“Ir vērtīgi ik pa laikam paelpot svaigu gaisu citur, iegūt medicīnas un dzīves pieredzi,” saka pediatri Dr. med. REINIS BALMAKS un Dr. BAIBA BALMAKA. Viņi bija paņēmuši pauzi no Latvijas medicīnas, lai gadu strādātu Austrālijas pilsētā Melburnā. Pacientu drošība, vadlīniju medicīna, Melburnas īpašais darba grafiks, labsirdība komunikācijā, apsēstība ar kafiju un barista, kurš naktī ierodas slimnīcā, — šie ir daži no atslēgas vārdiem dakteru Balmaku stāstā.
Visu var izdarīt, vajag tikai pacietību
Ikdienā Reinis Balmaks strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā, Baiba Balmaka šajā pašā slimnīcā ir neonatoloģe, kā arī dežurē Jelgavas pilsētas slimnīcā. Austrālija bija Baibas sapnis, un Reinis (kurš iepriekš stažējies ASV un Lielbritānijā) nevilcinājās viņu atbalstīt. Vien ar nosacījumu, ka varēs braukt tieši uz Melburnu, kur atrodas viena no pasaulē labākajām bērnu slimnīcām The Royal Children’s Hospital . Atlika ķerties klāt vakanču meklējumiem!
“Šķita — tas ir tālu un nereāli, bet es ļoti ātri atradu darbu,” stāstu sāk Reinis Balmaks. “Gan Royal Children’s Hospital , gan Monash Children’s Hospital , kurā strādāja Baiba, ir valsts slimnīcas, kas savās mājaslapās oficiāli izsludina vakances. Sniedzām pieteikumus, konkurējām ar vietējiem ārstiem un ne tikai, manā gadījumā — no visas pasaules. Royal Children’s Hospital mani apstiprināja, pat neaicinot uz darba interviju.”
1. attēls
Hot Christmas — dienvidu puslodes “karstie Ziemassvētki” kopā ar draugiem un kolēģiem dakteriem Danu un Valdi Skoteļiem
Slimnīcas divreiz gadā uzņem jaunus darbiniekus, bet rekrutē viņus jau gadu iepriekš. Baibai tik ātri darbu atrast neizdevās, bet viņa veiksmīgi paguva ielēkt pēdējā vilcienā: oktobrī pieteicās un jau februārī sāka strādāt.
Ja kādam ir iedvesma izmēģināt ārsta darbu Austrālijā — kā to izdarīt praktiski? Jāapbruņojas ar pacietību — tāda ir dakteru Balmaku atbilde. Birokrātija ir diezgan liela, turklāt Austrālijas ceļš nav iestaigāts. Reinis Balmaks: “E–pasti, kas tika sūtīti uz Rīgas Stradiņa universitāti, lai apstiprinātu mūsu diplomus, nonāca pie nepareizajiem adresātiem. Tad bija jāliek lietā savi kontakti, lai šos e–pastus atrastu. Turklāt, ja jāveic kādi labojumi, tas var prasīt vairākas nedēļas.”
Ja par dokumentu formalitātēm, tad vispirms ir jānokārto starptautiskais IELTS angļu valodas eksāmens. Pēc tam jāsaņem vairāku Austrālijas institūciju apstiprinājumi, ka drīkstat praktizēt Austrālijā kā ārsts, proti, ka nav kriminālās sodāmības, tiek atzīti izglītības, specialitāšu dokumenti, darba vīzai jākārto veselības pārbaude un apdrošināšana utt. Dakteri Balmaki reģistrējās Medical Board of Australia , Australian Medical Council (te kā starpnieks vēl ir ECFMG — Educational Commission for Foreign Medical Graduates , kas pārbauda izglītības dokumentu autentiskumu), vēl apstiprinājums jāsaņem no specialitāšu kolēģijām (asociācijām), kas uzrauga profesionālās kompetences.
