Viena no lielākajām Eiropas slimnīcām - Hôpital de la Pitié-Salpêtrière viņa uzmanību pirmo reizi piesaistīja, lasot O. Balzaka romānu Gorio tēvs. Galvenā varoņa Eižēna de Rastinjaka labākais draugs strādāja šajā slimnīcā... Arī skatoties satelīttelevīzijas raidījumu franču valodā, kurā piedalījās eksperti no dažādām Francijas slimnīcām, par šo medicīnas iestādi radās teju vai paraugslimnīcas iespaids. „Vai varēju iedomāties, ka kādreiz strādāšu līdzās šiem pasaules slavenajiem mediķiem?! Bet, ja kaut ko no sirds ļoti vēlas, tas noteikti reiz piepildās! Ir kādi spēki tur augšā, kas palīdz tam notikt," smaida anesteziologs VILNIS SILIŅŠ.
Nepazust franču birokrātijas labirintos
Lielākais dzinulis, pateicoties kuram nokļuvu Francijā, laikam bija tas, ka mani vienmēr fascinējusi franču kultūra un valoda. Nebija tā, ka ļoti būtu gribējis izrauties no Latvijas medicīnas vides, jutos pat diezgan apmierināts, strādājot par anesteziologu Rīgas 1. slimnīcā. Drīzāk traucēja Latvijas sabiedrības depresīvais noskaņojums. Un vēl. Nekad neesmu varējis pierast pie Latvijas klimata, man vienmēr ir trūcis saules.
Pēc izcelsmes esmu ģimenes ārsts. Rezidentūras laikā bija nedaudz brīva laika, tāpēc pievērsos franču valodas studijām. Mazliet ābeces zināšanu pie privātskolotājas, četri mēneši kursos, bet pamatā valodu apguvu kā autodidakts: lasot grāmatas, skatoties pārraides, apmainoties ar vēstulēm. Joprojām jāatzīst, lai runātu tik krāsainā valodā un tādā tempā kā francūži (viņi runā apmēram trīs reizes ātrāk nekā latvieši), droši vien ir jāpiedzimst Francijā! Profesionālajā medicīnas valodā franči lieto saīsinājumus saīsinājumu galā, un dažkārt paši nav spējīgi tos atšifrēt. Tie ir tādi kodi. Ja tos nezini, ir gandrīz neiespējami saprast, par ko ir runa.
„Neuztveru savu aizbraukšanu kā notikumu. Esmu izvēlējies vietu, kur varu sevi interesantāk piepildīt, kur ir labāki darba un dzīves apstākļi. Man Francija ir iemācījusi zināmu vieglumu. Dzīve ir ļoti īsa. Ja esi kaut ko sasniedzis un ir interesanti, to v
Strādājot par ģimenes ārstu Rakstnieku poliklīnikā, arī par Francijas vēstniecības akreditēto ārstu, ātri sapratu - tas nav mans ceļš. Kas varētu būt mans aicinājums? Anestezioloģija! Iestājos maksas anestezioloģijas rezidentūrā, paralēli strādājot par ģimenes ārstu. Jau rezidentūras laikā sāku meklēt iespēju strādāt Francijā, bet centieni ar panākumiem nevainagojās. Taču, kas meklē, agrāk vai vēlāk atrod. Uz Salpetrijas slimnīcu mani aizveda personisko kontaktu ķēdīte. Pateicoties labam draugam, kura draugs savukārt bija neatliekamās medicīnas ārsts un viņa draugs strādāja Salpetrijas slimnīcā par anesteziologu, sazinājos ar šīs slimnīcas anestezioloģijas nodaļas vadītāju profesoru Pjēru Koriatu (Pierre Coriat ). Aizsūtīju izglītības diplomu un vairākas Latvijas Ārstu biedrības izsniegtas izziņas, kas apliecināja, ka mans diploms atbilst visām Eiropas Savienības direktīvu prasībām, bet... Saņēmu īsu atbildes vēstuli, ka administrācija ir iepazīstināta ar manu lietu, bet diplomi nav derīgi. Tādi nu ir franči! Ja slimnīcas vadība domā, ka tai ir taisnība, tad arī īpaši necenšas noskaidrot patiesību.
