PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kauss, kas nevar palikt sauss

B. Vahere
Kauss, kas nevar palikt sauss
Dakteri basketbolu spēlējuši vienmēr un arī piedalījušies dažādos čempionātos. Tie palīdzējuši nokratīt spriedzi, satikties ar mediķiem no citām slimnīcām un, ļaujoties spēles kaislībām, savus kolēģus iepazīt pavisam citā gaismā. Oktobrī Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība iecerējusi atjaunot tradīciju pulcināt mediķus basketbola laukumā – lai cīnītos par Mediķu aroda kausu. Atgriezušies no atvaļinājuma, mediķi gatavojas startam...

30 gadus vienā katliņā

„Daudzu gadu garumā basketbola mači ir bijuši lieli forumi, kur sanāca kopā medicīnas darbinieki no gandrīz visām slimnīcām," atmiņās dalās klīniskās slimnīcas komandas Gaiļezers kapteinis, neiroķirurgs KĀRLIS BICĀNS. "Satikās agrākie kursa biedri, kādreizējie celtnieku vienības čomi, kuri nebija redzējušies kopš augstskolas beigšanas. Kolosāla kopības sajūta! Tomēr vairāk nekā trīsdesmit gadus esam vienā katliņā vārījušies. Interesanti parunāties, paskatīties, cik kuram zobu trūkst, kurš palicis bez matiem. Tas tā - joks."

Katram solīdam pasākumam ir sava himna. K. Bicāns: „Tāda droši vien būs vajadzīga arī Mediķu aroda kausam” Katram solīdam pasākumam ir sava himna. K. Bicāns: „Tāda droši vien būs vajadzīga arī Mediķu aroda kausam”
Katram solīdam pasākumam ir sava himna. K. Bicāns: „Tāda droši vien būs vajadzīga arī Mediķu aroda kausam”

K. Bicāns stāsta, ka pēdējā Mepha kausa čempionātā noskaņojums bijis diezgan drūms, viņš pat uzģērbis melnu kreklu. Tomēr sēras. Šis kauss viņam īpaši palicis atmiņā arī ar to, ka Gaiļezeram nācās smagi cīnīties ar Gulbenes ārstiem. „Paldies mūsu meitenēm! Viņas mums tādas taktiski pareizi un stingri domājošas. Arī tad, kad cīņas karstumā iznāk karstāka vārdu apmaiņa, prot labi atvēsināt un savaldīt. Ja vajag, noņem kādu no laukuma," smejas K. Bicāns. "Tas gan visbiežāk nepieciešams tad, ja tiekam kopā ar draugu un kolēģi Seņkānu. Mēs abi - kā jau čangaļi... Gandrīz neviens kauss nav pagājis nesalamājoties. Bet tās jau tikai tādas īslaicīgas dusmas. Pēc spēles atkal esam labākie draugi.

Īstenībā jau galvenais nav uzvarēt. Katrs kauss palicis atmiņā ar kaut ko īpašu. Piemēram, togad, kad sarakstīju Mephas himnu, visu pirmo kausa izcīņas dienu pa Stradiņa slimnīcu nodzemdinājos. Himnas pirmatskaņojumu tā arī nedzirdēju, bet puikam drīz būs astoņi gadi. Vēl spilgti palicis atmiņā, kā dakteris Ilmārs Brūvelis spēļu laikā skolas zālītē ar zemiem griestiem laida bumbu pāri visam laukumam un... tā pa taisno iekrita grozā. Nākamajā gadā par tādu tālmetienu uzreiz deva mašīnu. Brūvelim arī par to metienu vajadzētu mašīnu iedot!"

