Kārotā nejaušība laimes spēlē. Invazīvais kardiologs Gustavs Latkovskis
Kāpēc medicīna kā izvēle?
Lielāko ietekmi laikam esmu guvis no tēvamāsas Silvijas Latkovskas. Viņa savulaik strādājusi Bērnu slimnīcā, dibinājusi neonatoloģijas nodaļu, kur aprūpē neiznēsātos bērniņus. Bērnībā viņa reizēm mani paņēma līdzi uz slimnīcu, parasti arī mani ārstēja. Otrs dzimtas mediķis ir brālēns no mātes puses Ģirts Vinniņš. Esmu pārliecināts, ka viņš būtu kļuvis par izcilu ķirurgu. Taču izvēlējās farmācijas biznesu. Šķiet, 11. klasē izlēmu, ka medicīna ir ļoti interesanta, jo tajā apvienotas daudzas zinātnes - ķīmija, fizika, bioloģija, psiholoģija, filozofija, jurisprudence, pat astronomija un astroloģija. Alternatīva bija informātika, kompjūterzinātnes. Man ļoti patika programmēšana, padevās eksaktie priekšmeti - matemātika, ķīmija. Bet atbaidīja programmētāja mazkustīgā sēdēšanu pie datora. Gribējās darbu, kur iespējams būt reālā kustībā. Katram, protams, ir atšķirīga pasaules uztvere un dzīves filozofija. Man bija svarīga iespēja palīdzēt cilvēkiem. Medicīna ļauj justies ļoti vajadzīgam citiem. 
Jūs esat strādājis arī farmācijas biznesā. Un atgriezies medicīnā. Kāpēc?
1995. gada rudenī, kad pēc augstskolas pabeigšanas biju iestājies iekšķīgo slimību rezidentūrā, kāds no bijušajiem pasniedzējiem piedāvāja darbu farmācijas kompānijā. Pēc toreizējiem firmas noteikumiem tas nozīmēja aiziet no rezidentūras. Situācija sekojoša: biju rezidents ar 20 latu stipendiju. Mēnesī! Īsta darba piedāvājuma nebija. Piepelnījos tulkojot. Bija iekrājumi no iepriekšējā gada vasaras darba Zviedrijā, kur strādāju par slimnieku kopēju. Taču pēc 6. kursa nauda jāpelna citādi. Biju volontējis Rīgas 1. slimnīcā 3. kardioloģijas nodaļā. Iespēja tur tikt strādāt likās sapņa piepildījums. Tobrīd nereāls. Neredzēju cerīgu perspektīvu. Un tādā visai bēdīgā situācijā man piedāvā darbu ar vairāk nekā desmit reizes lielāku algu! Saglabājot domu, ka jebkurā brīdī taču varu arī atgriezties, pēc ilgām un sāpīgām pārdomām pieņēmu piedāvājumu. Turklāt izdevās izkārtot akadēmisko gadu rezidentūrā, neaizejot no tās. 
Darbs farmācijas kompānijā man nepatika. No rīta modos ar domu, ka šodien atkal jādara tas, ko negribu - jābrauc uz poliklīniku apstaigāt ārstus, uzbāzties ar produktu. Turklāt mani atvēsināja jau vienā no pirmajām lielajām sapulcēm. Reģiona līderis visiem jaunpienācējiem jautāja - kāds ir mūsu darba galvenais uzdevums? Naivi atbildēju, kā domāju: informēt par jaunajiem medikamentiem. Nekā, mani laboja - mūsu galvenais uzdevums ir gūt peļņu. Viena no atziņām, ko guvu, un man šķiet, ka tā ir viena no laimes definīcijas sastāvdaļām - ja vien ir iespējams, jādara darbs, kas tiešām patīk. Tas uzlabo dzīves komfortu un ļauj tikt daudz tālāk. Ja veicams darbs, kas neiet pie sirds vai pat galīgi nepatīk, tā ir laika izniekošana. 
