PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Katram savs ceļš. Tēvs un dēls traumatoloģijā ortopēdijā

E. Vaska
Dr. Aigara Vuguļa un Dr. Riharda Vuguļa moto — lai ko tu darītu, vienmēr var vairāk
Dr. Aigara Vuguļa un Dr. Riharda Vuguļa moto — lai ko tu darītu, vienmēr var vairāk FOTO: INESE AUSTRUMA UN NO DR. VUGUĻU ARHĪVA
Ārstu bērni nereti izvēlas iet vecāku pēdās. Neapzināti. Arī šis ir viens šādiem stāstiem. Traumatologs ortopēds AIGARS VUGULIS specializējies rokas ķirurģijā — šajā jomā viņam ir jau vairāk nekā 20 gadu pieredze. Viņa dēls Dr. RIHARDS VUGULIS pēc karjeras hokejā atradis savu aicinājumu medicīnā un pašlaik ir traumatoloģijas ortopēdijas rezidents. Sarunā viņi atklāj, kā ir dalīt vienu jomu, kādi tēva padomi visvairāk noder un kāds ir laimīga ārsta dzīves noslēpums.

Profesijas izvēle — dzīves iedota piespēle

Labās zīmēšanas prasmes dēļ Aigaram Vugulim sākotnējā izvēle bija mērķēta arhitektūras virzienā, taču tālāko dzīvi traumatoloģijai ortopēdijai par labu izmainīja situācija, kad pēc 9. klases salauzis kāju. Lai gan pieredze sāpīga, medicīna likusies tik interesanta, ka pirmais ģimenē bruģējis ceļu ārstniecībā.

Rihards Vugulis ar hokeju sāka nodarboties piecu sešu gadu vecumā un 10. klases sākumā aizdevās spēlēt uz Norvēģiju. Divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā hokeja spēlēšana uz gadu tika atlikta, uzzinot, ka veselības dēļ to vairs nevarēs darīt. Sekoja atgriešanās laukumā. Līdz beidzot 12. klasē — pamudinājums profesiju mainīt.

Rihard, kāds bija tālākais ceļš līdz medicīnai?

Rihards Vugulis: Atgriezies Latvijā, sapratu, ka hokejs nebūs ilgtermiņā. Vajadzēja domāt kaut ko citu. Skaidrs, ka vajadzēja braukt atpakaļ vidusskolu mācīties Latvijā, lai nezaudētu saikni ar Latvijas izglītības sistēmu. Divu gadu laikā no Norvēģijas uz Latviju braucu reizi divos mēnešos uz nedēļu, kad nokārtoju visus kontroldarbus. Otrais gads bija smagāks, jo iestājos arī Norvēģijas vidusskolā: paralēli divas vidusskolas plus hokejs. Un tad pamazām, ejot uz dažādiem sagatavošanās kursiem, medicīna sāka iepatikties arvien vairāk. Izlēmu pamēģināt: ja sanāks — super, ja nesanāks, tad domās.

Kā izlēmi: iešu tās pašas specialitātes ceļu?

Rihards Vugulis: Pašam un komandas biedriem bija traumas. Tagad atskatoties... Vienmēr gāju palīgā komandas biedriem, kuri bija traumēti vai kuriem pēc spēles kaut kas sāpēja.

Biju mašīnā dzirdējis tēva sarunas un ieteikumus pacientiem. Mēģināju biedriem palīdzēt arī tādā veidā, ne tikai uz laukuma.

Tas, ka tā varētu būt traumatoloģija, sapratu neapzināti. Protams, sāc vairāk interesēties arī par savām traumām, skolas laikā sāku skatīties rentgenus, likās interesanti. Un man patīk tādas konstrukcijas, lego tipa detaļas. Runājot par alternatīvām, apdomāju strādāt ar sportistiem, aizdomājos par fizioterapiju. Otra izvēle bija nesaistīta ar medicīnu — ekonomika.

Cik ļoti, jūsuprāt, vecāki ietekmē bērna profesijas izvēli?

Aigars Vugulis: Noteikti ietekmē, kaut drīzāk neapzināti: vide, draugi, kas visi ir mediķi no studijām, un pēc tam kolēģi slimnīcā. Bērni saka: “Nē, nekad!” Bet tad pienāk periods, kad viņi saprot: “Jā, kāpēc ne!?” Nedomāju, ka kāds mediķis savu bērnu spiež kļūt par ārstu, jo jāmācās seši plus pieci gadi, tas nav viegli arī vecākiem un visiem pārējiem. Vecāki var izstāstīt plusus un mīnusus.

