MĀRTIŅŠ MALZUBRIS. Kāda ir traumatologa piedzīvojumu un izturības terapija?

Ārsts, bankas darbiniece, arhitekts, galdnieks...

Stāsts par piedzīvojumu sacīkstēm sākās pirms septiņiem gadiem, kad vēl kā medicīnas students pēc draugu uzaicinājuma nolēmu piedalīties orientēšanās sacensībās Magnēts. Šīs sacensības ir ar pietiekami garu vēsturi, notiek vēl aizvien un ir labs atspēriena punkts izaugsmei izturības sacensībām. Tāpēc tiem, kas nekad nav piedalījušies piedzīvojumu sacīkstēs, iesaku sākt tieši ar Magnētu vai nelielajām multi­sporta sacensībām X-race. No kolēģiem gan neviens nav "saslimis" ar piedzīvojuma sacensībām, bet pazīstu vairākus ārstus, kas nodarbojas ar triatlonu un citiem izturības sporta veidiem. Katrā ziņā sportot nekad nav par vēlu sākt!

Pakāpeniski sacensības man kļuva aizvien garākas un izrādījās - tās garākās ir man vispiemērotākās, vairāk sirdij tuvas.

Stabilāko komandu, kas pastāv jau piecus gadus, atradu internetā. Meklēju spēcīgākus partnerus un galu galā sanācām kopā raiba publika: viena komandas dalībniece strādā bankā, ir galdnieks, arhitekts. Gadu gaitā mūsu skaits pieaudzis, jo ne vienmēr visi var tikt uz katru piedzīvojumu, tāpat kādreiz gadās pa kādai traumai. Komanda ir samērā jautra - vienmēr ir par ko parunāt, pasmieties, savukārt sacensībās katram ir sava spēcīgā puse un attiecīgi arī sadalītas mūsu lomas. Noder arī mediķa zināšanas, parasti gan vairāk tās izmantoju komandas biedru nomierināšanai, ja sāk kas sāpēt. Citās komandās ārstu nav daudz, bet par dažiem ir dzirdēts.

Pārsalt purvā vai mīties ar riteni uz izsīkuma robežas - kāpēc tas viss?

Tas, ko liela daļa dalībnieku šajās piedzīvojumu sacīkstēs meklē, ir savas trenētības un spēju apliecināšana. Varbūt no malas nevar saprast, ko var dot neganta pārsalšana purvā vai mīšanās ar riteni uz izsīkuma robežas, bet tā ir sacensība citam ar citu un pašam ar sevi. Dalībnieki pamatā nemainās, tāpēc ir interesanti, kurš šogad uzvarēs, kurš izvēlēsies labāko stratēģisko risinājumu sasniegumu uzlabošanai.

Protams, sacensībās notiek trakas lietas, bet visam bonusā nāk arī tāds kā ekotūrisms. Esmu apskrējis daudzus Latvijas stūrus, maz ir rajonu, kur nav būts. Skrienot pa mežu, laivojot, braucot ar riteni, protams, pamana arī skaisto dabu. Tā dod spēku doties tālāk. Bet dabas apstākļi var izrādīties arī tie, kas liek izstāties no sacensībām.

Mēs nekad neejam līdz spēku galējai robežai un sabrukumam, kā tas notika, piemēram, dažiem dalībniekiem pēdējās Rīgas maratona sacensībās. Pirmajās sacensībās gan šķita - viss, spēki galā. Tas notika tehnisku nepilnību dēļ, jo šādās sacensībās ļoti svarīga ir izpratne par ekipējumu. Viena no svarīgākajām lietām ir apavi - tie nedrīkst precīzi atbilst kājas izmēram, jo kājas ar lai ku pie pampst, tāpēc apaviem jābūt pusotru izmēru lielākiem. Atceros, pirmajās sacensībās man kājas tā piepampa un sāka sāpēt, ka nevarēju vairs paiet. Pēc miega un kāju žāvēšanas līdz galam tikām pa saīsinātu distanci. Pirmais lielais piedzīvojums bija avantūra, jo uzreiz pieteicos garā distancē, bet visi komandā bijām ar daudzmaz vienādu spēku samēru. Tas bija Riga Challange 2006 ar 36 stundu kontrollaiku. Pilnu distanci nepabeidzām, tā kopā ar smago riteņbraukšanu pa smiltīm un trīs stundu gulēšanu mums tomēr izrādījās par smagu.