Uzvara garšo! G. Mednis to zina Uzvara garšo! G. Mednis to zina
Uzvara garšo! G. Mednis to zina

Lielais un mazais sports

"Sacensības - tā ir motivācija," domā arī Vecūkšņu kapteinis, kardiologs OSKARS KALĒJS. "Kaut vai nepārstiepties dzelžus un nepārēsties kotletes. Tāpat kā mazajiem sportistiem reizi četros gados ir olimpiskās spēles, tā mums, lielajiem, reizi gadā bija sava kausa izcīņa. Es nepārteicos. Kas tad ir atkarīgs no tiem, kurus rāda TV Eurosport kanālā? Nu labi, viņi iesit bumbu vārtos un desmit fani pēc tam nopērk šallītes tās komandas krāsās. Bet te uz laukuma ir cilvēki, no kuriem atkarīga daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīvība un veselība. Kas tādā gadījumā ir lielais un kas - mazais sports?"

Vecūkšņu komandieris O. Kalējs: „Visi esam baigi labie veči. Jā, esam vecāki, kustamies lēnāk, bet stratēģija ir mūsu stiprā puse” Vecūkšņu komandieris O. Kalējs: „Visi esam baigi labie veči. Jā, esam vecāki, kustamies lēnāk, bet stratēģija ir mūsu stiprā puse”
Vecūkšņu komandieris O. Kalējs: „Visi esam baigi labie veči. Jā, esam vecāki, kustamies lēnāk, bet stratēģija ir mūsu stiprā puse”

Nepārspēto līderu spēks

Pirms basketbola turnīra allaž pastāvējusi intriga: vai atkal neuzvarēti paliks Pauļa mazbērni. Komandas pirmsākumi meklējami kādreizējā Rīgas Medicīnas institūta basketbola komandā. "Toreiz bijām tāda grupiņa, kas nopietni - trīs reizes nedēļā trenējāmies, bet sestdienās un svētdienās piedalījāmies sacensībās," stāsta Pauļa mazbērnu kapteinis, asinsvadu ķirurgs GUNĀRS MEDNIS. Tagad daudzi no šiem cilvēkiem strādā Stradiņa slimnīcā un brīvajā laikā joprojām labprāt uzspēlē basketbolu. Tomēr mūs saukt par komandu laikam nebūtu īsti korekti. Par komandu, manuprāt, var runāt tad, ja ir regulāri treniņi un piedalīšanās sacensībās, bet mums jau tā šobrīd vairs nav. Drīzāk esam daudz cienījamu ārstu grupa, kas skolas vai studiju gados ir spēlējusi basketbolu. Nu labi, arī tagad reizi nedēļā paskraidām pa sporta zāli. Bet tā jau ir vairāk piespiedu izkustēšanās. Visas mūsu daudzās uzvaras tomēr vairāk ir panākumi uz veciem lauriem. Lielā slimnīcā vieglāk atlasīt labākus basketbola piepratējus. Tāpat mums, pretēji daudzu domām, nav nekādu baigo līderu. Tiklīdz kāda spēlētāja pietrūkst, spēle vairs nav tāda, kā vajadzētu."

Neprofesionālis nav prognozējams, tāpēc noķertie spēles mirkļi ir... neatkārtojami lieliski! Neprofesionālis nav prognozējams, tāpēc noķertie spēles mirkļi ir... neatkārtojami lieliski!
Neprofesionālis nav prognozējams, tāpēc noķertie spēles mirkļi ir... neatkārtojami lieliski!

G. Mednim visvairāk atmiņā palikušas tās sacensības, kuros viņa komandai nācies pamatīgāk pacīnīties. "Tā bija pati pirmā reize, kad īsti nesapratām, kas tas būs par pasākumu. Kāds bija pateicis - viena farmācijas firma rīko basketbola sacensības, vajadzētu aizbraukt paskraidīt. Tad nu arī eksperimentāla grupiņa aizbrauca...