Pēc pusgada izlēmu, ka atstāšu šo darbu un atgriezīšos ledainajā ūdenī medicīnā, kur nebija nekādu spožu finansiālu izredžu. Neko nezinot par maniem plāniem un neņemot vērā to, ka jau pusgadu nebiju volontējis, piezvanīja 1. slimnīcas 3. nodaļas vadītājs Jurijs Verbovenko un jautāja, vai tomēr nevēloties pie viņiem strādāt par dežūrārstu? Pirms gada par to varēju tikai sapņot! Esmu lasījis un pats pārliecinājies - cilvēkam ir skaidri jāformulē vispirms sev, ko viņš īsti grib. Un tad kāds kaut kur, tur, augšā, to visu saregulē - pēc būtības.
Ir situācijas, kuras paliek atmiņā kā neizdzēšama fotogrāfija. Biju rezidents Gaiļezerā. Vēlu dežūras vakarā vai jau naktī gāju pa kāpnēm, pa gaiteni un iedomāju - ja darbs slimnīcā man nodrošinātu tādu finansiālo līmeni, kādu vēlos, cik labprāt es dzīvotu tādu dzīvi, ka man ir tikai viena darba vieta! Ka man nav jāprāto par to, kā ārpus medicīnas vēl piepelnīties, piemēram, ar tulkošanu, lai dzīvotu, nevis tikai izdzīvotu. Ka strādāju slimnīcā, kurā jūtos komfortabli, kur pieejamas augsti attīstītas tehnoloģijas un droša darba vide, starp profesionāliem kolēģiem...
Jau vairākas reizes esat pieminējis tulkošanu. Ko tas praktiski nozīmēja?
Farmācijas kompānijām tulkoju dokumentus no angļu valodas uz latviešu. Ja kārtīgi pastrādāju, dienas laikā varēju nopelnīt pat vairāk nekā savu mēneša rezidenta stipendiju. Reizēm tas bija nežēlīgi. Atceros, esmu nedēļu nostrādājis, sestdienu dežurējis slimnīcā, atnāku mājās pagulēt, bet mani modina zvans - vai tulkojums gatavs? Pareizi, pirmdien jāatdod, bet neesmu vēl iesācis... Trīs stipras kafijas un pie darba!
Pēc trešā kursa divus mēnešus strādāju geriatriskā slimnīcā netālu no Stokholmas par slimnieku kopēju, bet pirms tam gadu mācījos zviedru valodu. Savulaik brīvi varēju runāt un tulkot arī zviedriski. Tagad zviedru valoda nolikta pagrīdē. 
Kāds izskatās sapnis par medicīnu tuvplānā, kad ar to satiekaties slimnīcā?
Šeit, Stradiņa slimnīcā, jūtos tā, kā gribēju justies. 1. slimnīcā vēl biju rezidents, pazaļš gurķis. Nokļūšana Stradiņos atkal ir viena liela nejaušība šajā laimes spēlē. Šķiet, 1999. gadā Nicā notika starptautisks simpozijs par kardiovaskulāro slimību profilaksi. No internistu biedrības uz simpoziju aizsūtīja mani. Tur tikos ar kardiologu biedrības pārstāvi profesoru Uldi Kalniņu. Pārrunājām simpozija tēmu, jaunākās vadlīnijas. Acīmredzot profesors Kalniņš bija pamanījis manu interesi. Vēl biju rezidents 1. slimnīcā, kad viņš piezvanīja - vai es gribētu koordinēt EUROASPIRE pētījumu Latvijā? Jutos ļoti pagodināts, teicu jā. Pēc tam piekritu piedalīties studentu apmācībā. Dakteris Ērglis mani aicināja uz invazīvo kardioloģiju. Par to esmu viņam ļoti pateicīgs. Paturu prātā viņa domu - ir pavisam cita sajūta, ja pacienta labā kaut ko izdari savām rokām. Invazīvā kardioloģija ir ārkārtīgi vērtīga mana darba sastāvdaļa tāpēc, ka dod pavisam cita līmeņa gandarījumu - reāli ar procedūrām, ar manipulācijām varu palīdzēt cilvēkam. Tā nav tikai izmeklējumu nozīmēšana, parunāšanās, tabletīšu izrakstīšana. Invazīvās kardioloģijas procedūras zināmā mērā ir analoģiskas ķirurga darbam. 
Ko jums - jaunam speciālistam - nozīmēja ienākt pieredzējušu kolēģu vidē?
