Krieviņ, te tev nav Amerika: DAINIS KRIEVIŅŠ, asinsvadu ķirurgs
Piecdesmitgadnieku paaudze savu vietu jau nopelnījusi un varētu atslābt, bet jums joprojām ir daudz amatu un darbu: esat profesors Latvijas Universitātē, Zinātniskā institūta direktors Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Latvijas Asinsvadu ķirurgu biedrības vadītājs, Latvijas Medicīnas fonda Zariņu mācību stipendiju vadītājs... Spilgts X paaudzes pārstāvis, kuram centrālā ass dzīvē ir darbs?
Hm, labs jautājums! Domāju, ka esmu pietiekami racionāls un tajā pašā laikā iracionāls mūsu, piecdesmitgadnieku, paaudzes pārstāvis. Jā, uzņemos jaunas lietas un iesaistos jaunos projektos, jo tas neļauj dzīvei kļūt garlaicīgai, bet vienlaikus piederu tiem, kas uzskata, ka dzīve jābauda šodien, nevis jāgaida pensijas gadi, lai tikai tad atļautos, piemēram, apceļot pasauli, kā to dara vairākums zviedru pensionāru. Jābūt balansam. Jāmācās divdesmit četru collu lineālu sadalīt, veltot laiku gan darbam, gan atpūtai.
Kā pagūstat paveikt visu, ko esat apņēmies? Esat labs darbu un laika menedžeris?
Domāju, ka jā, jo tieku galā ne vien ar saviem darba pienākumiem, bet spēju atlicināt laiku arī atpūtai. Par šo māku man jāsaka paldies saviem skolotājiem, jo nekas nav radies pats no sevis. Paldies arī veiksmei un laikmetam!
Kad cilvēks piedzimst, viņu iemet tādā kā upē. Var peldēt pa straumei un dzīvot pelēko vidusmēra cilvēka dzīvi vai arī airēt, lai sasniegtu iecerētos mērķus, dzīvi padarot krietni vien intensīvāku un piepildītāku.
Katrs izvēlas dzīves modeli, kas viņam atbilst labāk. Un, paldies Dievam, ka visi nepeld pa straumei, jo tad būtu baigā garlaicība, vai ka visi neairē, jo tad būtu baigais haoss!
Lai airētu, ir jāuzdrīkstas airēt, jābūt treniņam un spēkam. Uzskatu, ka tie, kas airējas, zaudē vairāk enerģijas un nervu nekā tie, kas guļ uz plosta un ļaujas, lai upe viņus nes.
Lai airējoties tiktu uz priekšu, upe nedrīkst būt aizsalusi, jābūt īstajam gadalaikam jeb laikmetam, ceļā jāsatiek pareizie cilvēki, kas iemāca pareizās lietas, lai varētu tikt uz priekšu, un jābūt iekšējai vēlmei airēt. Katrs gluži kā skudra pats sev izcīna vietu dzīvē. Mūsdienās daudzu nelaime ir tā, ka viņi nemaz negrib cīnīties vai arī cīnās pret kaut ko, nevis par kaut ko.
Vai pienākumi atrod jūs vai jūs saskatāt — o, šeit ir iespēja?
Iepriekš es noteikti pamanīju iespējas un tiecos tās izmantot, bet tagad labprāt no kaut kā atteiktos, tomēr dažādi pienākumi mani joprojām atrod.
Dzīvē ir ļoti daudz likumsakarību. Piemēram, šķiet, ir tik daudz pienākumu, vajag no kaut kā atteikties. Bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo virkne pienākumu un darbu ir savstarpēji savienoti. Lai būtu harmonija, katram darbam un pienākumam ir sava vieta.
Joprojām esat arī Ekvadoras goda konsuls? Konsulam jāpalīdz veidot ekonomiskie, kultūras sakari... Ko tas nozīmē ikdienā?
Tas varētu būt viens no pienākumiem, no kura es varētu atteikties... bet — darbs ir iesākts, atsacīšanās no tā varētu būt zināms spļāviens sejā cilvēkiem no Ekvadoras un Latvijas puses, kuri man šos goda konsula pienākumus uzticēja. Vienā dzīves posmā tas man šķita ļoti interesanti un atšķirīgi no ārsta ikdienas, bet tagad, atklāti sakot, šā amata funkcijas izpildu kā pasīvs spēlētājs, ir tāda stagnējoša fāze. Ja nāktu kāds ar dedzīgām acīm, par bāzi ņemot jau paveikto, iespējams, viņš spētu gāzt lielus kalnus, kas patlaban nenotiek.