Ar tradicionālo sastāvu vēl nekad neesam zaudējuši. Otra ļoti sīva cīņa izvērtās ar liepājniekiem; neatceros kurā gadā tas bija. Domāju, lielā mērā šādu spēles gaitu sekmēja arī tas, ka pirms minētā kausa mēs kopā ar dakteri Libertu un Meikšāna kungu bijām uzaicināti uz LNT studiju. Tur dakteris Liberts, prognozējot sacensību gaitu, lepni paziņoja, ka kauss jau ir tikpat kā Stradiņa komandas izcīnīts. Pārējie lai tikai panākot šurp... Pēc intervijas dakterim Libertam sāka zvanīt ārsti - labi basketbolisti no Liepājas slimnīcas - un brīdināt: "Ko tu tur stāsti! Mēs jūs apspēlēsim!" Bijām nobijušies ne pa jokam. Tad nu neatlika nekas cits kā censties, lai nepaliktu kaunā. Protams, lielā centība arī drusku sasaistīja. Pirmajā puslaikā spēle galīgi neveicās. Otrajā, kad jau mazliet nomierinājāmies, viss sāka virzīties uz labo pusi, un solījumu tomēr izpildījām."

K. Bicāns: „Mēs abi ar Seņkāņu – kā jau čangaļi... Gandrīz neviens kauss nav pagājis nesalamājoties” K. Bicāns: „Mēs abi ar Seņkāņu – kā jau čangaļi... Gandrīz neviens kauss nav pagājis nesalamājoties”
K. Bicāns: „Mēs abi ar Seņkāņu – kā jau čangaļi... Gandrīz neviens kauss nav pagājis nesalamājoties”

Vecūkšņu klubiņš

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus nemainīgi - divus vakarus nedēļā - Rīgas 1. Medicīnas koledžas sporta zālē kopā sanāk ārstu basketbola komanda Vecūkšņi. Komandas pamatā ir kādreizējā Rīgas pilsētas 1. slimnīcas basketbola komanda, kura pārsvarā sastāvēja no 1. slimnīcas ārstiem un Ātrās medicīniskās palīdzības (kas toreiz skaitījās Rīgas pilsētas 1. slimnīcas sastāvdaļa) darbiniekiem. Laika gaitā gan darbavietas mainītas, cits vispār pametis medicīnu. Taču... tikšanās vietu mainīt nedrīkst. O. Kalējs: "Tiem vakariem jābūt brīviem un viss. Spēlei pakārtoti gan darbi, gan mācības. Zināmā mērā šī kustība kļuvusi par ko līdzīgu klubiņam."

Kur sports, tur arī traumas. Ārsti šajā ziņā nav ne ar ko prātīgāki. Didzis Gavars palīdz cīņu biedram Kur sports, tur arī traumas. Ārsti šajā ziņā nav ne ar ko prātīgāki. Didzis Gavars palīdz cīņu biedram
Kur sports, tur arī traumas. Ārsti šajā ziņā nav ne ar ko prātīgāki. Didzis Gavars palīdz cīņu biedram

"Esmu braucis uz spēlēšanu no lekcijām pa taisno ar uzvalku, šlipsi un kompi padusē," atceras Vecūkšņu spēlētājs JANIS TURKS. "Arī tad, ja agri no rīta atlidots no ārzemēm, vakarā uz treniņu noteikti jābūt. Kavētājiem parasti tiek aizrādīts: ja darbs sāk traucēt treniņiem, tad jāmaina darbs. Vienreiz man Austrijā bija starptautiskas mācības. Savam priekšniekam izprasījos, ka nebraukšu atpakaļ ar mašīnu, kā visi citi, bet lidošu, lai paspētu uz kausu. Priekšnieks akceptēja, pat atmaksāja biļeti."

"Pirms sacensībām parasti aicinām kolēģus no Tvaika ielas - komandu Sarkankalna tvaiks - uz saspēlēšanos," stāsta O. Kalējs. "Tā ir vesela procedūra! Pirms turnīra parasti uz treniņiem salasās ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē, ka jāspēlē trīs komandās. Starp spēlētājiem ir arī tādi, par kuriem skaidri zināms, ka turnīrā viņi spēlēs pie citām komandām. Citiem atkal pirms sacensībām stingri piekodinām: ja viņi nespēlēs pie mums un ja viņiem ir kāda saistība ar farmācijas biznesu, tad - lai rēķinās, ka viņu medikaments tiks nolikts līdz ar zemi, un vispār tiks pateikts, ka viss, ko viņi dara, ir draņķis. Tā teikt psiholoģiskais pirmsacensību darbs. Lielajā sportā psiholoģiskajai sagatavotībai ir ārkārtīgi liela nozīme."

