Kamēr varu, tikmēr daru. Internists kardiologs Ivars Siliņš

Man patlaban rit 80. gads. Esmu mazliet savas darba aktivitātes ierobežojis, pārsvarā darbojos ar ārstiem rezidentiem, kas izvēlējušies iekšķīgo slimību specialitāti, un ārzemju studentiem. Konsultēju nodaļas, pārrunājam konkrētus gadījumus, ir semināri. Rosos.

Kur ņemat enerģiju? Vai jūs nesūta mazbērnus auklēt?

(Smejas - red.) Es jau gandrīz labprāt. Bet, ja pagaidām Stradiņa universitātes vadība uzskata, ka es jaunajiem kolēģiem no savām zināšanām ko varu dot, tad to labprāt daru. Kamēr varu, es daru. Tas palīdz arī manai veselībai. Arī medicīniski pierādīts - cilvēkam, kas ir fiziski neaktīvs un nedarbina galvu, drīz vien stipri mazinās mentālās funkcijas.

Izvēle kļūt par ārstu bija apzināta? Bijāt pārliecināts jau bērnībā?

Bērnībā vēl ne, kaut zināma ģimenes ietekme bija - mans tēvs bija populārs ārsts. Teikas rajonā daudzi viņu atceras vēl tagad. Interno medicīnu gan izvēlējos apzināti. Institūtā bija ārkārtīgi spilgta personība - prof. Kristaps Rudzītis, kas daudzus ieinteresēja iekšķīgajās slimībās. Es arī nekad neesmu bijis agresīvi noskaņots, un mani mazāk saistīja tās nozares, kas saistītas ar aktīvām manipulācijām (ķirurģija, ginekoloģija-dzemdniecība u.c.), tā loģiski paliku pie iekšķīgām slimībām. Esmu noskaņots vairāk strādāt ar galvu, nevis rokām.

Kāda daktere, kura strādā ar rezidentiem, teikusi: jaunie ārsti šodien nereti strādā kā ar klapēm uz acīm un šauri redz tikai savas nozares patoloģijas. Kādi ir jaunie?

Vispār par jauno ārstu attieksmi pret medicīnu un mācību procesu varu teikt tikai labu. Medicīnā tomēr jau pamatos notiek diezgan stingra atlase. Taču šaurā specializācija tiešām ir liela un ne tuvu ne vienīgā mūsdienu medicīnas problēma. Medicīnas diferenciācija daudzās sīkās medicīnas specialitātēs ir neizbēgama, jo tā zināšanu masa, kas medicīnā nāk katru dienu klāt, vairs neļauj ārstam būt universālam. Diemžēl. Līdz ar to vājinās prasme novērtēt pacienta stāvokli kopumā. Iekšķīgo slimību specialitātē mēs ar to cīnāmies tādējādi, ka specializāciju var iegūt tikai tad, kad ir izieta general internal medicīna kopumā.

Cik liela nozīme internista darbā ir sarunai ar pacientu un kā šo spēju iemācāt jaunajiem ārstiem?

Tā atkal ir viena no lielajām mūsdienu medicīnas problēmām, un es to dēvēju par atsvešinātības problēmu. Mūsdienu medicīna nevar iztikt bez modernām tehnoloģijām, smalkiem laboratoriem, daudzveidīgiem instrumentāliem izmeklējumiem, un bieži notiek tā, ka ārsts uz to liek vislielāko akcentu, bet tiešais kontakts ar pacientu vājinās. Bieži vien nav pietiekami daudz laika ar pacientu izrunāties, un tā rodas dubultļaunums - neizdodas arī noskaidrot, kas pacientu visvairāk nomāc. Bet rezidentiem to nav viegli iemācīt. Komunikācijas trūkums un atsvešinātība ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki meklē palīdzību pie ekstrasensiem un netradicionāliem palīdzības sniedzējiem, kas ļoti daudz laika velta komunikācijai. Bieži vien šī palīdzība ir ar psihoterapeitisku iedarbību, un pret to pat nebūtu nekas diži iebilstams, vien atskaitot to, ka šie paramedicīnas darboņi uzdodas par spējīgiem izārstēt visu, arī onkoloģiskas kaites vai slimības, kas saistītas ar ļoti smagām strukturālām izmaiņām organismā.