Rihards Vugulis: Pilnīgi noteikti ietekmē, bet piekrītu, ka tas notiek neapzināti.

Kā bērnībā uztvēri tēva profesiju?

Rihards Vugulis: Tā man likās ļoti smaga. Bet tik, cik es šeit, slimnīcā, bērnībā (pēc bērnudārza, kad tur beidzās darbalaiks) apgrozījos, man patika komandas darbs, kad visi ārsti savā starpā sprieda, kā labāk operēt, cits citam gāja palīgā. To es ļoti spilgti atceros. Likās interesanti, kā tas vispār iespējams — iegriezt cilvēkam, lai salabotu kaulus?!

Vai redzējums šobrīd ir mainījies?

Rihards Vugulis: Mainījies ir paša skatījums. Ja agrāk skatījos uz tēvu kā piemēru, tad tagad konkrēti jau kā uz piemēru nozarē un specialitātē.

Kā uztver dēla izvēli kļūt par ārstu, īpaši tajā pašā jomā?

Aigars Vugulis: Iestāšanos Latvijas Universitātē uztvēru labi — kad esi bijis prom no Latvijas, citā valstī, veltījis laiku primāri hokejam, sākt medicīnas studijas ir liela iespēja jebkuram. Mēs visi zinām, ka studiju sešos gados tu nobriesti, saproti vērtības. Likās, vismaz būs periods pēc hokeja, kad sapratīs, ko dzīvē vēlas, savu virzienu. Pēc tam var izvēlēties jebkuru specialitāti vai kļūt par zāļu tirgotāju, biznesmeni, slimnīcas vadītāju. Iespēju ir daudz.

Vai nevienu brīdi nebija šaubas?

Aigars Vugulis: Nevienā mirklī. Mēs, mediķi, zinām, kādi ir profesijas negatīvie aspekti, bet tos nejūt, kamēr studē. Īstie negatīvie aspekti nāk rezidentūras laikā, kad jāsaprot, kāda ir Latvijas medicīnas kopaina un situācija valstī. Studijas — domāju, arī Rihards nenoliegs — ir labākie gadi. Pirmie četri rezidentūras gadi, var teikt, ir kolosāli. Bet tas piektais... Kad tu nezini, kas ar tevi notiks, kur strādāsi, vai būs vieta — tie var iedzīt ļoti lielā depresijā.

Saprotas no pusvārda

Vai pēc rakstura, temperamenta esat līdzīgi?

Dr. Aigars Vugulis un Dr. Rihards Vugulis operācijas laikā Dr. Aigars Vugulis un Dr. Rihards Vugulis operācijas laikā
2. attēls
Dr. Aigars Vugulis un Dr. Rihards Vugulis operācijas laikā

Aigars Vugulis: Jā, diemžēl. Viņam ir gan izskats, gan balss, gan arī ļoti daudzas rakstura īpašības... es ceru, ka labās. Bet ir arī manas sliktās.

Rihards Vugulis: Kopija. Totāla kopija. Viens pret viens!

Tas ir labi vai slikti?

Rihards Vugulis: Drīzāk labi. Operējot kopā, varam daudz nerunāt. Ir skaidrs gājiens, katrs nākamais solis, ko un kā gribam izdarīt. Pāris vārdos saprotamies, uz ko ejam tālāk, kā varu palīdzēt.
Aigars Vugulis: Arī sadzīvē, ja jāpaceļ balss vai tieši otrādi... Tur viss ir skaidrs. Savā ziņā tas, protams, palīdz.

Kā jūsu ģimenē tiek uztverts fakts, ka abi strādājat vienā medicīnas jomā?

Aigars Vugulis: Visiem tas liekas pašsaprotami. Visi uztver, ka tā tam vajadzēja būt — tētis pateica un tā arī notika. Bet tā gluži nebija.

Rihards Vugulis: Nekas nav uzspiests vai piespiests. Man patīk, un es ceru, ka arī sanāk.

Kā tas ietekmē jūsu ģimenes ikdienu un kopā pavadīto laiku?

Aigars Vugulis: Šobrīd mēs vieglāk saplānojam kaut kādus grafikus, tikšanās un pasākumus.