Īsumā par ārstu hierarhiju Austrālijā
Austrālijā praktizējošu ārstu hierarhijas trepīte ir līdzīga Lielbritānijas sistēmai. “Konsultants ir lielais boss, kurš redz kopīgo bildi — vai pacientu vajag ekstubēt, izrakstīt uz nodaļu, sākt nieru aizstājterapiju utt. Naktīs konsultants nestrādā, brīvdienās arī parādās pavisam maz,” stāstu turpina Reinis Balmaks. “Konsultanta komandā strādā registrar un fellow ārsti. Registrar dara ikdienas darbus: liek katetrus, raksta analīzes, nozīmējumus. Brīvdienās un naktīs, kad konsultants ir mājās, fellow ārsts ir galvenais, ar iespēju konsultēties pa telefonu. Konsultantu vietas ir limitētas un ļoti pieprasītas, cilvēki gadiem ilgi strādā par fellow ārstiem, gaida, kad parādīsies konsultanta vakance.”
Dakteri Balmaki Austrālijā sāka strādāt kā registrar ārsti, Reinis pēc tam saņēma paaugstinājumu — kļuva par fellow .
Kā pie tāda var tikt? “Jānostrādā pusgads, jāparāda sevi, tad jāraksta motivācijas vēstule — konsultantiem ir tikšanās, kurā viņi izskata pieteikumus un izvēlas favorītus.” Reinis bilst, ka nokļuvis mazliet neērtā situācijā — kļuva par fellow ārstu, bet kolēģis, kurš jau bija šajā pozīcijā, to zaudēja. “Daudzi pieredzējuši speciālisti no visas pasaules brauc uz Royal Children’s Hospital strādāt par fellow ārstiem. Es par ārstu strādāju 17 gadus un nebūt nebiju pieredzējušākais.”
2. attēls
Kopā izturības triatlonā Ironman 70.3 Sanšainkostā, Kvīnslandē
Divas lielākās bērnu slimnīcas Viktorijas štatā
Dakteri Balmaki strādāja divās lielākajās Melburnas bērnu slimnīcās. Reiņa Balmaka darba vieta — The Royal Children’s Hospital — ir pasaules labāko bērnu slimnīcu sarakstā. Tā ir lielākā specializētā pediatrijas slimnīca Viktorijas štatā, apkalpo arī Tasmāniju un citus Dienvidaustrālijas štatus. Slimnīca ir apvienībā ar The Royal Women’s Hospital un The Royal Melbourne Hospital . The Royal Children’s Hospital strādā seši tūkstoši darbinieku, un tas ir valsts mēroga galvenais bērnu traumu centrs un valsts finansēts sirds un aknu transplantācijas centrs. “Es neko tik multinacionālu nebiju redzējis. Nakts dežūrā uztaisām selfiju , un esam septiņi cilvēki, katrs no savas valsts. Gadījuma fotogrāfija!” ar smaidu atceras Reinis Balmaks.
Savukārt Baibas Balmakas darba vieta Monash Children’s Hospital ir daļa no Viktorijas štata lielākā valsts veselības dienesta Monash Health un saistīta ar Monaša Universitāti. Ik gadu Monaša Bērnu slimnīca sniedz pakalpojumus vairāk nekā simt tūkstošiem bērnu, un tajā ir lielākā jaundzimušo nodaļa Viktorijas štatā. Pirmos sešus mēnešus Baiba Balmaka strādāja pediatriskajā intensīvajā terapijā, tad dabūja vietu neonatoloģijā, kas arī bija viņas primārais mērķis. “Fantastiska pieredze! Tur priekšlaicīgās dzemdībās dzimst divdesmit divas nedēļas veci bērniņi, turpat viņus arī ārstē. Jaundzimušo daļā ir sešdesmit gultasvietas: puse intensīvā terapija, puse — speciālā aprūpe, nākamais etaps pēc intensīvās terapijas. Ar pacientiem strādā četras komandas: katrā savs konsultants, registrar ārsti un fellow ārsts. Dienā komandai pievienojas farmaceits, dietologi, sociālie darbinieki, fizioterapeiti. Intensīvajā terapijā katram bērnam ir sava māsa — tādu ekstru līdz šim nebiju redzējusi! Māsa nepārtraukti ir pie bērna. Ja grib aiziet pārtraukumā, tad viņu aizvieto cita māsa.”