Kāds endokrinologs, kas bija stažējies Austrijas klīnikā, pēc pieredzes brauciena teica: "Jā, tur ārsti strādā ātri, precīzi, kompetenti un efektīvi, bet man pietrūka analīzes pamatīguma, kāds ir, piemēram, Latvijas internās medicīnas profesoram Ivaram Siliņam." Kur jūs to iemācījāties?

Ilgi biju klīnikas vadītājs "Gaiļezerā". Man jākonsultē nodaļas - tā kā iziet vizītē pa sešām lielām internās medicīnas nodaļām nav iespējams, notiek konsultācijas. Nodaļās atlasa nopietnākos gadījumos, un mēs tos pārrunājam - ļoti detalizēti, rezidentu klātbūtnē. Visu cenšamies izvētīt. Šur tur ārzemēs tā varbūt arī pietrūkst... Kaut gan īsti pārliecināts par to, ka ārzemēs tas notiek sliktāk, es neesmu.

Kas ir jūsu analīzes metodes pamatā?

To grūti noformulēt. Ārsts, kas jau pacientu daļēji ir iepazinis, pastāsta visu, ko zina, bet es mēģinu to visu kā puzli salikt kopā. Nav tādu universālu metožu. Kādreiz visu saprast un visu atrisināt medicīnā vispār nav iespējams. Tad jāatzīst, ka ir kaut kas neatrisināms. Bieži pacienti un viņu radinieki neizprot situāciju. Viņi salasās, ka medicīna ir teju visvarena - var to un var šito, bet aizmirst par to, ka medicīna, lai gan pēdējo gadsimtu gaitā cilvēka mūžu ir pagarinājusi par vairākiem gadu desmitiem, nevar visu un ka cilvēka mūžs ir galīgs.

Cik liela nozīme jūsu darbā ir intuīcijai?

Tai vienmēr ir nozīme. Īpaši nozarēs, kas nav pilnīgi eksaktas. Bet intuīcija lielā mērā balstās pieredzē. Protams, vajadzīgs arī talanta elements. Te vienmēr pamatā ir prof. Stradiņa tēze: "Medicīna ir amats, zinātne un māksla." Tad, lūk, intuīcija ir ieslēpta šajā mākslā, arī prasmē komunicēt ar cilvēkiem.

Vai redzat aiz sevis potenciālos pēctečus?

Protams, es nedomāju, ka esmu īpašs un man nebūtu līdzīgu. "Gaiļezerā" ir daudz kolēģu ar lielu darba pieredzi, kas savā šaurākajā laukā noteikti zina daudz vairāk nekā es. Varbūt pārzinu un pārredzu plašāku kopējo lauku, bet, piemēram, endokrinoloģijā ir daudz labāku par mani. Tad mēs konsultējamies. Es vienmēr esmu pieejams, ja kādam vajag.

Kāda ir sajūta, kad jūsu apmācāmie izaug un apsteidz jūs?

Tam tā būtu jābūt. Skolniekam savi skolotāji jāpārbauda un jāpāraug. Vispār man ir bijusi laime un iespēja paskatīties uz medicīnu no visiem četriem pamatlaukiem. Pats nozīmīgākais ir klīniskais darbs - palīdzība slimniekam. Te es palīdzu ar savām konsultācijām, kaut lielākais darbs jau ir praktiskajiem ārstiem, kas strādā ar pacientiem.

Kā savu lielāko ieguldījumu saskatu otro darbības lauku - apmācības procesu, jo tiešā kontakta ar pacientu man ir relatīvi maz. Bet apmācību darbs kā augstskolas docētājam man ir no 1969. gada - sākumā Stradiņos nostrādāju ar studentiem desmit gadus. Kad 1979. gadā atvēra "Gaiļezeru", atnācu šurp un strādāju ar ārstiem, kas vēlējās celt kvalifikāciju. Vēlāk tika izveidota Iekšķīgo slimību katedra ar vairākām bāzēm, arī te, "Gaiļezerā", kur notiek apmācība galvenokārt 6. kursa studentiem un ārzemju studentiem, rezidentiem. Tas ir mans darbs pēdējos 10-12 gados.

Trešā svarīgākā lieta ir zinātne. Protams, medicīnas progress ir saistīts ar zinātni. Savulaik aizstāvēju gan kandidāta, gan doktora disertāciju. No 1960. līdz 1969. gadam strādāju Eksperimentālās medicīnas institūtā, vienlaikus stažējoties un voluntējot Stradiņa slimnīcā, lai nezaudētu klīnisko praksi.

