PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Manas meitenes. Kukainīši mani

M. Zvaigzne
Manas meitenes. Kukainīši mani
Ārsta ZIEDOŅA RITMAŅA bišu drava ir 20 kilometru attālumā no Ventspils.Lai turp nokļūtu, vajadzīgs savs braucamrīks, jo ceļš ved cauri mežam, kur sabiedriskais transports nekursē. Vedot ciemos pie savām bitītēm jeb meitenēm, otorinolaringologs pagūst izstāstīt vairākus sastapšanās stāstus. Piemēram, par satikšanos ar reto melno stārķi, par dzērvēm, kas laidušās graciozā dejā, un lapsu, kas, kuplo asti izslējusi, metusies pakaļ kādam mazākam dzīvniekam. Nokļuvis lauku mājā, Ritmanis nesteidzīgi iet pie stropiem un ļauj pieskarties svītrainajiem kukainīšiem – savas svētnīcas čaklajai tautai.

Arī caunām un pelēm garšo medus

Nāciet droši - ja strauji nevicināsit rokas un uzvedīsities mierīgi, bites jūs neaiztiks un nedzels. Mani viņas pazīst un pāri nedara. Šodien iegadījies auksts laiks, tāpēc meitenes negrib nākt laukā - gudri kukainīši, gudri! Pielieciet roku pie skrejas, jūtat, cik tur silts? Pag, es tūlīt nocelšu bišu mājas vāku, noņemšu siltināšanai domātos spilvenus - re, arī te ir silts, pat karsts! Jā, meitenes brīnās, kas atnācis, un grib iepazīties. Tie, kas iznāk laukā, ir sargi. Jums viena tomēr iekoda? Nu, nekas - man arī pa reizei iedzeļ, reiz kāda iedzēla acs baltumā, tad gan ilgi ārstējos, bet ikdienā saprotamies ļoti labi. Savā dravā praktiski nekad neizmantoju dūmus.

“Re, bitītes manis nebaidās, un es nebaidos viņu! No saimes atdalījušos kukaiņus varu paņemt pat saujā” “Re, bitītes manis nebaidās, un es nebaidos viņu! No saimes atdalījušos kukaiņus varu paņemt pat saujā”
“Re, bitītes manis nebaidās, un es nebaidos viņu! No saimes atdalījušos kukaiņus varu paņemt pat saujā”

Bites dzeļ aizsargājoties, jo zina, ka daudzi kāro tikt pie medus. Kāds biško pis stāstīja, ka krievu laikos Karēlijā redzējis, kā lācis kolhoza dravā piegājis pie bišu stropa, pacēlies pakaļkājās un uzdevis ar ķepu pa stropu. Tas izjucis gabalos, un ķepainis gardi mielojies. Arī caunas ir kāras uz medu - man pašam ziemā ir vairākus stropiņus apskādējušas. Cauna ar saviem asajiem zobiem vecajiem stropiem ietrunējušajos stūros var izgrauzt lielus caurumus - nedod Dievs, ja vēl ielien iekšā! Ja rudenī stropā tiek pele, saime ir beigta - barība ieskābst, strops kļūst nehigiēnisks, kāres ir sabojātas.

No kamola kamolā

Manā dravā ir 21 apdzīvota mājiņa; te mitinās Karpatu, Krainas un Buckfast šķirnes bites. Katrā stropā ir 40-50 tūkstoši iemītnieču. Ventspils pusē stropus netaisa, tāpēc pasūtīju Saldū. Cenas ir dažādas - 40 līdz 80 latu par mājiņu. Tās var nebūt īpaši "glaunas", jo svarīgākais ir nevis izskats, bet laba ventilācija, lai nekrājas mitrums. Siltumu, kā jau manījāt, bites izdala pašas - tur palīdzību no malas nevajag, bet, sākoties ziemai, stropu tomēr siltinu ar spilveniem. Starp citu, šī ziema, kas cilvēkiem šķita barga, bitēm bija ideāla, jo nebija temperatūras svārstību, atkušņu un slapjuma. Meitenes pārziemoja labi un ir spēcīgas!