Domāju, ka man ir paveicies jau sākot ar 1. slimnīcas 3. nodaļu. Darbs tajā bija viena no manas dzīves skolas vērtīgajām sastāvdaļām. Ārkārtīgi labvēlīga kolēģu attieksme. Zināmu stresu uzdzina rīta konferences, kad vajadzēja ziņot par dežūrā notikušo. Sēž profesori, sēž nodaļu vadītāji, šo to atzīmē, pēc tam uzdod āķīgus jautājumus. Un izsaka vērtīgus komentārus, ko tā arī novērtēju. Varbūt bija kādi starpgadījumi, bet centos tiem nepievērst uzmanību. Koncentrējos uz to, ka pats gribu kļūt profesionāls ārsts. Ļoti aktīvi studēju medicīnisko literatūru, centos uzzināto izmantot darbā.
Kādā intervijā pirms gadiem četriem teicāt, ka izvēlaties medicīnu, jo saskatāt tajā perspektīvu. Esat tai pietuvojies vai joprojām to saskatāt?
Medicīnā perspektīva ir vienmēr, jo tā, manuprāt, būs mūžīga zinātne. Kamēr vien dzīvos cilvēki. Un kamēr vien cilvēki gribēs dzīvot. Par savu perspektīvu medicīnā - kaut kas jau ir sasniegts, uz ko var atskatīties. Pagājušā gada septembrī aizstāvēju disertāciju. Atklāti sakot, pēc 1997. gada janvāra, kad atgriezos medicīnā, vēl kādus divus trīs gadus avīzēs paskatījos darba sludinājumus. Tad pamazām šis reflekss izzuda. Darba maiņas ideja vairs nebija aktuāla. Sapratu, jākoncentrējas uz to, ko un kā es gribu strādāt medicīnā. Daudzi bija izbrīnīti par manu atgriešanos, citi brīdināja, ka būs grūti. Un arī bija grūti. Bet tagad zinu daudzus piemērus, kad cilvēki atstāj farmācijas kompānijas, lai atsāktu darbu medicīnā. Šobrīd jūtos kā ieguvējs. Es zinu darba otru pusi, man nav nekādu ilūziju, par ko tiek maksāta nauda. Turklāt man paveicās ar to, ka tajā kompānijā bija labi organizēta apmācība un ieguvu labu dzīves skolu. 
Vai esat saņēmis piedāvājumus strādāt profesijā citā valstī?
Esmu. Piemēram, doties uz Angliju bīdīt zinātni. Mani nevilināja tāda ikdiena, kas tik daudz saistīta ar laboratoriju. Rezidenta gados doma par ārzemēm varbūt iešāvās prātā. Taču tagad noteikti ne. Tāpēc, ka vairs negribu kaut ko sākt no nulles, ieiet svešā vidē un sabiedrībā, kurā, esmu pārliecināts, nekad nespēšu asimilēties. Nekur citur nejutīšos sociāli tik integrēts, kā jūtos Latvijā. No invazīvās kardioloģijas viedokļa, pēc tam, kad esam pabijuši citos centros dažādās pasaules malās, redzam, cik - labā nozīmē - intensīvi un racionāli pie mums paiet darbdiena, ka esam sasnieguši starptautiskā mērogā ļoti augstu līmeni. Kā teica profesors Uldis Kalniņš - Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku. Te ir daudz kā pozitīva, tikai vajag turpināt sakārtot lietas.
Jums bijusi iespēja iepazīt Amerikas klīnikas. Kāda izskatās Čikāgas cerība?
To neredzēju, bet pabiju trīs dažādās klīnikās Čikāgā, to skaitā arī Neatliekamās palīdzības prototipā. Piecas nedēļas staigāju līdzi ārstiem un skatījos, ko un kā viņi dara. Daudzas lietas bija pazīstamas, pie mums jau esošas. Protams, tehnoloģijas visaugstākajā līmenī. Universitātes slimnīca, kur pārsvarā ārstējas melnādainie. Pabiju ļoti lepnā privātā slimnīcā pašā Čikāgas centrā. Satiku ārstu, kurš savulaik pabijis Rīgā. Staigāju līdzi, redzēju, cik viss tur šiki un smalki, bet nezin kāpēc šķita, ka pacientu aprūpe tur nebija nevainojama. Nesaku, ka pie mums viss ir ideāli, bet esmu pārliecināts, ka medicīnas attīstības līmenis pie mums ir augsts. Amerikas klīnikā redzēju milzīgas palātas, kur jūlija vidū nebija gaisa kondicionētāju, bet izlikti milzīgi ventilatori, kas maisīja karsto gaisu.
