Tērbatas universitāte 19. gadsimtā bija pazīstams medicīniskās izglītības un zinātnes centrs Baltijā. Viens no tās pirmajiem medicīnas profesoriem bija Rīgā dzimušais Martīns Ernsts Stikss, kurš darbojās šajā mācību iestādē no 1802. līdz 1826. gadam. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas un rakstus par terapiju un zālēm, to vidū par iespēju aizstāt hinīnu ar vietējiem augiem.
[1] Doktorandu izcelsmes areāls universitātē bija samērā plašs. Viņu vidū – pārstāvji no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Krievijas. Raksts sniedz nelielu ieskatu 19. gadsimta sākumā un vidū Tērbatā aizstāvētajās medicīnas doktoru disertācijās.
Farmakoloģiskā eksperimenta metodes un bāze
Zāļu iedarbības pētīšanā Tērbatas universitātes mediķi izšķīra trīs farmakoloģiskā eksperimenta metodes.
- Pirmā metode bija orientēta uz pacientiem. Tika uzskatīts, ka [1] jāizvēlas vienkāršākās un pazīstamākās, t. i., ķirurģiskās slimības; [2] jāizmanto tīras zāles un identificēta aktīvā viela; [3] slimniekiem ārstēšanas laikā jāgarantē noteikts režīms.
- Otrā metode paredzēja novērot zāļu iedarbību uz veselu organismu.
- Trešā attiecās uz eksperimentiem ar dzīvniekiem; bija prasība šajos pētījumos ņemt vērā dzīvnieka masu. [2]
Ierīces dražeju veidošanai un apvalkošanai ar foliju
Eksperimentālā bāze Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes doktorandiem bija vāja. Pat izmēģinājumus ar dzīvniekiem mēdza veikt ar dažiem īpatņiem, bet pārbaudēs uz veselu cilvēku parasti aprobežojās ar pašu pētnieku, atsevišķos gadījumos piesaistot darba vadītāju. Nemaz nav salīdzinošu efektivitātes pētījumu. Šādā veidā iegūtiem rezultātiem patiesībā ir tikai ilustratīvs, nevis statistiski drošs raksturs.
Disertācijas ir stipri nepilnīgas no metodiskā viedokļa. Tajās ir krāšņas pateicības frāzes profesoriem un sponsoriem, kā arī ievadi, kuros izcelta temata nozīme un pausta nožēla par atvēlētā laika īsumu, turpretī darba pamatdaļa ir slikti strukturēta un mēdz būt atšķaidīta ar nekonkrētiem prātojumiem. Literatūras dati, eksperimenta apraksts un rezultāti nav savstarpēji nodalīti, bet izvērtējuma, un secinājumu nav nemaz. Tas traucē saprast, kādi tieši bija disertantu sasniegumi un kā tie korelēja ar iecerēto mērķi.
Aplūkotie darbi sniedz zināmu ieskatu aplūkotā laikmeta sociālajos un vides apstākļos. Rakstot par laksatīvo līdzekļu izvēli, mediķis uzsver, ka krūklis ir visur izplatīts un tā mizas ļoti lētas, tādēļ noderīgas, ārstējot trūcīgus ļaudis. Jodu kopā ar indīgo velnarutku (Cicuta virosa), amonjaku, bārija hlorīdu un ferulām lietoja, lai ārstētu tuberkulozo artrītu, ar ko slimoja pacienti, kas mitinājās mitros dzīvokļos ar pelējumu.