Ko darīt? Metu līkumu, ņemot palīgā Francijas atbildīgās institūcijas. Labs draugs, franču žurnālists, iepazīstināja ar savu kolēģi, kura specializējusies imigrācijas un emigrācijas jautājumos. Viņa man palīdzēja atrast galus Francijas Veselības ministrijā. Kad Salpetrijas slimnīcai tika aizsūtīts Francijas Veselības ministrijas atzinums, kas pilnībā balstījās uz Latvijas Ārstu biedrības izsniegtajiem dokumentiem, slimnīcas vadībai vairs nebija ko iebilst. Varēju kravāt somu prombraukšanai.
Stāsts gan vēl nav galā... Bija arī jāreģistrējas Francijas ārstu reģistrā. Šai procedūrai ir pieņemama kārtība, daudz samudžinātāka ir uzturēšanās atļaujas saņemšana. Lai iegūtu tiesības strādāt, nepieciešama uzturēšanās atļauja, bet, lai saņemtu to, jāuzrāda darba atlauja, kuru savukārt var iegūt uz darba līguma pamata. Taču darba līgumu var noslēgt tikai tad, kad ir visi priekšnoteikumi legāli strādāt. Apburtais loks! Turklāt pieņemšanas rinda prefektūrā ar ierēdni, kurš nodarbojas ar dokumentu caurskatīšanu, tiek veidota trīs četrus mēnešus uz priekšu. Tā nu es, kamēr kārtoju uzturēšanās atļauju, vairāk nekā pusgadu Francijā strādāju nelegāli.
Adaptācijas perioda post scriptum
Neskatoties uz to, ka Latvijā esmu beidzis anestezioloģijas rezidentūru, kas atbilst visiem Eiropas standartiem, sākumposmā nācās ļoti daudz mācīties no jauna. Varbūt teorētiski ar vienu otru franču kolēģi varētu padiskutēt un izrādītos zinošāks, bet ikdienā šīs zināšanas izrādās mazsvarīgas. Būšu skarbs - mēs nereti atpaliekam pat ar pamatiemaņām. Piemēram, Francijā jebkurš anestezioloģijas rezidents veic pleiras dobuma drenāžu politraumas pacientam, kamēr Latvijā tā ir ķirurga kompetence. Tāpat krietni atšķiras anesteziologa darbs pē coperācijas periodā. Anesteziologs Francijā nevar iedomāties, ka viņa atbildība par pacientu beigtos pāris stundas pēc operācijas. Tieši viņš ir tas, kurš uzrauga pacientu pēcoperācijas periodā: veic atsāpināšanu, trombemboliju profilaksi, antibakteriālo terapiju. Savukārt ķirurgs piesaistās brīdī, kad jādod rekomendācijas, izraksts.
Manuprāt, Latvijas medicīna dzīvo nekritiskā pašpietiekamībā. Cik reižu esmu dzirdējis, ka latvieši ir ar lielisku intelektuālo potenciālu, varoši strādāt pasaulē... Diemžēl netiek minēts katra ārsta individuālais ceļš. Protams, daudz var iemācīties pašmācības ceļā, braucot uz kongresiem, taču vajadzīga arī vide, kurā atgriežoties varētu pielietot iegūtās zināšanas. Ja šīs vides nav, par līdzvērtību grūti runāt...
Bieži tiek apgalvots - ārsti jau Latvijā būtu ļoti labi, ja vien būtu tādas pašas algas kā Rietumos. Tas ir vislielākais malds. Mana dziļākā pārliecība - pat, ja Latvijā ārstam būtu desmit, divdesmit vai piecdesmit reižu lielāka alga, tas problēmas neatrisinās. Veselības aprūpes kvalitāte mainīsies tikai tad, ja būs konkurence. Starp ārstiem. Jau pašā izglītības sākumposmā.
