Mīlu jūs no visas nieres! Nefroloģe Linda Mičule
Tagad esat ārste ar vārdu, bet kāda bija jūsu bērnība? Jau toreiz bijāt tik apņēmīga?
Vienmēr esmu audzināta kā personība, un tas nav brīnums, zinot, ka nāku no Cesvaines lauku inteliģences ģimenes, kurā bija četri bērni - es tā jaunākā. Biju zinātkārs bērns un lasīt iemācījos trīs gadu vecumā. Arī pēc tam viss padevās bez īpašām pūlēm, līdz ar to bija daudz dažādu interešu.
Par to, ko studēšu, sāku domāt jau devītajā klasē, bet tas, ka studēšu, bija pašsaprotami. Ģimenē kopš mazām dienām tika mācīts, ka laba izglītība veido dzīves saturu. Tātad tas, ka man būs augstākā izglītība, nebija apspriežams jautājums. Vajadzēja saprast, ko izvēlēties.
Uzreiz apjautāt, ka tā būs medicīna?
Nē! Vienubrīd domāju par juristes profesiju, bet tēvs teica, ka darbs man būs pārāk sauss. Gudroju, ka varētu būt laba fizikas un matemātikas skolotāja, jo matemātika bija mana stiprā puse, bet atkal ar tēti izspriedām, ka tas nebūs īstais ceļš. Tēvs ieteica izvēlēties tādu profesiju, kur noderēs gan mana erudīcija, gan valodu zināšanas, gan dzīvā un spilgtā iztēle. Tā nonācām pie medicīnas, kur vajadzīga arī loģikā domāšana.
Lai saprastu, vai medicīna tiešām ir tas, ko vēlos, vidusskolas laikā sāku strādāt Cesvaines slimnīcā par sanitāri. Jau toreiz sapratu, ka, piemēram, mākslinieki un reklāmas menedžeri strādā ar laimīgiem cilvēkiem, bet darbs ar sirgstošajiem ir pavisam cita lieta. Slimnīcā sapratu - es to spēšu! 
Un kāpēc tieši nefroloģija?
Nejaušībām neticu, drīzāk likumsakarībām. Ceturtajā kursā interno medicīnu mums pasniedza viens no izcilākajiem nefrologiem profesors Harijs Čerņevskis. Viņš mūs aizveda uz hemodialīzes zāli Stradiņa slimnīcā, un, ieraugot aparatūru, manī uzšķīlās dzirksts. Apziņa, ka orgāns ir apstājies, bet mēs tā darbību veiksmīgi varam aizstāt ar tehnikas un prāta palīdzību, ļaujot cilvēkam dzīvot vēl ilgus gadus un, ja nepieciešams, sagatavoties transplantācijai, mani tā iespaidoja, ka paziņoju kursabiedriem: "Būšu nefroloģe!"
Kopš tā brīža darīju visu, lai sasniegtu mērķi. Sāku strādāt Bērnu klīniskajā slimnīcā par bērnu nefroloģijas māsu. Šo darbu veicu trīs gadus un biju klāt, kad bērniem beidzot sāka peritoneālo dialīzi. Tolaik katru vasaru kā brīvprātīgā strādāju arī Stradiņa slimnīcā.
Pēc akadēmijas turpināju voluntēt Bērnu slimnīcā un iestājos nefroloģijas rezidentūrā. Rezidentūras pēdējā pusgadā (rezidentūras vadītājs bija profesors Aivars Pētersons) profesors Rafails Rozentāls un dakteris Aldis Spudass piedāvāja darbavietu Stradiņa Klīniskās slimnīcas Nieru transplantācijas centrā. Rezidentūras laikā biju arī bērnu nefroloģe Gaiļezera slimnīcā un dežurēju kā pediatre, jo tā ir mana otrā specialitāte. Sākumā domāju, ka būšu bērnu nefroloģe, tomēr izvēlējos plašāku spektru. 
Viens traks skrējiens jums bijis!
