Nepazaudēt sevi un restartēties. Onkologs Jānis Eglītis
Kā 1995. gadā, būdams rezidents, atnācu uz Onkoloģijas centru, tā esmu te palicis. Vien dažus mēnešus biju prom - Bērnu slimnīcas onkonodaļā un Hematoloģijas centrā. 1998. gadā sāku te strādāt kā ārsts stažieris, vēl pēc diviem gadiem - kā sertificēts ārsts. Beidzot Medicīnas akadēmiju, valsts eksāmenu komisijā un arī iepriekš, kārtojot eksāmenus internajā medicīnā, vairākkārt trāpījos pie profesora Ilmāra Lazovska. Profesors pāris reižu aicināja specializācijai izvēlēties interno medicīnu, bet man tolaik tā likās tāda sausāka, ne tik dinamiska kā ķirurģija.
Izšķirties par onkoloģiju pamudināja tas, ka mans draugs divdesmit piecu gadu vecumā aizgāja ar ļaundabīgu audzēju, sarkomu. Es pēdējo gadu studēju medicīnu, un tas bija pēdējais viņa dzīves gads. Biju diezgan daudz laika kopā ar viņu - likām sistēmas, pārsējām, runājāmies. Jauns, spēcīgs, aktīvs sportists, tomēr vēzis izrādījās stiprāks. Viņa ārstējošais ārsts Aivars Stengrevics savā ziņā mani pavirzīja uz šo specialitāti. Rezidentūrā bija viena vieta onkoloģijā, pieteicos un tiku, augstskolu beidzu ar speciālo diplomu.
Sarkanos vāciņos?
Nē, bet tas skaitījās ar izcilību. Taču sākumposms onkoloģijas rezidentūrā izrādījās diezgan smags, gandrīz gribēju mest plinti krūmos.
Slodze pārāk liela?
Tolaik rezidentūras mācību plāni bija uz papīra uzrak-stīti, bet ne īsti aprobēti. Gribot iziet noteiktu mācību ciklu, aizgāju pie viena ārsta, viņš: nē, nāciet pēc trim mēnešiem; nākamais: tagad ne, pēc pusgada. Jutos nevienam nevajadzīgs. Dakteris Stengrevics mani atveda uz Onkoloģijas centra 5. nodaļu, tā arī te esmu palicis. Rezidentu alga tolaik bija divdesmit latu mēnesī. Mums bija piedzimis otrs bērns, vajadzēja kaut kā uzturēt ģimeni, tāpēc paralēli rezidentūrai strādāju ar medicīnu nesaistītu darbu.
Nodarbojos ar Shell benzīntanku nepārtikas preču apgādi un ESSO eļļu tirdzniecību. Faktiski puišiem, kas man tur ļāva strādāt nepilnu slodzi, varētu teikt paldies, ka esmu palicis medicīnā. Ja strikti prasītu ievērot pilnu darba laiku, būtu jāizšķiras, ko darīt. Rezidentūras pirmajos gados izdzīvošana bija diezgan skarba, ar depresīviem momentiem, kas parasti sakrita ar gada beigām. Tas lielā mērā saistījās ar saules trūkumu dabā, ar gadu miju, kad parasti apstājos un pārdomāju sasniegto. Tāpat decembris daudzu gadu garumā bija nesis traģiskas notis ģimenē, kam nu, šķiet, beidzot esmu ticis pāri. Pāris reižu mēģināju darbu mainīt, vispirms izturēju visus konkursus darbam kompānijā Berlin-Chemie, tomēr pēdējā brīdī izlēmu palikt medicīnā - domāju: man tā patīk, ir taču otrs darbs, ģimeni uzturēt varu. Otrreiz biju nolēmis iet uz Roche, arī izturēju konkursu, taču... Biju ārsts stažieris uz pusslodzi, toreizējais Onkoloģijas centra ķirurģijas bloka vadītājs dakteris Viesturs Krūmiņš teica: "Tev ir mēnesis laika padomāt, pēc tam došu pusslodzi klāt." Izšķīros palikt ārsta darbā.
Piecus gadus - visu rezidentūras laiku.
Pieci gadi cilvēka dzīvē ir gana ilgs laiks.
Jā. Es tolaik sev nodarīju pāri profesionālajā izaugsmē, jo nebija laika tik daudz mācīties - vajadzēja izdzīvot. Zinātniskais darbs uz kādiem gadiem aizķērās. Būdams rezidents, medicīnu varēju atļauties vien kā hobiju.
Kādas bija jūsu pirmās patstāvīgās operācijas?
Tā īsti nav palicis atmiņā - droši vien kādi nelieli veidojumi uz ādas vai krūtī, ko vajadzēja izņemt. Bet labi atceros pirmo kuņģa operāciju - to atļāva un man palīdzēja dakteris Andrejs Srebnijs. Tas bija 1998. gada februārī, pacients - kungs pēc septiņdesmit, audzēja dēļ bija jāizgriež divas trešdaļas kuņģa. Protams, uztraukums bija ļoti liels, taču, ja ir drošs plecs līdzās, ja viss iepriekš izrunāts, var tikt galā. Pirmās reizes vienmēr ir uztraucošas, arī pirms operācijas rokas mazgājot dreb, šķidrums šļakstās... Dziļāk atmiņā paliek sakāves, komplikācijas, to labošana, atkal nākamie sarežģījumi. No tā apburtā apļa vairs netiec ārā - pacientam vajadzētu dzīvot, dzīvības spēku resursam jāpietiek, bet iepriekš neparedzamu komplikāciju kaskāde aizved nebūtībā. Tas ārstam sit pa nerviem. Jo vairāk dari un sarežģītākus gadījumus risini, jo gadās piedzīvot arī neizdošanos. No tā neviens neesam pasargāts.
Sākumā šķita, ka mans lauks medicīnā varētu būt traumatoloģija-ortopēdija. Spēlēju basketbolu sava krusttēva, izcilā basketbolista Visvalža Eglīša iespaidā un piedzīvoju samērā daudz traumu, arī lūzumus. Traumu slimnīcā vairākkārt pabiju kā pacients, ārsta darbs likās saistošs. Trenējos, braucu uz sacensībām, tiku līdz Latvijas skolēnu un jaunatnes izlasēm, VEF un ASK komandu dublieriem. Taču, mācoties 10. klasē, sapratu, ka par augstākās klases sportistu nez vai kļūšu.
Sportošana gan netraucēja labi pabeigt Rīgas 49. vidusskolu ar ķīmijas novirzienu, tomēr ar pirmo mēģinājumu Medicīnas institūtā netiku. Vidusskolas atestāts bija bez trijniekiem, iestājeksāmenus nokārtoju labi, bet... Togad tiem, kas institūtā stājās uzreiz pēc vidusskolas, bija atvēlēti tikai divdesmit procenti vietu. Darba stāža man, protams, nebija, mācīties par pediatru, ko piedāvāja, negribēju. Mans maksimālisms to neļāva.
Līdz iesaukšanai armijā pāris mēnešu iznāca pastrādāt ātrajā palīdzībā, kardioreanimācijas brigādē. Mans tētis šāda profila brigādē par šoferi nostrādāja kādus padsmit gadus. Pieredzēju pēkšņas situācijas un ātrus iznākumus, radās kaut kāds rūdījums. Pusotrs gads armijā lielākoties pagāja, spēlējot basketbolu ASK komandā. Otrajā armijas gadā treneri atļāva paralēli kārtot iestājeksāmenus Medicīnas institūtā - uz tiem devos kā armijas cilvēks, bez pases, ar karaklausības grāmatiņu. Eksāmenus noliku tieši tāpat kā pirmoreiz, taču nu biju citākategorijā - dienests armijā, neliela pieredzīte; pavisam cits rangs! Cirtienam, ka netiku augstskolā jau pirmajā mēģinājumā, bija pozitīvs efekts - tas radīja spītību, niknumu pierādīt, ka neesmu tas sliktākais. Studiju laikā trīs gadus strādāju par brālīti Traumatoloģijas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Toreiz traumatoloģija man šķita tā īstā joma. Bet deviņdesmito gadu sākumā slimnīcā nomainījās vadība, Zatlera komandā jau bija jauni ārsti. Bija skaidrs, ka citus jaunos kādu laiku tur nevajadzēs. Audzēja dēļ zaudējis draugu, izlēmu specializēties onkoloģijā.
Tomēr gribējāt būt onkologs ķirurgs, nevis terapeits.
Tolaik par citām onkoloģijas jomām neprātoju. Tagad reizēm iedomājos, jo garš augums nav pārāk piemērots ķirurga darbam - ar gadiem rodas problēmas ar muguru, jāvingro. Sava loma arī raksturam, zināmam jaunības maksimālismam - gribas audzēju izgriezt un radikāli atrisināt pacienta problēmu. Taču vēzis pēc būtības ir sistēmiska slimība, kas skar visu organismu; tā ārstēšanā ļoti daudz ko nosaka nevis skalpelis, bet tas, kad audzējs diagnosticēts, kad sākta ārstēšana. Tāpat vēža raksturs, agresivitāte - bet tas ir Dieva ziņā. Un arī hormonu un ķīmijterapijas sekmes, pacienta organisma reakcija uz to. Mūsdienās daudzi vēzi pārcietušie dzīvo vēl desmit un vairāk gadu pēc slimības, un to nosaka ne tik daudz perfekti veikta operācija, cik sistēmiskā terapija un organisma atbildes reakcija. Tiek radīti jauni, moderni medikamenti, nākotnē audzēju ārstēšana vairs nebūs tik ķirurģiska kā šobrīd. Ja terapiju sāk nenovēloti, vēzis nav fatāla diagnoze arī pašlaik.