Francijā visi, kuri grib studēt medicīnu, var iestāties Medicīnas fakultātē. Bet pēc pirmā studiju gada ir nežēlīga atlase - no sešiem, astoņiem vai desmit studentiem mācības var turpināt tikai viens. Sākot ar ceturto studiju gadu, topošajiem ārstiem ir prakse rezidentu uzraudzībā: jāizmeklē pacients, jāmācās rakstīt medicīnisko dokumentāciju, un, ja ir interese, tad studentam atļauj diezgan daudz darīt pašam. Kāda piektā gada studente man ar lepnumu stāstīja, ka ilgāku laiku asistējusi ortopēdijas nodaļā un stažēšanās beigās izdarījusi gūžas locītavas protezēšanu. Protams, viņa to paveica kāda uzraudzībā, tomēr pati savām rokām. Arī es esmu atļāvis studentiem intubēt, ja viņiem ir interese, un nekas, ka šī manipulācija nav paredzēta studiju programmā. Kolēģu labvēlība, pretimnākšana studentiem Francijā ir ļoti jūtama.
Arī stājoties rezidentūrā, konkurence ir aktuāla. Izredzes apmierināt savas ieceres ir atkarīgas no tā, cik punktus topošais ārsts ir ieguvis divu dienu rakstveida eksāmenā. Piemēram, ja esi izvēlējies specialitāti, kurā ir ārstu deficīts, un gribi strādāt universitātes slimnīcā Francijas laukos, būs nepieciešams krietni mazāk punktu nekā tad, ja mērķē uz oftalmoloģijas nodaļu labākajā Parīzes universitātes slimnīcā.
Rezidenti strādā ļoti, ļoti daudz. Daudz nopietnāk nekā Latvijā. Viņiem visu laiku tiek stāstīts, rādīts, jāpilda ārsta izvirzītie uzdevumi, ļoti daudz jāoperē. Ir vairākas operācijas, kuras veic tikai rezidenti, piemēram, tonsilektomijas bērniem. Skaidrs, operēs rezidents, jo sertificētam ārstam tā ir pārāk vienkārša. Ļoti daudz jautājumu var atrisināt rezidenti, un, ja vajadzīga palīdzība vai padoms, klīnikas šefs vienmēr nāks palīgā.
Konkurence attiecas arī uz ārsta komandu - māsām un māsu palīgiem. Anestēzijas māsai ne tikai jābeidz māsu skola, ir nepieciešams arī noteikts darba stāžs, lai varētu pretendēt papildus uz divu gadu anestezioloģijas māsas specialitātes apmācību.
Tā kā Latvijā medicīnas studiju laikā starp fakultātē uzņemtajiem studentiem praktiski nekāda atlase nenotiek, jo nav konkursa, secinājums ir skumjš - nākamos desmit gadus veselības aprūpes kvalitāte Latvijā nemainīsies, tā turpinās būt nekāda...
Līdzās kolēģi no Alžīrijas, Marokas, Vācijas
Salpetrijas slimnīca ir īpaša, ar vēsturi. Tas ir šīs vietas šarms. Dibināta 1613. gadā. Šajā slimnīcā 1968. gadā izdarīta pirmā sirds transplantācijas operācija Eiropā, te strādājis Freids, Šarko, Babinskis, te likti modernās neiroloģijas pamati. Tā ir viena no lielākajām Eiropas slimnīcām - ar 1 826 gultas vietām.
Pusotra gada laikā (darbu uzsāku 2006. gadā) šajā slimnīcā ieguvu patiešām labu pieredzi. Izrotēju daudzas nodaļas - traumatoloģijas ortopēdijas, sejas un žokļu ķirurģijas, neiroķirurģijas (ar to šī slimnīca īpaši lepojas), acu ķirurģijas (Latvijā anesteziologs neapgūst acu reģionālo anestezioloģiju), uroloģijas, gremošanas slimību nodaļu. Paralēli jau no pirmā darba mēneša sāku dežurēt politraumu nodaļā. Tur nokļūst pacienti pēc avārijām, pašnāvību mēģinājumiem. Arī princese Diāna šajā nodaļā pabija četras stundas. Nodaļā strādājam četri anesteziologi un viena anestēzijas māsa; mūsu brigāde nodrošina politraumu pacientu uzņemšanu, akūto ķirurģiju, pacientu pēcoperācijas uzraudzību, arī akūtus izsaukumus pa visu slimnīcu. Darbs nodaļā rit ekselenti - pēc priekšrakstiem, katrs zina savu vietu, netiek zaudēta neviena minūte. Parīzes slimnīcu pievilcība ir tā, ka tur strādā daudz ārstu no dažādām pasaules valstīm. Bieži dežūrās nav neviena francūža, mani kolēģi ir no Marokas, Vācijas, Alžīrijas. Darbs šādā multikulturālā vidē, kur cilvēkiem ir dažāda uztvere, ir fantastiska pieredze.
