Ko es varu dot? Pieredze Itālijā un Šveicē. VITA ZAČESTA

Pašlaik Vita Začesta strādā lauku slimnīcā Šveices Tičīno kantonā, vada Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrību ALISI un, kad vien ir garākas brīvdienas, lido uz Latviju. “Sirds raujas uz Latviju, ļoti! Kolēģi atvaļinājumos brauc uz siltām, eksotiskām zemēm, bet mēs vienmēr uz Latviju. Man ļoti rūp, lai mani bērni redz Latviju, lai satiek vecmāmiņu, lai stāv pie jāņogu krūma un ēd ogas saujām, lai rokas Baltijas jūras smiltīs un runā latviski ar manu draugu bērniem. Pasēs bērniem rakstīts, ka viņi ir latvieši, un viņi runā abās valodās — latviešu un itāļu.”

Augšupejošā darba dzīve pret trīs bērnu mammas karjeru

Par savu “aizkūleņošanu” Vita Začesta atzīstas: tas bija negaidīti, jo līdz tam pat ne prāta klusākajā stūrītī nebija apcerējusi šādu domu. Tajā brīdī, kad dzīve sāka iet kalnā — bērns auga, bija lielisks darbs, paņemts dzīvokļa kredīts —, viss mainījās! “Nereti kolēģi saka: ārzemēs labākas algas, vairāk novērtē, jābrauc prom! Tas nebija stāsts par mani. Man bija labi Latvijā — strādāju gan Dzemdību namā, gan ar ambulatoriem pacientiem, biju apmierināta ar dzīvi.” Taču liktenim labpatika domāt citādi. Pateicoties starptautiskam zinātniskam projektam, kurā iesaistījās Rīgas Dzemdību nams, Vita iepazinās ar savu nākamo vīru, itāli, biomedicīnas inženieri, kurš tajā laikā bija zinātnieks Turīnas Politehniskajā institūtā. “Tā mūsu kopējā darbība zinātnes pētniecības lauciņā pārvērtās par kopīgu dzīvi, un augšupejošo, karjeras solījumiem bagāto dzīvi es iemainīju pret trīs bērnu mammas karjeru.”

Uz Itāliju viņa ar ģimeni pārcēlās 2010. gada vēlā ziemā, kad bija piedzimusi otrā meita. “Lēmums nebija viegls, ilgi domājām, kurā valstī mūsu ģimenei būtu labāk dzīvot. Mans vīrs ir zinātnieks šaurā zinātnes jomā, darbu Latvijā nebūtu viegli atrast (bet es zinu, cik svarīgs ir labs darbs), tāpēc nenovēlēju viņam cept picas Rīgas centrā, spriedu: kā ginekoloģe darbu atradīšu jebkurā valstī.” Tā viņi devās uz Kuneo, pilsētu, no kuras nāk viņas vīrs un kura atrodas simt kilometru no Turīnas.

Par trim gadiem Itālijā viņa ir atklāta — tas nav burvīgākais dzīves posms, kuru gribētu pāršķirstīt atmiņās, fotogrāfijas no tā nebūs skaistas, drīzāk — mazliet izsmērētas, apjukušas. “Itālija ir brīnišķīga zeme tūristiem, viņi atved mājās skaistas fotogrāfijas: “es pie ezera”, “es pie Pizas torņa”, “es un saule, un saldējums”, bet reālā dzīve, it īpaši krīzes laikā, ir pilnīgi kas cits. Jutos kā iemesta okeāna vidū, jā, man bija liels vīra un viņa ģimenes atbalsts, bet ļoti daudz kas bija svešs un nesaprotams. Biju spiesta aprast, ka maizi dienas vidū nekur nenopirkt, ka bērni nāk mājās uz pusdienām, turklāt nekur nedrīkst iet vieni paši, ka tavu zīdaini jebkura sveša tante gribēs pabakstīt ar nemazgātām rokām un tā tālāk. Pamazām atradu pozitīvo arī itāļu troksnī un skaļumā, lielā meita aprada ar skolu, mazā auga, vīramātes lutināta, piedzima dēls — tā strādāju par pilnas slodzes mammu...”

Jaukākas atmiņas Vita “līmē” no perioda, kad pārcēlās uz Šveici. “Kad Itālijā iestājās lielā ekonomiskā krīze, vieni no pirmajiem to uz savas ādas juta zinātnieki. Vīram tolaik radās iespēja strādāt Lugāno universitātē Šveicē, un mēs pārcēlāmies uz Šveici, Tičīno kantonu, Itālijas pierobežu, netālu no skaistās Kastaņolas — tuvāk Rainim, kā pati smejos. Biju nogurusi strādāt par mammu. Smags darbs bez brīvdienām — jā, ir bērnu radītās emocijas un prieks, tomēr man pietrūka ārsta darba. Vīrs, redzēdams, ka pamazām izdēdu skumjās pēc Latvijas un darba, teica: “Es pieskatīšu bērnus, brauc!” Tā katru mēnesi devos uz Latviju, lai Rīgas Dzemdību namā nostrādātu savas trīs diennakts dežūras nedēļā. Beidzot atkal dzirdēju veldzējošos vārdus: “Paldies, dakter!” Iesaistījos arī sabiedriskajā darbā, nodibinot Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrību ALISI, un sajutos noderīga un piederīga.”

