētajām dūru cīņām (kulačnij boj - krievu val.). Tas ir universāls cīņas veids, ko veido dažādu tuvcīņu elementu kvintesence - drīkst sist gan ar kājām, gan rokām un tml. Šeit varētu vilkt paralēles ar tuvcīņas stilu, ko savulaik piekopa Krievijā. Proti, divu ciemu iedzīvotāji izgāja klajā laukā un izkāvās. Parasti tas notika kādos svētkos. Tā - no sirds. Rinda pret rindu. Tikai ar dūrēm. Tā bija absolūti godīga cīņa, pēc kuras visi apskāvās un gāja kopā ēst un dzert. Mūsu sparingā notiek līdzīgi, vienīgi tas ir maksimāli pielāgots mūsu ikdienai, ielu apstākļiem. Proti, ir jāspēj profesionāli atvairīt uzbrukumu neatkarīgi no tā, kas tev kājās (zābaki vai smalkas uzvalka kurpes), rokās (soma vai torte), kā arī zem kājām (asfalts, grants, dēļu grīda). Tas ir jāizdara maksimāli ātri un efektīvi. Pretinieku skaitam šajā gadījumā ir sekundāra nozīme.
Un tomēr - kāpēc ne karatē, džudo vai cits cīņas sporta veids?
Krāsainās jostas, eksāmeni, paraugdemonstrējumi... Tas viss, protams, ir skaisti. Tomēr populārākie cīņas sporta veidi mūsdienās ir ļoti komercializēti. Treniņu pro-grammas ir balstītas uz stereotipiem, tāpēc - lai arī cik augstu profesionalitātes līmeni cilvēks būtu ieguvis - reālā konfliktsituācijā viņš var būt absolūti bezpalīdzīgs, jo ir mācījies cīnīties pēc noteikumiem, kādi uz ielas nepastāv.
Būtiski ir tas, ka atšķirībā no daudziem cīņas sporta veidiem, kuros ar noteiktiem mūzikas ritmiem, skaļi izkliegtām komandām un tā tālāk tiek kultivēta agresija, dūru cīņas māca mīlestību pret līdzcilvēkiem. Lai gan apgūstam arī kaujas paņēmienus, mūsu treniņi nav brutāli, jo izjūtam cits pret citu cieņu.
Var jau būt, ka tas ir tikai stereotips, bet, šķiet, mediķi vairāk nodarbojas ar intelektuālajiem sporta veidiem, piemēram, tenisu.
Es daudzus gadus esmu trenējies volejbolā. Pat iekļuvu institūta izlasē. Skolas gados dejoju sporta dejas. Esmu trenējies arī džudo, karatē un teikvando. Patīk galda teniss, peldēšana, kalnu slēpošana u. c. Tā pat labprāt cilāju dzelžus sporta zālē - pāris stundu intensīva treniņa, un visas muļķības, negatīvās domas ir aizmirsušās. Bet, ja plāni nemainīsies, vasarā mācīšos spēlēt golfu.
Ticiet vai ne, bet ir diezgan daudz intelektuālu cilvēku, kas nodarbojas ar tādu brutālu sporta veidu kā bokss. Runājot par mediķu aprindām, jāsecina, ka mani kolēģi laikam ir vairāk inteliģenti, jo, cik man zināms, esmu vienīgais pediatrs, kas trenējas tuvcīņā. Turklāt manam aicinājumam uz koleģiālu sparingu neviens nav atsaucies. Kolēģi nesaprot, kā vispār var nodarboties ar kaut ko tādu! Viņuprāt, dūru cīņas ir ļoti sāpīgs sporta veids, jo, tautas valodā runājot, var dabūt pa seju.
Kolēģu bailes var saprast - paskatoties krievu krimināldetektīvus, rodas iespaids, ka dūru cīņas, kurās nav noteikumu, labākajā gadījumā beidzas ar smadzeņu trīci, pāris lauztām ribām un šuvi uz pieres.
Dūru cīņas ir pietiekami drošs cīņas veids - traumu nav nedz mazāk, nedz arī vairāk kā citos sporta veidos, jo treniņa laikā neviens nesit ar visu spēku kaut vai tāpēc vien, ka grib savu cīņas biedru redzēt arī nākamajos treniņos. Zilumu ir daudz, tie ir neizbēgami. Taču no nopietnām traumām līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies.
Taisnības labad jāpiebilst, ka sākumā treniņos jutos mazliet nedroši. Toreiz biju jau pārkāpis 35 gadu slieksni. Treniņos man pretī stājās 18 un 20 gadus jauni, ambiciozi, sevi pierādīt alkstoši jaunieši, kuri jau labu laiku bija trenējušies. Viņi sita stiprāk, nekā vajadzētu. Necienīja nedz mani, nedz manu profesiju un vecumu. Bet tam ir jātiek pāri. Es ļoti ātri sapratu, ka treniņos un dzīvē vairāk ir jāuzmanās nevis no tiem bravūrīgajiem, fiziski it kā spēcīgajiem, bet gan mierīgajiem tipiem. Ne velti mēdz sacīt, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Pat treneris atzīst, ka tagad mani uzveikt ir diezgan grūti.