Mikroskops
Farmakoloģisko līdzekļu pētījumi
Jods
1811. gadā Kurtvā no jūras aļģu (Fucus vesiculosus) pelniem izdalīja jodu tīrā veidā. Šā elementa dziednieciskās īpašības bija pazīstamas kopš viduslaikiem: ar jūras sūkļa pelniem Arnolds Villanovāns ārstēja kāksli jau 13. gadsimtā. Izdalīto jodu vispirms lietoja šai pašai indikācijai - pret hipertireozi, un terapija notika ar labiem panākumiem. Drīz pamanīja joda stipro un ātro baktericīdo iedarbību. Jauno formu izmantoja kā sistēmiski, tā topiski. Populāra indikācija bija sifiliss. Administrējot joda tinktūru perorāli, sastapās ar virkni nepatīkamu blakņu: sekrēcijas pastiprināšanos, gļotādas iekaisumu, izsitumiem. Laimīgā kārtā tinktūras kombinācijai ar kālija jodīdu efektivitāte bija apmēram tāda pati kā elementārā joda šķīdumam, bet blakņu - daudz mazāk. Gan joda tinktūru, gan tās kombināciju ar kālija jodīdu bija ieviesis Ženēvas ārsts Kvendē. Lai pētītu kālija jodīda īpašības, veica eksperimentus ar kaķiem un suņiem. Doktorands konstatēja, ka pēc mazu kālija jodīda devu ievadīšanas netiek traucēta neviena orgāna darbība, bet lielas devas izraisa tikai gremošanas traucējumus. [3; 4]
Vilkazobs
Kopš 1582. gada bija zināms, ka vilkazobs jeb melnais grauds (Claviceps purpurea) spēj izraisīt dzemdes konvulsijas. Arī Tērbatas doktorands šīs sēnītes galveno pielietojumu redz oksitociskā funkcijā dzemdes nepietiekamas darbības gadījumos un dzemdību pasteidzināšanai, arī pret asiņošanu dzemdībās un mēnešreizēs. Par šo zāļu aktīvo sastāvdaļu autors uzskata oleum unguenosum, kas darbojas kā narkotika; individuālas vielas viņš neidentificēja - attiecīgos alkaloīdus sāka izdalīt tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Visstiprākā ir vilkazoba iedarbība uz muguras smadzeņu apakšējo daļu. Bija pazīstamas šādas zāļu formas: pulveris, uzlējums,
novārījums, tabletes, tinktūra. Dzemdībās tās ieteica dot ik pa desmit minūtēm. [5]
Mērtrauki
Uzpirkstītes
Citā disertācijā no botāniskā, ķīmiskā, farmaceitiskā un terapeitiskā viedokļa apskatītas uzpirkstītes. No izkaltētām lapām ieguva pulveri digitalīnu, ko lietoja 0,5-2 granu devās (1 grans = 62,2 mg). Lai izsargātos no gastrointestināliem traucējumiem, diennaktī nepieļāva vairāk par divām devām, tādējādi administrētais aktīvās vielas daudzums bija apmēram tāds pats kā mūsdienu atbalsta terapijā ar preparātu Digitalis (100-200 mg dienā). Tāpat neieteica šīs zāles lietot ilgstoši. Bija iegūtas dažādas gatavās formas: uzlējums, novārījums, tinktūra, ekstrakts (iebiezināta sula), sīrups, tabletes. Aprakstīti mēģinājumi lietot šos preparātus nepārtraukta drudža, skarlatīnas, masalu, plaušu karsoņa, tuberkulozes gadījumā. No sirds un asinsvadu slimībām kā indikācija norādīta sirds un aortas paplašināšanās. Mūsdienu raksturīgās indikācijas - sirds išēmiskā slimība, priekškambaru tahikardija, mirdzēšana un fibrillācija - toreiz nebija pazīstamas. [6]
Kalnu arnika
Ķīmiski preparatīvs darbs un iedarbības pārbaudes attiecībā uz veseliem cilvēkiem veiktas ar kalnu arnikas ziediem. Specifiskie aktīvie laktoni (helenalīns un dihidrohelenalīns), kam piemīt pretiekaisuma, analgētiskas un antibiotiskas īpašības, netika izolēti. Konstatēta uzbudinoša iedarbība uz galvas un muguras smadzenēm, sirdsdarbības pastiprināšanās, pulsa un elpošanas paātrināšanās. [7]
Beladonna
Īpaši pētītas beladonnas blaknes lielu devu gadījumos. Novērotas šādas parādības:
- acs zīlītes izplešanās, gaismas jutības samazinājums līdz amaurozei;
- apziņas traucējumi: nemotivēta jautrība, runīgums, somnambulismam līdzīgs stāvoklis, bezprāts;
- sejas muskuļu un žokļu krampji, dzīvniekiem - pakaļējo ekstremitāšu vājums, ļogana gaita;
- apgrūtināta runa un norīšana, pūtītes uz rīkles gļotādas;
- slikta dūša, atraugas, vemšana;
- pulsa paātrināšanās, neregulāra elpošana, drudzis;
- strangūrija.