Rihards Vugulis: Tagad jau katram sava dzīve. Kad satiekamies, pārrunājam, kas jauns, ko izoperējām utt. Mans šā brīža dzinulis: iespējami vairāk izmantot brīvo laiku, pat brīvdienas, lai kaut ko iemācītos. Lai man kaut ko pastāsta. Bet tajā pašā laikā saproti, ka ir jāatpūšas, jāpavada laiks kopā. Ir jāatrod laiks sarunām arī ārpus medicīnas.

Divas paaudzes: ko vienam no otra mācīties?

Paraksturojiet, kādas ir vidējās paaudzes ārstu stiprās puses un kādas — jaunās paaudzes!

Rihards Vugulis hokeja spēles laikā vārtos. Tagad hokejs viņam palicis atslodzei Rihards Vugulis hokeja spēles laikā vārtos. Tagad hokejs viņam palicis atslodzei
3. attēls
Rihards Vugulis hokeja spēles laikā vārtos. Tagad hokejs viņam palicis atslodzei

Aigars Vugulis: Mans uzskats nemainās.

Jebkura nākamā paaudze ir gudrāka. Gudrāka tieši tehnoloģiski. Jaunie daudz izmanto tehnoloģijas — kompjūterus, magnētus. Tas viss ir labi. Es gan uzskatu, ka tehnoloģijas izmanto mazliet par daudz. Aizmirst, ka rentgens ir tikai izmeklējums.

Vidējā paaudze vairāk skatās cilvēku kopumā: cik gadu, kāds dzīvesveids, kāda būs labākā taktika — operācija vai konservatīva ārstēšana. Jaunā paaudze uzreiz ķeras klāt tehnoloģijām. Viens no iemesliem — pasaulē kopumā attīstās visas tehnoloģijas. Mūsu laikā magnētiskā rezonanse nebija pieejama, arī ultrasonogrāfijas aparāti bija tik slikti, ka šiem izmeklējumiem nebija lielas nozīmes. Galvenais bija rentgens, kas bija uz bildēm. Kad mēs studējām, mobilie telefoni tikai parādījās. Tehnoloģijas rada iespējas. Bet agrāk vairāk mācīja strādāt ar pacientu. Mūsdienās, atvainojiet, anatomiju mācās jau tikai digitāli no datora, pie pacienta aiziet tīri simboliski. Jaunajai paaudzei neiemāca darboties ar pacientu, ar dzīvu būtni. Tās vēstures, kas mums bija jāraksta, un cik pacientu jāapskatās — to nevar salīdzināt ar mūsdienu mācībām. Domāju, ka tā ir lielākā atšķirība. Mēs citādi uztveram ārstēšanas taktiku ilgtermiņā.

Bet, pateicoties jaunajai paaudzei, arī mēs esam spiesti attīstīties un nekļūt par dinozauriem. Ja agrāk plecus ārstēja vaļēji, tad tagad, ja netaisi artroskopiju, paliec kaut kur nomalē. Man artroskopijas iemācīšanās vidējā vecumā prasīja daudz laika, gāja ļoti grūti. Mūsu smadzeņu puslodes nav tam trenētas.

Jaunajai paaudzei, kas spēlē datorspēles, iedod optiskos instrumentus — un viņu labā roka neatšķiras no kreisās. Man abas rokas atšķiras. Jaunajiem ir lielākas iespējas ātrāk progresēt tehnoloģiju jomā.

Rihards Vugulis: Jaunās paaudzes stiprā puse noteikti ir tehnoloģijas, kā arī prasme atrast informāciju. Mums nav barjeru valodai, informācijas meklēšanai bibliotēkās. Piekrītu, ka klīniskā pieredze kopumā ir mazāka nekā agrāk un to vajadzētu vairāk. Covid pandēmijas laikā attālināto mācīšanos īpaši gan neizjutu, jo strādāju uzņemšanā kā medicīnas asistents un iepriekš volontēju. Cenšos mācīties, ka pacients ir veselums, nevis magnēts vai rentgens, ko tu ārstē. Un attiecīgi arī piemeklēt pareizo ārstēšanu.

Aigars Vugulis: Kolosāli, ka notiek ārstu diskusijas, konsīliji, kur satiekas vidējā un jaunā paaudze un cits citu var papildināt. Jaunajai paaudzei ir jālasa raksti un jādiskutē. Tādā veidā medicīna ir interesanta. Visu laiku jātur sevi formā — visām paaudzēm.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada septembra numurā