Medicīnas skartais. GUNTIS BAHS, internists

Par svarīgāko dzīvē

Iedomājieties — ja citā pasaules malā uz vientuļa ceļa satiktu svešinieku, kurš vaicātu, kas esat un kas jums ir svarīgs šajā pasaulē, ko jūs atbildētu?

Es viņam atbildētu ar vienu vārdu — teiktu, ka esmu ārsts.

Tik lakoniski?

Ar to viss ir pateikts. Ārsts — tas nozīmē īpašu dzīvesveidu, vērtību sistēmu, arī ticību, prāta konstrukciju. Domāju, ka ārsts noteikti nav profesija un nav tikai dzīvesveids, bet — labā nozīmē — cilvēku suga, paveids. Tāpat kā mākslinieks, kā profesionāls karavīrs, droši vien arī kā skolotājs. Neviens no viņiem nebeidz par to būt, piemēram, pulksten piecos pēcpusdienā, bet sāk par to būt, iespējams, ilgi pirms diploma saņemšanas un beidz reizē ar aiziešanu no šīs saules, nevis tad, kad dodas pensijā. Ārstam viena no visaugstākajām vērtībām ir rūpes par otru cilvēku. Tātad īsti laimīgs varu būt tikai tad, kad man izdodas parūpēties nevis par sevi un pat ne par savu tuvāko, bet par to, kuram nepieciešama palīdzība. Tā ir vērtību sistēma, kas atšķiras no standarta. Ārsta vērtību sistēma šajā ziņā ir vairāk vērsta uz došanu, nevis ņemšanu.

Kas, jūsuprāt, ir dzīves piepildījuma mēraukla?

Ja mūžu izdodas nodzīvot mērķtiecīgi, nedarot ļaunu, tad dzīve ir bijusi jēgpilna. Mēs visi dažkārt izdarām sliktu un to apzināmies, bet svarīgi to nedarīt ar nodomu. Ja apzināti sāpina citus, vairojot pārestību, ciešanas un ļaunumu, tad dzīves piepildījums, jēga vai aura (sauciet to, kā gribat) tiek ļoti sakropļota, sabojāta. Esmu pārliecināts, ka cilvēka dzīves jēga sākas ilgi pirms viņa dzimšanas — vismaz vienu vai vairākas paaudzes pirms tam. Radītāja nodoms attiecībā uz cilvēka dzīvi jau ir sagatavots. Un cilvēka dzīves jēga pilnīgi noteikti ilgst visu viņa mūžu līdz pēdējam elpas vilcienam. Kad dzīves piepildījums ir sasniegts, acīmredzot tajā mirklī dzīve beidzas — fiziski, ar nāvi. Bet pat dzīves pēdējās minūtēs, stundās, mēnešos, cilvēkam lēnām aizejot, esot nedziedināmi slimam, dažkārt ne savā prātā, viņa eksistencei joprojām ir ļoti būtiska jēga priekš apkārtējiem. Dažkārt dzīve diemžēl tiek izniekota, izsēta... zaudēta. Tad droši vien nevaram runāt par dzīves piepildījumu sākotnējā dievišķā nodomā, jēgā un harmonijā.

Ikdienas ritms

Kaut man ir vairākas darbavietas, es daru vienu darbu. Un tas ietver gan ārsta, gan docētāja un administratora pienākumus. Savu darba dzīvi uztveru kā monolītu. Mana darba diena sākas agri no rīta, bet beidzas pēcpusdienā vai vakarā. Un atšķirībā no formāliem amatiem, ko ieņemu vienā vai otrā “mājā”, mans darbs ir būt par ārstu. Dienas pirmajā daļā Gaiļezera slimnīcā piedalos pacientu ārstēšanā. Turpat ir arī studenti, kas ir mani kolēģi, tikai dažus gadus jaunāki. Mēs ar viņiem kopā mācāmies ārstēt pacientus. Kad ar to puslīdz esmu ticis galā Gaiļezerā, to pašu turpinu darīt Rīgas Stradiņa universitātē. Atkal runājam par pacientiem, par viņu pareizu ārstēšanu, par izglītību, kas nepieciešama, lai pacientus ārstētu pareizāk. Es visu laiku palieku ārsts, tikai dažādās ēkās mani dažādi uzrunā. Vienā sauc par dakteri, otrā — par profesoru, bet trešajā — par dekānu.

Vai tomēr nav liela skriešana, jo jums uzticēti divi atbildīgi pienākumi — būt Medicīnas fakultātes dekānam un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes Internās klīnikas vadītājam?

