Andrejs Srebnijs, Latvijas Onkoloģijas centra ķirurgs onkologs, Latvijas Krūts slimību asociācijas prezidents
Ķirurgam-onkologam jābūt mierīgam un psiholoģiski ļoti stabilam – it īpaši, spēlējot biljardu! Biljarda partija ir kā smaga operācija – katram solim jābūt drošam, apdomātam, lai rezultāts būtu zināms pirms darbības, nevis – uzsitīšu (vai pārgriezīšu), tad redzēsim!
Ikvienam ārstam ir nepieciešama kāda fiziska un morāla atslodze. Protams, prioritātes katram ir savas. Visu cieņu roņiem par viņu ekstremālo aizraušanos (skat. 61. lpp.), man tuvāki tomēr ir vasaras prieki. Man patīk teniss, ne tikai un ne tik daudz kā fiziska slodze, cik augsta līmeņa emocijas. Šī spēle liek aizmirst par visām citām problēmām, pietiek ar vienu stundu, lai varētu atsvaidzināt dvēseli. Tādas specialitātes cilvēkam kā es tas ir īpaši svarīgi. Ķirurga-onkologa emocionālā slodze ir milzīga. Bieži jūties ļoti spējīgs – vari izdarīt ko tādu, kas jebkuram ķirurgam nav pa spēkam, taču daudz biežāk nekā citi jūties arī pavisam bezspēcīgs. Tāpēc vajadzīgas arī psiholoģijas zināšanas un prasme strādāt ar cilvēkiem. Labu rakstu par attiecībām ar pacientu piederīgajiem atradu šajā Doctus numurā. Onkoloģijā šī darba sastāvdaļa ir īpaši aktuāla.
Vērtīgs ir docenta A. Štifta raksts par nodozās strumas ārstēšanu. Šķiet, šī problēma vēl nav atradusi savu galīgo risinājumu. Kaut kas līdzīgs bija vērojams onkoloģijā ar labdabīgām krūts slimībām – vēl pirms 15-20 gadiem visus krūts veidojumus operēja nešķirojot. Pašreiz, pārsvarā pateicoties radioloģijas attīstībai (ultraskaņai, tāpat kā strumu gadījumā), nevajadzīgo operāciju skaitu izdevies samazināt trīs četras reizes, jo reālas indikācijas krūts operācijai, tāpat kā nodozās strumas gadījumā, ir aizdomas par onkoloģisku slimību.
Plašs un pilnīgs profesores D. Baltiņas raksts par tamoksifēnu varbūt ir grūti sagremojams ārstiem, kas nesastopas ar šo problēmu, bet ļoti vērtīgs un laiku ekonomējošs speciālistiem, kuri ir saistīti ar šīm slimībām: onkologiem, ginekologiem un, protams, ģimenes ārstiem, uz kuriem arī jāgulstas vislielākajām rūpēm par onkoloģisko slimnieku ārstēšanu un novērošanu. Vēl kāds aktuāls raksts – par akūto koronāro slimību. Lielā psiholoģiskā slodze nosaka mūsu atrašanos šīs slimības augsta riska grupā. Ņemot vērā, ka lielākā Latvijas ārstu daļa ir nobriedušā vecumā, katram šīs slimības iespēja var būt kā zināma fobija (varbūt dr. Ināra Roja (skat. 22. lpp.) var atklāt akūtās koronārās slimības fobiju?). Man šis raksts ir interesants arī tā vadošā autora dēļ.
Profesors Andrejs Ērglis ir jaunas formācijas ārsts, kurš ne tikai panācis ļoti daudz savā specialitātē, bet ir arī viens no spēcīgākajiem spēlētājiem ārstu tenisa līgā. Vēl viens piemērs – jo vairāk dari, jo vairāk paspēj. To novēlu arī jums.
Gadsimtiem ilgi tuberkuloze ir skārusi visneaizsargātāko pasaules iedzīvotāju daļu – cilvēkus produktīvākajā vecumā –, graujot viņu veselību un tās sabiedrības ekonomiku un labklājību, kurā viņi dzīvo. Ir izvirzīts mērķis – līdz 2015. gadam par 50% samazināt saslimstību ar tuberkulozi un mirstību no tās. Kādas ir problēmas un to iespējamie risinājumi pašreizējā situācijā?