Vīrs jau smejas, ka man pazudis kāds dzīves posms - tas, kurā cilvēki pagūst pamanīt, ka citi ir ļauni, skaudīgi, aizdomīgi, jo es tam nepievērsu uzmanību. Man visu laiku bija studijas, brīvprātīgais un algotais darbs. Rezidentūras pēdējos gados līdz meitiņas piedzimšanai strādāju katru dienu bez brīvdienām. Bet nejūtos neko zaudējusi - tāpat bija studentu dzīve, jautrība, krodziņi.
Rīgā jums bija veiksmīga karjera. Ja vien būtu vēlme, varētu strādāt ārzemēs. Tomēr kļuvāt par ventspilnieci. Kāpēc šāda izvēle?
Ja būtu gribējusi, patiešām varētu strādāt ārzemēs, piedāvājumi ir bijuši, bija pat doma par Ameriku, bet... te ir mana ģimene. Un vispār man patīk teiciens: "Labāk ciemā pirmais nekā Romā otrais." Latvijā esmu palikusi arī tāpēc, ka šeit, lai sevi pierādītu, ir darīts daudz, turklāt jaunā vietā sākt visu no jauna traucē iedzimtais slinkums.
Jūs un slinka?!
Jā, es daru daudz, bet pēc savas būtības esmu ļoti slinka. Protams, visu vienmēr izdaru, tomēr trūkst savlaicīguma, esmu kampaņveidīga. Mierīgi varu nolemt, ka labprātāk, piemēram, marinēšu gurķus, nevis rakstīšu lekciju.
Bet kā nonācāt tieši Ventspilī, nevis, piemēram, Daugavpilī?
Lai Ziemeļkurzemes slimnīcā varētu sertificēt Hemodialīzes nodaļu, bija nepieciešams arī atbilstīgs speciālists, un toreizējais slimnīcas galvenais ārsts Gundars Daudze lūdza mani uzņemties uzraugošā nefrologa lomu.
Tā kā man patīk izaicinājumi, nolēmu, ka varētu ne tikai uzraudzīt nodaļas darbu, bet arī sākt ambulatoro pieņemšanu. Tikko uzņēmos šo darbu, pacientu skaits auga ģeometriskā progresijā, un, kad pēc diviem gadiem izskanēja doma, ka man būtu vērts pārcelties uz Ventspili pavisam, biju tam gatava. Apspriežoties ar ģimeni, nolēmām, ka varam un gribam dzīvot tīrā, sakārtotā un dinamiski augošā pilsētā.
Sākot dzīvi Ventspilī, konstatēju, ka man parādās vairāk brīva laika, jo tas vairs nav jāiznieko satiksmes sastrēgumos, nevajadzīgos pārbraucienos un citās ar urbanizāciju saistītās lietās. Citi teiktu - province! Es teikšu: varbūt, bet man ir tikai viena dzīve un ģimene, es gribu dzīvot tai, nevis metropolei! 
Par labu Ventspilij izlēmu arī tāpēc, ka esmu viegli revolucionāra, man patīk kaut ko mainīt. Pārcelšanās uz Ventspili bija izaicinājums, nevis akadēmiskās karjeras beigas. Ja Stradiņa slimnīcas laikos lasīju lekcijas ģimenes ārstiem, biju pasniedzēja Sarkanā Krusta medicīnas koledžā, tad šobrīd mani vēl vairāk aicina uzstāties dažādās auditorijās, un es to labprāt daru.
Pagājušā gada martā Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā pēc jūsu iniciatīvas nodibināta Mācību un zinātnes daļa.
Stradiņos, kur bija ļoti akadēmiska gaisotne, mums reizi nedēļā notika konferences, kolēģi gatavoja priekšlasījumus par jaunāko nefroloģijā. Šīs konferences bija ļoti augstā līmenī: tēma akadēmiski sīki un smalki jāiztirzā ar visiem "par" un "pret" un jāizdiskutē.
Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā man pietrūka šādu disputu, piemēram, es nezinu visu jaunāko endokrinoloģijā, ķirurģijā, oftalmoloģijā... Kad ierosināju slimnīcas vadībai arī Ventspilī organizēt zinātniskas konferences, man tika uzdots pretjautājums - vai esmu gatava kļūt par Mācību un zinātnes daļas vadītāju. Piekritu, un tagad man ir prieks par kolēģu atsaucību un ieinteresētību. Dažādu specialitāšu ārsti labprāt reizi mēnesī pulcējas slimnīcā un apspriež vienu problēmu, piemēram, dzelzs deficīta anēmiju.