Ekvadora ir eksotiska un skaista valsts. Viens no iemesliem, kāpēc piekritu uzņemties Ekvadoras goda konsula pienākumus Latvijā, ir spēcīgais iespaids, ko uz mani atstāja Galapagu salu apmeklējums. Runā, Čārlzs Darvins tur esot atklājis savu evolūcijas teoriju.
Pats varēju pārliecināties, ka Galapagu salās ir brīnišķīga daba, ko cilvēks ar savu iejaukšanos nav sagrāvis.
Viens no maniem goda konsula pienākumiem ir veicināt kultūras un ekonomikas sakarus starp Latviju un Ekvadoru, izdodu arī vīzas, pases, formāli varētu konsulātā salaulāt Ekvadoras pilsoņus, kaut nezinu, kā to darīt, taču norādes, kas tādā gadījumā jādara, ir. Mēs esam viena no retajām diplomātiskajām pārstāvniecībām, ko vada goda konsuli, nevis karjeras diplomāti, kuriem ir ievērojami vairāk pienākumu un funkciju.
Interviju iesākām ar X paaudzi. Bet kādus redzat tā sauktos milleniāļus un Z paaudzi — trīsdesmitgadniekus, divdesmitgadniekus? Paaudzi, kas tic, ka paaugstinājumu saņems ik pa diviem gadiem, kas ar daudz mazāku pietāti attiecas pret autoritātēm, viņiem arī darbs nav visa dzīve un viņi vienā dienā var izlemt, ka sakravās koferi un dosies uz citu pasaules malu.
Man apkārt ir diezgan daudz divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku, arī pats sirdī jūtos vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit. Jāsaka — paldies Dievam, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir ambīcijas, tām jau sen vajadzēja rasties! Kad manai paaudzei bija divdesmit gadu, padomju iekārta, tā laika ideoloģija un izglītības sistēma mūs bija padarījusi par cilvēkiem ar nodepresētām, apspiestām ambīcijām. Arī latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā iekodēta zināma nolemtība: trešais tēvadēls, Vanadziņš, bārenīte... Kādas tur ambīcijas! Latvietim vajadzēja būt priecīgam par to vien, ka viņš nodzīvojis līdz astoņpadsmit gadiem! Arī saskarsmē bieži sakām: vai tu nepadotu? Nu, kāpēc jālieto darbības vārds nolieguma formā, ja var teikt: vai tu padotu?
Kad piedalījos karjeras dienās savā skolā dzimtajās Cēsīs, biju patīkami izbrīnīts par jauniešu degsmi, domāšanas stilu, uzdrošināšanos un atvērtību. Tādus pašus jauniešus sastopu arī augstskolā. Esmu pārliecināts, ka mūsdienu jaunā paaudze par spīti latviešu nacionālajām īpatnībām nepazudīs. Ir jāļaujas smadzeņu sprādzienam un arī jābraukā pa pasauli! Nav obligāti astoņpadsmit deviņpa-dsmit gadu vecumā jāsāk studēt augstskolā, jo dažiem vēl var nebūt izpratnes, ko īsti grib. Ne velti daudzās ārvalstīs jaunieši kādu pusgadu, gadu paceļo pa pasauli, lai labāk saprastu — kas es esmu, ko vēlos dzīvē darīt. Tas arī mūsu jaunajiem censoņiem ļaus redzēt, ka visa pasaule negriežas ap Latviju un ir daudz globālāku problēmu par sīkpolitiķu savstarpējiem kašķiem un pašvaldības uzlikto sodu par nenopļauto zālāju. Saprotot to, jaunieši dzīvē sasniegs vairāk un it kā mācībām pazaudētais gads pēc tam nāks ar uzviju atpakaļ. Un būs vairāk cilvēku, kas gribēs pa upi airēties, nevis ļauties, lai straume viņus nes.
Vecākās paaudzes ārsti bieži runā par ārsta un pacienta emocionālo kontaktu, cik tas svarīgs. Bet varbūt tā ir norietoša vērtība? Varbūt fizisko kontaktu, ārsta skatienu un pieskārienu jaunajai paaudzei nemaz nevajag, daudz svarīgāk būs tas, kā pratīsim sazināties ar skārienjutīgo ekrānu?
Domāju, ka šajās ārsta un pacienta attiecībās ejam negatīvā virzienā, ko nosaka vairāki apstākļi. Tas noteikti ir laika trūkums. Topošo mediķu mācību process kļuvis intensīvāks, jaunajam ārstam gluži fiziski nav laika garām sarunām ar pacientu. Kad biju ķirurģijas rezidentūrā, paraugs šajā ziņā man bija dakteris Valdis Brūns, kas prata veidot ļoti labu kontaktu ar pacientiem. Viņš iztaujāja ne tikai par slimību, bet arī par citām tēmām, piemēram, par ģimeni, kam arī ir ārstējošs efekts. Parasti ķirurgi attiecībās ar pacientiem ir paskarbi, bet viņš tāds nebija.
Otrs iemesls, kāpēc tieša saskarsme iet mazumā, ir tehnoloģijas. Tiesa, Latvija vēl ir viena no retajām valstīm, kur studentiem māca, kā jāveic pacienta apskate, iztiekot tikai ar to, ko redz ar acīm, dzird ar ausīm un satausta ar rokām. Rietumu studenti, kurus esmu redzējis Amerikā, Vācijā, vairāk strādā ar mūsdienu tehnoloģijām. Bet, ja kāds aparāts saplīst, tad ir ārprāts, vairs nespēj ne diagnosticēt, ne ko citu darīt. Te nu ir mūsu klasiskās medicīnas izglītības sistēmas ieguvums.
Protams, arī ignorēt jaunākās tehnoloģijas nevar. Atceros, savulaik politiķis Vilis Krištopans kādā diskusijā teica, ka nevienam tas no cirvja taisītais Latvijas burkāns nav vajadzīgs. Braukājot pa pasauli, esmu pārliecinājies, ka viņam ir pilnīga taisnība. Jo nebūs nekāda labuma, ja mēs, ārsti, sēdēsim pacienta gultas malā un trīs stundas ar viņu sarunāsimies, bet praksē neizmantosim jaunākās tehnoloģijas. Tās ir jāapgūst un jālieto, vienlaikus attiecībās ar pacientiem saglabājot cilvēcisko momentu.
Bet atkal... Lai izsargātos no infekcijām, mēs pacientam pieskaramies tikai cimdos. Tas man kā asinsvadu ķirurgam reizēm šķiet dīvaini. Skaidrs, ka pacienti ir dažādi — viens var nebūt sagatavojies ārsta vizītei un nav nomazgājies, cits var būt infekciozs. Lai sevi pasargātu, šādos gadījumos uzvilkšu cimdus, taču ar cimdiem rokās es nevarēšu noteikt, vai pacientam abās kājās ir vienāda temperatūra. Ārsta pieskaršanās pacientam ar cimdiem rokās ir tas pats, kas bučoties ar gāzmasku galvā.
Cik bieži esat operāciju zālē? Vai gribētu vairāk?
Tagad operēt sanāk retāk nekā kādreiz, jo ir daudz organizatorisku lietu. Es noteikti gribētu vairāk operēt, taču esmu priecīgs, ja izdodas pāris reižu nedēļā.
Kaislīgi ķirurgi sacījuši, ka ir rutīnas operācijas un tādas, kas rada katarsi — profesionāls izaicinājums kopā ar gandarījumu. Kas jums rada profesionālo azartu operāciju zālē?
Šo azartu rada jaunība! Kamēr tu vēl daudz ko neproti, mācies, ir spēcīga motivācija apgūt to un vēl to, lai operāciju zālē justos kā zivs ūdenī.
Pauls Stradiņš savulaik teicis, ka medicīna ir amats, zinātne un māksla. Domāju, ka ikviens labs ķirurgs cenšas pēc šīs formulas strādāt, tas ir jaudīgs dzinējspēks. Taču, kad šo formulu esi apguvis, vēlme pēc profesionālās katarses pieklust.
Ne velti mēdz teikt, ka labie ķirurgi attīstās līdz piecdesmit gadiem, tad kādu laiku stāv uz vietas un pēc tam sāk attīstībā slīdēt uz leju.
Domāju, ka to var skaidrot tikai ar jaunības degsmes noplakumu un pieredzes uzkrājumu, kur ir gan apdedzināšanās, gan arī mazliet sākas sevis žēlošana.
Kā vispār izvēlējāties ķirurģiju?
Jau skolas laikā zināju, ka gribu būt ķirurgs. Ārstu vide nebija sveša, jo vecākiem bija daudz draugu mediķu. Mācoties vidusskolā, piestrādāju slimnīcā.
Studējot bija doma, ka es varētu būt vispārīgais ķirurgs, bet Cēsu slimnīcā man neatradās ķirurga vieta. Tagad jāsaka — paldies Dievam! Jo tādā gadījumā es būtu sēdējis uz plosta un peldējis pa straumei, nevis pats airējis, kur gribu. Dažādu sakritību un apstākļu dēļ nonācu Stradiņos un asinsvadu ķirurģijā. Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca ir mana pirmā un vienīgā klīniskā darbavieta. Uzskatu, ka šī ir labākā vieta, kur Latvijā ārstē perifēros asinsvadus, pie mums nokļūst komplicētākie pacienti. Ar pilnu atbildību varu teikt — ja viņiem nevaram palīdzēt mēs, tad to nevarēs nevienā citā Latvijas slimnīcā.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada novembra numurā