Kā attīstījusies jūsu interese par ģenētiku?
Manas disertācijas tēma ir saistīta ar ģenētiku - koronāras sirds slimības ģenētiskie riska faktori. Mani interesēja papētīt, kāpēc vienai un tai pašai slimībai dažādiem pacientiem ir tik atšķirīga gaita. Varbūt tā ir ģenētika, kas ietekmē slimības stabilo vai nestabilo gaitu, ko nosaka iekaisuma smagums un attīstība. Izvirzītā bija hipotēžu hipotēze, es riskēju. Profesors Uldis Kalniņš mani brīdināja, ka šāda tēma nozīmē sākt zinātnisko darbu no nulles tā vietā, lai attīstītu jau iesākto profilakses tēmu. Laikam jau nedaudz stūrgalvīgi, bet paliku pie tēmas par ģenētiku, nenojauzdams, ka tas būs tik grūti. Gribējās sevi apliecināt un doties vēl neietā virzienā. Turklāt ģenētika man šķiet ļoti perspektīva zinātnes joma, kurā varētu dabūt starptautiskas publikācijas un zinātniskos ziņojumus. Pirmais gads pie disertācijas, kā zināms, paiet, lai noskaidrotu, kā nevajag darīt. Tad otrais gads, kad zini, kā vajag, izvēršas ļoti, ļoti saspringts... Liels paldies Normundam Līcim no Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra, kurš veica ģenētiskās analīzes, un visiem kolēģiem, kuri palīdzēja anketēt atlasītos pacientus! Disertāciju sekmīgi aizstāvēju, taču pētījumi par tajā skarto tēmu turpinās, jau citā pakāpē un apjomā.
Vai viegli jaunam pasniedzējam saprasties ar studentiem?
Cenšos viņiem daudz dot un pietiekami stingri prasīt. Domāju, ka neesmu no vieglajiem pasniedzējiem. Vados pēc principa par pīrāgu un pātagu. Un ievēroju likumu, ka nekādā gadījumā nedrīkst studentu pazemot. Katrs mācību gads man iesākas ar naivu entuziasmu, ka atkal tā kārtīgi studentus mācīšu un ar viņiem nodarbošos. Līdz pienāk brīdis, kad attopos, ka studentu mācīšanā gandrīz ielieku vairāk enerģijas nekā viņi paši. Paradokss. Tā ir viņu izglītība, viņu profesionālās karjeras sākums.
Cits jautājums - cik daudzi no viņiem paliek medicīnā, cik aiziet farmācijas vai citā biznesā. Katram pasniedzējam jau liekas, ka viņa priekšmets ir pats svarīgākais. Man šķiet, ka kardioloģija patiešām ir ļoti svarīga, jo Latvijā ļoti daudz cilvēku slimo ar kardioloģiskām slimībām. Lai sniegtu pirmo palīdzību, zināšanas kardioloģijā ir ļoti nepieciešamas. Varu saprast studentu, kurš izvēlējies traumatoloģiju vai neiroķirurģiju un negrib iedziļināties kardioloģijā. Mans uzdevums ir dot iespēju apgūt šīs nozares pamatus. Bet nevaru iemācīties viņu vietā. Diemžēl nācies sastapties arī ar tādiem studentiem, par kuriem domāju - ar tādām zināšanām taču nedrīkst laist tālāk! Bet ir daudzi 4. un 5. kursa studenti, ar kuriem ir ārkārtīgi patīkami strādāt. Jūtos gandarīts, ka esmu ar viņiem vadījis nodarbību, ka esam kopīgi diskutējuši, un esmu pārliecināts, ka no viņiem iznāks lietaskoks.
Kas jūsu izpildījumā ir pīrādziņš studentiem?