3. attēls
Pie Dienvidu okeāna ar bērniem
Īpašais Melburnas grafiks
Stāstot par ikdienas rutīnu, dakteri Balmaki atzīst, ka darba grafiki atšķiras no Latvijas. Baibai bija vairākas dienas dežūras pēc kārtas (no astoņiem rītā līdz pieciem vai astoņiem vakarā), tad dažas brīvdienas un pēc tam piecas naktsmaiņas (no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā). Pie tām pierast bijis visgrūtāk.
Savukārt The Royal Children’s Hospital bija īpašais Melburnas grafiks — tas izveidojies tāds vēsturiski, jo te ierodas daudz ārstu no citām valstīm, turklāt ne tikai medicīnu mācīties. Reinis Balmaks: “Mums bija divas intensīvās terapijas nodaļas: vispārīgā un kardioloģiskā. Strādāju abās: kardioloģiskajā — nedēļu dienas maiņās (no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā), nedēļu brīvs, nedēļu nakts maiņas (no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā). Pēc tam rotēju uz vispārīgo intensīvo terapiju — atkal nedēļu dienas maiņas, nedēļu brīvs un tad septiņas nakts maiņas. Tad trīs nedēļas brīvas un atkal viss no sākuma.”
4. attēls
Daļa no Monash Newborn komandas, noslēguma pasākums ar konsultantiem, fellow un registrar
Pie darba režīma pielāgojušies, varējuši pat izrauties nedēļu garos ceļojumos. Liels pluss, ka Austrālijā ir garāki atvaļinājumi — reizi pusgadā brīvs mēnesis.
Dakteri Balmaki uz Austrāliju bija devušies ar diviem bērniem — deviņus gadus veco Ģirtu un gadu veco Visvaldi. “Austrālijā pirmsskolas vecuma bērns izmaksā ļoti dārgi!” Reinis Balmaks neslēpj izbrīnu.
“Mēs lasījām, ka Austrālijā ir dārgākie bērnudārzi pasaulē. Simt septiņdesmit trīs dolāri un piecdesmit centi — tik dienā maksāja dārziņš. Darbalaiks līdz sešiem vakarā, bet, ja mēs no darba pārrodamies tikai deviņos, tad vēl jāalgo aukle par trīsdesmit dolāriem stundā!
Pirmo aukli intervējām pa telefonu — pratinājām kādu pusstundu. Intervijai bijām sagatavojušies profesionāli. Bet pēc tam ar auklēm gāja raibi. Izmantojām lietotni Juggle Street un dažbrīd jutāmies burtiskā nozīmē kā žonglētāji. Saproti, ka rīt vajag aukli un fiksi vakarā meklē lietotnē. Jā, viņas visas ir atlasītas un pārbaudītas, bet tu jau neesi saticis šo cilvēku, kurš dosies uz bērnudārzu pakaļ tavam bērnam. Palīgos pieskatīt bērnus brauca arī vecmammas no Latvijas.”
5. attēls
ECMO pacienta pārvešana no Adelaides uz Melburnu kopā ar perfuziologu un ECMO māsu
Atbalsta māsas, farmaceits, sociālais darbinieks...