Spēkiem jādod iespēja atjaunoties

Lai piedalītos sacensībās, regulāri jāuztur sevi formā. Es sev gadā nospraužu līdz divām trim lielām sacensībām, un mans draugs Jānis Kaupe, sporta medicīnas ārsts, izveido programmu, kuru cenšos izpildīt.

Nedēļā (atbilstīgi nedēļas ciklam) jānosporto vismaz 4-8 stundas noteiktā ātrumā, savukārt pirms sacensībām šie rādītāji tiek kāpināti. Kopumā gadā sanāk trīs līdz piecas sacensības, kas ir vismaz 24 stundas garas. Latvijā šādas sacensības nemaz biežāk nenotiek. Vienu gadu piedalījāmies pat septiņās sacensībās, tomēr, tik bieži piedaloties, rezultāti nav spoži, jo spēki nepagūst atjaunoties.

Līdz pasaules līmenim vēl jāaug

Manas niknākās sacensības bija 2010. gadā Čehijā (Czech Adventure race 2010). Kontrollaiks - 75 stundas, proti, trīs diennaktis. Mēs izturējām 56 stundas - pēdējo posmu izlaidām, jo divus komandas biedrus uzveica pēdu problēma. Pasākuma formāts: četru cilvēku komanda, 480 km, velo, trekings, skrituļi, laivošana, kāpšana, kanjonings, peldēšana un dažādi pārsteigumi.

Startējot ārpus Latvijas, iegūstam citādu pieredzi, ar katrām sacensībām nāk klāt jaunas lietas, kam obligāti jāpievērš vērība. Sapratām, ka ārzemniekiem ir cits līmenis - viņi ir daudz ātrāki, tam pamatā ir smags darbs, ko mēs ne vienmēr varam atļauties ieguldīt. Jā, viņi ir "pusprofesionāļi", kam nosponsorēts viss - no ķiverēm līdz ēdienam. Savukārt mēs visus izdevumus sedzam paši (un šis nav lētākais sporta veids). Parasti rezultatīvāko dalībnieku ikdiena saistīta ar sportu - viņi ir vai nu profesionāli armijnieki, vai sporta augstskolu pasniedzēji un studenti.

Uz sacensībām ārvalstīs jāpošas pāris dienu agrāk, lai aklimatizētos. Latvijā grūti atrast lielus kalnus, sacensību formāts atšķiras pēc valsts reljefa. Navigācija tomēr ir sarežģītāka Latvijā, ārzemēs vairāk uzsver ātrumu. Tur ir gari braucamgabali, skrienamgabali, kamēr Latvijā sacensības vairāk orientētas uz viltību, reizēm tādiem knifiem, ka galvu var samežģīt. Piemēram, par klasiku kļuvušas kartes spoguļattēlā - ja to uzreiz neuzķer, brauc pretējā virzienā.

Pagājušā gada nogalē Polijas piedzīvojumu sporta čempionātā (Adventure Racing Poland Championship 2010) izcīnījām otro vietu, no uzvarētājiem atpaliekot nepilnas trīs stundas - paši brīnījāmies par labo rezultātu, acīmredzot konkurenti nebija tie stiprākie. Galvenais - pareizi sadalīt tempu un neapstāties!

Sapnis - Wenger Patagonian Expedition Race

Ir vēlme piedalīties arī sacensībās citos kontinentos, bet tad vajadzīga vismaz nedēļa, lai aklimatizētos. Jāņem vērā, ka citos platuma grādos arī ekipējums atšķirsies.