Pātaga noteikti ir ieskaite un eksāmens noliktajā datumā. Neesmu no tiem pasniedzējiem, no kādiem man savulaik, kad strādāju Gaiļezerā pa naktīm kā medbrālis, nācās strādāšanu slēpt. Ja students pasaka - viņam šodien jābrauc uz ātrajiem, es saprotu. Pīrādziņš, manuprāt, ir informācija, ko es dodu. Praktiski pielietojama informācija. Nav grūti izlasīt grāmatu, bet tajā ne vienmēr ir atrodams praksē noderīgais. Turklāt grāmatas noveco. Toties es varu izstāstīt nozarē pašu jaunāko! Varam kopīgi analizēt manu pacientu gadījumus. Te izrādās, cik svarīgi, ka esmu praktizējošs ārsts ar reāliem gadījumiem, kurus nevar speciāli paredzēt. Nodarbību varu sākt ar vārdiem: „Iepriekšējā dežūrā nodaļā iestājās tāds un tāds pacients ar tādu problēmu," un parādīt svaigu kardiogrammu. Nesaku, ka tikai šādi var mācīt. Noteikti ir daudzi labi pasniedzēji, kuriem nav tik plaši izvērsta prakse. Manuprāt, tā ir priekšrocība - ja ārstam, kurš māca studentu, ir praktiskais darbs. Tikpat svarīga ir mana darbošanās klīniskā zinātnē, kura nebūtu iespējama bez reālās vides ar pacientiem.
Kā pārliecināt pacientu, ka viņam jāiesaistās savas veselības saglabāšanā?
Man neviens nav jāpārliecina. Mans uzdevums ir informēt pacientu. Pēc iespējas vispusīgāk, tēlaini vai skarbāk, ņemot vērā pacienta personību. Vienam pietiek ar ieteikumu nedaudz pamainīt ēdienkarti, un viņš jau ievēro stingru diētu. Citam var zīmēt pašas dramatiskākās ainas, bet vēlāk izrādās, ka cilvēks nav pieņēmis nevienu no padomiem. Ir akūtas kritiskas situācijas, kad ārsts pilnībā uzņemas atbildību par pacientu, kurš jāglābj. Bet hroniskas slimības gadījumā atbildība ir līdzvērtīga gan pacientam, gan ārstam. Kamēr pacients nesapratīs, kāpēc viņam jāievēro ārsta ieteikumi, rezultātu nebūs. Mana pieeja ir tāda - es neesmu skolotājs un pacients nav skolnieks, es neesmu tētis un viņš nav mans bērns. Esam satikušies, lai risinātu viņa veselības problēmu. Apzināti man nav daudz konsultāciju ambulatorajiem pacientiem, toties varu katram veltīt pietiekami daudz laika.
Jūs raksturo interešu daudzpusība. Vai zināms laika sadales noslēpums?
Eksprezidente reiz izteicās - mums katram ir tik daudz darāmā, ka nepietiktu arī ar vairākām dzīvēm, tāpēc vajag izvēlēties dažas lietas un koncentrēties uz tām. Daudzpusībai ir gan plusi, gan mīnusi. Pluss - iespēja vienā dzīvē izdzīvot vairākas dzīves. Mīnuss - nedrīkst pārāk saskaldīties un aiziet visos virzienos, kuri uzrunā. Sāpīgais jautājums - ko reducēt? Praktisko darbu? Zinātni? Pedagoģiju? Katrā no tām ir vēl apakšvirzieni, kuros gribētos padarboties...
Varbūt tomēr zināt, kurš virziens paliks galvenais?
Es negrasos aiziet no praktiskā darba. Ja palikšu tikai zinātnē vai tikai pedagoģijā, vairs nejutīšos kā ārsts. Bet es esmu ārsts. Par visiem simts procentiem. Šo sajūtu un apziņu gribu saglabāt aktīvu. Agrāk nedaudz satraucos, ka izskatos jaunāks par saviem gadiem. Piemēram, kad pacienta radiniekiem, teicu, ka esmu ārstējošais ārsts vai veikšu kādu medicīnisku manipulāciju, manīju bažīgu skatienu no pacienta kundzes puses un jautājumu - cik tad es tādas manipulācijas jau esot izdarījis?... Man patīk mans darbs un man patīk mana profesija, tas ir manas dzīves pamats. Invazīvā kardioloģija ir nozare, kas sniedz milzīgu gandarījumu. Ir daudzi pacienti, kuri man pieķērušies un par kuriem zināmā mērā jūtos atbildīgs. Kardioloģijā ir tā specifika, ka slimības nav kā apendicīts, kuru izgriež un tad pacientu var saukt par izārstētu. Savus pacientus ārstēju joprojām. Turpinu viņiem palīdzēt dzīvot.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva