Par sviestmaizi ārstus Latvijā nenoturēs. Plaušu ķirurgs Betānijas slimnīcā Vācijā

“Nevajag būvēt Dienvidu tiltu par ikru maizi, ar uzcenojumu iepirkt zemās grīdas tramvajus, kurus neizmanto, un domāt, ka labus ārstus Latvijā noturēs par sviestmaizi!” Šis ir stāsts par latviešu ārstu, kura zināšanas un pieredzi citā valstī novērtē. Reizē mazliet skumjš stāsts par to, kā mēs pazaudējam savus izcilniekus.

Radikālais grieziens prombraukšanai

Doma doties prom no Latvijas Kopeiku ģimenei sāka briest 2010. gadā, kad Rīgas 1. slimnīca, kur Ulda dzīvesbiedre strādāja par anestezioloģi, tika pārprofilēta. "Ja slimnīca nebūtu aizvērta, droši vien lēnām veģetētu. Esmu ķirurgs, un man vajag radikālu pavērsienu. Ja nekas nemainās, tad savelk jostu, padomā, atkal savelk. Sievai bija depresija, viņa to mēģināja atrisināt ar sieviešu metodēm: jaunu matu krāsu, jaunām kurpēm un šokolādi. No tās dienas viņa ir blondīne. Es pat smējos, ka man vajadzētu viņu par garantiju atdot atpakaļ sievasmātei," joko U. Kopeika. Sieva gan pēc dažiem mēnešiem tika atjaunota darbā - nu jau dienas stacionārā. "Izklausās gana skaisti: taupām naudu, operējam dienas stacionārā! Jā, kāpēc cilvēkam ar bruku jāguļ stacionārā, jānoēd nodokļu maksātāju nauda?! Bet patiesība ir skarbāka," viedokli par dienas stacionāru izklāsta dakteris Kopeika. "Atnāk astoņdesmitgadīgs vecītis, kas lieto orfarīnu, jo viņam ir stenti, ir sirds mazspēja, sirds stimulators, apārstēta bronhiālā astma un vēl piedevām cukura diabēts. Vecītim jāoperē bruka, bet anesteziologam šāda operācija ir pavisam kas cits nekā brukas operācija trīsdesmitgadīgam vīrietim bez blakus slimībām!"

Tā Kopeiku ģimene 2010. gadā apmeklēja izstādi, ko Rīgā organizēja ārvalstu rekrutēšanas firmas, un ziņas par sevi atstāja ar nosacījumu - vāciski runājoša zeme un abiem viena darbavieta. "Esmu ar medaļu pabeidzis Rīgas 5. vidusskolu (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija). Teicu: labi, mīļotā, ja gribi braukt uz ārzemēm, piekrītu, jo mani daudz kas Latvijā tracināja. Taču tam jābūt darbam valstī, kuras valodu zinām, dzīves un arī meteoroloģiskajiem apstākļiem ne sliktākiem, kādos pašlaik dzīvojam. Vācijā ir liels bonuss - tur atzīst mūsu izglītību, tāpēc, sākot darbu, nav jāsper solis atpakaļ."

Kopumā process, kamēr darbu atrada, piedāvāja, iepazinās, iztulkoja nepieciešamos dokumentus, ildzis gandrīz divus gadus. Uldis prom nav devies tik ilgi, kamēr viss nav sakārtots. "Man ir ļoti labs šefārsts Tomas Krbeks - mani uzņēma no pirmās dienas, tikai vienu dienu nodzīvoju bez darba līguma."

Viņš kolēģus brīdina būt vērīgiem ar darbā iekārtošanas starpniekfirmām. "Viņi ir lieli "žmogas". Par vienkāršu "papīrīti", ar kuru ārsts apstiprina, ka atļauj rīkoties ar saviem datiem, starpniekfirma no slimnīcas saņem trīs ārsta mēnešalgas. Aptuveni 20 tūkstošus eiro. Es to nezināju. Vienīgais, ko viņi man apmaksāja, - nakti viesnīcā, taksometru no viesnīcas līdz slimnīcai un iepazīšanās vizīti. Kolēģiem iesaku paredzēt, ka firma apmaksās arī lidojumus, kursus. Ja neprasīsiet, nepiedāvās."

Ulda dzīvesbiedre starpniekfirmas līgumu nav parakstījusi, visus dokumentus kārtojuši paši. "Aizgāju uz rātsnamu, pilns ar imigrantiem, garas rindas. Tā arī pateicu: ja apmeklētājus pieņem tik reti - reizi nedēļā divas stundas, tad ražo pabalsta saņēmējus. Man jābūt darbā, nevis visu dienu jāstāv rindā. Atvainojās, pieņēma mani ārpus kārtas un iedeva vajadzīgo izziņu," smejas dakteris Kopeika.