Tā kā man bija vēlēšanās iegūt pieredzi darbā arī ar bērniem, tagad strādāju Bērnu slimnīcā Hôpital Robert Debré , Salpetrijas slimnīcā saglabājot dežūras politraumu nodaļā. Šajā slimnīcā ir gan bērnu ķirurģija, gan aktīva dzemdību nodaļa - aptuveni trīsarpus tūkstoši dzemdību gadā. Slimnīca ir īpatnēja arī ar to, ka izvietota Parīzes kvartālā, kurā ir daudz imigrantu - no Ķīnas, Ziemeļamerikas. Nereti nākas risināt situācijas ar tulka palīdzību.
Mans statuss šajā slimnīcā ir Praticien Hospitalier Contractuel . Tas nozīmē, ka man ir darba līgums, kas atļauj šādā statusā slimnīcā strādāt divus gadus, kuru laikā man ir iespēja konkursa kartībā (konkurss esot drīzāk formāls) iegūt Praticien Hospitalier statusu ar neierobežotu darba līgumu. Ja pēc šī statusa iegūšanas nostrādāju trīs gadus, tad iegūstu tiesības praktizēt privātā medicīnā ar neierobežotu honorāru. Ja gadījumā pēc diviem gadiem šo Praticien Hospitalier statusu neiegūstu, varu turpināt strādāt universitātes slimnīcā par Praticien Attaché . Šādā statusā strādāju Salpetrijas slimnīcā. Ko tas nozīmē? Darba uzdevumi ir tādi paši kā iepriekš nosauktajos statusos strādājošajiem, tikai darbs ir gandrīz divreiz mazāk apmaksāts, taču šis statuss, atšķirībā no mana pašreizējā, dod tiesības paralēli strādāt privātā klīnikā. Tā strādā arī to valstu ārsti, kuru diplomi nav atzīti Eiropas Savienībā.
Anesteziologs pusdienās?! Viņa vietā pie operāciju galda māsa
Māsu profesionalitāte ir fenomens, ko joprojām nebeidzu apbrīnot. Jā, franču anestēzijas māsas ir tik prasmīgas, ka novadīs narkozi labāk par dažu Latvijas anesteziologu. Māsai pilnībā varu uzticēties, viņa vienmēr būs klāt īstajā brīdī un gandrīz burtiskā nozīmē ir manas rokas. Ja operācija ieilgst, ja ir pusdienlaiks, māsa var aizstāt anesteziologu, jo viņa pratīs līdz operācijas beigām novadīt narkozi, ekstubēt pacientu un pārvest viņu uz pamošanās zāli. Dažbrīd šķiet, ka viss norit pat pārāk mierīgi. Ja man līdzās ir zinoša māsa, viņai - māceklis, vēl ir rezidents, pašam atliek gaužām maz darba.
Stereotipus par franču snobismu un rezervētību nevaru apstiprināt. Koleģiālās attiecības, vismaz starp anesteziologiem, ir ļoti siltas, sirsnīgas, izpalīdzīgas. Tas man būtu viens no lielākajiem zaudējumiem, ja nāktos pamest Franciju.
Atmosfēra operāciju blokā ir draudzīga, nesteidzīga. Sākumā man pat bija grūti pieņemt kā normu, ka studentam, kurš ir operācijas laikā turējis āķus, ļauj sašūt ādu - ja klīnikas šefs to izdarītu piecās minūtēs, students šuj 45 minūtes. Taču neviens tāpēc neuztraucas.
