LĪGA MEŅĢELSONE: Kādas pārmaiņas gaidīt veselības nozarē?

Kamēr top publikācija, Saeimā tiek diskutēts par budžetu — premjers pauž viedokli, ka naudas samazinājums pret IKP veselības nozarei ir uz Covid “micītes” (piemaksu) rēķina. Viņaprāt, aizņemta papildu nauda nerisina problēmu, jo pēdējos gados nozares budžets dubultojies, bet sistēma nav sākusi strādāt efektīvāk. Tas nozīmē, ka Latvijas veselības aprūpei būs jānonāk pie kāda no veselības aprūpes apdrošināšanas modeļiem, kas šo problēmu risina. Tomēr, ja valsts no iekšzemes kopprodukta veselībai atvēl uz pusi mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā un nevar atrast risinājumu, tas skaidri parāda, cik valstij rūp un ir vērts vesels Latvijas iedzīvotājs. 

Sarunā aģentūrai Leta finanšu ministrs Arvils Ašeradens sacīja, ka budžetā pietiekami nav finansētas divas nozares, proti, labklājībai un veselībai finansējums ir būtiski mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Kam jānotiek, lai tas mainītos?

Mēs kā Ziemsvētku dziesmā “Katru gad’ no jauna” pierādām, cik svarīga ir veselība, kāpēc jāpalielina atalgojums ārstiem, māsām, ārstu un māsu palīgiem, kāpēc svarīgas inovatīvās zāles, kāpēc svarīgi pārskatīt tarifus. Un tā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kaut kas ir aizgājis greizi, jo ir lietas per se, fundamentālas lietas, kas ir kā higiēnas faktors. 

Tad kam ir jānotiek — jānomainās paaudzēm, lai budžeta pieņēmēji saprastu, ka veselība ir vērtība?

Nē, ir jāsaliek pareizās lietas pareizajā kārtībā. Eiropas Savienības valstīs primārais veselības aprūpes budžeta avots parasti ir katra iedzīvotāja sociālais maksājums. Mēs jau to maksājam, mums ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa, un tas ir veids, kā mums katram aprēķina pensiju, slimības, bezdarba u.c. pabalstus.

Normāli būtu, ja, nemainot šā nodokļa apmēru, mainītos proporcija veselībai. Šobrīd veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai no sociālo iemaksu likmes 34,09 % tiek novirzīts viens procents, bet normāli būtu, ja tie būtu 14 %.

Tas veidotu veselības stabilo naudu, kas ir svēta un neaizskarama, kam varētu likt klāt arī citus avotus, lai veselības nozari finansētu pilnībā. 

Šobrīd tas zināmā mērā saistīts gan ar ticību valstij, gan ar demokrātiju. Igaunija jau 1998. gadā skaidri definēja, ka 13 procentpunkti no sociālā nodokļa (kas apmēra ziņā ir ļoti līdzīgs mūsu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajai iemaksai) ir veselības fonds, un tas ir neaizskarams. Viņi šādi ir ielikuši pārliecību sistēmai, un lielākā daļa Igaunijas iedzīvotāju apzinās, ka nevar atļauties strādāt par aplokšņu algu, jo tādā veidā zāģētu zaru, uz kura paši sēž. 

Jūs esat gatava kaut ko darīt, lai mēs nonāktu pie šāda finansēšanas modeļa? 

Tas ir jautājums, vai katram no mums, kas strādā, rūp, lai veselības nozare uzplauktu. Ko es varu darīt? Un es varu neakceptēt aplokšņu algu. Vai Latvijā cilvēki zina, kā sadalās viņu sociālais nodoklis? Tas katram būtu jāpārvalda kā sava internetbanka. Tas ir abpusējs stāsts — ne tikai ko prasa ministrs, bet katrs cilvēks. Tā būtu pareiza lietu sakārtošana, kas ārstniecības sektoram iedotu lielāku stabilitāti. Citādi esam ierakstījuši un pieņēmuši visādas labas lietas, piemēram, ka veselības nozarei šogad papildus jāpiešķir 306 miljoni eiro, bet to neievērojam. Tāda likuma pašneievērošana. 

Vai ir reāli, ka 2027. gadā veselības nozares budžets būs 2,5 miljardi eiro, kā to paredz lielais stratēģiskais plāns?

Ja nav skaidri iezīmēta veselības sadaļa, no kura nodokļa kādā veidā nāk finansējums veselības aprūpes pakalpojumiem, tad tas ir tikai solījums uz papīra. Šķiet, tas bija 2018. gadā, kad, pārstāvot Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK), par to diskutējām un to vienu procentu, kas ir veselībai, gandrīz ar varu ielikām sociālajā iemaksā. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātajai iemaksai ir tendence pieaugt, proporcionāli augtu finansējums arī veselības nozarei. 

Papildu finansējums šogad tiek onkoloģijai, bērniem, atalgojumam personālam. Starp prioritātēm nav ģimenes ārsti. Kā izdzīvot praksei, kad finansējums nekompensē energoresursu cenu kāpumu, inflāciju, vairs netiek apmaksāts trešais palīgs? 

Ģimenes ārstiem prakses uzturēšanai būs plus 250 eiro. Papildu finansējums par laikus atklātu vēzi pirmajā un otrajā stadijā — 250 eiro par gadījumu (75 eiro vietā), par bērnu apskati mājās, par vakcinācijas fakta ievadi. Šobrīd ir asas sarunas, kuras no valdības puses neatbalstīja, par ģimenes ārsta prakses trešā darbinieka, nemediķa, atalgojumu. Visi zināja, ka tas ir Covid laika risinājums, bet ironiskā kārtā šo ideju pārstāvēju, kad strādāju citā pusē (LDDK). Atbalstu ideju par trešo palīgu, tas ir ļoti nepieciešams lauku un lielajās praksēs, kā arī tur, kur ģimenes ārsts ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. 