Un tomēr... kāpēc cilvēki izvēlas nodarboties ar cīņas sporta veidiem?
Vieniem vairāk, citiem mazāk, bet mums visiem ir kaut kādi kompleksi, ko cenšamies slēpt. Tāpēc daudzi apgūst cīņas sporta veidus, lai pierādītu kaut ko sev vai citiem. Tiesa, ja cīnīšanos var apgūt jebkurš, tad, lai gūtu panākumus, ar vēlmi pašapliecināties bieži vien nepietiek. Ir jābūt arī dūšai. Diemžēl vai par laimi, bet izpratne par katras kustības, vingrinājuma nozīmi, spēja analizēt situāciju un paredzēt pretinieka rīcību rodas tikai ar vecumu un pieredzi. Tieši tāpēc jauno cīnītāju rindas parasti strauji sarūk jau pirmajās nedēļās.
Dūru cīņas jums ir aizraušanās vai kaut kas vairāk - dzīvesveids?
Kaut arī ar dūru cīņām nodarbojos jau septiņus gadus un esmu kļuvis mazliet atkarīgs no treniņiem, es teiktu, ka tā ir aizraušanās. Turklāt ne tik daudz fiziska, cik psiholoģiska, jo nodarbību laikā ne vien atpūšos no darba, ikdienas stresa, bet arī gūstu zināmu adrenalīna devu. Pateicoties treniņiem, esmu kļuvis mierīgāks, nosvērtāks. Esmu arī guvis lielāku pārliecību par saviem spēkiem un būtiski attīstījis spēju ātri un objektīvi izvērtēt situāciju, kas ārsta ikdienas darbā nav mazsvarīgi.
Vai šo gadu laikā esat piedalījies arī kādās sacensībās?
Ja nav noteikumu, kā tas ir sparingā, nav arī sacensību. Tas nav sporta veids tradicionālajā izpratnē. Attiecīgi cīnītāju galvenais uzdevums ir nevis skaisti uzveikt pretinieku tiesnešiem un skatītājiem par prieku, saņemot par to noteiktu punktu skaitu, kā tas, piemēram, ir boksā, bet gan iemācīties sevi aizsargāt tā, lai maksimāli ātri neitralizētu uzbrucēju.
Un kā tas būtu?
No negaidīta uzbrukuma var nobīties jebkurš cilvēks. Arī trenēts. Tas ir tikai normāli. Tāpēc svarīgi ir iemācīties nobīties pareizi - nevis sastingt pusparalizētā pozā, bet uzreiz kaut ko izdarīt. Piemēram, ieraugot pret sevi vērstu dūri, cilvēks parasti izbīstas un ieņem aizsargpozīciju, aizklājot seju ar rokām. Tā ir kļūda, kas var maksāt ļoti dārgi. Šādās situācijās ir jāsit uzreiz pretī, jo citas iespējas var arī nebūt! Vislabākā aizsardzība ir tūlītējs pretuzbrukums. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka pretinieku nedrīkst glaudīt. Par savu dzīvību ir jācīnās!
Kā treniņu laikā nosakāt cīņas uzvarētāju?
Ļoti vienkārši - tas, kurš jūt pretinieka pārākumu, piekāpjas.
Vai treniņos gūtās iemaņas esat izmantojis arī praksē?
Nopietni cīnīties uz ielas līdz šim nav gadījies, jo man ļoti palīdz pārliecība, ka nepieciešamības gadījumā ātri atrisināšu konfliktsituācijas. Potenciālie uzbrucēji nav muļķi. Viņi uzreiz redz un jūt, kurš ļausies provokācijām un kurš ne.
Bokseri ir gluži vai salaulāti ar saviem milzīgajiem cimdiem un zobu aizsargplatēm. Kas ietilpst jūsu obligātajā ekipējumā?
Vispār esam ļoti pieticīgi - iztiekam ar mīkstiem, mazliet polsterētiem cimdiem, kuros pirksti jūtas brīvi, tāpēc iespējams veikt dažādus satvērienus, un aizsarguzlikām kājām, kādas izmanto kikboksā.
Dažkārt cīnāmies bez cimdiem, kas psiholoģiski ir diezgan sarežģīti, jo ir grūti skatīties uz kailu dūri, kas vērsta pret tavu seju. Īpaši, ja tajā ir ierocis - kaut vai plastmasas nazis, kādus mēdzam izmantot treniņos.
Vai treniņos ir gadījies piedzīvot arī kādu kuriozu situāciju?
To gan nevarētu nosaukt par kuriozu, taču praksē esmu pārliecinājies, ka sievietes vīriešus nežēlo. Ja tagad mums ir lokāls sparinga cīnītāju klubiņš, kas apvieno nobriedušus vīrus, savulaik pie mums trenējās arī dažas jaunkundzes. Jāatzīst, viņu sitieni sāp vairāk nekā vīriešu, jo viņas ar savām mazajām dūrītēm sit no visa spēka...
Foto: no personīgā arhīva