Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Neiroloģe Maruta Solvita Iveta NAUDIŅA
Mana tēva sapnis
Agrāk par to neaizdomājos, bet, jo vecāka kļūstu, jo vairāk apzinos, cik svarīgas ir mūsu saknes. Mēs saviem vecākiem bijām trīs bērni, un visi kļuvām par ārstiem. Tā mēs sasniedzām tēva nepiepildīto sapni. Viņš mūs uz to nespieda, nepierunāja, bet laikam jau tā vēlēšanās kaut kā virmoja gaisā, un mēs to jutām. Tēvam vecāki neatļāva studēt medicīnu, viņš izmācījās par ekonomistu, jo viņa senčiem tā šķita ienesīgāka nodarbošanās.
Esmu dzimusi brīvajā Latvijā, tāpēc man ir trīs vārdi. Turklāt esmu pirmā Solvita Latvijā, līdz tam nevienai meitenei tāda vārda vēl nebija. Solvita - tas nozīmē saules dzīve. Tik skaļus vārdus es nelietotu, tomēr būtu grēks par dzīvi žēloties.
Vecāki ar mums, bērniem, atklāti runāja par visu, tāpēc labi sapratu, kas notiek apkārt, kuri ir ienaidnieki un kuri savējie. Bijām stingri "nodricelēti" ārpus mājas lieku nepļāpāt un to arī ievērojām. 1946. gadā tēvu apcietināja it kā par valsts nodevību un notiesāja uz desmit gadiem izsūtījumā Krievijas ziemeļos. 1949. gadā, kad sākās izvešanas uz Sibīriju, tas draudēja arī mammai un mums, bērniem. Man tobrīd bija deviņi gadi, māsai un brālim, dvīņiem, vēl nebija seši. Mūsu mājas sētnieks bija labs cilvēks - brīdināja, ka mums nāks pakaļ. Slēpāmies pie vecmāmiņas Marijas ielā. Mantas jau bija sapakotas. Mēs gaidījām. To vienu nakti labi atceros: pa logu redzējām, kā pie mājas apstājas "melnā berta", tad atskanēja soļi kāpnēs, skaļa dauzīšanās ceturtajā stāvā pie durvīm, pēc tam - otrajā. Mūsu dzīvoklī viņi neienāca, jo vecmāmiņa nebija nevēlamo sarakstā. Mamma tonakt slēpās citur. Vēlāk jautāju vecmāmiņai: "Ko tu darītu, ja mūs visus trīs vestu prom?" - "Brauktu jums līdzi," viņa man atbildēja. Tādas, lūk, bija mūsu dzimtas sievietes.
Ar meitiņu Laimu. Viņas dēļ dakteri Naudiņi no Auces pārcēlās uz Jaunpiebalgu
1956. gadā, pusgadu pirms termiņa beigām, tēvu atbrīvoja no apcietinājuma. Viņš bija brīvs, varēja izvēlēties jebkuru dzīves vietu, vienīgi nedrīkstēja atgriezties Latvijā. Tēvs cietumsargiem teicis: "Man vienalga, kur dzīvot, lai tikai tur būtu vidusskola." - "Kam jums vidusskola, jūs taču esat beidzis augstskolu!" šie brīnījās. Vidusskolu vajadzēja man, jo topavasar beidzu 9. klasi. Tēvs aizbrauca uz Pečoru taigā (Komi Republikā) un sāka strādāt maizes kombinātā par grāmatvedi, mēs visi četri tūdaļ braucām pie viņa. Ziemā tur bija mīnus 55 grādi, tualete ārā, tikai aukstais ūdens, taču mēs nežēlojāmies, jo beidzot bijām visi kopā! Krievu valodu zināju slikti, tomēr sāku iet 10. klasē, jo negribēju zaudēt vienu gadu. Drīz vien atklājās, ka ķīmijā un fizikā neko nesaprotu. Nu, protams, Krievijā taču vidusskolu beidza pēc 10. klases, Latvijā - tikai pēc vienpadsmitās, tātad to mācību vielu es nemaz nebiju mācījusies! Turklāt vēl krievu valodā! Ķīmijā mums bija jauna skolotāja, tikko no Ļeņingradas, viņa piedāvājās mani apmācīt pēc stundām. Trijās nedēļās biju pārējos panākusi un pat aizsteigusies viņiem garām. Kopš tā laika man ķīmija vairs problēmas nesagādāja. Fiziku man paskaidroja tēvs, bet tādā priekšmetā kā angļu valoda uz pārējās klases fona es biju ģēnijs! Krievu valodas sacerējumos klasesbiedri man laboja kļūdas, bet saturu špikoja no manis. Reiz nejauši dzirdēju mūsu klases zēnus spriežam: "Baltijas meitenes tomēr ir citādas nekā mūsējās, ar viņām nevar atļauties prasti runāt." Man patika!
Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas – pie vīra Gunāra, arī ārsta, Kaļiņingradā, 1965. gads
1957. gada martā tēvu pēkšņi izsauca uz Siktivkaru, Komi Republikas galvaspilsētu. Naktī mūs modināja maizes kombināta sargs: mammu saucot pie tālruņa! Ne dzīvoklī, ne visā mājā tālruņu, protams, nebija, tikai sargam. Mamma aizskrēja pavisam nobijusies, bet atgriezās starodama: tēvam atļauts atgriezties Latvijā, nav spējis nociesties līdz rītam, lai pastāstītu par šo laimi.
Pēc divām nedēļām jau atkal sēdēju Rīgas 2. vidusskolā, savā vecajā klasē, pat savā solā!
“Starptautiskā kongresā pie sava stenda referāta”
"Lūdzu, padodiet naudiņu!"
Vispirms nezin kāpēc gribēju stāties 1. medicīnas māsu skolā, gāju iesniegt dokumentus, bet pārdomāju. Tēvs vakarā bažīgi jautāja: "Vai iestājies?" Uzzinājis, ka tomēr iešu uz institūtu, viņš bija priecīgs. Tēvu vienmēr interesēja medicīna, viņš mani iztaujāja par mācībām, diagnozēm, lasīja manas mācību grāmatas un, ja vien kādam radās vajadzība, profesionāli sniedza pirmo palīdzību. Redzu, ka šī interese iedzimusi mūsu dēlā Mārī. Žēl, ka viņš negribēja mācīties medicīnu, būtu par vienu labu ārstu vairāk.
Ķīmiju es lieliski sapratu, tāpēc man tā patika. Tolaik bija tāda bieza profesora Gļinkas mācību grāmata ķīmijā, to izlasīju no gala līdz galam un reizēm vēl pārlapoju. Stājoties Medicīnas institūtā, ķīmija bija galvenais mācību priekšmets. Iestājeksāmenā izvilku biļeti par aldehīdiem un nobrīnījos: tas nemaz nebija paredzēts programmā. Tagad gan, lūdzu, neprasiet man, kas tie aldehīdi tādi ir, bet tolaik man viss bija skaidrs, atbildēju bez stostīšanās. Pasniedzēji saskatījās un uzdeva papildjautājumu, tad vēl vienu, vēl... Nesapratu, kas notiek - es krītu ārā, vai?! Visbeidzot teica, ka esot vēl tikai viens jautājums. Proti, kāpēc es neejot studēt ķīmiju. Teicu: "Tāpēc, ka man nepadodas rasēšana." Bezgala stulba atbilde, taču tiešām biju kaut kur dzirdējusi, ka ķīmiķiem jāprot arī rasēt. Katrā ziņā ķīmijā dabūju "pieci ar krustu" un tiku uzņemta mediķos. Kursa biedri sākumā domāja, ka esmu "baigā censle", kaut patiesībā man tikai patika ķīmija.
Pirmajā kursā iepazinos un sāku draudzēties ar kursa biedru Gunāru Naudiņu. Izrādījās, ka viņš ir no manas skolas, tikai gadu vecāks. Tā dzīvē mēdz gadīties: skolā pazinu visus vecākās klases zēnus, tikai Gunāru ne. Protams, arī viņš mani nezināja, jo skolas puikas parasti neinteresējas par jaunāko klašu skuķiem. Pirmajos kursos mēs ar Gunāru bijām tikai draugi, bet 5. kursa pavasarī jau biju kļuvusi par Naudiņu - šogad maijā svinējām piecdesmito kāzu jubileju. Viss bija labi - mums bija satraucoši interesantas sarunas par medicīnu, abi dziedājām korī, Gunārs "Absolventos", es "Skaņupē", abi kopā slēpojām. 1989. gadā tikām uzņemti katrs savā studentu korporācijā - es "Gundegā", Gunārs "Tālavijā". Arī visādi citādi mums saskanēja. Tikai tas uzvārds! Pirmajos gados pēc kāzām man pat nepatika braukt ar sabiedrisko transportu, jo visapkārt nemitīgi skanēja: "Padodiet, lūdzu, naudiņu!" Lai mērs būtu pilns, kursa biedrenes mani sāka saukt par kapeiciņu... Biju patiešām maza un sīciņa, īsta kapeiciņa. Taču pie visa ar laiku pierod. Starp citu, par santīmiņu mani neviens vairs pat nedomā saukt...