Medicīnā var strādāt tikai disciplinēti cilvēki. Ja gribi izdarīt daudz un labi, minūtes ir jāskaita. Bet, ja vienojamies, ka ārstam nav darbalaika beigu, ka viņš nepārtraukti ir ārsts, tad pulkstenim viņa dzīvē nav lielas nozīmes. Ārstam ir cita atskaites sistēma — padarītie un nepadarītie darbi, nevis tas, cik šobrīd rāda pulkstenis.

Kolēģi jūs raksturo kā allaž mierīgu, izturētu. Kas ir jūsu “tauva”, kā noturat savaldīgumu, mieru, harmoniju?

Paldies kolēģiem par šo patīkamo novērtējumu! Atklāti sakot, es īsti neredzu iemeslus stresam vai panikai. Viss ir labi!

Varbūt miers dažkārt ir tikai ārējs?

Nē, jo ir lietas un darbi, ko var ietekmēt, un to arī vajag censties darīt. Un lietas var labāk ietekmēt, ja esi savākts, mierīgs, konstruktīvs un laipns cilvēks. Bet lietas, ko nav iespējams ietekmēt, labāk likt mierā, jo to laiks vēl nav pienācis. Tiesa, šīs lietas nošķirt nav viegli, taču vairumā gadījumu tas man izdodas.

Ar darbiem un attīstību augstskolā ir kā ar Rīgu — tā nekad nav gatava. Kādu jūs gribētu redzēt augstskolu pēc desmit vai divdesmit gadiem?

Ceru, ka augstskola nekad nebūs gatava, jo pēc definīcijas tā nekad nedrīkst būt gatava. Tā ir iestāde, kas vada sabiedrības attīstību, ir sabiedrības attīstības priekšpostenis, progresa, kompetences un renovācijas virzītāja. Līdzi vedēja.

Tajā brīdī, kad augstskola apstājas attīstībā, tā pārstāj būt augstākā skola. Līdz ar to uzdevums ir nevis sasniegt pilnību, bet nodrošināt kustību uz pilnību. Un šajā aspektā mūsu augstskola atrodas izcili labā pozīcijā atšķirībā no citām lielām universitātēm. Mums pašu spēkiem jānodrošina sava darbība, nekas mums nav noteikti garantēts, mūsu labklājība nav apsolīta līdz pasaules galam. Tāpēc visu laiku ir jādomā, jāstrādā, jācenšas. Izsaku līdzjūtību tām augstākajām mācību iestādēm, kuru pastāvēšana ir tradicionāli garantēta un pašsaprotama! Tad, piedodiet, sanāk, ka atliek tikai atnākt līdz savai darbavietai un tu esi savu misiju izpildījis. Nav noslēpums, ka Rīgas Stradiņa universitātes nopelnītie līdzekļi jau sen un būtiski pārsniedz valsts piešķirto finansējumu. Mēs paši cīnāmies, paši sasniedzam rezultātus un paši ejam uz priekšu. Ir pat labi, ka mums nav šo garantiju, citādi iegrimtu mierā un pašpietiekamībā. Ja ir kāda problēma, tad, to atrisinājuši, mēs kļūstam tikai stiprāki.

Varētu minēt vairākas zināmas un atzītas augstskolas, taču nav jau svarīgs universitātes nosaukums, bet vērtības. Un galvenās vērtības universitātē noteikti ir kompetence visaugstākajā pakāpē un radošais gars. Jaunas sienas ir nepieciešamas tur, kur slikti darba apstākļi jau nomāc darba prieku, bet mēs taču arī zinām, ka ļoti slavenas pasaules līmeņa augstskolas strādā piecsimt gadu vecās ēkās, bet tajās valda radošais gars. Kopš renesanses laika izglītība augstu tiek vērtēta Vakareiropā, bet vēlāk izglītības stafetes kociņu pārņēma Amerika. Tur arī atrodas pasaulē labākās augstskolas.

Medicīnas fakultātes dekāna amats

RSU Medicīnas fakultātes dekāna amatā esat jau vairākus gadus. Kā šie gadi audzinājuši jūs?

Latviešiem ir paruna — darbs dara darītāju. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāpilnveido apstākļi, nevis jāpieļauj, ka apstākļi rīkojas ar viņu, kā patīk. Saprotu, ka tas ir ambiciozi un drusku lecīgi, bet kā citādi lai savu klēti piepilda ar darba augļiem? Mēs kopā ar komandu (šeit nav runa par vienu vai pāris cilvēkiem, bet lielu universitātes un fakultātes kolektīvu) radām un mainām apstākļus, attīstām tos, pilnveidojam. Piedāvājam starptautiska līmeņa medicīnisko izglītību un esam guvuši labus panākumus.

Nesen TNS aptaujā Rīgas Stradiņa universitāte novērtēta kā augstskola ar labāko reputāciju. Kā nopelnīt reputāciju?