Uz Vāciju devās arī Kopeiku četrpadsmitgadīgā meita, kas turpina mācības turienes ģimnāzijas 8. klasē. "Skolas direktore ieteica mācīties vēlreiz 7. klasē, jo Diāna vācu valodu skolā nebija mācījusies, bet es tam nepiekritu, jo, manuprāt, bērnam tas būtu psiholoģisks trieciens. Vienojāmies, ka jādod iespēja. Pirmo pusgadu viņa pabeidza jau sekmīgi. Arī deviņus gadus apmeklētos treniņus mākslas vingrošanā bija iespēja turpināt."

Adaptēšanās periods

"Tas patiesībā ir ļoti vienkārši. Ja esi labs speciālists, aizbrauc un tūdaļ sāc strādāt. Protams, valoda jāzina. Aptuveni tādā līmenī, kādā zinām krievu valodu. Daudzi domā: braukšu par slimnieku kopēju, kāda vēl valoda?! Bet jāmāk slimniekam pajautāt, vai sāp, ko viņš vēlas, izstāstīt, ko darīsi, nevis: "Mans ir tavs kopējs, dod naudu!" Dodoties prom no Latvijas, U. Kopeika Gētes institūtā nokārtoja valodas eksāmenu, iegūstot B2 kategoriju. Viņa vācu valodas prasmi eksaminēja arī pašvaldība Vācijā. "Vai protu slimību latīņu nosaukumus pārtulkot īstā vācu valodā. Mazliet tā bija parodija, jo neviens vietējais ārsts slimības šādā veidā netulko dzimtajā valodā. Piemēram, vājinieka mīzalu raudze īkstu zvirgzdu sērgas atpazīšanai (pacienta urīna analīze nierakmeņu slimības diagnostikai)."

Ulda dzīvesbiedre valodu nav zinājusi vajadzīgajā līmeni, tāpēc mācījusies kursos. "Biju noenkurojies kā stabils enkurs, tāpēc viņa to mierīgu sirdi varēja darīt. Ja Vācijā vīrs saņem normālu algu, sieva bieži vispār nestrādā. Mēs vienojāmies, ka sieva strādās. Pirmos divus mēnešus viņa voluntēja, līdz jutās pietiekami stipra eksāmenam. No pagājušā gada novembra arī viņa strādā Betānijas slimnīcā algotu darbu. Pagaidām kā nesertificēta anestezioloģe. Nesteidzas vēl iegūt sertifikāta atzīšanu - lai arī sertificētam ārstam maksā proporcionāli vairāk (6900 eiro pretstatā 5400 eiro algai), arī atbildība lielāka, piemēram, vienam pašam jādežurē."

Dakteris Kopeika ir sajūsmā par vācu kārtību un skaidrību. Ārsts, kas tikko beidzis institūtu, saņem 3500 eiro, viņa ienākumi mainās, tie atšķiras pirmā, otrā, trešā, ceturtā vai astotā gada rezidentam. Atalgojums pieaug arī līdz ar sertificētā ārsta darba stāžu. Protams, vācieši krietnu daļu summas samaksā nodokļos, taču tā ir saprātīga summa par to, ka varēsi saņemt cienīgu pensiju un veselības aprūpi. "No 7500 eiro bruto algas "uz rokas" paliek 5000 eiro, slimnīca pati atvelk visas nepieciešamās summas - nodokļi, pensija, veselības apdrošināšana utt." Vācijas ārstu biedrība atzīst arī Latvijā iegūto Dr. med. grādu. Pie atalgojuma tāpēc nepieliek, bet vācieši ārkārtīgi ciena zinātnisko darbību. "Zinātnisko grādu raksta pat uz kredītkartēm. Arī slimnīcas elektroniskajā sistēmā parādās, ka analīzes pasūtījis Dr. med. Kopeika."

Kā nopelnīt atzinību svešā valstī?

Kā ir Latvijā kolēģu un pacientu cienītam ārstam no nulles atkal krāt atzinību svešā valstī? U. Kopeika brīdi domā. Nav tā, ka nejustu atzinību. Cieņa un attieksme no pacientu un valsts puses pret ārstu ir daudzkārt lielāka. Profesionāli daudz atkarīgs no paša iniciatīvas un aktivitātes. "Pagājušajā gadā Vācijā bija torakālo ķirurgu kongress, aizsūtīju uz to kopsavilkumu, to pieņēma un iekļāva mani programmā. Slimnīcas direkcija - laimīga! Apmaksāja komandējumu, viesnīcu, dalības maksu kongresā. Pēc tam citos mācību semināros satieku ārstus, viņi mani sveicina: ā, jums bija tas referāts... Mani jau atpazīst." Pagājušajā gadā dakterim Kopeikam slimnīca apmaksājusi Eiropas torakālo kongresu Esenē, šogad darba devējs jau nopircis biļetes uz Eiropas torakālo ķirurgu kongresu Birmingemā un Barselonā. "Parīzē notiek plaušu vēža konference, man saka: dakteri Kopeika, aizbrauciet, varbūt kaut ko jaunu dzirdēsiet! Lūdzu - aviobiļete, čekiņu par taksometru no lidostas līdz viesnīcai paņemiet, apmaksāsim. Slimnīca tikai iegūst, ja viņu ārsts piedalās kongresā!"