Mans lielākais sapnis būtu piedalīties pasaules prestižākajās sacensībās - Wenger Patagonian Expedition Race, kur kontrollaiks ir septiņas diennaktis. Sacensībās piedalās 15 komandas no visas pasaules, tiek pieņemtas tikai tās, kas uzrādījušas aug­stus rezultātus pasaules līmenī. Mums līdz šim līmenim pietrūkst desmit gadu un pamatīgas darba slodzes samazināšanas. Jāatzīst, reizēm man parādās viegli šizofrēniska doma visu mest pie malas un nodoties tikai sacensībām!

No vienas stundas līdz nedēļai, no skrituļošanas līdz alpīnismam

Sacensību formāti ir dažādi - vienas stundas orientēšanās, trīs stundu seriāli, tad 8-12 stundu, 24 stundu sacensības (kas Latvijā ir vispopulārākās), arī 32 un 48 stundu sacensības. Manam organismam, šķiet, piemērotākais posms ilgst 32 stundas un vairāk. Ilgākais laikposms, ko esam veikuši pilnīgi bez miega, ir 24 stundas. Polijā sacensības bija 32 stundas, bet tad es 15 minūtes atvēlēju miegam. Lai gan īsti par miegu to nevar nosaukt - tā ir "atkrišana" uz 15 minūtēm ar paceltām kājām. Man kā navigatoram, kas visu laiku lasa karti, psiholoģiskais nogurums reizēm ir lielāks par fizisko.

Spēka pārbaudījumi piedzīvojumu sacīkstēs arī ir dažādi - skrituļošana, braukšana ar riteni, laivošana, rāpšanās/alpīnisma elementi, uzdevumi izgatavot pašiem plostu, ziemā - slēpošana. Man vislabāk padodas navigācija un speciālie uzdevumi, piemēram, kontrolpunkts kaut kur augstu kokā. Tie ir uzdevumi, kas prasa īslaicīgu liela spēka piepūli. Vismazāk man patīk laivošana - tā lēnām, bet pamatīgi nogurdina muguru, turklāt pagaidām neesmu atstrādājis laivošanas tehniku.

Viens par visiem un visi par vienu

Atšķirībā no maratona piedzīvojumu sacensības ir komandas sports, kas orientēts ne tikai uz ātrumu, bet arī uz izturību - mēs visu darām tik ātri, cik ātri to var izdarīt visi komandas locekļi. Ja viens nevar pārlēkt pāri sešmetrīgam grāvim, tad arī pārējie nelēks. Organizatori gan arī neļauj darīt pilnīgi neprātīgas lietas. Piemēram, trakākais, ko varētu iedomāties, ir ziemā, lai saīsinātu distanci, censties pārpeldēt upi. Uz savu risku to var darīt, bet neviens parasti šādi nerīkojas.

Ja komandas biedram gadās kāda ķibele - piemēram, kāja sastiepta tā, ka vairs nevar paskriet, tad no sacensībām izstājamies. Gadās arī situācijas, kad līdz finišam pietrūkst dažu soļu. Polijas sacensībās komandas biedrs sastiepa saites, bet varonīgi turpināja sacensības un pavisam samocīja ceļgalu. Pirms paša finiša bija viņam jāpalīdz, lai nezaudētu laiku. Protams, ja trauma ir smaga, tad no sacensībām jāizstājas un nav nozīmes mocīties, jo, stiepjot līdzi ievainoto, rezultāta nebūs.

Nekādas "žulīšanās", tikai savi knifiņi

Man nav gadījies piedzīvot, ka komandas cita pret citu izmantotu negodīgus paņēmienus. Vienīgais, pienākot pie kontrolpunkta vienlaikus ar konkurentiem, ir jācenšas pārāk neizrādīties, jo piereģistrējoties atskan pīkšķis, tāpēc tā laikā mēdzam nokrekšķināties un klusi doties prom no pudura, lai nepamana. Bet tā jau nav nekāda "žulīšanās". Ar apzinātu kaitniecību neviens nenodarbojas, jo nolikumā rakstīts, ka par to draud diskvalifikācija.