Koronārā sirds slimība (KSS) joprojām ir nozīmīga veselības aprūpes problēma Latvijā un visā pasaulē – to apliecina augstie saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji. Latvijā 2004. gadā nāves iemesls 55,9% gadījumu bija sirds un asinsvadu slimības, savukārt Eiropā – 49%, ASV – 38%. [1-3] Pasaulē katru gadu no KSS mirst 7,2 miljoni cilvēku, un 2020. gadā šis skaitlis sasniegs 11,1 miljonus. [4] Eiropā apmēram 1,95 miljoni un ASV 656 000 cilvēku katru gadu mirst no KSS, respektīvi, tā ir katra piektā cilvēka nāves iemesls. [2;3] Daudzās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs mirstība no KSS samazinās, kamēr Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji nav ievērojami mazinājušies.
Mūsu medicīnas periodikā ir bijuši vairāki raksti par mezglaino netoksisko kāksli, tomēr ārstiem joprojām ir grūtības izlemt, kuru slimnieku operēt, kuru paturēt novērošanā. Par to liecina lielais šo cilvēku īpatsvars uz konsultāciju pie endokrinologa nosūtīto pacientu vidū.
Sociālas fobijas parasti saistās ar zemu konkrētā indivīda pašvērtējumu un bailēm no kritikas. Pacienti ierodas uz konsultāciju un lūdz atbrīvot viņus no dumjās sarkšanas, roku trīces, mulsuma, pēkšņas stostīšanās tieši tad, kad citi cilvēki viņiem pievērš uzmanību, sarokojas, arī kad viņus slavē. Šie traucējumi - fobiska trauksmainība, sociālas fobijas, adaptācijas traucējumi, panika, trauksme ar depresiju, agorafobija un citi - Starptautiskajā slimību klasifikācijā SSK-10 tiek kodēti ar šifru F40-48. Latvijā nav datu, cik liels ir pacientu skaits katrā no šīm F40-48 nozoloģijām, no sociālas fobijas vairāk cieš sievietes vai vīrieši utt., taču praksē šie nebūt nav reti vai unikāli gadījumi.
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
Dr. N. Fokina: Ja ir radušās aizdomas par D vitamīna deficītu, pirmais, kas nāk prātā, ir rahīts. Mēs iedomājamies maza auguma cilvēku ar tipiskām pazīmēm – līkām kājiņām, vāju muskulatūru, lielu vēderu, nepareizas uzbūves galvu un citām acīmredzamām pazīmēm, ko pavada tipiskās klasiska rahīta rentgenoloģiskās pazīmes. Tomēr klasiskais rahīts ir tikai aisberga virsotne. D vitamīna deficīts joprojām ir bieži sastopams gan bērniem, gan pieaugušajiem. Agrīnā bērnībā tas izpaužas ar augšanas aizturi, skeleta anomālijām. Vēlāk pacientam var būt paaugstināts gūžas lūzuma risks, pieaugušajiem – osteopēnija, osteoporoze, osteomalācija, muskuļu vājums un citas pazīmes.
Migrēna ir sevišķi sāpīgas galvassāpes*, turklāt galvassāpes ir tikai viena no migrēnas izpausmēm, ar kurām tiek konfrontēts pacients un viņa ārsts. ASV izdevumā Pharmacy times minēti populārākie mīti par migrēnu, starp kuriem – migrēna ir viegli diagnosticējama un viegli ārstējama. Patiesībā ir pierādīts, ka migrēna tiek nepietiekami diagnosticēta un sekojoši arī nepietiekami ārstēta. Turklāt, atzīmējot migrēnas komorbitātes, piemēram, cerebro- un kardiovaskulārus notikumus, tiek atspēkots cits mīts – par migrēnu kā subjektīvi grūtu, bet citādi nekaitīgu stāvokli.
Tērbatas universitāte 19. gadsimtā bija pazīstams medicīniskās izglītības un zinātnes centrs Baltijā. Viens no tās pirmajiem medicīnas profesoriem bija Rīgā dzimušais Martīns Ernsts Stikss, kurš darbojās šajā mācību iestādē no 1802. līdz 1826. gadam. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas un rakstus par terapiju un zālēm, to vidū par iespēju aizstāt hinīnu ar vietējiem augiem. [1] Doktorandu izcelsmes areāls universitātē bija samērā plašs. Viņu vidū – pārstāvji no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Krievijas. Raksts sniedz nelielu ieskatu 19. gadsimta sākumā un vidū Tērbatā aizstāvētajās medicīnas doktoru disertācijās.
Stāstu par medicīnas doktori, docenti ANGELIKU KRŪMIŅU varētu režisēt dažās zīmīgās epizodēs. Pirmā. Šaura mazītiņa mācību telpa Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, kur lielāko daļu aizņem galds, ap kuru saspiesties desmit studentiem. Klausoties Angelikā, šķiet, ka pedagoga amatu nevar iemācīties, tas ir dabas dots talants. Otrā. Viņa no piezīmju blociņa izņem fotogrāfiju ar gadu un astoņus mēnešus mazo meitiņu. Stāstot par Madaru, acīs ir liels maigums! Trešā. Viņa periodiski vada seminārus par infekciju slimību aktualitātēm Latvijā un pasaulē – tiem, kuri pieder riska uzvedības grupām un gūst morālo atbalstu un līdzestību nevalstisko organizāciju vidē. Ne jau visu var izmērīt ar pretjautājumu: un kas man par to būs. Ceturtā. Viņai ir tik skaisti smiekli – silti, skanīgi. Un šarmants dabiskums.
Deviņdesmito gadu sākumā un vidū, kad ārvalstu farmācijas kompānijas Latvijā sāka atvērt pārstāvniecības, medicīniskā pārstāvja labi apmaksātais darbs pretstatā ārsta necilajai aldziņai daudziem medicīnas studiju beidzējiem šķita vilinošs. Postpadomju valstīs bija izveidojusies fantastiska situācija – farmācijas kompānijām nebija jāiegulda līdzekļi (nebūs precīzi teikt – nemaz, jo bija jāsniedz zināšanas par produktu, pārdošanas iemaņas) medicīnisko pārstāvju profesionālajā apmācībā, viņi darbiniekus noplūca no zara jau gandrīz gatavus. Zināmā mērā arī daudzi ārsti šo laiku atceras ar nostalģiju – medicīniskajiem pārstāvjiem nelika nīkt garajās pacientu rindās, jo vizītē taču bija atnācis kolēģis, kurš bija kā vēstnesis – atnesis nezināmo informāciju par jauniem medikamentiem, kas arvien vairāk ienāca Latvijas farmācijas tirgū. Tagad, informācijas laikmetā, daudzi pacienti atpazīst pie durvīm sēdošos ar koferīšiem rokās un ir dusmīgi, ka viņi atņem laiku ārstam. Kādas korekcijas laiks un konkurence ir ieviesusi medicīniskā pārstāvja profesijā? Vai labs pārstāvis ārsta un farmaceita skatījumā ir tas pats, kas kompānijas redzējumā?
Mēdz teikt – ārstēšanās procesā piedalīs trīs: slimība, kas iet savu gaitu, ārsts, kurš mēģina to ietekmēt, un pacients, kurš vēlas atveseļoties. Taču nereti ir situācijas, kad ir arī ceturtā puse. Pacienta piederīgie. Saskarsme ir neizbēgama, bet nereti sarežģītāka nekā ar pacientu. Kā padarīt pacienta piederīgos par sabiedrotajiem?
Pie savas sarunu biedrenes MONTAS VASILES ierodos vakarā ap pusdesmitiem, ar vēl slapjiem matiem tieši pēc baseina. Mēs runāsim par ziemas priekiem, atbilstošs ir arī cienasts – našķējamies ar saldējumu. „Kādu karstu tēju pēc baseina?” savā dedzīgajā aizrautībā smejas Monta. Viņa ir ausu, kakla un deguna ārste Liepājā. Un viņai pieder teorija, ka vīrusus nevis jāizsilda, tuntulējoties zem siltas segas un dzerot karstu tēju, bet gan jāizsaldē. Tā viņa dara pati un tā audzināti viņas bērni: Madara (17 gadi) un Pauls (16). Viņi nav dzēruši nevienu tableti, toties, jau mazi būdami, ziemā pliki briduši jūrā un kopā ar mammu nu jau gadus sešus nododas slēpošanas un snovborda priekiem. Tādas ir šīs ģimenes ziemas. Par to arī saruna. Žēl, ka rakstītajam vārdam nav iespējams pievienot skaņas celiņu – Montas emocijas būtu vērts dzirdēt!
Beidzot tas ir noticis – balta sniega vietā baltajam halātam ticis vismaz baltais PR vai, vienkārši sakot, pozitīva informācija. Jau krietnu laiku runāts – cik svarīgi būtu spodrināt ārsta, medicīnas personāla, iestādes tēlu, ka sabiedrībai nepieciešams zināt par sasniegumiem, mediķu darba pozitīvajiem rezultātiem, vienkārši par grūto, bet uz rezultātiem orientēto ikdienu medicīnas nozarē, nevis nemitīgi sekot sliktajām ziņām.