“Pašu mājās gatavoto vasku mainu pret šūnām” “Pašu mājās gatavoto vasku mainu pret šūnām”
“Pašu mājās gatavoto vasku mainu pret šūnām”

Pērn pie viņām pēdējo reizi biju 13. decembrī, šogad pirmā tikšanās notika martā. Ziemas miegā bites iet tad, kad gaisa temperatūra nokrītas līdz +10°C un sāk veidoties kamoli. Jo aukstāks, jo mīlīgāk viņas saspiežas kamolā; jo paliek siltāks, jo kamols kļūst irdenāks. Mamma ir pa vidu, pārējās viņu sargā. Tās bitītes, kas ir sasilušas un paēdušas, laužas uz āru, bet tās, kas atdzisušas, atkal lien siltumā. Būtībā viņas visu laiku cirkulē, kamols ir nepārtrauktā kustībā.

Bitēm garšo invertcukurs, ko veido glikoze un fruktoze. Tagad to var iegādāties, bet agrāk paši vārījām sīrupu. Tas bija darbietilpīgs process, tāpēc labprāt pērku Vācijā gatavotu invertcukuru. Tas ir labāks arī tāpēc, ka bitītēm šāda barība nav jāpārstāda, tātad ietaupās spēks. Citi dravnieki iebaro sīrupu silītēs, es izmantoju trīslitru burkas.

Rudenī apstrādāju kukainīšus pret ērču izraisīto varatozi. Prātīgi dozējot, ievietoju stropā īpašas plāksnītes un palaikam mainu, bet, sākoties medus sezonai, izņemu.

“Man dravā ir 21 apdzīvota mājiņa; katrā stropā ir 40-50 tūkstoši iemītnieču” “Man dravā ir 21 apdzīvota mājiņa; katrā stropā ir 40-50 tūkstoši iemītnieču”
“Man dravā ir 21 apdzīvota mājiņa; katrā stropā ir 40-50 tūkstoši iemītnieču”

Labas mammas izaudzināšana ir māksla

Ar bitēm, protams, nekad neko nevar zināt, bet spietošana sākas tad, ja cilvēks to atļauj. Kukainīši saprot, kad var izvērsties un atsaukties dabas aicinājumam veidot jaunas saimes. Arī man, protams, dažas saimes ir spietojušas, bet, ja dravnieks rīkojas pareizi, bites parasti nespieto. Bitītes spieto tad, kad ligzda ir pārpilna un viņām vairs nav ko darīt. Tad viņas skrien prom. Reiz, kad nedēļu nebiju te rādījies, atbraucu un ieraudzīju spietiņu ābelē. No saimes atdalījušos kukaiņus varu paņemt pat saujā; man nav bail iziet dārzā bez krekla. Bitītes taču mani pazīst un neko ļaunu nedara, bet jāņem vērā, ka tās vēlas aizsargāt savu ligzdu, kur mājo mamma un bērniņi - peri.

Mammas dzīvo četrus piecus gadus. Es ilgāk par diviem gadiem parasti neturu, bet šogad palika četras trīsgadnieces. Labām mammām ir kvalitatīvi peri, tās ir miermīlīgas un nespieto. Vecās diemžēl jālikvidē. Es daru tā - ielieku vairākas kāres ar mātēm vienā stropā, un viņas pašas izrēķinās. Izdzīvo spēcīgākā. Intensīvas dēšanas mātes ir tik lielas kā pusotra bite, bet parastos apstākļos tās grūti atšķirt no citām, tāpēc es viņas iezīmēju. Pagājušajā gadā, ievērojot starptautisko praksi, krāsoju zaļā, šogad - zilā krāsa. Šim nolūkam var izmantot īpašu vielu, bet es parasti punktiņu uz muguras uzlieku ar nagulaku.