Arī anesteziologu piecminūtes, pie kādām biju radis Rīgas 1. slimnīcā - kad tiek ziņots par visiem pacientiem, kuriem iedotas narkozes, kā iedotas, un pacientiem, kuriem nākamajā dienās būs narkozes - Francijā nav. Ja esi nozīmējis izmeklējumu plānu, sagatavojis pacientu operācijai, tas ir ierakstīts narkozes kartē. Kolēģis, atverot šo karti, pats izlasīs.
Vai varētu mazliet ātrāk? Nevar!
Lai saprastu frančus, jāņem vērā kāda raksturīga viņu mentalitātes iezīme - vieglums attiecībās, attieksmē pret dzīvi vispār. Komunikācija ir ļoti vienkārša jebkurā līmenī. Starp ārstiem, starp ārstu un māsu, arī slimnieku kopēju. Latvijā, man šķiet, ārstu un sanitāru nereti šķir liela siena.
Taču reizēm šis vieglums var arī atspēlēties ar mīnus zīmi. Pacientu sagatavošanā operācijai franči ievēro milzīgu drošību. Pacients tiek intervēts četras, piecas reizes. Anestēzijas māsa, anesteziologs, operācijas māsa pārbauda, vai pacientam nav kādas kaklarotas, vai ir tukšā dūšā un vai nav alerģijas. Bet franči ir franči... Tik un tā reizēm kaut ko aizmirst. Piemēram, māsa ir paņēmusi asins paraugu un aizsūtījusi uz laboratoriju, bet tas ir kaut kur noklīdis. Un neviens nezina, kur! Tāda paviršība vai aizmāršība ļoti duras acīs. Arī nesteidzība. Ja es māsai lūdzu izdarīt vēl kādu izmeklējumu, tas nenozīmē, ka viņa metīs visus darbus pie malas un izpildīs manu rīkojumu. Nē, vispirms viņa pabeigs iesākto.
Atceros, Francijā esot pirmo reizi, stažējoties Lilles universitātes slimnīcā, redzēju, kā vizītē iet profesors ar ārstiem un rezidentiem. Palātā strādāja apkopēja. Viņa neskrēja laukā no palātas un necentās darbu sasteigt. Profesors vienkārši apgāja to palātu, lai vēlāk atgrieztos. Katrs ļoti labi zina savus pienākumus. Dažubrīd šķiet - varētu taču mazliet ātrāk! Nē, nebūs ātrāk!
Pa franču ārsta karjeras kāpnēm
Rezidentūra anestezioloģijā Francijā ilgst piecus gadus. Pēc tās beigām jaunajam speciālistam iespējami divi ceļi. Pirmais. Kļūt, lepni jau skan, par klīnikas šefu. Tas nozīmē, ka viņš strādā gan universitātē (uzdevums ir rūpēties par rezidentu apmācību - nodrošinot seminārus, lekcijas, sastādīt rezidentu grafikus utt.), gan slimnīcā. Ja viņš iztur divus gadus šāda darba un izstrādā zinātnisko darbu, tad klīnikas šefam tālākajā karjerā ir lielas priekšrocības. Ja grib strādāt privātā klīnikā, viņš to var darīt uzreiz ar neierobežotiem honorāru griestiem. Privātajā sektorā ir arī ārsti, kuriem jāstrādā ar Francijas slimokases noteiktiem honorāru griestiem.
Un otrs ceļš. Pēc rezidentūras beigām var izvēlēties Francijas universitātes ārsta statusu. Tas ir pakāpiens, uz kura pašlaik stāvu arī es - vispirms strādā par Praticien Hospitalier Contractuel , tad, izturot eksāmenu, iegūst Praticien Hospitalier statusu. Šajā gadījumā ceļš līdz privātajam sektoram, kurā var strādāt ar neierobežotiem honorāriem, ir garāks.
Pirms neilga laika Francijā ir ieviesta līdzīga tālākizglītības sistēma kā Latvijā - piecu gadu laikā ārstam jāiegūst noteikts punktu skaits, apmeklējot konferences, kongresus, izstrādājot protokolus savā slimnīcā. Parīzē, kur mutuļo kongresu un konferenču dzīve, tā nav problēma.
