Katrā zaudējumā ir kāds ieguvums. Ķirurģe un tulkotāja Biruta Liede

Diena par īsu visam, ko gribētu izdarīt

Biruta Liede ir mazliet dumpiniece un provokatore. Tāda bijusi jau bērnībā. Nepaklausīga, spītīga. Māte Birutai nav tikusi klāt, jo meita pazudusi. Bet ne tādēļ, lai darītu blēņas. Bradājusi ar draudzenēm pa grāvjiem, lasot purenes, spēlējušas teātri, rak­stījušas lugas, dancojušas. "Man piemīt tāda nevēlama īpašība... es provocēju cilvēkus," viņa atzīstas un izstāsta, kā īgnu Rīgas autobusa šoferi sakaitinājusi, laipni palūdzot, lai ieliek viņas koferi bagāžas nodalījumā. Protams, viņa to varētu izdarīt pati, bet Zviedrijā šoferis to neuzskata par apgrūtinājumu.

Ar jauneklīgo dzīves uztveri viņa nojauc robežu starp "varu" un "nevaru". Zviedru valodu sākusi mācīties 55 gadu vecumā, studējusi Stokholmas universitātē, tulkojusi no zviedru valodas. Latviski izdotas trīs grāmatas, bet tulkojumu viņai ir krietni vairāk.

Katru rītu Biruta sāk ar vingrošanu. Jau gadiem. Vingrošana viņai ir kā brokastis - ja izlaiž, tad dienai pietrūkst spēka.

Nesen sākusi mācīties spāņu valodu, pamatus jau apguvusi, pērnajā ziemā bijusi valodas kursos Spānijā. Viņai ļoti patīk spāņu saskarsmes veids - kā sarunājoties žestikulē, kā pārtrauc cits citu. "Tāda dzīvība! Ne tā kā zviedri - viņi par nepieklājību uzskata sēdēt pārāk tuvu sarunbiedram, pārāk cieši skatīties acīs un pārtraukt runātāju!" Birutai patīk spontāni cilvēki, kas spējīgi uz negaidītu rīcību. "Cilvēkam var piemist dažādi trūkumi, bet no vienaldzīgā es turos pa gabalu!"

Daudz laika Biruta Liede pavada pie datora. "Ar tulkošanu nu ir cauri, jo neviens tās grāmatas negrib izdot. Tagad rakstu pati - gan latviski, gan zviedriski." Aprakstus par ķirurģiju, par Zviedrijā pieredzēto. Īsu stāstiņu veidā, koncentrētos teikumos, zviedru valodā aiz katra teikuma paliek vieta lasītāja domām. Par vīrieti metro vagonā, kam apstājusies sirds, un sešpadsmitgadīgu meiteni, kas, elpinot un masējot sirdi, izglābj no infarkta. Vagonā neviens viņai nepalīdz. Vai par grūtnieci, kam zaglis izrauj somiņu, viņa to tur tik cieši, ka nokrīt ejā un roka iestrēgst vagona durvīs. Arī par operētiem pacientiem apraksti ir dokumentāli. "Man vienmēr ir paticis rakstīt. Vēstules un dienasgrāmatas tapušas kilogramiem. Jau kopš bērnības. Arī mans tēvs daudz rakstīja - gan grāmatas savā jurista specialitātē, gan stāstus un noveles. Tēvs bija Purvīša skolnieks, beidzis Mākslas akadēmiju, tad juridisko fakultāti."

Birutas Liedes pirksti - tos rotā daudz gredzenu - no mapītes izvelk foto­grāfijas, kur viņa iemūžinājusi savus zīmējumus. Daudz zīmējumu man tapa 13 gadu vecumā. Bieži - garlaicīgu skolas stundu laikā. Tagad pēc ilga laika atkal pamēģināju, esmu gājusi portretu zīmēšanas kursos."

Vēl viņa airē. Blakus Birutas dzīvesvietai ir kanoe airētāju klubs. Ja ir piemērots laiks, tad pāris stundu airē pa Mēlarena ezeru. Savulaik ar ģimeni (Biruta bijusi divreiz precējusies un stāsta, ka abi vīri viņā neatrada ķirurga darbā zaudēto sievišķību, taču attapās, viņai promejot), bērniem izbraukājusi Latvijas upes. "Man diena ir par īsu visam, ko es gribētu izdarīt!" secina Biruta Liede.

Gribēja visgrūtāko - medicīnu

"Tagad modē ir runāt, ka jādomā pozitīvi. Bet visam ir saules un ēnas puse. Katram cilvēkam. Katrai valstij. Katram notikumam. Ja nebūtu sliktā, neprastu novērtēt labo. Tāpat ir ar mani," aizdomājas Biruta Liede. "Tam, ka aizgāju no ķirurģijas, ir pozitīvā puse. Ja to nebūtu izdarījusi, droši vien mani jau būtu piemeklējis insults vai infarkts. Man pavērās cita dzīve, ko nebūtu varējusi izdzīvot, paliekot ķirurģijā. Katrā zaudējumā ir kāds ieguvums..."

Bet vispirms bija medicīna. Arī otrreiz, ja varētu izvēlēties, tā atkal būtu medicīna. Kāpēc tā? Ne brīdi nevilcinoties, viņa atbild: tāpēc, ka visgrūtākā. "Man bērnībā skolā tika sacīts, ka sievietes var visu! Ja vien strādāšu, centīšos, tad sasniegšu, ko gribēšu. Un es gribēju visgrūtāko. Un to, kas dod lielāko gandarījumu, - palīdzēt citiem." Tiesa, zināmi mediķes aizmetņi bijuši vērojami jau bērnībā - mazo Birutu interesējis, kas beigtam putnam iekšā, preparējusi, skatījusies, mēģinājusi glābt tikko dzimušus pelēnus.

Paraugs bijusi arī tēvamāsa, ftiziatre, pie kuras uz Liepāju, sākoties karam, pārcēlušās ar māti - Birutai tolaik bija septiņi gadi. "Es ļoti apskaudu tēvamāsu par to, ka viņai bija atļauja arī bumbošanas laikā skriet pie slimajiem."

Uz brīdi viņa ir atpakaļ teju 70 gadu senos notikumos. "Karš - tas bija ļoti interesanti... Mēs dzīvojām trešajā stāvā, un, kad bija skaidras debesis, zinājām - nu būs! Vispirms parādījās krievu lidmašīnas un izsvieda tā saucamās "eglītes" - raķetes, kas karājas gaisā un apgaismo pilsētu. Un tad sākās..." Vēlāk uz ielas redzējusi māju drupas: logā karājas lelle, tur, rau, - vanna gandrīz nokritusi. Baiļu nav bijis itin nemaz! "Mūsu mājas pagrabā vācu ārsti bija ierīkojuši hospitāli. Krieviem ienākot, vācieši, zinādami, ka mana tēvamāsa ir ārste, nesa uz mūsu dzīvokli grāmatas. Viņi glāba medicīnas grāmatas! Viņiem pašiem vairs nebija kur glābties." Biruta Liede atkal atgādina, ka par katru notikumu var pateikt kaut ko sliktu un kaut ko labu.

Atgriežoties pie medicīnas un ķirurģijas kā izvēles, Biruta teic, ka zināmā mērā tas bijis gadījums. No kara komisariāta aizsūtīta praksē ķirurģijā. Tur paslavētas viņas rokas kā piemērotas ķirurģijai - uzmanīgas, saudzīgas. Taču piekodinājuši: tikai nedomā kļūt par ķirurgu! "Es biju sievišķības kalngals - maiga, mīļa. Bet nekas nelīdzēja."

Obligātajā sadalē viņai "iekritusi" Liepāja, kur darbu sākusi kā ftiziatre. "Bezgalīgas stundas stāvēju un rentgenā skatījos plaušas. Diloņslimnieki ir īpašs kontingents, daļa diezgan žultaini." Jaunā daktere zināšanās un prasmēs panāca vecākos kolēģus. Un apsteidza. Vēlāk kļuva par Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju un šajā amatā nostrādāja desmit gadu. Bija prasīga gan pret sevi, gan personālu.

"Visvairāk esmu mācījusies no parauga, nevis no pamācībām. Labs ārsts ir tāds, kas grib un spēj iejusties cilvēkā. Tāds bija terapeits Zeliks Čerfass, no ķirurgiem - Mārtiņš Liepiņš Stradiņa slimnīcā. No viņiem visvairāk esmu mācījusies attieksmi pret pacientiem. Praktiskā darba paraugs man bija Vilis Purmalis - ar apbrīnojami labu operācijas tehniku. Kad viņš operēja, šķita, ka viņam pirkstu galos ir redze, pirksti kustējās tikai mazliet, bet darbs veikli gāja uz priekšu. Operēja ļoti saudzīgi, tīri. Viņam varu pateikties, ka dabūju augstāko kategoriju ķirurģijā."

Kā tas notika? Sākumposmā Biruta strādājusi žults ķirurģijā - ar akmeņiem, iekaisumiem, sastrutojumiem. "Bija tāds likums - pabeidz operāciju, jāatstāj divi tamponi un drena. Tamponus pamazām vilka laukā, pa drenu pudelēs tecēja litriem žults. Slimniekam tās bija neaprakstāmas sāpes. Mežonīgas, nesaudzīgas operācijas, anti-operācijas. Vispirms atteicos no viena tampona - īsāk, ātrāk. Tad no drenas. Es to uzdrošinājos, jo operēju saudzīgi. Kad pastāstīju to Purmalim, tūdaļ dabūju augstāko kategoriju."

Ko viņai iemācījuši pacienti? "Vīrietis ķirurgs aizskrien garām pacientam, nepasaka neko vai pasaka divus vārdus, piegrūž pirkstu. Negribu teikt, ka allaž esmu sēdējusi pie slimnieka gultas, daudz esmu mācījusies no kolēģiem: ātrāk, ātrāk, darbs gaida! Taču reizēm tieši tie divi pateiktie vārdi ir svarīgākie!" Brīžos, kad cilvēks ir uz robežšķirtnes starp dzīvi un nāvi, nobirst viss liekais, parādās cilvēka kodols. Un, ja ārstam ir "radari", viņš šo kodolu spēj ieraudzīt. Viņa atceras pacienti, vairāk nekā 90 gadu vecu sievieti, kam cerība uz operācijas veiksmīgu iznākumu bija daži procenti. "Pirms operācijas apsēdos pie viņas gultas, mēs parunājāmies. Viņa man teica: mīļo meitiņ, es domāju par savu dzīvi... un tajā galvenā tomēr bija mīlestība."

Šaurā bezizeja un zviedru valoda

Kad Birutai Liedei apritēja 56 gadi, viņa šķīrās no savas mūža mīlestības - medicīnas. Bija vēl padomju laiks, partijas līderi sarīkoja apvērsumu un par Liepājas medicīnas iestāžu galveno ārstu iecēla savu cilvēku. Viss notika slepenībā diennakts laikā, līdz paziņoja, ka notikusi vadības maiņa. "Zālē sēdēja visi darbinieki, klusums. Nespēju novaldīt mēli, teicu: cerams, nākamreiz ievēlēsim savu vadītāju. To pateikusi, sapratu, ka tās ir beigas. To saprata arī pārējie." Sekoja aizmuguriska papīru kontrole, B. Liede uzrakstīja atlūgumu un trīs dienu laikā tika atlaista no darba. "Atceros pēdējo operāciju, sēdēju un skatījos uz savām rokām, domāju - uzzīmēšu savu roku operācijas žurnālā. Pēdējo slimnieku atceros - asaras rīdama, viņu izmeklēju. Pēc tam bija ļoti grūti... Biju iekļuvusi šaurajā bezizejā, nebija ne naudas, ne darba, nemaksāja pensiju - kāds bija "nostrādājis"."

Taču bija jāķepurojas, jāgādā par meitu. Iesākumā domājusi, ka pieteiksies darbā par kuģa ārsti, viņi tolaik labi pelnīja, bet izrādījās, ka ārstes augstākā kategorija ir šķērslis. "Man no atmiņas pazudis, kā mēs tolaik izdzīvojām. Laikam vedu uz Rīgu kaut ko pārdot..."

Tad arī ķērusies klāt zviedru valodas apguvei. Valodas pamatus apguvusi pašmācības ceļā. "Ieviņa [meita] brīžam nevarēja izturēt, kā es no rīta līdz vakaram klausos kasetes, atkārtoju, pildu gramatikas uzdevumus."

Kāpēc zviedru valoda? "Tāpēc, ka svešvalodas nezināšanu izjutu kā trūkumu, krievu valodu tolaik neuzskatīja par svešvalodu. Tāpēc, ka Zviedrija tuvu un biju izlasījusi gandrīz visu latviski tulkoto ziemeļvalstu literatūru. Un daudzas no šīm grāmatām bija tās tuvākās."

Stokholmas universitāte un pirmā tulkotā grāmata

Bijušās ķirurģes spītība, soli pa solim nonākot līdz sapņa piepildījumam - latviešu valodā izdotām zviedru autoru grāmatām, ir teju paraugstunda. Tiem, kas kapitulē savu gadu priekšā.

Kad pašas spēkiem un mācību grupā Biruta bija apguvusi zviedru valodu, viņai radās iespēja strādāt par izvēles priekšmetu skolotāju. Biruta mācīja savas skolnieces un meklēja viņām iespēju aizbraukt uz Zviedriju - uz dažu nedēļu kursiem. Un izlēma - kāpēc gan to nedarīt pašai?! Rakstīja vēstules uz dažādām tautas augstskolām, vienā no tām dabūja stipendijas vietu. "Tā bija augstskola ar deju līniju. Dejošana bija viens no maniem bērnības sapņiem, ko nebija izdevies piepildīt. Un te pēkšņi man ir šī vieta! Mēs četras stundas dienā dejojām - no viduslaiku dejām līdz modernajām. Man tolaik bija 59 gadi, kursa biedrenes - 20-30 gadu jaunākas, taču neviens nejuta vecuma starpību. Visu mūžu esmu bijusi fiziski stipra. Esmu operējusi, airējusi, slēpojusi, nodarbojusies ar riteņbraukšanu."

Pēc atgriešanās Latvijā Biruta Liede nerimās - jāmēģina iekļūt Stokholmas universitātē! "Mazliet šaubījos - varbūt tomēr esmu par vecu. Valodas pārbaudījumu kārtoju trīs reizes, divreiz izkritu. Pelnīti, jo vienkārši nemācēju likt eksāmenu."

Stokholmas universitātē Biruta studijās kopumā pavadījusi piecus gadus. Par universitāti stāstot, no viņas sejas nepazūd smaids. "Ja man kaut kur ir klājies ļoti labi, tad tas bija Stokholmas universitātē! Ļoti draudzīga attieksme."

Birutas Liedes galamērķis bija tulkošanas institūts, bet tur nevarēja tikt, līdz nav sakrāts vajadzīgais punktu skaits. Tā viņa krāja pun­ktus un mācījās gan Ziemeļu institūtā, gan Baltu institūtā, gan Slāvu institūtā. Mācījusies arī kursā tulkiem ar latviešu valodu, kas bija organizēts sadarbībā ar Stokholmas universitāti un paredzēts Zviedrijas latviešiem. Kā viesstudentei viņai bija aizliegts strādāt (šo noteikumu viņa gan pārkāpa), katru pusgadu jāziņo ieceļotāju biedrībai par studijās nopelnītajiem punktiem un jāatrod cilvēki, kas viņai garantētu 65 tūkstošus kronu gadā. "Protams, neviens man šo naudu nemaksāja. Taču esmu ļoti pateicīga cilvēkiem, kas visus gadus rak­stīja šos papīrus."

Par izvēlēto galamērķi - tulkošanas institūtu - viņa teic: tas bija eksperiments. Tajā tika uzņemti dažādu tautību bērni no visas pasaules - igauņi, latvieši, spāņi, itālieši utt. "Nebija pasniedzēju, kas pārbaudītu tulkojumus uz baltu valodām, bija izveidota sistēma, lai pārbaudi varētu veikt pats students. Tajā laikā izlasīju ļoti daudz grāmatu par tulkošanu. Savu pirmo grāmatu (Jūhans Kulbergs. Krīze un attīstība: psihodinamiska un sociālpsihiatriska apcere - red.) jau biju iztulkojusi un ar lielām grūtībām Liepājā izdevusi. Un, lasot literatūru, uzzināju, ka veids, kā biju to darījusi, ir viena no tulkošanas me todēm. Vispirms - tiešais tulkojums vārds vārdā, pēc tam tulkojuma valodas pārbaude un uzlabošana, tad atkal salīdzinājums ar pirmavotu."

Biruta smaidot atceras, ka sākumā nemaz tik raiti nav veicies. "Kad iedevu draugiem izlasīt, viņi minstinājās: varbūt vajadzētu tomēr iedot kādam literātam? Tas man atvēra acis. Lasīju un attapos - tā taču nav latviešu valoda, tas ir burtisks pārnesums no zviedru valodas! Savu pirmo tulkojumu pārrakstīju trīs reizes."

Daiļliteratūra ne, tā prasa citu raksturu

Biruta Liede tulkojusi arodliteratūru. Jūhans Kulbergs joprojām ir viens no populārākajiem psihiatriem Zviedrijā, un otrā latviski iznākusī grāmata - Kulberga Dinamiskā psihiatrija: teorija un prakse - ir mediķu obligātās literatūras sarakstā.

Kur slēpjas tulkotāja gandarījums? "Tas, ka varu tautiešiem piedāvāt to, ko viņi nevar izlasīt. Protams, adrenalīns rodas, kad meklē sinonīmus, maini vārdu secību, neskan, klab... līdz beidzot skan." Viņa stāsta, ka tagad moderno datortulkošanu nav izmantojusi, viņas darbarīks bijusi sinonīmu vārdnīca. "Ja kaut ko nesapratu, priekšā bija desmit sinonīmi, no kuriem vienu noteikti zināju." Biruta stāsta, ka tulkojot viņai vajadzīga laika atkāpe, tad noskaidrojas "redze", tad var pamanīt kļūdas. "Ja grib ieraudzīt lielu koku, ir jāatkāpjas, nevar stāvēt pie saknēm. Līdzīga priekšrocība ir cilvēka gadiem, tie dod atkāpi, dziļredzību. Ar gadiem varu labāk vērtēt savu un citu cilvēku rīcību, motīvus."

Viņa ir mēģinājusi tulkot arī daiļliteratūru - dažas Tūves Jansones noveles pieaugušajiem. "Ļoti interesantas. Man patīk no daiļliteratūras tulkot kaut ko ne pārāk apjomīgu, taču daiļliteratūra nav domāta man. Tai vienmēr līdzi nāk tulkotāja zīmogs. Tā prasa citu raksturu, jājūt rakstnieks, jādomā viņa domas, taču mani urda vēlme izteikties pašai."

Pašai tuvākā ir pirmā tulkotā grāmata - Kulberga Krīze un attīstība, kas izdota 1998. gadā. "Tas ir kā mātei - grūtākais bērns vairāk sirdī ieķeras." Pēdējā grāmata, kas izdota latviešu valodā, ir 2009. gadā iznākusī Elkonona Goldberga Gudrības paradokss: gudrība ar vecumu nāk roku rokā. "Es neprotu uzturēt kontaktus, bet izdevniecībā vajag apsviedību - ar vienu parunāt, otram uzrakstīt vēstuli, apjaust, ko varēs pārdot. Vajag biznesa radaru. Man tāda nav, bet es par to nežēlojos."

Zviedru mentalitāte - joprojām sveša

Jau divpadsmito gadu B. Liede dzīvo un iztikšanu pelna Zviedrijā. "Esmu apmetusies pie zviedru pensionāres, kurai ir pārvietošanās un veselības grūtības. Man pie viņas ir istabiņa - par to, ka viņai šo to palīdzu, jo īri samaksāt nevarētu."

Ārstes darbā Biruta Liede nekad nav mēģinājusi atgriezties. "Man reizēm ir vaicājuši, kāpēc to nemēģināju darīt. Bet es taču nespētu sākt no nulles tur, kur esmu tikusi līdz desmitniekam!"

Šajos gados piepelnījusies ar auklītes darbu, mācījusi latviešu valodu (vai vienkārši palīdzējusi tikt galā ar mājasdarbiem) bērniem, kas aug ģimenē ar divu tautību vecākiem. Stokholmas Tautas universitātē vadījusi latviešu valodas nodarbības. Tīrījusi dzīvokļus, gludinājusi kreklus. "Laiks nav noteikts, gludini tik ilgi, cik gribi. Nav viegli, bet cilvēki bija ļoti draudzīgi," atceras Biruta Liede. Apguvusi arī vizāžista prasmes, cerējusi, ka dabūs darbu un varēs vecākas dāmas darīt skaistākas.

Zviedru mentalitāte šajos gados gan viņai tā arī palikusi sveša. "Nav ko sapņot, ka mani varētu pieņemt zviedru sabiedrībā, mani var pieklājīgi paciest." Zviedri paši atzīst, ka dzīvi viņiem krietni bojā Jantes likums (Jantelagen), proti, nedrīkst sevi parādīt, izcelties - es nekas neesmu, neko nevaru, neprotu. "Zviedriem ir populāra dziesma ar vēlēšanos dzīvot pie jūras, kur "jā" ir "jā" un "nē" ir "nē". Zviedrs par nepieklājību uzskatīs atbildi "nē", tāpēc cenšas kaut kā izvairīties, izlocīties," pieredzē dalās Biruta Liede. Jantes likumu XIX gadsimtā pirmo reizi aprakstīja norvēģu izcelsmes dāņu rakstnieks Aksels Sandemūse. Šodien Jantes likums Zviedrijā darbojas kā etnisko, šķiru un sociālo grupu robežšķirtne. "Zviedri paši reti kad nokļūst no vienas šķiras otrā. Kad tas notiek, par to raksta avīzēs. Ir svarīga dzīvesvieta, piederība kādai sociālai grupai vai klasei, atbilstīgi arī jāģērbjas, jārunā. Augstākajā sabiedrībā nemēģini laist vaļā Smolandes dialektā! Sākumā visu darīju pilnīgi pretēji - centos parādīt, ka kaut ko protu, skaļi priecājos. To nedrīkst. Šie kodi man ir sveši, tāpēc tos ignorēju. Vispatīkamāk ir kontaktēt ar strādniekiem, lauciniekiem, skolotājiem, medicīnas māsām." Taču Biruta ļoti novērtē zviedru savstarpējo laipnību, lielisko apkalpošanas kultūru, godīgumu.

"Kā gan dzīvē viss saistās..." aizdomājas Biruta. "Līdz astoņpadsmit gadu vecumam spēlēju klavieres, esmu beigusi mūzikas skolu. Mūzikai varu pateikties par pirkstu veiklību, tā noderēja ķirurģijā. Pirms diviem gadiem man tumsā uz lauku ceļa uzbrauca mašīna - fibulas lūzums, milzu hematoma, ādas nekroze. Biju uzņēmusies trīs mēnešus uzraudzīt kādu lauku māju. Auto aizbēga. Zināju, ka pusstundu vēl varēšu paiet, nejūtot sāpes. Aizkliboju līdz tai būdai, pēc tam vairākus mēnešus varēju tikai lēkt uz vienas kājas. Man palīdzēja kaimiņi. Iztiku bez zviedru medicīnas palīdzības. Bez zināšanām ķirurģijā es to nebūtu dabūjusi gatavu."

Mājas - tikai un vienīgi Latvijā

Katru gadu Biruta brauc uz mājām - uz Latviju. Viss atkarīgs no līdzekļiem, ne vēlēšanās. Liepājā mīt meita Ieva, dēls Māris daudz ceļojis un uzturējies ārpus Latvijas. Liepājā viņai ir dzīvoklis ar atslēgtu apkuri un silto ūdeni. "Jāmēģina iekrāt un jāsagatavo dzīvoklis dzīvošanai vai jāiegādājas cits. Es noteikti atgriezīšos Latvijā pavisam. Nekad un nekur man nav bijis citu māju."

Birutai vienmēr līdzi ir Latvijas karodziņš - vimpelītis. To glabājuši arī viņas vecāki, kaut par to taisnā ceļā varēja izsūtīt uz Sibīriju. 1991. gada janvārī arī viņa bija starp barikāžu dalībniekiem. Birutai acīs asaras, kad atceras vēstulīti, ko saņēmusi 18. novembrī: "Apsveikumu no meitas mūsu mīļās Latvijas dzimšanas dienā! Nodomāju - sēkla uzdīgusi! Vienmēr esmu viņu ņēmusi līdzi dažādās demonstrācijās..."

Par savu skolotāju Biruta sauc tēvu. Bērnībā bezgala daudz klausījusies Raiņa četrrindes. Tās bija pamācību vietā. "Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus negurstošā karā. Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā [..]" Šīs rindas viņa min kā savas dzīves moto. Un tautasdziesmas. "Tajās ir visa latviešu dzīvesgudrība - ētika, psiholoģija, attiecību māksla, kā izturēties pret vecākiem, sunīti, kaķīti, malkas pagalīti. "Dieviņš brida rudzu lauku / Ar pelēku mētelīti" - kā vēl skaistāk pateikt, ka rudzi zied?"

Foto: no personīgā arhīva