Pulmonologs docents Viesturs Šiliņš – ārsts trešajā paaudzē. Šiliņi ir viena no vecākajām mediķu dinastijām Latvijā. “Dari to, kas tev patīk, – tev pašam būs prieks un tavs darbs dos augļus,” tāda ir ārstu Šiliņu stingra pārliecība. Spriežot pēc viņu ieguldījuma Latvijas medicīnā, šis moto izraudzīts veiksmīgi.
Pulmonologs doc. Viesturs ŠILIŅŠ.
Neej tēva pēdās!"Manuprāt, personību veido ne tik daudz pats indivīds, cik cilvēki, kas dažādās dzīves situācijās ir apkārt. Man šajā ziņā laimējies. Jau bērnībā atrados starp izcilām personībām. Esmu dzimis rīdzinieks, bet ar veselīgu attieksmi pret laukiem. Tas bija sarežģīts laiks, kad augu. Mūsu senčiem Veselavā, Priekuļu pagastā, bija māja un zeme. Lai saglabātu vismaz māju, vecāsmātes māsa, vientuļa sieviete, uzņēmās to krustu - iestājās kolhozā un mūsu kūtī izmitināja kopsaimniecības aitas. Vasarā vajadzēja tām gādāt sienu, tad mēs, visa saime, braucām uz laukiem strādāt. Esmu iemācījies ar grābekli grābt sienu no abām pusēm - tā, lai tas nesaveltos vālā. Vēl arvien ar to lepojos, jo pat ne katrs laucinieks to prot! Taču dzīves lielāko daļu, protams, pavadīju Rīgā. Kamēr vecāki darbā, ar mani nodarbojās vectētiņš Roberts. Man darbā pie sienas ir viņa mediķa diploms - iegūts 1916. gadā Kijevā. Tolaik Latvijā vēl nebija pašiem savas universitātes, vajadzēja mācīties ārzemēs. Vectētiņš bija sirds un plaušu ārsts, kaut tajos laikos mediķiem specializācija vēl nebija tik strikta. Rīgā viņam bija daudz draugu - sabiedrībā pazīstami cilvēki, talantīgi kolēģi. Visbiežāk vectētiņš tikās ar profesoru Kristapu Rudzīti. Tad viņi mani saģērba, ņēma katrs pie savas rokas un gāja pastaigāties gar jūru. Abi, protams, runāja un aizrautīgi strīdējās par medicīnu. Reiz pat gadījies, ka es iedams aizmigu - vectētiņš jutis, ka man kājas pavisam ļenganas un viņi velk mani uz priekšu... Tolaik viņu gudrās sarunas es nesapratu, tomēr tas bija labvēlīgs fons topošā ārsta izaugsmei. Arī skola mums bija laba - 49. vidusskola, jauna ēka, bet ar senām tradīcijām. Latviešu valodu mums ar māsu Inesi tāpat kā savā laikā mūsu tēvam mācīja literāte Elfrīda Rapa no slavenās Rapu dzimtas. Vecāki mums algoja angļu valodas mājskolotāju, vajadzēja spēlēt arī klavieres, kaut tas man galīgi nepatika. Domāju - kam man tāda valoda, ko nekad nelietošu?! Bet paldies vecākiem, jo Atmodas sākumā viens no pirmajiem varēju braukt uz medicīnas kongresiem ārzemēs, kamēr daudzi kolēģi vēl tikai sāka mācīties svešvalodas! Rīgas 49. bija ķīmijas vidusskola, katru gadu apmēram trīsdesmit mūsu skolas absolventi devās studēt medicīnu. Protams, arī es. Manā kursā bija tādi tagad pazīstami ārsti profesori kā Konstantīns Kalnbērzs, Jānis Zaļkalns. Mācījāmies cītīgi. Tomēr neviens ģimenē necentās ietekmēt manu izvēli, nespieda par varītēm studēt medicīnu. Pirms iestājeksāmeniem mēs par to pat nerunājām, jo tēvam mana interese par medicīnu bija zināma. Mājās bieži viesojās viņa kolēģi, notika interesantas sarunas par medicīnu, un es biju to klausītājs. Tikai 4. kursā, kad sākās specializācija, nolēmu tēvam lūgt padomu - viņš tajā laikā jau bija slavens endokrinologs. Tēvs teica: "Tradicionāli bērniem nevajadzētu specializēties tajā pašā jomā, kurā darbojusies ģimenes iepriekšējā paaudze. Izvēlies kaut ko citu, tev būs vieglāk. Galvenais ir atrast labu skolotāju, pie kā mācīties. Pašlaik viens no progresīvākajiem mediķiem institūtā ir alergologs Gaitis Brežinskis. Ja tevi interesē alergoloģija, ej mācies pie viņa!" Jā, mani patiesi interesēja šī sadaļa, un tā es kļuvu par pulmonologu alergologu. Docents Brežinskis tiešām bija lielisks pedagogs. Otrs pasniedzējs, no kura esmu daudz ieguvis, ir docents Agnis Štifts."
Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vizītes laikā Latvijā 2006. gadā. Tolaik Viesturs Šiliņš darbojās lielajā politikā. “No politikas cilvēkiem man patīk britu karaļpāris – augsti inteliģenta ģimene”.
Runā ar pacientu!"Docents Štifts ar studentiem runāja arī par mediķa domāšanas kategorijām, par ārsta psiholoģiju saskarsmē ar pacientu. Viņa ietekmē un pēc paša vērojumiem praksē esmu nonācis pie atziņas par medicīnu: dari to, kas tev patīk, - tev tas sagādās prieku un ieguvēji būs visi, arī pacienti un kolēģi. Un vēl: spēj mainīties un iemācies šķirt atpūtu no darba! Diemžēl pagāja krietns laiciņš, līdz arī pats sāku rīkoties atbilstoši savai prātīgajai teorijai. (Smaida.) Institūtu beidzu un sāku strādāt 1974. gadā. Stradiņa klīnikā tikai pirms diviem gadiem bija atvērta jaunā pulmonoloģijas alergoloģijas nodaļa. Strādāju kā apsēsts: man bija sešpadsmit dežūras mēnesī, mājās pie ģimenes dažkārt nokļuvu tikai pāris reižu nedēļā. Taisni jābrīnās, kā pa to burzmu vēl paguvu radīt arī Šiliņu ģimenes nākamo paaudzi! (Smejas.) Tajos laikos jebkurš mediķis speciālists bija arī plaša profila ārsts, kurš zināja savu pacientu problēmas. No vienas puses, tas it kā bija lieki: lai par sirdzēju kopumā rūpējas iecirkņa terapeits, speciālistam jārīkojas trafareti - tā, tā un tā! Akūtās situācijās tas tiešām ir pareizi. Taču par hroniskajiem slimniekiem ir cits stāsts. Reizēm ārsts izdara visu, kas nepieciešams, taču efekta nezin kāpēc nav. Izrādās, ka ikviens cilvēks ir indivīds, un arī speciālistam par slimnieku jāzina pietiekami daudz, lai konstatētu to sīkumu, kas neļauj viņam kļūt veselam. Psiholoģija tomēr ir nopietna zinātne! Secinājums: ar pacientu jāaprunājas, un ārstam vajag tam paredzēt laiku. Protams, pieredze palīdz ātrāk atrast īstos jautājumus, lai rastu kontaktu. Man, piemēram, nav gatavu testa jautājumu, es vispār neesmu reglamentēto situāciju piekritējs, taču esmu iemanījies ātri pacientu iztaujāt un izprast. Pieļauju, ka daudzi jaunie speciālisti man nepiekrīt, bet tāds nu ir mans viedoklis."
Šiliņu ģimenes hobijs ir slēpošana. Ziemās ar sievu Marutu Viesturs brauc uz tālajiem kalniem – vislabāk uz Austriju un Itāliju.
Kalnos!"Mans tēvs tobrīd strādāja Eksperimentālās klīniskās medicīnas institūtā par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Pie viņa bieži sastapu cilvēkus ar svaigām, netradicionālām idejām. Arī es gribēju saviem pacientiem palīdzēt vairāk, izdarīt to, ko nespēj tradicionālā medicīna ar zālēm. Nesen Mehiko bija notikušas Olimpiskās spēles, un tur, augstkalnos, daudzi līdzenumu valstu sportisti uzrādīja sliktākus rezultātus nekā parastos apstākļos. Skaidrs, vainīga hipoksija - skābekļa audos mazāk, tāpēc organismam stress lielāks... Taču pārsteidzoši, ka tūdaļ pēc olimpiādes, pārbraukuši mājās, šie sportisti cits pēc cita sacensībās pārsniedza savus personiskos rekordus. Varbūt tas pats efekts iedarbosies arī uz maniem bronhiālās astmas slimniekiem? Jāpamēģina kāpt kalnos! Sameklēju domubiedrus - profesoru, tagad jau nelaiķi, Andri Mertenu un ārstu Juri Gailānu, kurš tobrīd strādāja kardioloģijas institūtā. Visi kopā centāmies dabūt atļauju mūsu medicīniskajam eksperimentam, līdz visbeidzot, 1986. gadā, mums tas izdevās - noorganizējām trīsdesmit cilvēku grupu un devāmies uz Kaukāza kalniem. Grupā bija arī vairāki ļoti smagi invalīdi. Zinu, ka tagad es neko tādu vairs neatļautos, taču tobrīd bijām jauni, spara pilni un slimniekiem gribējām palīdzēt ar jebkurām metodēm. Kad nesen stāstīju par šo eksperimentu rietumvalstu kolēģiem, viņi teica, ka neko tādu gan nekad neuzņemtos - un arī neviena veselības apdrošināšanas firma tādu risku nepieļautu. Mēģināšu raksturot tā laika situāciju. Hormonu aerosoli vēl nebija izgudroti. Medikamenti, kas bija mūsu rīcībā - eufilīna tabletes un ampulas, hormonu tabletes un ampulas, salbutamola baloniņi un teofedrīna tabletes -, tagad jau sen ir aizliegti. Nebija pat vienreizējās lietošanas šļirču, tātad adatas bija jāsterilizē atkārtoti. Pats gan biju sportisks jaunietis, ilgu laiku nodarbojos ar orientēšanos, basketbolu, taču līdz tam kalnos nebiju kāpis. Un te pēkšņi - dienu un nakti kopā ar trīsdesmit slimiem cilvēkiem, par kuru dzīvību esi atbildīgs! Jau pēc pirmajām dienām sāku domāt, ka nākamie gadi būs jāpavada kādā slēgta tipa iestādē... (Smejas.) Kāpām ļoti lēni, sevišķi rītos. Viens ārsts priekšā, divi grupai aizmugurē. Naktī gulējām teltīs. Biju kļuvis tik jutīgs, ka tūdaļ trūkos no miega, ja blakus teltīs kāds sāka šņākt. Varbūt slimnieks pats vēl nav pat pamodies, bet šņākšana ir pirmā pazīme, ka tuvojas lēkme. Tad galvenais ir to neielaist! Jārīkojas ātri. Bet pamēģiniet iedurt adatu vēnā maza kabatas lukturīša gaismā! Kalnos biju tā uztrenējies, ka reiz, jau pēc vairākiem gadiem, pie Jāņu ugunskura saklausīju mazas meitenītes šņākšanu un paguvu glābt viņu no lēkmes. Arī psiholoģiski kalnos bija grūti. Uzrāpāmies līdz 3600 metru augstai virsotnei. Kad tur, augšā, ēdām šokolādi, asaras acīs bija gan slimniekiem, gan ārstiem. Mums visiem bija izdevies. Pēc atgriešanās mājās mūsu kalnieši tiešām jutās daudz labāk. Uzlabojās arī psiholoģiskais stāvoklis: redz, es to spēju, tātad esmu darīt, rīkoties, dzīvot spējīgs! Kāpjot lejā, mēs, dakteri, sarunādamies gājām karavānas beigās. Pēkšņi satrūkāmies: kas noticis, kāpēc ejam tik ātri?! Redz, ko kalni dara ar slimniekiem! Šādus pārgājienus kalnos rīkojām septiņus gadus pēc kārtas, katru vasaru. Tajos kopumā piedalījās apmēram divi simti bronhiālās astmas slimnieku, daži kāpa vairākkārt. Esmu pārliecināts, ka daudziem šie eksperimenti pagarināja mūžu par vairākiem gadiem un noteikti - deva ticību saviem spēkiem. Kādi tik mums piedzīvojumi kalnos gadījās! Reiz kalniešu gans bija noskatījis vienu manu slimnieci sev par sievu, solīja izpirkumam aitas, ēzeļus, suņus. Laime, ka izdevās atkratīties pa labam. Kādu atvadu vakaru pie ugunskura atceros īpaši. Visi laimīgi, pacilāti, stāsta dažādus piedzīvojumus, saistītus ar savu kaiti. Pienāca Miķeļa kārta - čigāns no Sabiles, liels stāstnieks. Tad nu Miķelis rāva vaļā: "Pērnajā vasarā, kad atgriezāmies no kalniem, es jutos kā tāds kalnu ērglis un tūdaļ traucos uz Tukumu pie savas sirdspuķītes. Viss labi, viss notiek, bet pašā atbildīgākajā brīdī jūtu, ka bišķiņ elpu rauj ciet, var būt ziepes. Ātri velku no kabatas baloniņu un iepūšu sev rīklē. Ooo, cik labi, mēs abi laimīgi!" Grupa sajūsmā: "Malacis mūsu Miķelis!", bet viņš rāda nopietnu seju: "Ar to viss vēl nebija galā..." - "Ai, stāsti, stāsti, kas tad vēl atgadījās?" grupas biedri satraucas. Un viņš turpina: "Guļam mēs abi tā mierīgi blakus gultiņā, aprunājamies. Nav ne stunda pagājusi, kad mana drostaliņa iebiksta man sānos: "Klau, Miķeli, vai tu varētu to aerosolu sev iepūst vēlreiz?" Varat iedomāties, kāda smieklu vētra sacēlās! Bet man no bailēm dreb rokas: smiekli astmatiķiem var būt bīstami - ātra elpošana padara bronhus sausus un rauj ciet."
Pieci no sešiem Viestura Šiliņa mazbērniem. “Ik vasaru mūsu lauku mājās organizējam nometni ar īstu darbu, sporta sacensībām, ekskursijām un vakarēšanām”.
Jaunie laiki"Ja neskaita pārtraukumus, Stradiņos esmu nostrādājis trīsdesmit gadu. Uzrakstīju un 1982. gadā aizstāvēju disertāciju par astmu un hronisko bronhītu. Tajos laikos tā bija ļoti smaga slimība, un nekas nav mainījies arī tagad, tikai medicīna spērusi solīti un priekšu un spēj vairāk palīdzēt. Arī tad, kad vairs nekāpu kalnos, turpināju pētīt dažādas ārstniecības metodes, jo hronisku slimību ārstēšanā tradicionālai medicīnai bieži vien nav pietiekama efekta. Slimniekiem palīdz arī saule, jūra, pēršanās pirtī, dozēta patīkama fiziska slodze, speciālas diētas, arī atsevišķi dabas produkti, ko šodien dažreiz nepamatoti apsmej tikai un vienīgi ar pierādījumiem pamatotās medicīnas atbalstītāji. Un tad pienāca astoņdesmito gadu beigas ar revolūciju uzreiz vairākās jomās: Latvijā sākās Atmoda, bet bronhiālās astmas slimnieki saņēma jaunu ārstēšanas metodi - bija izpētīti un ieviesti hormonu aerosoli. Sākās jauna ēra pulmonoloģijā. Pirmajos gados braucu uz daudziem pulmonologu kongresiem, biju