Vai prestižāk ir strādāt universitātes slimnīcā vai privātajā sektorā? Tad jājautā: kas ir prestiži? Ja ar to domā atalgojumu, tad, protams, privātajā sektorā tas būs vairākas reizes augstāks. Taču, manuprāt, vide universitātes slimnīcā ir daudz simpātiskāka nekā privātajā slimnīcā, kur katra minūte tiek uzskaitīta, kur ne vienmēr līdzās ir anestēzijas māsa. Kur nav tik liela gadījumu dažādība, nav studentu un rezidentu.
Ir vairāki iemesli, kādēļ daļa ārstu strādā krietni mazāk atalgotu darbu universitātes slimnīcā. Ir tādi, kuri grib iegūt akadēmisko grādu, virzīties pa zinātnes kāpnēm, ieņemt nodaļas vadītāja amatu. Ir ārsti, kuri jaunībā varbūt ir strādājuši privātā klīnikā, bet nu grib atvilkt elpu. Universitātes slimnīcā, strādājot 35 stundas nedēļā, nekad nebūsi īpaši noskrējies. Turklāt ir arī citi plusi. Francijā atalgojums aug atkarībā no stāža, tāpēc pirmspensijas vecumā universitātes slimnīcas ārsta alga sasniedz 7-7,5 tūkstošus eiro mēnesī, par apdrošināšanu nav jāmaksā, ir divu mēnešu atvaļinājums. Pirmspensijas vecumā strādāt universitātes slimnīcā ir pat izdevīgāk nekā privātā klīnikā, kur, protams, jāstrādā daudz vairāk, kur ir citi riski, daudz mazāka drošība, lielāks stress un ārstu profesionālā riska apdrošināšana anesteziologam izmaksā 15-20 tūkstošus eiro gadā.
Universitātes slimnīcas ārsts dzīvo labi, bet ne šiki
Universitātes slimnīcas ārsts noteikti nepieder bagāto iedzīvotāju kategorijai, bet vidusslānim, ar ienākumiem, kas viņam ļauj dzīvot labi, bet ne šiki. Protams, jāņem vērā, ka Parīzē dzīve ir trīs reizes dārgāka nekā citviet Francijā. Ja vien nav citu uzkrājumu, tad universitātes slimnīcas ārsts karjeras sākumā nevar atļauties brīvi nopirkt nekustamo īpašumu. Jā, viņš var ceļot, īrēt nelielu dzīvokli, aiziet uz restorānu, apciemot draugus, nodoties hobijiem, taču domājot par savu budžetu. Universitātes ārsts karjeras sākumā saņem apmēram 4,5 tūkstošus eiro mēnesī (ja nedežurē), pirmspensijas vecumā viņa atalgojums ir pieaudzis līdz 7-7,5 tūkstošiem eiro mēnesī. Atļauties vairākus nekustamos īpašumus un doties eksotiskos ceļojumos var privātā klīnikā strādājošie, kuru vidējie ienākumi ir 250 tūkstoši eiro gadā.
Taču, atšķirībā no Latvijas, Francijā ārsti jūtas novērtēti. Gan materiāli, gan emocionāli. Kopējais algu līmenis Francijā ir zems - 70% franču saņem līdz 1 800 eiro mēnesī, tāpēc es kā universitātes slimnīcas ārsts ar saviem ienākumiem tomēr jūtos komfortabli. Manuprāt, Dieva statusā ir ģimenes ārsti Francijas laukos, jo viņu katastrofāli trūkst. Franči ir gatavi uzņemt ģimenes ārstus no visas pasaules, dot dzīvokli, ierīkot praksi, gadu neprasīt nekādu prakses īres naudu.
Par emocionālo novērtējumu runājot, pacienta un ārsta attiecības ir cieņpilnas. Pacients respektē ārstu, tajā pašā laikā ir līdzvērtīgs sadarbības partneris, attiecības ir lietišķas, korektas, tās neaizēno neveiklība vai emocijas par dāvanu došanu vai nedošanu.