Kā jūs, nefroloģe, raugāties uz nierēm? Kāds ir īsais kurss, ko gribētu par tām pateikt?
Citi saka - mīl kādu no visas sirds, bet es varētu teikt, ka mīlu no visas nieres. Ja nopietni, nieres ir izcils orgāns, kas atbrīvo cilvēku no visa liekā, bet, ja tās nedarbojas, apstājas viss. Organismā viss ir saistīts, starpsienu un plauktiņu nav. Ja nieres neveic savu funkciju, cieš arī sirds un smadzenes, sākas citas pataloģijas.
Vai nieres ir izturīgas?
Ļoti, bet divdesmit pirmais gadsimts tām nav draudzīgs, jo cilvēki aizrāvušies ar pārmērīgu sāls, tauku un enerģijas dzērienu lietošanu, uzņem dažādas citas indes. Tas izraisa aptaukošanos, hipertensiju, tālāk - nieru saslimšanu.
Kā laika dinamikā mainījies nefrologa pacients?
Līdz deviņdesmito gadu sākumam vairāk dializēja glomerulonefrīta pacientus un gados jaunus cilvēkus ar iedzimtām un sistēmas saslimšanām, tagad pacientu populācija mainījusies. Eiropā, ASV un Japānā īpaši prevalē pacienti ar diabētu, hipertensiju un sirds mazspēju, kas izteiktāka gados veciem pacientiem. Un viņi ir sarežģīti gan no medicīniskā, gan psiholoģiskā, gan sociālā viedokļa. 
Vecāku cilvēku ārstēšana prasa lielu darbu, un citviet pasaulē ar pacientu strādā nefroloģiskā komanda, kurā ir arī dietologs, psihologs, sociālais darbinieks. Bet es esmu viena. Četri vienā.
Vai arī jūsu pacienti dažkārt aizraujas ar pašārstēšanos un apmeklē dziedniekus?
Pašārstēšanās - ne tik ļoti, bet apmātība un ticība nepieredzētam brīnumam gan. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka gaišreģis uzaudzēs nieres atpakaļ, jo ir grūti pieņemt, ka vēl elpojam un staigājam, bet dzīve pakļauta medicīniskām tehnoloģijām. Trīs reizes nedēļā jāierodas slimnīcā un nevar lietot tik daudz šķidruma, cik gribētos. Nu ko tā daktere tur stāsta!
Nieru darbības funkcijas zaudēšanu var salīdzināt ar tuvinieka zaudēšanu, un abos gadījumos pirmā stadija vienmēr ir noliegums. Nākamās ir dusmas - arī uz ārstu - , bet pēc tam sākas tirgošanās, piemēram, varbūt jāsaīsina dialīzes laiks. Un tikai tad nāk ceturtā stadija jeb samierināšanās.
Ar katru pacientu laiks, līdz tiekam pie ceturtās stadijas, atšķiras, ar daudziem ies trēgstam dusmu stadijā. Daudzi pacienti tic transplantācijai, gaidot to kā Marijas Debesbraukšanas dienu. Par laimi, Latvijā ir ļoti laba transplantācijas programma, bet ne jau visiem var transplantēt. Ir daudzas blakus saslimšanas, kuru dēļ tas nav iespējams.
Bet noteikti ir gaiši pacienti!
Pacienti, kam ir cerība, vienmēr ir daudz līdzestīgāki.
Tie ir cilvēki, kas gaida rindā, lai saņemtu nieri?
Runājot par transplantāciju, man nepatīk vārds "rinda". Tas ir gaidīšanas saraksts; viss notiek, kā Liktenis nolemj.
Transplantāta saņēmēji ir priecīgi, jo viņiem beidzot strādā nieres un var čurāt! Pārējiem grūti aptvert, kā tas ir, kad uz galda stāv arbūzs vai vīnogas, bet tās nedrīkst ēst, jo tad organismā uzkrājas ūdens un var sākties plaušu tūska. Šādā gadījumā niere ir Dieva dāvana. Romas pāvests Jānis Pāvils II savulaik teica, ka debesīm orgāni nav vajadzīgi, debesīm vajadzīga dvēsele.
Pārstādīta niere būtiski uzlabo dzīves kvalitāti, ir pat sievietes, kas ar transplantātu iznēsājušas un dzemdējušas veselu bērnu. Ja organisms nieri nepieņem, turpinām dialīzi, turklāt cilvēki zina, ka var notikt atkārtota transplantācija.
Latvijā vidēji ir 80 nieru transplantācijas gadā, un tas ir ļoti labs rādītājs. Amerikā gaida septiņus astoņus gadus, Latvijā - vienu divus, turklāt arī pie mums sākusies pasaules praksē lietotā dzīvo donoru izmantošana.
Es uz to raugos pozitīvi - nu, kāpēc vesela māte nevar ziedot bērnam nieri vai brālis māsai? Dzīvie donori var būt ne tikai ģimeniski, bet arī emocionāli radinieki, piemēram, vīrs sievai vai draugs draugam. 
Iespējama arī šāda situācija: sieva gatava ziedot nieri vīram, bet viņiem ir medicīniska nesaderība, savukārt citur dzīvo pāris, kam ir tāda pati vajadzība un nesaderība, bet savstarpēji šie pāri var viens otram palīdzēt - tā ir krusteniskā transplantācija.
Vienīgais, ko neatzīstu, ja kāds grib dot nieri paaudzi atpakaļ, piemēram, meita mātei.
Brīnumi medicīnā notiek?
Visa dzīve ir brīnums, un medicīnā vispār ir vieni vienīgi brīnumi, bet vislielāko brīnumu veic pacients ar saviem iekšējiem spēkiem.
Man ir gadījies redzēt it kā bezcerīgu pacientu, kas tik ļoti grib dzīvot, kam ir tāds mērķis un motivācija, ka viņš izķepurojas - par spīti visam. Un ir otrādi, kad neizdodas - tad, kad vajadzētu izdoties...
Ja medicīnā kāds spētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā notiek, viņš noteikti saņemtu Nobela prēmiju.
Tie, kas izķepurojas, laikam kļūst par jūsu īpašajiem pacientiem?
Īpašie pacienti, protams, ir dažādi. Piemēram, atceros pirmo pacientu, kuru sāku dializēt Bērnu slimnīcā.
Ir arī tādi "īpašie" pacienti, kas vienmēr piezvanīs tieši tad, kad man būs kaut kur jāskrien vai, piemēram, kāzu dienā vai bērna piedzimšanas dienā. Vai arī būšu satikusi senu draugu un gribēšu papļāpāt, bet mans "īpašais" pacients piezvanīs, lai paprasītu, vai zāles jālieto 15 vai 20 minūtes pēc ēšanas...
Par īpašajiem pacientiem, ar kuriem bijis sirds kontakts, pēc viņu aiziešanas mūžībā iededzu svecīti, un bieži ir tā, ka cilvēks atnāk pie manis, lai atsveicinātos. Es to zinu un jūtu - tāpat kā zinu to, kad cilvēks mirs...
Stāvot pie aizejoša pacienta gultas, ir aukstuma virpulis, turklāt cilvēki neatkarīgi no tautības - latvieši, krievi un citi - mirstot runā vienā valodā. Tā ir tāda lēna un skandējoša, varbūt tā ir mūsu pirmvaloda, ja to prot visi?... Tas ir nedaudz savādi, bet baiļu gan nav.
Vai ir pacienti, ar kuriem draudzējaties?
Daži kļuvuši par labiem paziņām, bet draugu manis ārstēto cilvēku vidū nav. Un tas ir pareizi, jo pret draugu kā mediķe nebūšu objektīva - sākšu nevajadzīgi žēlot un saudzēt vai pārcentīšos. Ar pacientiem varētu, piemēram, kopā stādīt mežu, bet bohēmiski pie viena galda sēdēt - nē!
Turpināt arī to pacientu aprūpi, kurus ārstējāt Rīgā?
Jā, ir cilvēki, kas brauc tieši pie manis. Par pastāvīgajiem pacientiem zinu ne tikai to, kā sauc viņu mazbērnus un kaķus, bet pat to, kā klājas viņu kaimiņiem. Sarunājoties ar pacientiem, cenšos atcerēties it kā nebūtiskus sīkumus, un viņi ir ļoti priecīgi, ja pasaku kaut ko personisku.
Esat emocionāla ārste?
Mediķiem jābūt emocionāliem, jo emocijas palīdz domāt un just, kas konkrētajā situācijā jādara. Ja nav nekādu emociju, rodas vienaldzība, pārlieku liels žēlums gan nav vajadzīgs, bet līdzjūtībai jābūt vienmēr.
Ja nejutīsim līdzi, nebūsim labi ārsti. Tajā pašā laikā, aizverot slimnīcas durvis, medicīnas problēmām jāpaliek aiz tām, darbs nav jānes uz mājām, jo tad varam salūzt un nevarēsim palīdzēt nevienam.
Tiešām nekad neesat kliegusi uz pacientiem?
Varbūt asākā tonī runājusi - jā, bet ne kliegusi. Ja cilvēks neapzinās savu veselības stāvokli un to, ka ārsts piedāvā labāko risinājumu, arī tad nepaceļu balsi, jo labākā recepte ir humors un smaids.
Reizēm pacientiem, kas nerimstas, saku: "Vai tiešām jūs domājat, ka šorīt, skatoties spogulī un tīrot zobus, es, Mičule, domāju: "Eh, piebeigšu šodien kādu, nepareizās zāles iedošu un sākšu kādu dializēt tikai tāpēc, ka man nav ko darīt!"?" Tad cilvēks sāk smieties.
Vai ļaujat pacientiem uz pieņemšanu ierasties kopā ar tuviniekiem vai draugiem?
Jā, jo cilvēks uztraukumā var kaut ko aizmirst vai pārprast, un tad šāds atbalsts ir ļoti vajadzīgs. Reizēm par sievas veselības stāvokli atnāk parunāt vīrs, un es stāstu, kas un kā, bet, ja man rodas aizdomas, ka šī informācija var tik izmantota nepareizam mērķim, pateikšu tikai to, ka ir slimība, bet pārējo, ja pacients gribēs, viņš savējiem pastāstīs pats. 
Lai atvieglotu informācijas apriti, pavisam drīz kopā ar draudzeni izdosim informatīvu bukletu par hiperfosfatēmiju, jo gribam, lai cilvēki, lieki netērējot laiku, var izlasīt svarīgāko.
Tapšanas stadijā ir mājaslapa. Domēns man ir, režģis arī, vien jāpabeidz iesāktais līdz galam, tad informāciju varēs atrast gan pacienti, gan nefrologi, gan citu specialitāšu mediķi.
Kā organizējat darbu slimnīcā?
Tas notiek pa posmiem, ir ambulatorā nefroloģija, hemodialīze, peritoneālā dialīze, akūtā nefroloģija un klīniskā nefroloģija. Ventspilī ir septiņi, Talsos - pieci hemodialīzes aparāti.
Nefroloģijas nodaļas kā tādas mūsu slimnīcā nav, ir Hemodialīzes nodaļa, kur veicam hemodialīzes seansus, tas ir, strādājam ambulatorā režīmā un apkalpojam arī akūtos slimnīcas pacientus.
Reanimācijas nodaļā tiek veikta neatliekamā, nepārtrauktā veno-venozā hemofiltrācija. Iekšķīgo slimību nodaļā man ir trīs palātas un septiņas gultas, ko izmanto tie slimnieki, kam ir dažādas nieru kaites, vai arī es pati stacionēju savus predialīzes pacientus. Un vēl ir peritoneālās dialīzes pacienti, kam mācu šo procedūru veikt pašiem.
Vairāk ir hemodialīzes pacientu, jo viņus valsts finansē bez ierobežojuma, peritoneālajai dialīzei ir limitēts finansējums.
Kāds ir jūsu vidējais pacients?
Ventspilī šobrīd man ir 25 hemodialīzes pacienti, Talsos - 13. Jaunākajam pacientam, ko šobrīd ārstēju, ir 23 gadi, viņam ir iedzimta nieru mazspēja, bet - katrs cilvēks ir atšķirīgs, nevar visus salikt pa plauktiņiem.
Vidējais pacients vecumā līdz 60 gadiem ir vīrietis ap 55 ar hipertensīvo nefrosklerozi. Viņš ir mazizglītots, visu mūžu smēķējis un nav ārstējis asinsspiedienu. Savukārt pacientu lokā pēc 60 gadiem prevalē sievietes ar liekā svara un locītavu problēmām, šīs dāmas daudz lietojušas pretiekaisuma medikamentus; netrūkst arī diabēta pacientu.
Ja laikus sākta nieru aizstājterapija, cik gadus cilvēks iegūst?
Hemodialīzes pacientu vidējā dzīvildze pēc terapijas sākšanas ir 10-15 gadi. Cilvēki parasti aiziet komplikāciju dēļ, un tās visbiežāk ir kardio- vai cerebrovaskulāras, mirst ar akūtiem insultiem un infarktiem, arī infekciju dēļ.
Kādas priekšrocības ir jūsu privātprakses klientam?
Tas ir cilvēks, kas vēlas vairāk uzmanības un spēj par to samaksāt, bet ārstniecības metodes gan neatšķiras - vienalga, vai pacients nāk pie manis valsts apmaksātā ambulatorā pieņemšanā vai privātpraksē, es viņu ārstēšu vienlīdz labi.
Privātprakse man ir kopš 2010. gada marta, lielas peļņas pagaidām nav, jo vēl nav atpelnīti remontā un iekārtu pirkšanā ieguldītie līdzekļi.
Protams, ja atnāk veca tante, kam nav naudiņas, bet ir jāārstējas, atlīdzību neprasu - tāpat neprasu samaksu no pensionētajiem mediķiem un saviem kolēģiem, viņu tuviniekiem.
Ar ko iemantojat pacientu uzticēšanos?
Man patīk mans darbs un palīdzēt cilvēkiem, un to acīmredzot var just. Savādi jau sevi slavēt, bet uzticēšanos laikam iegūstu ar zināšanām un attieksmi, godīgumu un pretimnākšanu. Un vēl man vienmēr ir svarīgi vispirms būt cilvēkam, tikai tad ārstam. Diemžēl mediķi to bieži aizmirst...
Jūsu vārds atrodams arī tūrisma ceļvežos, jo piedāvājat pilsētas viesiem izmantot dialīzes pakalpojumus. Tie ir pieprasīti?
Vīram Jānim pieder viesu nams "Ostmala", un mēs patiešām esam iesaistījušies medicīnas tūrismā. Dialīzes tūrisms ir laba un perspektīva lieta, bet tai vēl jāattīstās. Ventspilī šo pakalpojumu izmantojuši tūristi no Vācijas, Lietuvas, Zviedrijas, Ukrainas. Ir bijuši arī predialīzes pacienti, kam tuvāko mēnešu laikā būs jāsāk dialīze, un viņi jūtas drošāk, zinot, ka ceļojuma laikā jebkurā brīdi var saņemt nefrologa un vispārējo medicīnisko palīdzību.
Un kā daktere Linda atpūšas? Kas vajadzīgs mierīgam prātam?
Šovasar izdarīju nepieredzētu gājienu un paņēmu atvaļinājumu trīs nedēļas pēc kārtas...
Labi atpūšos pie jūras, ļoti patīk mežā sēņot, patīk konservēt un puķes stādīt, arī jautri uzdzīvot ar draugiem dārza svētkos. Patīk sagaidīt ciemiņus, gatavot salātus, šmorēt gaļu.
Reizēm vajadzīga arī vientulības deva, bet vientuļa gan šādos brīžos nejūtos, papļāpāju pati ar sevi, palasu, bet pēc laika atkal eju pie cilvēkiem. Lasīt varu visu - sākot ar medicīnas literatūru, pasaules klasiku un beidzot ar stulbiem romāniem, labprāt lasu arī avīzes un žurnālus.
Vēl man patīk ceļot. Pagājušajā gadā bija laime nokļūt Meksikā, un tas bija brīnišķīgs notikums! Ceru, ka arī turpmāk šādu mirkļu netrūks.
Foto: Jānis Blaus, Līga Gabrāne un no personīgā arhīva