Ēšanas sistēma katrai komandai ir sava. Populārākās ir sporta želejas, kas nav veselīgākais variants, bet labs veids glikozes vienmērīgai un pietiekamai uzņemšanai. Ik pa stundai jāuzņem viena deva, ik pa divām stundām mēs apēdam vienu speciāla sastāva batoniņu, ik pa trim stundām - vienu maizīti, lai kuņģis nesāk burkšķēt. Pēc sacensībām kādu nedēļu apetīte ir ļoti laba.

Nupat beidzās Eiropas čempionāts rogainingā - sporta veidā, kur 24 stundu orientēšanās sacensībā jāsavāc iespējami vairāk punktu. Latvijas čempionāta ieskaitē savācām pietiekami pirmajai vietai savā Mens Open grupā, Eiropas līmenī gan palikām piecpadsmitie. Šo sacensību laikā, lielā karstumā skraidot pa purviem, vairākas komandas neizturēja un no sacensībām izstājās, jo daudzi noberza kājas. Mēs ik pa piecām stundām mainījām zeķes, ziedām kājas ar cinka ziedi, bet pat ar visiem šiem pasākumiem man kādu nedēļu bija grūti pastaigāt.

Mugursomā - kofeīna tabletes

Sacensībās būtiska nozīme ir inventāram, ekipējumam. Galvenais sacensību dalībniekiem ir labi apavi - mēs skrienam ar offroad sporta apaviem. Tāpēc man, iespējams, ir vairāk apavu nekā manai sievai. Bet apavi ātri nonēsājas - viens pāris der labi ja vienai sezonai.

Vienmēr līdzi ir arī mazā aptieciņa ar pretalerģijas zālēm, aktivēto ogli, pretsāpju tabletēm, reizēm naktīs lietojam kofeīna tabletes, kas mums aizstāj kafiju. Dzeramais ir speciālā trīslitru maisā, un to var sūkt caur caurulīti, šis maiss iestrādāts mugursomā. Līdzi ir arī ūdens izturīgs marķieris, nazis, kādreiz obligātajā ekipējumā ir arī svilpīte. Man patīk, ka ekipējumā ir elastīgas cepurītes - tā saucamās "trubas". Tas ir drēbes gabals, ko var izmantot gan kā aproci, gan cepurīti vai lakatu. Soma sver vismaz piecus kilogramus - tas atkarīgs no ekipējuma saraksta. Ja jānes līdzi arī skrituļslidas, tad somas svars var būt pat 10 kilogramu.

Nozīme ir arī veiksmei

Lai sasniegtu labus rezultātus, vajadzīga ne tikai varēšana, zināšanas, bet arī veiksme. Ļoti svarīga ir psiholoģiskā izturība un komandas kopdarbs. Par savu komandu mēs saucam astoņus cilvēkus, visi esam draugi, bieži tiekamies arī ārpus sacensībām. Ilgākā operācija man bijusi 10 stundu gara, un jāteic - nogurums pēc tam ir ļoti līdzīgs kā pēc izturības sacensībām. Piedaloties sacensībās, esmu sapratis - man svarīgākais ir strādāt komandā, individuālajās distancēs es salūztu.

Protams, ik sacensībās ir kuriozi. Viens no tiem saistās ar slaveno sudraboto ūdensizturīgo līmlenti, tautā sauktu arī par makgaivereni vai Jesus tape, ar ko var salabot visneiedomājamākās lietas. Reiz sacensībās komandas biedram nolūza sēdekli stiprinošā skrūve, bez metināmā aparāta riteni salabot nebūtu iespējams, bet ar riteņa saslēgu un līmlenti riteni izdevās salabot un nobraukt vēl... 20 stundas!

Kas sacensībās sagādā vislielāko gandarījumu? Ne iegūtā vieta, bet veiksmīgā veidā paņemts punkts. Vai situācijā, kad visi pasteigušies garām, spēja nepadoties un pēdējā brīdī apsteigt sīvāko konkurentu.

Foto: no M. Malzubra personīgā arhīva