Varbūt ar attieksmi, ko aprakstīju iepriekš. Tātad mēs cenšamies būt noteicēji pār apstākļiem, nevis ļaujam, ka ārējā vide, problēmas, šķēršļi ietekmē mūs. Sabiedrība to ir pamanījusi un novērtējusi.

Kuri signāli liecina, ka augstskolai ir augsta reputācija?

Latvijas mediķu ģimenes savus bērnus pārsvarā sūta mācīties uz Rīgas Stradiņa universitāti. Un mēs savus bērnus taču gribam nodrošināt ar vislabāko! Bieži tikai tad, ja neizdodas iestāties mūsu augstskolā, dodas uz citu.

Otrs arguments — attīstītā, prasīgā, turīgā un izlutinātā Eiropa savus bērnus sūta izglītoties pie mums. Pie mums ierodas pat veselas ģimenes — brāļi, māsas, pat laulātie draugi. Arī starptautiskā akreditācija nupat norisinājās spīdoši. Veselības aprūpes virziens saņēma ļoti augstu vērtējumu.

Paraksturojiet, kāds ir jūsējais students!

Jūs man tikko pavaicājāt, kāda ir mūsu sabiedrība, jo studenti ir sabiedrības spogulis. Latviešu literatūras klasiķis Aleksandrs Čaks vienam no saviem darbiem devis nosaukumu “Mūžības skartie”. Raksturojot Medicīnas fakultātes studentus, gribu teikt, ka viņi ir “medicīnas skartie”. Viena daļa studentu paši izvēlas studēt medicīnu. Un ir tādi, kurus izvēlas medicīna, neļaujot izvēlēties kaut ko citu. Gan pirmie, gan otrie ir “medicīnas skartie”, kurus tā ir pasaukusi un pateikusi: “Es pieņemu tevi un nekad neatlaidīšu!” Protams, ir arī cilvēki, kas rūpīgi strādā pie tā, lai viņiem būtu tikpat tuvas attiecības ar Viņas Augstību Medicīnu. Un ir tādi, kas izskaitļojuši, ka būt par ārstu ir izdevīgi. Tad nu mūsu uzdevums ir panākt, lai arī šīs “laulības aiz aprēķina” būtu godīgas, nopelnītas grūtā darbā.

Kad man jautā, kāpēc esmu izvēlējies medicīnu, mana atbilde ir ļoti vienkārša — kopš pirmajiem domāšanas brīžiem jau zināju, ka būšu ārsts. Un zināju, kāpēc vēlos par to kļūt.

Kas augstskolai jāiemāca studentam?

Kas ir svarīgākais, kas augstskolai jāiemāca studentam?

Uz pacientu centrēta medicīnas izglītība. Lai students saprot, ka viss, ko viņš šeit apgūst, ir orientēts uz viņa nākotnes pacienta veselību, labklājību un laimi. Mācoties pirmajā kursā, medicīnas studentam acu priekšā jābūt kāda slima cilvēka portretam, varbūt tuvinieka portretam. Un, katru dienu mācoties, jādomā: ko man vajadzētu darīt, lai šis man tuvais un mīļais cilvēks justos labāk? Vai esmu gana iemācījies, lai pēc dažiem gadiem varētu viņu ārstēt? Lai to sasniegtu, jāatbrīvojas no liekā, jāatbrīvojas no pseido mērķiem un pseido rezultātiem. Ir jāiet uz īsto rezultātu, kas ir pacienta veselība, labklājība, apmierinātība.

Ko jums māca studenti?

Viņi mani pilnveido. Gan ārsta, gan medicīnas studenta dzīvē pats svarīgākais jautājums ir nevis “ko darīt?”, bet — kāpēc darīt. Ja studenti nezina, ko atbildēt, tad jāatbild man pašam. Tas mani attīsta un pilnveido. Un vēl kāds ieguvums — tie, kas strādā ar jauniešiem, arī docētāji, jūtoties jaunāki, izskatās jaunāki un uzvedas kā citas paaudzes cilvēki.

Kāds pats bijāt kā students?

Neizlēmīgs. Nevarēju izlemt, kura no medicīnas jomām man patīk vislabāk. Domās gāju cauri visām disciplīnām pēc kārtas: ķirurģijai, terapijai, neiroloģijai un citām. Pēc katra izpētes cikla gribēju būt aplūkotās jomas speciālists — iemīlējos katrā disciplīnā. Iepriekšējo mīlestību nomainīju pret nākamo. Bet galīgo izvēli izdarīju pavisam vienkārši — pēdējā disciplīna augstskolā bija iekšķīgās slimības, terapija. Paliku pie terapijas, jo pēc tās vairs nebija citu disciplīnu.

Foto: Inese Austruma un no Gunta Baha albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada augusta numurā