Galvenais ir pārliecība, domā E. Rancāns Galvenais ir pārliecība, domā E. Rancāns
Galvenais ir pārliecība, domā E. Rancāns

Sava veida rituāls vecūkšņiem ir arī obligātā pasēdēšana pēc treniņiem. "Līdzīgi kā golferiem 19. bedrīte, mums ir klasiskā preses konference, kur tiek dzerts alus, pārspriestas aktualitātes: kurš noracis maču, kuram jāsaņemas, kurš bijis labs," stāsta dakteris Kalējs. "Beigās vienojamies, ka visi esam baigi labie veči. Cilvēki no malas mums vairākkārt teikuši - jā, viņi ir vecāki, kustas lēnāk, bet zina, kurš uz laukuma ies, ko darīs."

Viņš piebilst, ka vecūkšņu karjera basketbola čempionātos bijusi ar augšupejošu tendenci: sestā, piektā, ceturtā, trešā un otrā vieta. „Mēs jau smējāmies: pietrūka viena gada! Pēdējā spēlē dārgie pretinieki iedomājās, ka ir atnākuši pēc uzvaras. Mēs bijām mazliet citādās domās..."

Uz laukuma neesi ārsts

Kur sports, tur arī traumas. Ārsti šajā ziņā nav izņēmums. "Liela daļa uz sacensībām atnāk kā uz vienas reizes pasākumu," atzīst G. Mednis. "Varbūt pa to laiku, kamēr nekas nav darīts, svars ir pieaudzis, apavi kļuvuši mazāk kvalitatīvi, bet cīņas spars nav mazinājies... Nav aizmirsušās arī jaunībā gūtās uzvaras. Ārsti šajā ziņā nav ne ar ko prātīgāki par citu profesiju pārstāvjiem. Un tad nu iznāk tā - kaut kas neiztur slodzi." Dakteris Turks, piemēram, pēdējā basketbola čempionātā spēlējis pat ar traumu. "Spēlēju uz tabletēm - kā īsti profesionāļi. Bet bija jāiztur. Kad esi uz laukuma, tad vairs neesi ārsts. Tu esi basketbolists, kurš redz mērķi - uzvarēt. Taču nav jau tā, ka galīgi neievērotu nekādus piesardzības pasākumus. Ar gadiem jau vairs nevari vienkārši piecelties no beņķīša un aizskriet. Tomēr drusciņ jāpalokās un jāizkustina muskuļi."

U. Spinga kolēģus nolicis uz ceļiem U. Spinga kolēģus nolicis uz ceļiem
U. Spinga kolēģus nolicis uz ceļiem

Tiesnesis sola apēst svilpi

„Reizēm spēle tā aizrauj, ka arī ikdienā ļoti cienījamiem un ieturētiem ārstiem izsprūk pa skarbākai piezīmei vai arī gadās kāds asāks žests un kustība. Taču tas nav jāuztver nopietni. Daudzi laukumā nav profesionāļi. Profesionālis vienmēr ir prognozējams. Bet neprofesionālis it kā mēģina stiepties pēc bumbas, bet nemanot ir jau iebraucis tev sejā vai glumi palīdis apakšā. Tu lec un jau nākamajā brīdī - hop - esi augšupēdus," stāsta O. Kalējs.

"Tāpēc arī ir pēcspēļu daļa, kur visus šos jautājumus ar smaidu var atrisināt, pārrunāt un nolīdzināt asumus," kolēģi papildina G. Mednis. "Pirmajā brīdī pāridarījums vienmēr šķiet liels, emocijas ņem virsroku pār saprātu un tad jau var dzirdēt visu ko. Jo saspringtāka spēle, jo vairāk emociju. Arī man joprojām ir neērti atcerēties, kā uzvedos pirmajā Mephas kausā Madonā. Toreiz likās, ka tiesnesis ir tik neobjektīvs! Un tad vēl protokolētāju galdiņš paziņoja, ka mana piezīmju norma ir izpildīta... Gāju strīdēties ar tiesnesi un biju tik ļoti satraukts, ka diezgan agresīvā formā pieprasīju, lai viņš apēd svilpi. Viņš arī solīja, ka to izdarīs..."