“Bites spieto, ja saimnieks tām nedod darbu. Arī man tā ir gadījies” “Bites spieto, ja saimnieks tām nedod darbu. Arī man tā ir gadījies”
“Bites spieto, ja saimnieks tām nedod darbu. Arī man tā ir gadījies”

Bišu mammas dēj apaugļotas un neapaugļotas olas. No neapaugļotajām veidojas trani, no apaugļotajām - mammas, kam saime veido īpašas māšu kanniņas un baro ar peru pieniņu. Parasti es mammas pērku, bet pagājušogad divas izaudzēju pats. Internetā var pasūtīt apaugļotu bišu māti (cena Ls 25-60), bet es parasti pērku neapaugļotas (maksā Ls 3) un uztaisu aulīti - īpašu finiera kastīti, kur tā apaugļojas.

Labas mammas izaudzēšana ir māk­sla, jo kuru katru saime nepieņem. Ir vairāk nekā 50 paņēmienu, kā bišu ģimenei pielikt jauno māti, bet gadās arī neveik­smes. Parasti saime to pieņem labi, bet drošības pēc veco mammu iesaku izķert, jo tā var nosit jauno māti.

Bērnībā bites dažreiz piegriezās

Kā sākās mana aizraušanās ar bitēm? Var teikt, ka esmu ar tām kopā izaudzis. Kad dibināja kolhozus, mans tēvs Ādolfs Ritmanis Dobeles pusē, Auros, sāka veidot bišu dravu ar 200 saimēm, un mēs ar brāli gājām viņam palīgā. Citus tēvs talkā sauca tikai tad, kad svieda medu. Tādējādi biškopība man ir kā otra profesija, kas palīdz uzturēt mieru sevī un humora izjūtu. Dravā nevar vicināties ar rokām pa gaisu, to nevar darīt arī darbā, kur sastopu uzvilktus pacientus. Ja ar viņiem sarunājas rāmi, ar humoru, cilvēki parasti nomierinās, un tad var runāt par lietu.

Protams, skolas laikā bites reizēm piegriezās - smuks laiks, kaimiņu zēni spēlē bumbu, bet man jāiet un jāsaņem dzēlieni. Karstā dienā tas ir nogurdinošs darbs, tomēr es bitītes iemīlēju un viņas mani - tas mums tā savstarpēji. Brālis Jēkabs gan pieaugot lieliski iztika bez bitēm, savukārt manai sieviņai un meitai ir alerģija. Reizēm, kad jānes smagās magazīnas, talkā nāk znots Valdis.

Tagad man ir pilni 62 gadi un sākusies pensija, samazināšu darba slodzi, kāda ilgusi turpat 40 gadu, un vairāk laika veltīšu bitēm, lai gan saimju skaitu nepalielināšu. Nav vairs tā spēka un varēšanas, kāda bija jaunībā... 20-30 stropi šādā gadījumā ir ideāls variants; ja būtu vairāk, bitītēm te vairs nebūtu ko darīt - tad vajadzētu veidot vēl vienu dravu citā vietā vai sēt nektāraugus.

“Trauks nemaz nav jāmazgā – to izlaiza bitītes” “Trauks nemaz nav jāmazgā – to izlaiza bitītes”
“Trauks nemaz nav jāmazgā – to izlaiza bitītes”

Prieks, ka arī citi dakteri ir labi biškopji, piemēram, profesors Antons Skutelis, ārsti Imants Rozentālbergs, Maruta Naudiņa, Ilona Radziņa, savulaik - arī Velta Ruka.

Maina vasku pret šūnām

Tagad, kad ir internets, biškopjiem vajadzīgo informāciju var atrast vieglāk, lai gan joprojām trūkst materiālu latviešu valodā. Krievu laikos tādu praktiski nebija, tāpēc pats sāku rakstīt grāmatas. Pirmā - Bišu produkti veselībai - iznāca 1979. gadā, otrā - Bišu ceļi - 1992. gadā, trešā - Medus un citi biškopības produkti - 2004. gadā. Man ir tik daudz materiālu, ka varētu rakstīt vēl un vēl, esmu sakrājis tautasdziesmas, kas labi iederētos izglītojošā grāmatā bērniņiem, bet vairs nav spēka izstaigāt visus izdevniecību labirintus.

Vairākkārt esmu uzstājies biškopju semināros, labprāt apskatītu kādu kaimiņzemes dravu, kaut vai netālajā Lietuvā, bet darba dēļ līdz šim nav bijis laika.

