Mēs varam!

Pirmie pārbaudījumi

Tajā janvāra sestdienas vakarā Nīderlande Juri sagaidīja tiešā nozīmē vētraini. Vējš ne vien grieza lietussargus uz otru pusi, bet pat nesa pa gaisu cepures. Amsterdamas apkārtnē gandrīz tika izsludināts ārkārtas stāvoklis - elektriskie vilcieni un pārējais sabiedriskais transports nekursēja. Bet līdz Utrehtai, kur atradās Jura Rīta galamērķis - Universitātes medicīnas centrs - ir aptuveni 35 kilometri. Taksometrs šķita pa dārgu, un Juris noīrēja auto. Vēja brāzmas vientuļo braucēju pāris reizes sanesa šķērsām šosejai, tomēr Juris neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Taču tonakt viņš līdz galam netika - ceļi bija slēgti, jo izrādījās - tieši virs Utrehtas ir vētras epicentrs. Vajadzēja vien atgriezties Amsterdamā un meklēt viesnīcu.

Par laimi otrais mēģinājums nākamajā dienā bija veiksmīgs, un pirmdien jaunais latviešu speciālists jau varēja spiest roku savam nākamajam šefam, pasaulslavenajam profesoram asinsvadu ķirurģijā Fransam Molam (Frans L. Moll). Tā bija viņu otrā tikšanās reize. Pirms diviem gadiem ieguvis Bertrama Zariņa (ASV, Harvarda universitāte) stipendiju studijām kādā no ārvalstīm, Lisabonā pasaules angioloģijas kongresā notika viņu abu pirmā personīga tikšanās. Tad arī tika apstiprināta Jura Rīta turpmākas izglītošanās iespēja Holandē. Profesors rekomendēja studiju periodu pusgadam, tāpēc papildu finansiālo atbalstu piešķīra arī Eiropas Asinsvadu ķirurģijas asociācija.

Utrehtas Universitātes Medicīnas centrs Jurim šķita kā vesels pilsētas rajons zem jumta. Tieši blakus tam atrodas militārais hospitālis un otrā pusē - bērnu slimnīca. Zem medicīnas centra slēpjas pagrabstāvs - otra slimnīca, kas sagatavota iespējamiem kara apstākļiem. Pusstundas laikā tā būtu gatava sākt darbu. Kompleksā strādā astoņi tūkstoši medicīnas darbinieku. Lai neapmaldītos slimnīcas plašumos, Juris baltā virsvalka kabatā vienmēr nēsāja līdzi plānu. Pārvietošanās pa slimnīcu bieži vien notiek ar skrejriteņiem. Ienācējam no malas - pārsteidzošs skats!

Vēl viena problēma bija sabiedriskais transports. Kāpēc maksāt par ceļu vismaz piecus eiro dienā, ja visi vietējie pārvietojas ar divriteņiem? Nīderlande taču ir velosipēdu zeme, vidēji viens divritenis uz katru iedzīvotāju. Un Juris sāka mest skatus uz lepnajiem braucamrīkiem veikalu skatlogos. "Nedari to!" - padomu deva kolēģis. „Shēma pie mums ir tāda: pirmo velosipēdu cilvēks par dārgu naudu nopērk veikalā. Kad to nozog, viņš iegādājas vienkāršu braucamrīku. Ja nozog arī to, holandietis trešo braucamo zog pats." Juris paklausīja. Nākamajā dienā saņēma dāvanu no kāda studenta, kurš pārcēlās dzīvot citur. Velosipēds bija vecs kā pasaule, tomēr vēl lietojams. Kad pēc mēneša tā pakaļējam ritenim vienlaikus izbira visi spieķi, Juris iegādājās lietotu, pieticīgu sporta riteni. Turpmāk viņš attālumus mērīja pēc ceļā pavadītā laika. Starp citu, tam bija tendence samazināties.

Juris rezumē: „Manuprāt, šī piespiedu rīta rosme ir holandiešu labā garastāvokļa ķīla. Kas var būt spirdzinošāk, kā sākt dienu, braucot pa gludu, ērtu veloceliņu, skatoties uz krāšņajām pilsētas ainavām! Rīgā mēs pus­aizmiguši iekāpjam automašīnā un pie darba tādi paši rāpjamies ārā. Žēl..."

Pirmie pārsteigumi

Darbā pieņemšanas procedūra Utrehtā aizņēma tikai dienu. Tajā skaitā ekskursija pa slimnīcu un Jura tiesību un pienākumu izzināšana. Latvijā Juris Rīts ir ceturtā gada rezidents, Holandē viņš bija vecākais izpētes līdzstrādnieks.

Vispirms Juri pārsteidza nodaļas ārstu istaba. Tā atrodas nostāk no operāciju zāles un slimniekiem - parasta biroja telpa ar datoriem uz katra galda. Par medicīnas klātbūtni šajās telpās liecina tikai mācību grāmatas un zinātniskās publikācijas. Starp un pēc operācijām visi ļoti intensīvi strādā zinātniskos darbus. Ārstiem ir daudz publikāciju. To, iespējams, stimulē arī apmaksas sistēma.

Nākamā īpatnība - piecminūtē salīdzinoši bieži tiek lietots vārds „komplikācijas". Latvijas mediķi šim vārdam piešķir diezgan negatīvu nozīmi. Holandē, ja veikta operācija un rodas komplikācijas, tās analizē visa ārstu komanda, ieskaitot arī jaunos kolēģus.

Operācijas notiek mierīgā, draudzīgā atmosfērā. Pirms tam visi sarokojas, aprunājas. Juris juta, ka arī par viņu interese ir patiesa. Sākumā tas licis pat mulst. Operācijas laikā neviens nekliedz. Kāds māceklis pieļāvis kļūdu? Lūdzu, tev pašam ir iespēja to labot. Holandiešu kolēģi stāstīja, ka agrāk gaisotne bijusi agresīvāka, taču no šiem netikumiem viņi izauguši.

„Visvairāk mani pārsteidza, ka slimnīcā visu līmeņu darbinieki ir ar augstu pašapziņu un apmierināti ar dzīvi. Uz darbu nāk un strādā ar prieku. Vienalga, profesors, ārsts, māsa vai māsas palīgs, visi apzinās savu vērtību. Māsu darbu bieži vien veic vīrieši un lepojas ar savu cienījamo, atbildīgo posteni," tāds ir Jura vērojums.

Medicīnas sistēma Nīderlandē balstās uz obligāto medicīnisko apdrošināšanu, ko veic darba devējs. Apdrošināšana apmaksā visu - pacientu izmeklēšanu, ārstu darbu, operācijas un materiālus, kas tām nepieciešami. Ģimenes ārsti darbojas kā ļoti kvalificēti dispečeri. Ārstu starpā valda laba sadarbība. Modernā medicīna vispār veicina šauru specializāciju, jo viens ārsts nespēj labi zināt visu. Utrehtas medicīnas centra poliklīnikā sarežģītos gadījumos cukura diabēta pacientiem, kas cieš no trofikas traucējumiem pēdās, konsultē multidisciplināra ārstu komanda, kuras sastāvā ir terapeits, ķirurgs, neirologs, asinsvadu ķirurgs, fizioterapeits, ergoterapeits un brūču aprūpes speciālisti. Tas gan ir visai dārgs pasākums, ko var atļauties apmaksāt tikai bagāta valsts.

Slimnīcā pacientu izmeklēšana pirms operācijas gandrīz nenotiek. Visas analīzes, rentgenuzņēmumus veic iepriekš, un pat vizīte pie anesteziologa notiek poliklīnikā. Ķirurgi ar izmeklējumu rezultātiem iepazīstas virtuāli. Cilvēki uz operāciju var ierasties tās pašas dienas rītā, tikai pirms ļoti sarežģītām operācijām - iepriekšējā dienā. Arī atlabšanas process slimnīcā pēc operācijas ir pēc iespējas īss.

„Mani izbrīnīja arī tas, ka ķirurgi veica daudz riskantu, es pat teiktu, neperspektīvu operāciju ļoti smagiem slimniekiem. Piemēram, rekonstruēt asinsvadus išēmiskai kājai politraumas pacientam. Arī to laikam var atļauties tikai bagātā valstī. Bet kāpēc gan ne? Vispirms, bieži vien cietušais ir bezizejas stāvoklī. Otrkārt, slimnīcā gultas vietu pietiek. Treškārt, jaunajiem kolēģiem tā ir lieliska mācību stunda - lai pierod strādāt smagos, kritiskos gadījumos. Un kur tad vēl gandarījums, ja risks tiešām attaisnojas un cilvēku izdodas glābt!" atzīst Juris.

Vēro, asistē, operē

"Manuprāt, Amsterdama ir multinacionālākā pilsēta pasaulē. Ja vien tu vari kaut ko dot sabiedrībai, tu Nīderlandē esi laipni gaidīts. Arī profesionāli nejutos vājš. Holandē topošie asinsvadu ķirurgi vispirms beidz vispārējās ķirurģijas rezidentūru un tikai tad var kļūt par stažieriem asinsvadu ķirurģijā. Latvijā - iespējams, ārstu trūkuma dēļ - mēs uzreiz ķeramies pie lietas. Esmu diezgan daudz operējis, tāpēc praktisko iemaņu netrūkst. Laikam profesors Mols to juta, jo jau pēc pāris dienām ļāva man asistēt, pēc tam arī operēt. Katrai no šīm darbībām ir sava vērtība, bet visvērtīgākā Holandē skaitās mācību operācija, ko jaunais kolēģis veic kopā ar profesoru.

Arī medicīniskā aparatūra un darba instrumenti mani nepārsteidza. Holandē gan lieto mazliet citus modeļus, taču Stradiņa klīnika par jaunākās aparatūras trūkumu nevar žēloties. Domāju - kaunā nepaliku. Iespējams, ka mūsu ķirurgi nereti strādā pat precīzāk un rūpīgāk nekā holandiešu kolēģi, un viņiem tāpat būtu daudz ko mācīties no mums.

Jaunie kolēģi mani neuzskatīja par konkurentu, tāpēc attieksme bija tikai pozitīva. Kāda sacensība valda viņu pašu vidū, to es neuzzināju - ieskatīties virtuves pusē kavēja valodas barjera, un tas arī nebija mans uzdevums, jo negrasījos uz palikšanu. Viena rezidentu ārkārtas sēde gan notika, un arī mani uzaicināja piedalīties. Slimnīcas vadība bija saņēmusi jaunāko kolēģu sūdzību, ka viņu dežūras laikā, ja rodas vajadzība konsultēties ar pieredzējušajiem kolēģiem vai mācību spēkiem, tie neierodoties uzreiz, bet tikai pēc ilgas gaidīšanas. Mūsu klīnikā šāda problēma nepastāv.

Pēc profesora Mola ieteikuma katru trešdienu braucu uz netālo Svētā Antonio slimnīcu, kas asinsvadu ķirurģijas nozarē slavena ar torokoabdominālo aortas aneirismu ķirurģijas augsto līmeni. Ārsta Marka Šefena (Schepen) aortu rekonstrukcijas operācijas bija īsts meistardarbs! Viņš ar lieliskiem rezultātiem operē ārkārtīgi smagas pataloģijas slimniekus. Operācija bija kā lieliska izrāde - katru reizi līdzīga, bet cita par citu labāka. Cik precīzas kustības! Neviena lieka žesta! Tomēr nelielas atšķirības pamanīju. Kad par tām apjautājos, saņēmu izcilā ārsta uzslavu par vērīgumu. Turpmāk viņš atļāva man piedalīties un asistēt operācijās.

Man veicās arī Utrehtā. Tieši tobrīd kāds labs asinsvadu ķirurgs kļuva par profesoru un pārcēlās uz Roterdamu. Viņa vietā strauji sāka gatavot kādu no jaunajiem ķirurgiem - apmācīja veikt endovazālas aortas rekonstrukcijas operācijas, kas bija uzticētas aizbraucējam. To sapratis, es šim jaunajam speciālistam pielipu kā ēna. Iespējams, es viņam krietni apniku ar savu mūžīgo klātbūtni, toties cik daudz iemācījos!

„Viena diena manā mūžā"

Utrehtas medicīnas centrā diena sākas tāpat kā Latvijā - pusastoņos. Ieradies ārstu istabā, vispirms nosūtīju sievai rīta e-pasta vēstulīti. Tūdaļ pēc tam sākas piecminūte, kas ilgst pusstundu, stundu. Tajā izvērtē iepriekšējās nakts operācijas. Notiek diskusijas, bieži tiek runāts par komplikācijām. Tad notiek īsa vizīte pie intensīvās terapijas slimniekiem, un visi var doties uz operāciju zāli. Parasti tā ir viena un tā pati, ierastā. Arī jaunie speciālisti operāciju zālē pavada visu dienu. Plānotās trīs, četras operācijas beidzas ap četriem pēcpusdienā. Tās ir īsas, jo iepriekš notikusi plānošana, kurā vienojas par tehnoloģiju un izmantojamiem materiāliem. Kaut kas līdzīgs stilista darbam: noņem cilvēkam mērus, sameklē visus vajadzīgos materiālus un tad īsā laikā - apģērbj. Mērījumu veikšana ir kā aizraujoša kompjūterspēle. Arī materiālu izvēle nav problēma. Piemēram, mazas stentprotēzes implantācija ar sāna zariņu. Speciālisti zina, cik dārga tā ir. Bet holandieši zem tā parakstās, aci nemirkšķinādami: ja mēs to varam, kāpēc nedarīt!

Neparasti ir tas, ka operāciju zālē bieži vien atrodas medicīnas aparātu rūpnīcas speciālisti - inženiertehniskie zinātnieki, kas pēta, kā labāk pielāgot aparatūru, lai operējot būtu vieglāk strādāt. 

Pēc operācijām visi sapulcējas birojā un pievēršas zinātniskajam darbam, lasa, strādā internetā.

Diena beidzas ap sešiem, septiņiem. Dežūrārsti paliek, gaidot akūtos pacientus. Pārējie, tāpat kā Latvijā, ir izsaucami no mājām ar telefona zvanu."

Mājup. Un pie darba!

Atvadas no holandiešu kolēģiem pēc pusgadu ilgas stažēšanās Jurim bija saviļņojošas. Viņam par godu profesors Mols uzaicināja uz restorānu visu savu komandu. Tur Juris arī saņēma sertifikātu un visa laba vēlējumus.

Jaunie holandiešu ārsti ir pašcieņas pilni. Viņi apzinās, ka nākotne ir droša un stabila. Daudzās trīsdesmitgadnieku ārstu ģimenēs jau aug bērni. Jaunie speciālisti iegādājas individuālas mājas vai Holandē tik populārās rindu mājas, lai dzīvotu tuvāk darbavietai.

„Protams, es gribēju atgriezties mājās," apliecina Juris. „Pie ģimenes. Pie sievas Līgas un mūsu abām mazajām meitiņām. Vecākajai, Annai, vēl nav trīs gadi, bet jaunākā, Helēna, piedzima tikai aprīlī. Biju gan atbraucis mājās piedalīties dzemdībās, taču jau nākamajā dienā vajadzēja atgriezties Holandē. Lielā mērā par šo studiju ceļojumu esmu pateicīgs tieši savai ģimenei, kas atbalstīja manas izglītības iespējas Holandē."

Arī darbā Stradiņa slimnīcā Juri jau gaidīja. Klīnika visu stažēšanās laiku jaunajam speciālistam maksāja arī algu, jo uz citiem noteikumiem Nīderlandē ārstu neņemtu pretī. „Ļoti gribējās ķerties pie darba. Biju taču tik daudz ko iemācījies, uzzinājis! Iespējams, ka kolēģiem esmu apnicis ar savu mūžīgo: bet Holandē šādos gadījumos... Ja tā ir, es viņus saprotu. Taču ceru, ka kolēģi sapratīs arī mani. Ja tu kaut ko proti, tad gribas to arī likt lietā," tā Juris. Un piebilst, ka arī pārējiem Stradiņa klīnikas asinsvadu ķirurgiem ir bagāta ārzemju pieredze.

„Eiropa tagad mums kļuvusi tik maza," saka Juris Rīts. „Divsimt latu, divas stundas gaisā, un es atkal varu būt Holandē. Noteikti aizbraukšu. Man tur palika draugi un daudz labu kolēģu."

Foto: no personīgā arhīva