No studenšu korporācijas “Gundega” dzīves – maijkomeršs Rundāles pilī
"Tu pati labāk zini!"
Studijas man patika. Bieži bija prakses, vakaros un vasaras brīvlaikos vienmēr strādāju kādā no slimnīcām. Vispirms par sanitāri, vēlāk jau par māsu vai feldšeri. Mācīties nebija viegli. Reizēm gadījās arī kuriozi: mānos, nevarēju nokārtot ieskaiti bioķīmijā! Veselu mēnesi noslimoju ar gripu, nebiju uz lekcijām, pasniedzējs Korzāns mani sešas reizes "izšūpoja" ieskaitē. Pirms kārtējā mēģinājuma vecāko kursu meitenes pamācīja: "Ko niekojies! Vai nezini, ka viņu sauc par Rožlūpiņu? Sēdi un smaidi, gan tad dabūsi savu ieskaiti!" Nākamajā reizē tā arī darīju: neko neatbildēju, tikai smaidīju. Un dabūju ieskaiti! Viņš man neko sliktu nedarīja, Dievs pasarg! Var jau būt, ka pasniedzējs pats bija nolēmis man to ieskaiti dot, cik tad var mocīt vienu sekmīgu studenti?! Un tomēr tāds fakts manā biogrāfijā tagad ir - dabūju ieskaiti smaida dēļ!
Kopš pirmā kursa sāku specializēties ķirurģijā - apmeklēju pulciņu. Gunāram patika neiroloģija. Taču gadījās tā, ka samainījām specializācijas: man atklājās psoriāze, tātad nedrīkstēju pārāk bieži mazgāt rokas. Ambulatorā ķirurģija mani nevilināja. Tā iznāca, ka izvēlējos neiroloģiju, bet Gunārs - ķirurģiju.
6. kursā, kad tuvojās sadale, mēs jau gaidījām savu meitiņu Laimu, tomēr abi ar Gunāru pieteicāmies braukt strādāt uz Kazahiju, tagadējo Kazahstānu. Gunārs aizlidoja uz Almati, toreiz - Alma-Atu, lai vienotos par darbu. Mūs tur gaidīja atplestām rokām, bet... Gunāru pēkšņi iesauca armijā un nosūtīja uz Kaļiņingradas kara hospitāli. Visi dokumenti jau nokārtoti - ko man darīt? Nebraukšu taču viena pati uz Kazahiju! Izbīdīju savu vēl ne pārāk lielo grūtnieces vēderu uz priekšu un devos taisnā ceļā pie veselības aizsardzības ministra Vilhelma Kaņepa. Par laimi, viņš atrada iespēju piešķirt man un perspektīvā arī Gunāram vietu Auces zonālajā slimnīcā. Tā pēc institūta kopā ar četriem citiem mūsu kursa jaunajiem ārstiem devos uz Auci. Tolaik tur bija slimnīca ar simts gultām. Beidzot institūtu, mēs visi bijām tik labi sagatavoti, ka jau varējām patstāvīgi strādāt par ārstiem. Tagadējie rezidenti praktiskajam darbam diemžēl nav gatavi, rezidentūrā viņi tikai sāk apgūt to, ko mēs jau pratām pēc institūta. Pasniedzēji tagad studentus vairs nevadā pa slimnīcu, neskubina viņus domāt, nemāca noteikt diagnozi. Auces slimnīcā gan bija atstāts viens no vecajiem, pieredzējušajiem ārstiem, kas mūs pieskatītu un konsultētu, taču viņš uz mēnesi iegūla slimnīcā Rīgā... Vajadzēja vien tikt galā pašiem, un mums tas arī lieliski izdevās. Ja man gadījās kāds sarežģīts pacients, zvanīju uz Dobeli neirologam Dragūnam. Viņš mani uzklausīja, bet beigās parasti teica: "Tu jau pati labāk zini!"
Kāds slimnieks reiz pieprasīja, lai viņu sūta ārstēt ne vairāk, ne mazāk kā uz Maskavu. Uztaisīju visas analīzes, kārtīgi sarakstīju slimības vēsturi un nosūtīju uz Stradiņiem. Pievienoju arī pacienta vēlmi par Maskavu. Pēc mēneša viņš bija atkal klāt un teica: "Nekur vairs nebraukšu. Labākas ārstes par jums nekur nav. Vai esat ar mieru mani ārstēt?" - "Tas ir mans ārsta pienākums," lepni atbildēju. Jutos gandarīta.