izslāpis pēc jaunā, pēc saiknes ar pasaules kolēģiem, pēc informācijas. Tagad man ir cita taktika - labāk izvēlos nelielus kongresus, konferences, jo lielajos ir skaļums, darbojas reklāmas firmas, bet ir mazāk ārstiem patiesi noderīgu jaunumu. Mana galvenā interese: vai šos atklājumus iespējams realizēt Latvijas medicīnā? Vienmēr esmu domājis par jauno ārstu kvalifikācijas celšanu. Augstskolā viņiem daudz ko dod pasniedzēji, pēc tam sākas intensīvs darbs klīnikā, nav laika, jāapgūst specialitāte, bet medicīna visu laiku virzās uz priekšu. No 1990. gada līdz 1996. gadam strādāju Ārstu un farmaceitu kvalifikācijas celšanas fakultātē Medicīnas akadēmijā. Kad to likvidēja, pie Latvijas Ārstu biedrības nodibinājām Latvijas medicīnas pēcdiploma izglītības institūtu, daudzi to pat sauca par Šiliņa institūtu. Tas darbojās ar pilnu sparu un sagatavoja darbam ļoti daudzus mūsu valsts ģimenes ārstus. 2002. gadā tiku ievēlēts par 8. Saeimas deputātu, bet, kad atgriezos, institūta telpām bija uzskrūvēta tāda īres maksa, ka nespējām nomaksāt, arī mērķi daļēji bija izpildīti. Vajadzēja domāt par jaunu attīstības virzienu. Šoreiz ar ideju izlīdzēja mana meita Kristīne. Viņa ir endokrinoloģe - gāja mana tēva pēdās un ir vienīgā, kas tagad manā ģimenē turpina dzimtas tradīciju. Abi dēli izvēlējās citu nodarbošanos, bet tāpat vajadzīgu sabiedrībai un patīkamu pašiem. Kristīnes darba lauks bija endokrinoloģijas nodaļa Stradiņos, taču meita bija pārliecināta, ka šajā nozarē daudz var paveikt, strādājot ambulatori. Izveidojām jaunu institūta darbības virzienu - ārstu praksi. Tagad institūts atrodas Čaka ielas 50. namā, ko sensenos laikos iegādājās mana vecvecmāte, kas nodzīvoja ilgu mūžu, 96 gadus, un piedzīvoja pat īpašuma denacionalizāciju. Šobrīd šeit strādā vairāku specialitāšu ārsti - pulmonologi, endokrinologi, reimatologi, neirologi. Savulaik Kanādā pētīju, kā tiek veidotas privātprakses. Izrādās, kopā jādarbojas vismaz 3-4 ārstiem, jo viens nevar noslogot aparatūru, grūtāk saglabāt labu kvalitātes līmeni, nodrošināt pieņemšanas kongresu un atvaļinājumu laikā. Pašlaik mūsu klīnikā strādā 12 ārsti, praktiskā medicīna ir mūsu pamatvirziens, bet šad tad ģimenes ārstiem nolasām pa lekcijai, organizējam savstarpējas tikšanās. Mūsu kopīpašumā strādā arī mana māsa zobārste Inese Mauliņa ar meitu Ievu un ginekoloģe Dace Matule, mana māsīca. Katram no mums ir sava klīnika! (Smaida.) Darba gaitā pārliecinājāmies, ka mums ļoti noderētu dienas stacionārs. Ceru, ka jau oktobrī, sadarbojoties ar Jāni Birku, Latvijas Jūras medicīnas centrā šīs telpas būs iekārtotas un varēsim sākt darbu. 18. jūnijā man palika 62 gadi. Atvadījos no ārsta darba Paula Stradiņa Universitātes klīnikā. Nu laikam - uz visiem laikiem. Esmu oficiāls pensionārs. Lekcijas lasu reti, tikai prieka pēc, bet darba gan man netrūkst - ne medicīnā, ne organizācijā, ne pedagoģijā, ne sadzīvē."
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada oktobra numurā