Ceturtais lauks - organizatoriskais darbs. No 1969. līdz 1991. gadam vienlaikus ar docētāja darbu biju arī Veselības aizsardzības ministrijas galvenais speciālists iekšķīgo slimību jomā. Daudz bija jābraukā pa rajoniem, lai redzētu, kā norit darba organizācija, kāda ir aprūpes kvalitāte. Daudz tikos ar pacientiem un viņu radiniekiem, izskatīju sūdzības. Bija daudz pavēļu projektu par darba organizāciju, jo Maskava "bombardēja" ar norādījumiem, kas bija jāmēģina pielāgot reālajiem apstākļiem. Daudzas no Maskavas idejām bija nereālas, piemēram, ideja aptvert visus iedzīvotājus ar regulārām profilaktiskām pārbaudēm.

Kā vērtējat galvenā speciālista institūcijas atjaunošanu?

Kopumā tā ir laba ideja, bet šie speciālisti ir ar ierobežotām iespējām, ir daudz neskaidrību. Laiks rādīs... Vispār prof. Aivaram Lejniekam (šā brīža internās medicīnas galvenajam speciālistam) bija laba ideja, ka internās medicīnas ārsts būtu jāatgriež kā ambulatorās prakses ārsts. Tas nav labākais variants, ka visu ambulatoro aprūpi veic ģimenes ārsts, izmantojot šauro speciālistu konsultācijas. Ja skatās uz tālākiem Latvijas nostūriem, tad tur vienkārši šim šaurajam speciālistam nekad nebūs pietiekamas noslodzes. Nav reāli, ka tur varētu noslogot gastroenterologu, endokrinologu, kardiologu, reimatologu. Līdz ar to cilvēkiem jāmēro tāls ceļš, visbiežāk uz Rīgu. Tāpēc būtu jēga, ja tur atrastos viens augsta līmeņa iekšķīgo slimību speciālists un daudzos gadījumos varētu nodrošināt palīdzību. Taču, cik zinu, šāda ideja pagaidām netiek atbalstīta...

Patāstiet par ārvalstu studentiem!

Pēdējos gados diezgan stipri mainījušās nacionalitātes. Vēl deviņdesmito gadu nogalē tie pārsvarā bija studenti no Tuvajiem Austrumiem - lielākoties Libānas. Viņu vispārējais līmenis bija mazliet augstāks nekā pašreizējiem studentiem no Šrilankas, Indijas, Pakistānas. Varbūt pareizāk būtu teikt - viņi ir atšķirīgi. Libānieši labāk integrējās - labāk apguva valodu un komunicēja ar vietējiem studentiem. Šrilankiešiem dzīve vairāk noris slēgtākā kopienā. Tomēr attieksme pret mācībām ir pietiekami nopietna, jo viņi ir maksas studenti. Taču problēma rodas valodas dēļ, kad ir jākomunicē ar pacientiem, kas nerunā angliski. Tad kā nu kuram iet - cits cenšas komunicēt, cits tikai stāv un klausās.

Un tagad ir jauna tendence - samērā daudz studentu no Eiropas Savienības valstīm. Acīmredzot mītnes zemē ir ierobežots skaits studiju vietu un ir finansiāli ierobežojumi, kurus vieglāk pārvarēt šeit.

Kāpēc savulaik izvēlējāties specializēties tieši kardioloģijā?

Mana disertācijas tēma bija saistīta ar kardiovaskulārās sistēmas problēmām. Lai gan esmu centies sekot visām subspecialitātēm, tomēr kaut kas ir jāizvēlas padziļināti, un kardioloģija man šķita nozīmīgākā. Jo kas tad galvenokārt nosaka cilvēka mūža garumu? Kardiovaskulārās sistēmas stāvoklis un onkoloģiskās saslimšanas!

Esat stāvējis klāt pie ģimenes ārsta institūcijas dibināšanas. Vai tā ir attaisnojusies?

1980. gadu beigās arī ministrijas līmenī bija skaidrs, ka jāpieskaņojas pasaules tendencēm un jāpāriet no iecirkņa terapeita līmeņa uz plašāka diapazona ārstu. Bija jāmazina pacientu staigāšana pie daudziem dažādu profilu ārstiem. Kādreiz ar humoru saku - arī es esmu iedzinis naglu internās medicīnas zārkā! Liela daļa ambulatori strādājošo iecirkņa terapeitu bija spiesti pārkvalificēties. Bet tas bija neizbēgams process. Doma par ģimenes ārsta institūciju ir laba, bet sākumā process tika mākslīgi forsēts. Ātri vien par ģimenes ārstiem pārsauca daudzus ārstus, kas vēl nebija apguvuši visu nepieciešamo zināšanu kopumu. Tagad situācija ir labāka, jo šos ārstus gatavo mērķtiecīgi. Tā kā šai institūcijai vēl nav garas vēstures, tad nav arī vajadzīgās pieredzes un kvalitātes.

Šai kontekstā gribu piebilst, ka tik ļoti krasa stacionāru samazināšana, kāda notikusi pēdējā pusotra gada laikā, ir bijusi liela kļūda. Protams, pasaulē tāda tendence ir. Stacionārā palīdzība maksimāli jāsamazina, bet gluži tik vienkārša tā lieta nav. Ārzemēs ģimenes ārsta institūcijai ir jau vairāki desmiti gadu, ir noregulēta sociālā palīdzība, dzīves līmenis, infrastruktūra - tā visa mums vēl nav. Tāpēc mums ir pacienti, kam nav iespējams realizēt to efektīvo ambulatoro palīdzību. Tas bija neapdomīgi.

Ilgus gadus esat bijis atbildīgos amatos. Kā jums izdevies palikt malā no pastāvošām varām, no politikas?

Padomju laikā no visiem prasīja būt partijas biedram. Mūslaikos tā ir katra paša izvēle, un es neesmu jutis tādu aicinājumu. Neesmu vairs tik jauns. Es arī esmu nelabojams pozitīvists, cenšos vairīties no negatīvā. Un mani ļoti uztrauc tas ārkārtīgais negatīvisms, kas valda apkārt. Un tur stipri vainīga ceturtā vara, kas ļauj negatīvajam zelt un plaukt. Jā, žurnālists ir sabiedrības sargsuns. Bet kur ir teikts, ka šim sunim jārej visu laiku un uz jebkuru garāmgājēju?

Un tad cilvēki domā - cik briesmīgi sliktā valstī mēs dzīvojam, mums ir tā briesmīgi sliktā valdība! Un izlemj, ka var nesadarboties ar šo valsti un kur vien iespējams kaut ko nošmaukt vai vispār doties no šejienes projām! Es negribu nosodīt tos, kas te nevar atrast darbu un aizbrauc, bet ir tādi, kas aizbrauc un saka - nē, es jau atpakaļ vairs nebraukšu... Vai grib studēt ārzemēs un paziņo - izstudēšu un atpakaļ nebraukšu! Tad, lūk, tā ir lavīšanās pie sveša putras katla! Tu te esi dzimis, audzis, tavs uzdevums ir palīdzēt labklājības valsti veidot šeit, nevis aizlaisties un baudīt labumus, ko citi tur jau sastrādājuši!

Pa kuru laiku jums izdevās izveidot ģimeni?

Apprecējos drīz pēc studijām. Esmu vecmodīgs - neesmu sievas mainījis. Nesen nosvinējām zelta kāzas. Ģimene un sadzīve savu laiku prasa, dzīvesbiedrei nav diezko labs veselības stāvoklis. Viņa bija bērnu ārste. Man ir dēls - psihoterapeits Māris Siliņš. Mazmeita studē psiholoģiju - nav gluži medicīna, bet tai pietuvināta ir.

Vai dēls savu izvēli par labu psihoterapijai izdarīja jūsu iespaidā?

Grūts jautājums, daļēji droši vien jā. Vēl vidusskolas laikā viņš daudz lasīja, interesējās par psiholoģiju, psihoterapiju, lasīja Levi, tad Freidu. Ievirze viņam bija jau sen. Sākumā viņš izvēlējās psihiatriju, bet drīz vien no tās atgāja un pievērsās psihoterapijai.

Tad jau jums ir "tiešais vads" informācijai, kas saistās ar cilvēku dvēseles un psihoemocionālo stāvokli, kam tik liela nozīme cilvēka kopējā veselībā. Mēdzat konsultēties savā starpā?