Uz cilvēkresursiem Austrālijā netaupa — ļoti domā, lai personāls nebūtu izdedzis, būtu izglītots. Tas iet roku rokā ar pacientu drošību. “Katrā nodaļā ir sekretārs, kas atbild uz zvaniem, drukā dokumentus, izsniedz vēstules vecākiem utt. Komandā ir atbalsta māsa (mums bija divas intensīvās terapijas nodaļas un katrā nodaļā divas atbalsta māsas) — pieredzējušas māsas, kuras prot gan rīkoties ar aparatūru, gan neatliekamā situācijā var paņemt ekstra pacientu,” stāsta Reinis Balmaks. “Vēl ir maiņas vecākais, kurš strādā ofisā pie datora, organizējot gan plūsmu, gan uzraugot dažādas situācijas: cik kur kādas gultas; varbūt vajadzīga pacientu rotācija, ja māsai, piemēram, nav prasmju aprūpēt intubētu pacientu; menedžē, kāda māsa nāks uz maiņu un kura nepieciešamības gadījumā viņu aizvietos. Vēl ir fizioterapeits, spēļu terapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, mūzikas terapeits.”
“Nodaļā ir arī farmaceits, kurš pārbauda ārstu ordinācijas,” papildina Baiba Balmaka. “Seko līdzi terapijai, zāļu mijiedarbībai. Rūpējas arī par ambulatoro terapiju. Meklē veidu, kā piešķirt kompensējamos medikamentus, raksta arī receptes parenterālai barošanai.”
6. attēls
Pica nakts dežūras laikā kopā ar kolēģiem ārstiem no Ungārijas, Fidži, Izraēlas, Lielbritānijas, Hongkongas, Austrālijas un, protams, Latvijas
Stāstot par atbalsta komandu, jāpiemin psihologs, kas paredzēts arī ārstiem. Un sociālais darbinieks, kurš sniedz nozīmīgu ieguldījumu, risinot sarežģītas situācijas, un dara to cilvēcīgā veidā. Reinis stāsta piemērus no pieredzētā. “Mums bija imigrantu ģimene no Dienvidaustrumāzijas, tēvs doktorants Austrālijā — bērnam bija reta slimība, kuru ārstē ar monoklonālajām antivielām, kas ir īpaši dārgas (viena ampula maksā piecpadsmit tūkstošus dolāru, bet pacientam vajadzēja trīs ampulas dienā). Lai arī pacientam bija veselības apdrošināšana, tajā bija atruna, ka dārgos terapijas veidus neatmaksā. Ģimenē četri cilvēki, dzīvoja no doktoranta stipendijas, kas nav liela. Austrālijas bērnam šādu terapiju būtu grūti saņemt, nemaz nerunājot par imigrantiem, taču sociālais darbinieks situāciju šķetināja: meklēja likumā izņēmuma gadījumus, rakstīja uz labdarības organizācijām. Pacients dārgās zāles dabūja. Vai cits gadījums — pacientei bija audzējs, bet viņas mātei — mentālas problēmas, un viņa bankrotēja, viņai atņēma dzīvokli, principā māte dzīvoja slimnīcā, pavadot laiku kopā ar meitu. Šajā situācijā sociālais darbinieks risināja, kā sniegt palīdzību pacientes mātei, lai viņa var saņemt ēdienu, būtu vieta, kur izmitināt.”
Māsas — pacientu advokāti
Dakteri Balmaki sarunā vairākkārt uzteic māsu prasmīgumu — viņas gan ļoti profesionāli pacientu nodod pēc dežūras, gan izmeklē, gan komunicē ar pacienta vecākiem.
Baiba Balmaka: “Māsas saliek ventilatorus, kalibrē visu smalko aparatūru, ārstam tas nav jādara. Tiesa gan, atšķirībā no Latvijas viņas neliek katetrus, neņem analīzes, to dara ārsts. Ļoti liela uzmanība pievērsta māsu izglītībai — katrā dežūrā redzēju māsu izglītotājus.”
Izglītības māsas darbs ir prestižs — ar labākām darba stundām (strādā pa dienu), labāk atalgots. “Izglītības māsas ļoti bieži sēž ofisā un nodarbojas ar vadlīniju rakstīšanu vai ir blakus kādai jaunai māsai. Iesaistās arī situācijās, kad jāapgūst jaunas prasmes, piemēram, ir māsa, kas kompetenta rūpēties par neinvazīvo ventilāciju, taču vēl nav kompetenta, lai rūpētos par intubētu pacientu. Bet pacients jāintubē, un tad nāk talkā šī pieredzējusī māsa,” papildina Reinis Balmaks.