Daktera Kopeikas zināšanas slimnīcā novērtē, kā iebraucējs viņš nav uz zemāka pakāpiena par vietējo vācu ārstu. "Man ir ļoti mīļš šefārsts. Ļauj daudz ko darīt tā, kā biju pieradis Latvijā. Uzklausa manu viedokli, akceptē. Ja neakceptē, tad pamato - pat tādā līmenī, ka atnes rakstus par jaunākajiem pētījumiem, lai varam diskutēt. Mani izbrīna, ka šefārsts daudz ko pārņem no mana darba stila. Uzskatu, ka labi operēju ar video toraskopijas metodi. Saku: derētu speciālas klemmītes. Lūdzu, dakter, - pēc nedēļas klemmītes ir nopirktas! Vai ieminos: būtu labi nopirkt otru monitoru, lai operācijas laikā galva nav jāgroza. Pēc nedēļas ir otrs monitors! Esenē kongresā šefārsts mani aicina: paskaties, kas no jaunajām tehnoloģijām mums būtu vajadzīgs... Tajā pašā laikā vācieši skaita naudu. Pacientam Latvijā mazas audzēja metastāzes izgriežam un ar šuvēju nošujam - simts lati vējā, viņi ar rociņām sašuj - divi eiro par diedziņu. Vācieši ir dāsni, bet nav izšķērdīgi."

Slimnieku ārstēšana - tas ir mūsu bizness!

"Nenosaukšu slimnīcu, bet Latvijā uz 800 gultām ir 3000 darbinieku, no tiem 400 ārsti. Betānijā uz 500 gultām ir 1000 darbinieku, no tiem - 100 ārsti. Mana darba nedēļa ir 42 stundas, un tās arī reāli strādāju. Paskatījos datorprogrammā - vidēji 20 stundas katru nedēļu pavadu operāciju zālē. Tas ir laiks no grieziena līdz šuvei. Kamēr pacientu sagatavo, pozicionē, pamodina - vēl ilgāk. Pusi darbalaika reāli operēju, nevis lasu "Delfi" ziņas vai klačojos. No vienas puses, skarbi, bet no otras puses - līdz ar to tiem simts ārstiem var arī kārtīgi maksāt," stāsta dakteris Kopeika.

Darba diena ir ļoti sakārtota. Sākas pusastoņos, beidzas puspiecos, pusstundas pārtraukums, ko stingri ievēro. No rīta tiek izdrukāts slimnieku saraksts, ārsts iet palātās pie slimniekiem, sasveicinās, ātri noskaidro situāciju, uzklausa arī māsas ziņojumu. Torakālās ķirurģijas nodaļā strādā trīs ārsti, nupat darbā pieņemts arī viens stažieris, viņu aprūpē ir 12-15 slimnieki. Daļa slimnieku guļ arī abdominālās ķirurģijas nodaļā, ginekoloģijas, bērnu, pulmonoloģijas nodaļā. Divi no ārstiem dodas uz operāciju, bet trešais paliek aprūpēt slimniekus nodaļā: izņem drenas, pārsien, raksta izrakstus. Ik dienu divas trīs operācijas. Vakarā nelielas pārrunas par paveikto un - uz mājām. Privāti apdrošinātie pacienti ir šefārsta uzraudzībā - šefārsts viņus aprauga reizi dienā un pats operē vai vismaz ir klāt operācijā. "Virzību nodaļā nosaka šef-ārsts, bet man kā oberārstam (virsārstam) ir tiesības pašam izdomāt: operēt slimnieku, neoperēt, kā operēt. Savukārt asistentu ārsti (viņi var būt sertificēti un nesertificēti) strādā šefārsta un oberārstu virsvadībā. Sēžam pie šefa, viņš saka: pulmonoloģijas nodaļā viens slimnieks jāoperē. Dakteri Kopeika, izoperēsiet? Un viņš operāciju plānā datorā vienkārši ieklikšķina manu uzvārdu. Latvijā, jāatzīst, ārsti gaida no pacientiem pateicību, Vācijā negaida, tāpēc ir pilnīgi vienalga, kuru pacientu operēt. Taču arī Vācijā pacienti nes māsiņām konfektes, kafiju, arī mazās naudiņas: 20 vai 50 eiro. Standartfrāze, ko slimnieki saka, - kafijas kasītei (kaut arī kafiju slimnīcā var dzert par velti). Ārstiem pateicībā biežāk tiek pasniegts vīns vai šampanietis."