Pētnieks secina, ka beladonna ir opijam līdzīga inde. [8]
Mājturības zāļu skapītis 19. gadsimta sākumā
Laksatīvi
Lielu vietu pētīto zāļu vidū ieņem laksatīvi, galvenokārt augu izcelsmes preparāti, kas satur antrahinona glikozīdus; tie pastiprina resnās zarnas gludā muskuļa tonusu, stimulē peristaltisko kustību un veicina vēdera izeju. No rabarberu saknēm izdalīts emodīns (6-metil-1,3,8-trioksiantrahinons), hrizofanskābe (1,8-dihidroksi-3-metilantrahinons) un tanīns (gallotanskābe). [9] Kopš Hipokrata sekotāju Teofrasta un Dioskurīda laikiem medicīnā ir pazīstamas krūkļa mizas ārstnieciskās īpašības; 16. gadsimta sākumā Matiols norādīja uz tās katartisko un miecējošo iedarbību un ieviesa attiecīga preparāta iekšķīgu lietošanu. Darbā [10] tika izolēts frangulīns C21H 20O 9 - dzeltenas adatas, kas kūst 246-249°C temperatūrā, bet skābā vidē sadalās par ramnozi un frangula-emodīnu. Pie šīs grupas izejvielām vēl pieder parastā pabērza augļi, alvejas un kasijas (Cassia senna). No citas izcelsmes caurejas līdzekļiem aprakstītas krotonskābes un rīcinoleīnskābes ziepes; līdzīga produkta sintēzei izmantojama eļļa, kas iegūta no ārstniecības dievkrēsliņa (Euphorbia lathyris) sēklām. Tāpat disertanti interesējušies par minerālvielām - magnija oksīdu un magnija sulfātu kā zālēm aizcietējuma novēršanai.
Cērmju vērmele
Populāri prettārpu līdzekļi bija cērmju vērmele (Artemisia cina) un tās aktīvā viela - laktons santonīns C30H18O6. Par piemērotu zāļu formu uzskatīja vērmeļu sēklu ētera ekstraktu. [11] Izmēģinājumos uz paša doktoranda organismu pētīts santonīna toksiskums un ekskrēcija ar urīnu. [12]
Antimons
Antimona lietošanu medicīnā ieviesa Paracelzs, tomēr toksisko blakņu dēļ no 1566. līdz 1666. gadam tas Francijā bija aizliegts. Darbā [13] konstatēta antimona nešķīstošo savienojumu neprognozējama bioloģiskā darbība, kas izskaidrojama daļēji ar preparātu piemaisījumiem un daļēji - ar šķīšanu organisma mainīga sastāva sekrētos. Pastāvīgas īpašības apstiprinājušās šķīstošajiem antimona sāļiem - kālija antimoniltartrātam (sal emeticum) un Šlipes sālim Na3SbS4.
Narkotiskās vielas pediatrijā
Vienā disertācijā [14] īpaši apskatīta narkotisku vielu izmantošana pediatrijā. Autors akceptē viedokli, ka narkotiku lietošana pieļaujama, ārstējot holēru, dizentēriju, drudzi, klepu, krampjus, hiperkinēzi. Pazīstamākās narkotikas bija opijs un papaverīns. Tika atzīmēts, ka bērniem lielās jutības dēļ devām jābūt minimālām un ārstēšanas periods nedrīkst pārsniegt astoņas dienas. Ārstam jāievēro maksima: ne noceas ubi prodesse crederis - tu nedrīksti kaitēt tiem, kas tic tavai labdarībai.
Aplūkotajā laikmetā pazīstamo zāļu klāsts, protams, nebija plašs, arī zināšanas par to uzbūvi bija nepilnīgas un indikācijas dažkārt tika pārprastas. Tomēr mediķu profesionālā rosība bija ievērojama, un savu ieguldījumu medicīnas attīstībā un iedzīvotāju veselības aprūpē viņi, bez šaubām, deva.