Izjoko joku meistaru

Neiztrūkstoša basketbola čempionātos ir saviesīgā daļa. Ārsti joprojām atceras turnīru ar Marijas Naumovas debijas uznācienu. Ar smaidu atmiņā palikusi grupa Labvēlīgais tips, kura ātri pratusi atrast kontaktu ar publiku. Dakteris G. Mednis atceras, kā reiz ār­stiem izdevies izjokot lielo joku meistaru Fredi, kurš, gribēdams publiku samulsināt, jautājis: "Nu, jūs te visādi ārsti esat, bet vai starp jums ir kāds, kurš var nogriezt cilvēkam galvu un pēc tam piešūt klāt?" Ārsti atbildējuši: "Jā, ir!" "Fredis uzreiz grib zināt, kas viņš ir, aicina uz skatuves, iepazīstina ar visiem un jautā: "Kas tad tu esi par speciālistu?" Dakteris Šmits atbild: "Patanatoms!" Pēc tam katru gadu, kad saviesīgajā daļā piedalījās Labvēlīgais tips, vienmēr priekšā tika aicināts dakteris Šmits, viņam pat deva balvas.

Tā dzimst hīti...

"Kad Kārlis Bicāns par godu basketbola kausam bija sakomponējis himnu un vārdus, viņš lūdza man palīdzību to izpildīt," atceras G. Mednis. "Abi gājām pie zināmā mākslinieciskā kolektīva Labvēlīgais tips un lūdzām, lai ļauj izmantot viņu skaņu aparatūru himnas atskaņošanai. Sākumā saņēmām nicīgu attieksmi, ka ieraksts ir ne tajā formātā un tamlīdzīgi. Beigu beigās no Ventspils halles (kur notika pasākuma saviesīgā daļa) dežurantes dabūjām magnetofonu un tā to himnu atskaņojām. Mūziķi diezgan ātri uztvēra melodiju un, kad publika mūs sveica ar skaļām ovācijām, Labvēlīgais tips sāka piespēlēt, un skaņdarba noslēgumā jau piedalījās arī visi Labvēlīgā tipa čaļi. Pats mākslinieks Fredis tikai beigās noteica: tā dzimst hīti..."

G. Mednis samulsis, jo pirmo reizi nezina, ko darīt ar bumbu G. Mednis samulsis, jo pirmo reizi nezina, ko darīt ar bumbu
G. Mednis samulsis, jo pirmo reizi nezina, ko darīt ar bumbu

Kā Krievijā...

Daudziem spēlētājiem basketbola čempionāti palikuši atmiņā ar slideno mājupceļu. "Kā likums - braucot mājās vienmēr snieg vai ir apledojums. Esam braukuši pat ar 30 kilometriem stundā," atceras O. Kalējs. Dakteris Bicāns pēc pēdējās kausa izcīņas šoferēšanu uzticējis sievai. Liels bijis neiroķirurga pārsteigums, pusceļā izkāpjot no mašīnas un secinot, ka uz tik slidena ceļa grūti noturēties kājās, kur nu vēl, tik žiperīgi traucoties, valdīt spēkratu.

Vai jaunajam Mediķu aroda kausam būs arī sava himna? Dakteris Bicāns par to vēl šobrīd nedomā. "Laiks rādīs. Iepriekšējā himna jau arī neradās pirmajā gadā. Varbūt, ka paturēsim to pašu veco. Tāpat kā Krievijā. Mephas kausa vietā dziedāsim Aroda vai Valda kauss. Kurš būs priekšnieks, tam lai arī tiek tā slava un gods (smejas)."

"Katrā ziņā jauki, ka basketbola čempionātu tradīcijas tiek turpinātas," priecājas arī O. Kalējs un J. Turks. Arī daktera Bicāna sacerētajā himnā taču visi dziedājām, ka kauss nevar palikt sauss!"

Foto: Aivars Liepiņš, Zigismunds Zālamanis