Prieks, ka tagad, kad paputējusi tradicionālā lauksaimniecība, jaunie vairāk sākuši pievērsties dravniecībai. Internetā šopavasar daudz sludinājumu par to, ka cilvēki vēlas iegādāties bites. Ceru, viņi sapratīs seno patiesību - pie bitītēm jāstrādā ar sirdi!

Automatizācija biškopībā, protams, ir liels pluss. Varu palepoties, ka arī man tagad ir elektriskā medsviede. Kad pirms diviem gadiem Pilsētas svētkos saņēmu prēmiju (Ventspils domes Balvu ārstam piešķīra par augsti profesionālu un godprātīgu darbu medicīnā - red.), izlēmu nopirkt kaut ko paliekošu un iegādājos medsviedi - ieliec tikai kārīti un nospied pogu! Vēl izmantoju paša konstruētu viršu medus spiedi un elektrisko vaska kausētavu - vasku mainu pret šūnām.

Imunitātes stiprināšanai - tīru bišu maizi vismaz divas burciņas gadā

Tā kā mana drava ir tuvu mežam, pēc Jāņiem ievācu aveņu, bet augustā - viršu medu. Ģimenē cukuru tikpat kā nelietojam - uz galda vienmēr ir medus burciņa, dzeram kafiju ar medu, ēdam pankūkas ar medu. Imunitātes stiprināšanai lietoju tīru bišu maizi - vismaz divas burciņas gadā. Pacientiem ar medu īpaši neuzbāžos, bet tiem, kas bieži slimo, gan iesaku lieto šo produktu, lai gan izvēle, protams, ir katra paša ziņā.

Reiz darīju miestiņu (tēvs to pieprata ļoti labi), bet aizrauties nevienam neiesaku. Miestiņš ir salds, viegli iedzerams, tomēr grādi dzērienam ir padsmitos, neapdomīgi lietojot, var pārlieku aizrauties...

Mājas apstākļos var uztaisīt arī propolisu, kas labi dziedē brūces, bet ziedputekšņus gan nevācu, jo tad dravā jābūt katru dienu, citādi ziedputekšņi kļūst mitri un ātri sapel. Lai tie paliek bitītēm - tas ir viņu olbaltuma, bet medus - enerģijai vajadzīgais ogļhidrātu avots.

Savā dravā iegūto medu tirgoju, un gribētāju vienmēr ir vairāk, nekā spēju piedāvāt. Tādējādi drusku piepelnos, bet, ja nebūtu pamatdarba, tad, lai uzturētu ģimeni, vajadzētu 100-150 saimju, toties, pēc manas saprašanas, rastos grūtības ar produkcijas realizēšanu.

Gribēju noformēt dokumentus, lai iegūtu bioloģiskās saimniecības statusu, bet birokrātiskās formalitātes ir tik lielas, par katru dokumentu prasa naudu, tāpēc atmetu ar roku. Mani kundes tāpat zina, ka piedāvāšu tīru mantu - te tuvumā nav šosejas, nav rapšu lauku - visapkārt mežs, ko, par laimi, nemiglo.

Runājot par medus uzglabāšanu, šķiet, vislabāk to ieliet stikla traukā, var arī māla, bet jāskatās, kāda ir glazūra, vai nenotiek ķīmiska reakcija. Īslaicīgai medus uzglabāšanai der arī plastmasas toverīši un alumīnija kannas. Visideālākais jau būtu liepas koka ķipītis. Ar medu ir interesanti - tas satur ļoti daudz ķīmisku elementu un ātri piesavina tos no apkārtējās vides. Atvērtai medus burciņai blakus nedrīkst turēt, piemēram, skābētus kāpostus.

Nevaru bez bitēm iztikt, man viņas vajag - katru gadu gaidu pavasari, kad varēšu tikt pie viņām un paskatīties, kā manas meitenes rosās. Intensīvi strādājot, dravā parasti tiku sestdienās un svētdienās un tad uzreiz braucu šurp, lai redzētu, kas te notiek. Dažreiz intuitīvi jūtu, ka nevajadzētu bāzt stropā degunu, bet sirds velk!

Foto: Līga Gabrāne un no personīgā arhīva