Esat tikusies ar slimnīcu pārstāvjiem. Vai redzat, ka iekšienē ir resursi? Vai vispār nozarē var strādāt efektīvāk?

Lielajās universitātes slimnīcās, kapitālsabiedrībās, ceru, ir pietiekami kompetentas valdes, padomes, kurām kā rūpīgam un gādīgam saimniekam jāskatās, kā ar pieejamiem resursiem (skaidrs, ka tie nekad nebūs pietiekami) nodrošināt pamata procesu. Ir saimnieciskā sadaļa, kas saistīta ar energoresursu sadārdzinājumu, ar inflāciju, ar ēdināšanas tarifa neatbilstību, tās ir ļoti sāpīgas pozīcijas, bet tajā pašā laikā tās nedrīkst ietekmēt ārstniecību, kas jānodrošina vislabākajā un drošākajā veidā. Mēs līdz vēlam vakaram esam sēdējuši kopā ar Rīgas Austrumu slimnīcas, ar Stradiņa slimnīcas vadību un domājuši, kā situāciju risināt. Tāpat ceru, ka iesaistīsies arī reģionālo slimnīcu īpašnieki, kas ir pašvaldības, un palīdzēs saimnieciskajos jautājumos.

Bet vai tad tas nav kā ģimenē — ja maciņā naudas ir mazāk, kaut kādas pozīcijas vienkārši vairs nevari atļauties un tas godīgi jāpasaka?

Jā, tas ir kā ģimenē, bet ir pamata lietas — 80 %, kas jāsniedz obligāti, kas ir neaizskaramā daļa, un tad skatāmies, kas ir 20 %, nesāpīgākā daļa, ko var sniegt mazākā apjomā. Ko varam atlikt, jaunu nepirkt.

Tas ir slimnīcu vadības jautājums, un tās nedrīkst būt ārstu galvassāpes. 

Es varētu ilgi dusmoties par iepriekš neizdarītām lietām, bet ko tas līdzētu? Es skatos šā brīža grūto situāciju un kā no šā punkta tikt uz priekšu. Jā, no Igaunijas ar saviem lēmumiem atpaliekam par divdesmit gadiem. Bet, ja neesam šo koku iestādījuši pirms divdesmit gadiem, tad stādām šodien, lai nākamajām paaudzēm būtu augļi.  

Kas notiks ar ārstniecības personu jauno atalgojuma modeli? Valsts kontrole norādījusi un visi nozarē strādājošie zina, ka tas ir necaurredzams. Taču, ja katru ambulatoro pieņemšanu, manipulāciju vai konsiliju, darbu ar rezidentiem, dežūras ieliek cietajā algā, tur ir zināmi griesti, cik varēs nopelnīt.

Tas ir labs darbs, kas padarīts, izveidojot šo modeli — ar ekspertu plašu iesaisti, ar ļoti labiem nodomiem, kā šo sistēmu padarīt saprotamu visām pusēm. Ļoti pareizi, ka tie bija veidoti kā pilotprojekti, jo svarīgi pārbaudīt, kā tas strādā. Lai uzlabotu sistēmu, atalgojuma modelis būs svarīgs, bet, kad deg māja, tad mēs nedomājam par aizkaru dizainu. Tāpēc tas ir darbu sarakstā, bet vajadzīgs pilotprojektu izvērtējums, SVID analīze — plusi, mīnusi, ieguvumi, zaudējumi un secinājumi.  

Esat gatava lauzt stereotipu, kas medicīnā ir pilna darba laika ekvivalents, ka ārsts nevar strādāt trīs slodzes?

Jaunais modelis labi parāda, kas ir pilna darba laika ekvivalents, bet jāņem vērā visi secinājumi, kas motivē ārstu strādāt labāk. No pacienta viedokļa gribam, lai jūtam ārsta motivāciju, ka viņš vēlas strādāt kvalitatīvāk, līdzestīgāk. Esmu gatava aizstāvēt ideju, ka par pacienta maksimāli labu pieredzi pienākas lielāka samaksa.

Mūs interesē nevis daudzu manipulāciju skaits, kuras tiek atrakstītas un sistēmā administrētas, bet rezultāts, izārstēts pacients. 

Kur darāmo darbu sarakstā ir tarifu reformēšana? 

Tarifi, protams, ir prioritāšu saraksta pašā augšgalā, bet iesniegumu saraksts par neatbilstīgo tarifu indeksāciju ir milzīgs. Vispārējā budžeta nabadzības rezultātā daudzi tarifi nav indeksēti ļoti daudzu gadu garumā. Tā ir sāpīga tēma. Ministrija un NVD skatās, kuras ir pašas sāpīgākās sadaļas, un maina, bet tas notiek pa mazam gabaliņam, nevis sistēmiski indeksējam visus tarifus. Taču, ja veselības aprūpes pakalpojumi caur tarifiem visu laiku ir neapmaksāti, tad tie mums nekad nerādīs pareizo bildi. Taču vienlaikus redzam arī nevienlīdzību, jo ir jomas, kur caur tarifiem finansējums nemaz nav tik slikts pretstatā daudzām grupām, kur tas nav pieņemams. 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada marta numurā