Betānijas slimnīcā ir septiņas operāciju zāles, visas noslogotas no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. "Viņi rēķina ļoti vienkārši: stunda operāciju zāles maksā tūkstoš eiro, ja stunda dīkstāves, tātad tūkstoš eiro zaudējumos. Ja, piemēram, konstatējam, ka vēzis ir tik izplatīts, ka nav radikāli izoperējams, tad zālē uzreiz organizē citu operāciju. Reāli visas septiņas zāles katru dienu astoņas stundas "rūc". Nemūžam nebūs tā, ka profesora vai šefārsta kavēšanās dēļ personāls un aparatūra stāvēs dīkā."

Vācijā atšķirībā no Latvijas visas darbības tiek smalki uzskaitītas un par visu tiek samaksāts. "Stradiņa slimnīcas bijušais direktors Modris Dzenītis pareizi aizrādīja: slimnieku ārstēšana ir mūsu bizness! Nav pareizi, ka mums par to maz maksā, taču visus ārstēt - tas ir mūsu bizness. Bet kā ir Latvijā? Smirdošs bomzītis ar nez cik slimībām, neviens viņu negrib ņemt, jo viņš traki patērēs budžetu. Kā ir Vācijā? Vācijā par to maksā! Mans šefs saka: pārvedīs no blakus slimnīcas slimnieci - intubētu, ar rezistentiem mikrobiem zarnās, plaušās, jāveic viņai videotoraskopija. Svētās šausmas: jāstrādā izolācijas režīmā, maskās. Bet mēs to visu "nokodējam", mums par to visu samaksā. Tas ir mūsu bizness."

Vācijā man ļauj strādāt par ķirurgu, nevis loģistikas menedžeri vai sociālo darbinieku

"Tagad jau ar pašpārliecinātību varu teikt, ka esmu Eiropas līmeņa plaušu ķirurgs. Operēju ne sliktāk kā vācu ķirurgi, atsevišķās jomās esmu pat pārāks," saka Uldis Kopeika. "Viņi akceptē manu viedokli, un mēs varam strādāt kā komanda. Katru dienu veicu visas iespējamās operācijas, izmantoju visas pasaulē pieejamās tehnoloģijas, zāles, lai izglābtu slimniekus, un man nesāp galva, kurš to finansēs, kā slimnieks atbrauks šurp vai aizbrauks mājās, jo esmu plaušu ķirurgs un man nav jāstrādā par sociālo darbinieku, loģistikas menedžeri vai iepirkumu daļas vadītāju. Es saku paldies šai valstij, ka tā ļauj darīt to, kas man patīk un padodas vislabāk, - strādāt par plaušu ķirurgu, un nodrošina manam darbam labvēlīgus apstākļus."

Un to viņš jūt ik sīkumā. Piemēram, tas, ka māsas, anesteziologi operāciju zālē palaiž cits citu pusdienās, ir pašsaprotami. Ja māsa redz, ka operācija ieilgst, sazvana slimnīcas ēdnīcu un pasūta ķirurgiem pusdienas uz operāciju zāles atpūtas telpu - kā darbinieki paliks neēduši! Tā nevar! "Slimnīcas iekštīklā redzama dienas ēdienkarte. Četri ēdieni maksā 3,20 eiro. Ēdienkarte ļoti laba - vienmēr ir gaļas ēdieni (pat cepta jēra vai brieža gaļa!), zivs, veģetārais ēdiens. Mēdz būt arī nacionālo virtuvju nedēļas: grieķu, amerikāņu, spāņu. Var paēst kā restorānā! Tāpat nav diskusiju par slimnīcas apģērbu: izsniegs, neizsniegs, kurš mazgās? No automāta ar elektronisko karti varu izņemt sešus apģērbus: halātus, bikses, kreklus. Varu kaut katru stundu mainīt sasmērētās bikses un halātus. Visos šādos sīkumos jūti, ka par tevi domā, reāli uztraucas, lai vari pastrādāt, ka esi viņiem vajadzīgs. Savukārt Latvijā - nevienam neesi vajadzīgs. Draudi ar aizbraukšanu? Kur tad tu aizbrauksi?! Varēsi zemenes lasīt! Bet tā nav. Eiropas tirgus ir vaļā, un nevajag domāt, ka labus speciālistus Latvijā varēsim noturēt par sviestmaizi!"

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada jūnija numurā.