Labklājība un 50 stundu gara darba nedēļa

Kopš pērnā gada novembra daktere Začesta ir ginekoloģe un dzemdību speciāliste Šveices slimnīcā Mendrisio pilsētā, 15 minūšu brauciena attālumā no mājām. Pēc mēroga tā atbilst reģionālai slimnīcai Latvijā. Tičīno kantonā tādas ir piecas, apvienotas zem kopīga administratīvā jumta, un nav vienas galvenās slimnīcas, visās ir galveno profilu izmeklējumi un operācijas, bet sarežģītākās un retākās specialitātes atrodas vienā vai otrā; dalītas ir arī laboratorijas, uz kurām paraugus nogādā ar droniem. Ja nepieciešams, pacientus pārved uz galvaspilsētu — samērā bieži virs slimnīcas jumta saceļas vējš un atskan helikoptera rūkoņa.

Gan Itālijā, gan Šveicē ārsta diploms tiek atzīts bez papildu eksāmena likšanas, jānokārto birokrātiskā procedūra, kas ir zināms naudas un laika patēriņš. Vita atzīst, ka darba intervijās maz kuru interesējušas viņas praktiskās iemaņas, jautājumi vairāk uzdoti par prasmi sastrādāties komandā, iekļauties sistēmā.

Šveice tiek ierindota starp pasaules bagātākajām valstīm ar lielākajiem ienākumiem uz vienu cilvēku, taču labklājība ir jānopelna. Dakteres Začestas darba nedēļa ir gara un grūta, viņa strādā Šveices darba likumos noteikto 50 stundu darba nedēļu. “Izeju no mājām septiņos no rīta un atgriežos septiņos vakarā, ir arī nakts dežūras un brīvdienas. Vienīgā atšķirība no Latvijas — pēc savas negulētās nakts varu iet mājās un nav jāskrien uz otru darbu. Tāpat kā Latvijā sanāk strādāt arī ārpus paredzētajām stundām — ja kāds kolēģis saslimst vai dodas atvaļinājumā, pārējiem jāuzņemas viņa darbs; ja operācija turpinās, tad neizej no zāles.” Viņa stāsta, ka varētu strādāt tikai ambulatori un atvērt praksi, kurā ārsts pats var izvēlēties darba noslogojumu, bet pirms tam jācīnās ar Šveices apdrošināšanas sistēmu, kas nebūt nav priecīga izsniegt apdrošināšanas atļaujas visiem, kuri to vēlas, tāpēc vismaz trīs gadi jānostrādā stacionārā.

Vita norāda arī uz īso pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumu — pieci mēneši, kas tiek kompensēti, bet arī ne simt procentu apmērā. Mājās var palikt gadu, bet pakāpeniski samazinās atvaļinājuma apmaksas procents un sievietes ir motivētas ļoti ātri atgriezties darbā. “Jā, sievietes lielākoties nestrādā pilnu slodzi (Šveicē gandrīz neviens nestrādā pilnu slodzi, izvēlas 50, 70 vai 90 procentus), jo to grūti savienot ar bērnu audzināšanu — skolas un bērnudārzi beidzas pusčetros vai četros piecpadsmit pēcpusdienā, vecākiem jābūt precīziem, turklāt bērni dienas vidū no skolas nāk mājās paēst pusdienas,” ikdienu raksturo daktere Začesta.

Brīnišķīgi, kā ārsti savā starpā komunicē

Nodaļā, kurā strādā daktere Začesta, ir 20 gultas (gan ginekoloģijas, gan dzemdību). Katru darbdienu uz vietas pārmaiņus ir divi vai trīs ārsti, kas veic ikdienas darbu: sniedz akūto palīdzību, veic plānveida pacienšu aprūpi, piedalās operācijās, dzemdībās. Šveicē ir īpatnība, ka slimnīcā strādā maz valsts līgumārstu, liela daļa ārstu nāk ar saviem pacientiem no malas — atnāk uz slimnīcu operēt vai dzemdināt savu pacienti. Proti, ārstam ir privātprakse pilsētā, kur viņš pieņem ambulatori, bet, kad jāoperē, tad konkrētā dienā ierodas slimnīcā uz operāciju vai pēcāk aprauga vizītēs. Tā kā slimnīcā nodaļās valsts līgumārstu ir maz, arī iespēja dabūt šādu vietu ir ierobežota.

“Pozitīvi Šveices medicīnas aprūpes sistēmā man šķiet tas, ka neviens pacients nav pamests novārtā. Ja paciente nakts laikā vēršas slimnīcas uzņemšanas nodaļā, vispirms vaicā: kas ir tavs ginekologs, kas ir tavs ģimenes ārsts? Uzreiz ir tiešais kontakts, informācijas apmaiņa un konsultācijas. Ārsti savā starpā ļoti daudz komunicē un ne tikai ar formāliem izrakstiem, vairāk nekā pildspalvu ārsts darbā izmanto tālruni,” uzsver daktere Začesta. “Starp citu, katrs izraksts vai konsultācijas apraksts ir kā sirsnīga vēstule draugam: “Paldies, dārgo kolēģi, ka atsūtīji man pacienti Bērziņu! Izmeklējot es atradu viņai to, iespējams, ka tas ir tāpēc, un domāju, ka Tu tālāk varētu darīt tā...” Un vēl. Ja pacientei vajadzīgs kāds izmeklējumu, tad es viņai to arī noorganizēju, paciente teju aiz rociņas tiek aizvesta, par analīžu rezultātiem viņai tiek piezvanīts, nevis: jums vajag mamogrammu, un — uz redzēšanos! Pacientei tiek sekots līdzi, viņa ir aprūpēta un apčubināta.”

 

Foto: DOCTUS un no Vitas Začestas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada augusta numurā