Ar pieejamu veselības aprūpi lutinātie pacienti
Pacienti, ar kuriem sastopos ikdienā, ir labi informēti par blakusslimībām, terapiju, medikamentiem, kurus lieto. Varu uzteikt medicīnisko aprūpi primārās veselības aprūpes līmenī - pacienti slimnīcā ierodas labi novēroti, izmeklēti.
Franču pacienti patiešām ir lutināti ar pieejamu veselības aprūpi. To arī pats piedzīvoju. Ja strādā un maksā nodokļus, tad valsts sedz divas trešdaļas no tēriņiem, kas ir saistīti ar slimnīcā pavadītām dienām, konsultācijām, medikamentu iegādi. Gandrīz visi Francijas iedzīvotāji papildus iegādājas privātu polisi, kas sedz atlikušo trešdaļu. Esmu izvēlējies polisi, kas man izmaksā 50 eiro mēnesī. Tā sedz daudzu pakalpojumu izdevumus simts procentu apmērā - hospitalizācijas gadījumā universitātes slimnīcā man nav nekas jāmaksā, arī par medikamentu iegādi ne.
Vēl ir kāda interesanta atšķirība. Ja pacients iestājas slimnīcā, tad blakusslimību terapija tiek turpināta, slimniekam nav jāņem līdzi savs zāļu maisiņš. Katrā slimnīcā ir Farmācijas nodaļa, kur piemeklēs nepieciešamos medikamentus.
Grūti pieņemt Latvijas ārsta darba modeli
Kas mani notur Francijā? Šādu jautājumu sev neuzdodu. Ja man ir patīkams darbs, dzīves apstākļi, materiālā labklājība, nav iemesla atgriezties Latvijā, kas man to nepiedāvā. Turklāt man būtu grūti par normu pieņemt gan darba apstākļus, gan ārstu un pacientu attiecību modeli.
Pašreizējā Latvijas veselības aprūpes sistēma pieļauj bardaku - gan attiecībā uz ārsta strādāšanu vairākas darbavietās pāris stundas, gan uz nelegālajiem maksājumiem. Un visi - ārsti, pacienti, ierēdņi - samierinās vai iet vieglāko pretestības ceļu. Vieglāk taču ir saņemt aploksnīti, nevis dibināt privātu klīniku un kārtot finansiālās saistības legāli. Man nav statistikas datu, taču pēc nostāstiem un novērojumiem, piemēram, dārgu nekustamo īpašumu iegādē, varu noprast, ka zināma daļa ārstu Latvijā dzīvo labāk nekā Amerikā. Domāju, ka ārstu un pacientu attiecību modeli Latvijā visprecīzāk raksturo teiciens: kur ir aitas, tur ir cirpēji!
Arī Francijā, protams, aktuāls ir jautājums par spožāko speciālistu noturēšanu universitātes slimnīcā. Franči šo problēmu ir atrisinājuši tā, ka atļauj labākajiem profesoriem universitātes slimnīcā praktizēt arī privāti. Piemēram, bērnu slimnīcā profesors privātā kārtā aprūpē pacienti grūtniecības laikā un pieņem dzemdības, par kurām paciente samaksā 1 200 eiro. Kasē, protams, ne jau ārstam kabatā.
Plānu nākotnei nerakstu. Esmu praktiķis, kuram patīk uzzināt jaunāko literatūrā, eksperimentēt ar jaunām metodēm. Salpetrijas slimnīcā, esot starp kolēģiem, kas nosaka toni zinātnē, un redzot, kā top zinātne, sapratu - tas nav mans aicinājums, vismaz pagaidām nē... Man noteikti negribētos strādāt arī klasiskā reanimācijas nodaļā, lielajā kardioķirurģijā, kas ir gandrīz kā autonoma pasaule. Patīk situāciju dažādība. Vēl gadu gribu nostrādāt bērnu slimnīcā. Tad lūkošu - iegūšu Francijas universitātes ārsta statusu vai pieņemšu piedāvājumu strādāt privātā klīnikā. Taču zinu, ka priekšā ir atkal kādas durvis, kuras nebaidīšos atvērt.
Foto: no personīgā arhīva