Daudz ko nosaka audzēja tips. Krūts vēzim lielos vilcienos ir četri dažādi veidi, divi ar ļoti labu prognozi un divi - ar nekādu prognozi. Vienam ir specifiski medikamenti, kas pacientam var dot cerības, otram nav nekā. Tāpēc, ja ir nelabvēlīgais, agresīvais audzējs pirmajā stadijā, situācija var nebūt tik cerīga kā ar vieglāk ārstējamu vēlākā stadijā. Kurš tajā "loterijā" vinnē, kurš zaudē, nav mūsu, cilvēku, ziņā. Viena tendence gan ir zināma un pierādīta - saslimstot agrīnāk, audzējs ir agresīvāks. Gados vecākiem cilvēkiem tas vairs nav tik uzbrūkošs.
Operējat tikai krūts audzējus?
Piecpadsmit gadus veicu arī vēdera dobuma onkoloģiskās operācijas, bet no 2011. gada pamatā operēju tikai krūtis. Onkoloģijas centrā ir vairāk nekā septiņi simti primāra krūts vēža pacientu gadā - tie ir septiņdesmit procenti no Latvijā ik gadu pirmreizēji diagnosticētajiem šā audzēja gadījumiem. Tāpēc šāda specializācija ir absolūti attaisnojama, jo ļauj strādāt kvalitatīvāk, ātrāk. Doma par šādas nodaļas nepieciešamību radās pēc stažēšanās Londonas lielākajā klīnikā 2002. gadā, kur, starp citu, tika izveidota pasaulē pirmā krūts ķirurģijas nodaļa - jau 1935. gadā.
Krūts operācijas ir laikietilpīgas, ja uzreiz tiek veikta dziedzera rekonstrukcija, ja ievieto espanderus, implantātus, harmonizē operētās krūts izskatu ar otru - tad arī operācija ilgst četras piecas stundas. Ja bijusi intensīva operāciju nedēļa, tad beigās ir diezgan pasmagi.
Cik pacientus gada laikā izoperējat?
Pēdējos gados caurmērā trīssimt, trīssimt piecdesmit operācijas. Jā, tas ir daudz, tomēr ne tik grūti kā lielāka apjoma operācijas vēdera dobumā. Tādu pašu skaitu vēdera dobuma operāciju gan var veikt tikai ļoti advancēti ķirurgi.
Būtiska ir ārsta personība. Ir ķirurgi, kas operējot jūtas kā spēļu zālē, jūt azartu, grib rīkoties radikāli, izņemt audzēju - atkal un atkal piedzīvot jack pot. Viņi pie operāciju galda uzlādējas. Citi operāciju zālē savu enerģiju iztērē. Tieksmi pēc adrenalīna ietekmē arī dažādi attīstības posmi profesijā. Pirmajā vēl mācies, otrajā proti un vari visu izoperēt, trešajā - pasaki, ka vairs neoperēsi. Otrajā posmā dažkārt varbūt arī tiek pārvērtēta ķirurģijas nozīmība. Pacients izoperēts, audzējs izņemts, bet kāda pēc tam ir viņa dzīves kvalitāte, cik ilgi vēl dzīvo?
Jūs adrenalīns tik ļoti nedzen?
Viens no maniem skolotājiem Georgijs Popovičevs, kurš daudzus gadus bija 5. nodaļas vadītājs pirms manis, mēdza sacīt, ka ir ķirurgi, kam pa priekšuiet rokas, un ir tādi, kam galva. Domāju, ka piederu otrajiem.
Jūsu pacientes ir sievietes, kas arī slimību pārdzīvo emocionālāk, vairāk izpaužot, kā jūtas.
Tāpēc arī mums, kas strādājam šajā specialitātē, būtu vajadzīgs psihologs, kas profesionāli palīdzētu attīrīties.
Tomēr ar sievietēm vieglāk - viņas ir disciplinētākas, atbildīgākas, rūpīgāk ievēro ārsta ieteikumus, vairāk gatavas cīnīties. Mans uzdevums ir censties pacientēm iedvest optimismu, ticību, iedrošināt. Pacientēm, kas jau padevušās un samierinājušās, iznākums ir sliktāks nekā cīnītājām. Dzīvības dziņa nav mazsvarīga.
Kad atnāk paciente ar ļoti ielaistu audzēju, dusmojaties?
Reizēm dusmas ir, bet neesmu no ārstiem, kas vēluzšauj ar vārdiem. Tas cilvēks jau tā ir kā nelaimes čupiņa - un es vēl savu emociju vilni uzgāzīšu? Tomēr jautājums - kur bijāt ātrāk? - izteikts vai neizteikts, bet pastāv.
Pacientēm saku: šis ir noticis fakts, esat saslimusi, to mainīt mēs vairs nevaram. Jādomā, ko ir iespējams mainīt, jāsaprot, kur sev līdz šim darīts pāri, un jāapzinās, ka tagad prioritāte esat pati, nevis tuvinieki vai darbs.
Foto: Inese Austruma un no Jāņa Eglīša albuma
Pilmu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada decembra numurā