7. attēls
“Wilsons Promontory National Park — viens no skaistākajiem parkiem, vien trīs stundu braucienā no Melburnas”
Māsas ir arī pacientu advokāti, zināmā mērā viņas notur ārstniecības kvalitātes standartu slimnīcā. “Viņas vienmēr pārbauda, ko ārsti nozīmējuši. Māsa naktī sēž pie pacienta, velk ar pirkstu līdzi vadlīnijās, vai viss pareizi. Ir izlasījusi visas piezīmes par pacientu. Ir lietas, ko viņa zina labāk nekā ārsti, jo man jādzēš ugunsgrēki vēl pie sešpadsmit bērniem. No pacienta viedokļa tas ir ļoti labi, no ārsta viedokļa arī, bet, ja man ir tādas sešpadsmit māsas, kas visu laiku kaut ko prasa (ar pašapaziņu viņām viss kārtībā), tad līdz dežūras beigām tas var būt par daudz. Māsas, protams, apzinās, ka ir svarīgas. Kad februārī braucām prom, viņas jau gatavojās, ka atkal nāks jaunie ārsti, virtuvītes sarunās sprieda, ka atkal būs juceklis,” smejas Reinis Balmaks.
8. attēls
Ardievas Austrālijai! Mājupceļš uz Rīgu
Pacientu drošība pirmajā vietā
Kādas atšķirības no Latvijas pieredzes? Veselības aprūpes pamats Austrālijā ļoti lielā mērā ir pacientu drošība. Vadlīnijas, instrukcijas, pārbaužu lapas. Visi, kas strādā ar medicīnisko inventāru, zina, kā to lietot, nepaļaujas, ka gan jau kaut ko izdomās. “Tas ir moderni un labi, taču, ja uzsvars ir uz pacientu drošību, tad no veselības aprūpes tiek spiestas laukā inovācijas. Pacientu drošība un inovācijas savā starpā konkurē,” spriež Reinis Balmaks. “Viņi darbā ir diezgan robusti. Ja kaut kas nav ierakstīts vadlīnijās, tad nemēģinās to atkārtot. Vadlīnijās un instrukcijās skaidri līdz detaļām aprakstīts, ko kura slimnīca kurā nodaļā ir kompetenta darīt. Austrālijā, kas ir Eiropas izmērā, dzīvo divdesmit seši miljoni, un slimnīcas ir koncentrētas vietās, kur lielāka populācija. Ja pacients nokļuvis slimnīcā kaut kur Austrālijas vidienē un, piemēram, viņam vajag vairāk nekā četrdesmit procentu skābekļa vairāk nekā x litrus minūtē, tad viņu pārvedīs uz citu slimnīcu. Tas ir tā kā pārbraukt pāri visai Lielbritānijai. No vienas puses — ārkārtīgi droši, jo atlidos helikopters ar komandu, bet no otras puses — superdārgi.”
Reinis Balmaks piemin arī pieredzi ar ECMO. “Katram pacientam, kas pieslēgts ECMO, ir vēl viens rezerves aparāts. Tāds ir viņu standarts.
Vairāk nekā divdesmit ECMO aparāti, jo dažādos vecumos lieto dažādus. Ja nodaļā ir pieci pacienti uz ECMO un desmit ECMO sūkņi un ja pēkšņi vajag sestajam pacientam, tad nebūs tā, ka vienam drošības sūkni atņems.
Tiks noorganizēta pacienta pārvešana uz citu slimnīcu. Pacientu drošība visu laiku ir prioritāte.”
Baiba Balmaka papildina par neonatoloģijas nodaļu, kur ekipējums līdzīgs kā Latvijā, varbūt nedaudz smalkāki inkubatori, bet galvenā atšķirība — ekipējums ir daudz lielākā skaitā. Darbu atvieglo arī pie katra pacienta gultas piestumjams dators.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada novembra numurā