Turpat Aucē piedzima arī mana meitiņa. Dzemdības pieņēma mana kolēģe ginekoloģe, viena no mūsu piecnieka. Pēc pusotra gada mums pievienojās Gunārs, mans vīrs. Speciāli taupījām viņam ķirurga vietu. Darbs armijas hospitālī viņam bija laba prakse. Nostrādājām Aucē sešus gadus, bet tad ar abscedējošu, strutainu plaušu karsoni saslima mūsu meita. Jānis Gaujēns, tolaik viņš vēl nebija profesors, Laimu operēja, izgrieza daļu plaušas, tomēr meitiņu izglāba. Drīz pēc tam Laima saslima ar infekciozo mononukleozi. Es tobrīd jau gaidīju Laimas brālīti. Gulējām abas ar meitu bērnu slimnīcā, kad kādu nakti puika vēderā sāka tā grozīties, ka domāju - tūdaļ sāksies dzemdības. Bet es taču nevaru atstāt meitu vienu! Pierunāju dēlu, lai vēl mazliet pagaida, šis nav īstais laiks dzimšanai. Māris saprata un nomierinājās, viņš man vienmēr bijis saprātīgs zēns.
Laima izveseļojās, bet tad viņai sākās bronhīti, cits pēc cita. Gaujēns ieteica mainīt klimatu, pārcelties uz Vidzemes augstieni. Ja tas nelīdzēs, varbūt vajadzēs vispār doties uz siltajām zemēm. Bērna dēļ bijām ar mieru arī uz to. Kā par brīnumu izlasījām sludinājumu: Jaunpiebalgas slimnīca meklē neirologu un ķirurgu. Tieši kā mūs! Pieteicāmies un tūdaļ arī pārcēlāmies. Skan it kā dīvaini - Latvija ir tik maza, kāda nu te klimata maiņa! Tomēr Jaunpiebalgā Laima beidza slimot. Vēlāk uzzināju, ka Auces centrā kādreiz bijis purvs, tas aizbērts, vietā izveidots parks. Iespējams, ka tieši tas purvs bija pie vainas.
Jaunpiebalgā nostrādājām četrus laimīgus gadus, abi pa kārtai bijām pat slimnīcas direktori. Taču gadījās nelaime - slimnīca nodega. Mēs ar Gunāru gan netikām vainoti, arī visus slimniekus izglābām, pat operāciju zāles lampas, aparatūru, taču slimnīcas vairs nebija, vajadzēja atgriezties Rīgā.
Marutas Solvitas Ivetas Naudiņas mīlestība ir bites – beigusi biškopju kursus, ir arī apiterapeites sertifikāts
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada jūnija numurā.
Ir piektdienas pēcpusdiena, un Rīgas 1. slimnīcas Ginekoloģijas nodaļā valda rāms miers. Citādi ir darbdienu rīti. “Nekādas rīta kafijas. Kā pārkāpju savas karaļvalsts slieksnim, zinu, cikos pacients ir operāciju zālē, komanda ir gatava darbam,” saka nodaļas vadītāja Dr. SANDA REINIKA. Dakterei ir silta, iedrošinoša balss, un sarunā viņa vairākkārt uzsver, cik ārsta darbā būtiski redzēt ne tikai medicīnisko problēmu, bet arī to, kas aiz pacienta ārējās maskas.
Dažas dienas pirms intervijas Dr. VENTIS BEĶERIS ir saņēmis nozares ministrijas Atzinības rakstu. Kur tad kabineta sienas jaunākais dekorējums? Nav bijis laika nagliņu iedzīt? Neesot viņa stils apkarināties ar apbalvojumiem, atbild Vidzemes slimnīcas Ķirurģijas nodaļas virsārsts, Latvijas Ķirurgu asociācijas valdes loceklis, ķirurgs Ventis Beķeris. Aizdomas esot, ka pie atzinības raksta idejas studenti un slimnīcas administrācija pastrādājuši. Un šis minējums izskan ar neslēpta gandarījuma intonāciju.
Viņam ir tikai 35 gadi. Viņš pieder onkoķirurgu Ratiani saimei un jau vada Daugavpils reģionālās slimnīcas Onkoķirurģijas nodaļu, kur piepilda sapni attīstīt pasaules līmeņa onkoķirurģiju. Ārpus operāciju zāles Dr. Iļjam Ratiani patīk baudīt mājas omulību ar ģimeni vai izmest kādu loku pa Latgali kopā ar dakteru baikeru klubiņu. Ļoti pacietīgs — savu gruzīna temperamentu parāda reti.
“Studiju laikā endokrinoloģija mani saistīja vairāk nekā citas medicīnas jomas. Tomēr, kad rezidentes statusā nonācu gastroenteroloģijas nodaļā Stradiņos, mani savos apskāvienos ievilka gastroenteroloģija,” atzīst gastroenteroloģe, interniste AIGA STĀKA, Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra 10. gastroenteroloģijas nodaļas virsārste. Viņa arī audzina jauno ārstu paaudzi, būdama Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras docente.
Viņa laimes atslēgas ir divas. Ģimene, par kuru domājot, pārņem drošības izjūta, un darbs, kuram redzi patiesu jēgu. Profesors MĀRIS TAUBE ikdienā vada RPNC Ambulatoro centru “Veldre” un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru. Izgājis karjeras lokus, nu jau desmit gadus atgriezies pie psihiatrijas pacientiem, jo tieši šajā darbā rod vislielāko iespēju reāli palīdzēt.
“Kad vajadzēja izvēlēties, kurā rezidentūrā stāties, sapratu, ka gribu darīt kaut ko nopietnu. Un neiroloģija, manuprāt, ir vissmagākā medicīnas joma. Nospriedu, ka kļūt par ārsti neiroloģi, strādāt šajā specialitātē — tas būtu kaut kas vērtīgs,” atzīst Dr. med. DAINA PASTARE, neiroloģe, Vispārējās neiroloģijas nodaļas un Multiplās sklerozes vienības vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, docente Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā Rīgas Stradiņa universitātē.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Nemierīgo kāju sindroms (NKS) ir hroniska neirosensorimotoriska slimība, kuras gadījumā pacientam ir nepārvarama nepieciešamība kustināt apakšējās ekstremitātes, kas pavadīta ar nepatīkamām ķermeniskām izjūtām un pasliktinās miera laikā un naktī. NKS patoģenēzē iesaistīti ģenētiskie faktori, dopamīnerģiskās sistēmas disfunkcija un dzelzs deficīts. Vairāki klīniskie pētījumi veltīti NKS un vitamīnu savstarpējām attiecībām, tomēr iztrūkst publicētu sistemātisku pārskatu un meta-analīžu par šo tēmu, lai izvērtētu dažādu vitamīnu lomu NKS pārvaldībā.
Eiropas Urologu asociācijas (EAU) rīkotais kongress ir gada nozīmīgākais notikums Eiropas uroloģijā, kas pulcē vairāk nekā 10 000 dalībnieku no visas pasaules. EAU 40. kongress 2025. gadā norisinājās Spānijas galvaspilsētā Madridē, un tajā ar plašu un profesionālu delegāciju piedalījās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas pārstāvji.
Amerikas Savienotajās Valstīs laikā no 2010.-2023.gadam maratonos un pusmaratonos finišējuši vairāk kā 29 miljoni dalībnieku no visas pasaules. Tas ir trīs reizes lielāks skaits, kā pirms ~20 gadiem. Pieaugošā interese piedalīties nopietnās skriešanas sacensības rada uzmanību uz potenciālu nevēlamu kardiālu notikumu attīstības risku, piemēram, pēkšņu sirds apstāšanos maratonistam.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
Pētījums atklāj, ka "nedēļas nogales kareivja" pieeja fiziskajām aktivitātēm – iegūstot 150 minūtes mērenas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes vienas vai divu dienu laikā, nevis visu nedēļu – uzlaboja veselību un samazināja mirstības risku.
Veselības ministrija sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos, rosinot precizēt zāļu recepšu izrakstīšanas kārtību, ierobežojot papīra recepšu veidlapu apriti un konkretizējot ārstniecības personu specialitātes, kuras ir tiesīgas izrakstīt receptes.
ĶMI nenodrošina informāciju par pacienta tauku distribūciju ķermenī, kamēr vēdera apkārtmērs palīdz novērtēt potenciālu abdominālu aptaukošanos. Zviedru pētnieki secinājuši, ka vēdera apkārtmēra mērījumi vīriešiem salīdzinājumā ar ĶMI ir labāks marķieris ar aptaukošanos saistīta vēža attīstības riska noteikšanā.