Jā un nē. Psihoemocionālais stāvoklis lielā mērā var ietekmēt fizioloģijas funkcijas un veselības stāvokli - tas ir fakts, un psihoterapeits to var risināt profesionālākā līmenī. Taču psihoterapija nav valsts apmaksāta palīdzība Latvijā - tā ir privāta medicīna, un tur sadarbība beidzas. Taču, protams, nervi un slimības ir cieši saistīti, un tas attiecas ne tikai uz iespēju iegūt, piemēram, gastroenteroloģiskas, bet arī kardiovaskulāras, plaušu problēmas. Ļoti interesants šis aspekts ir astmas kontekstā - šo slimnieku psihoemocionālajam stāvoklim ir liela nozīme, un psihoterapija tiešām var ļoti palīdzēt.

Kā šis konkrētais laiks - ieilgusī krīze, apgrieztais finansējums medicīnā - atspoguļojas jūsu darbā?

Grūti atbildēt, jo pašlaik stacionārā nonāk ļoti ierobežots slimnieku kontingents - tie, ko atved ar ātrajiem. Tur ir gan dzīves apstākļu sagrauti cilvēki, gan tādi, kam nebija naudas, lai meklētu medicīnisku palīdzību ātrāk. Redz, tagad jau arī pie ģimenes ārsta par baltu velti neko nevar dabūt.

Ar ko savā ārsta karjerā visvairāk lepojaties?

Es lepojos ar savu pedagoģisko darbu! Esmu lasījis tūkstošiem lekciju studentiem, ārstiem, rezidentiem. Bijis bezgala daudz praktisko nodarbību, konsultāciju. Tas ir mans lielākais devums no tiem četriem lauciņiem.

Vai savā dzīvē esat piedzīvojis brīnumu?

...jā. Man ir laimējies. Atgriezāmies no vasaras atpūtas - ar ģimeni un mantu pilnu automobili, uznāca negaiss. Bija tikko uzliets asfalts, mašīna noslīdēja, apmeta kūleni un mežā atsitās pret koku. Es biju pie stūres, bez manis mašīnā bija vēl četri cilvēki, bet nevienam - ptu, ptu! - nekas slikts nenotika. Mistikai gan es neticu!

Kam jūs ticat?

Es ticu medicīnai, zinātnes progresam, kuru esmu piedzīvojis! Kad piedzimu, tikko sāka ieviest radio, bet kas viss pa šiem gadiem nācis klāt gan sadzīvē, gan medicīnā! Ja padomāju par izmeklēšanas un ārstēšanas iespējām 1950. gados un šodien, progress ir fantastisks, un es tam ticu! Taču kā cilvēks, kas nodarbojas ar zinātni, varu teikt - neesmu aktīvs reliģijas piekritējs, bet neticu tam, ka visu šo fantastiski sarežģīto mikro un makro pasauli varētu izskaidrot ti kai ar kaut kādu pirmatnējo sprādzienu, kas visu to izveidoja... Līdz ar to kaut kādiem pārdabiskiem spēkiem ir jātic gribot negribot. Tā uzskata daudzi nopietni zinātnieki, kas nodarbojas ar eksaktām zinātnēm, īpaši fiziku, un saka - tik vienkārši tas viss nevarot būt. Bet tam nav nekāda sakara ar tagad tik izplatīto misticismu!

Kādu redzat medicīnu pēc desmit divdesmit gadiem?

Vislielākās cerības tiek saistītas ar ģenētikas sfēru un gēnu izpēti. Noteikti būs jaunas izmeklēšanas metodes, jauni medikamenti. Bet saasināsies vairākas problēmas. Pirmkārt, atsvešinātība ārsta un pacienta starpā. Otrkārt, pārāk šaurā specializācija, kas neļaus vērtēt pacientu kompleksi. Treškārt, medicīnas komercializācija. Daudz medicīnas tehnoloģiju netiek un netiks racionāli izmantotas. Lai medicīniskā iestāde pelnītu, tiks nozīmēti izmeklējumi, kas cilvēkam nav nemaz vajadzīgi! Vēl sliktāk - ja pacientiem tiks nozīmētas invazīvas izmeklēšanas vai ārstniecības metodes, kas nav vajadzīgas. Pie mums pagaidām komercializācija tik tālu nav aizgājusi, bet ir jāmin ASV piemērs, kur bija analizēts, ka tā saucamie implantējamie ritma devēji vienā trešadaļā gadījumu ielikti pilnīgi nepamatoti. Varbūt tas ir bijis ne tikai komerciāls aprēķins, bet ārsta nekompetence, tomēr tāda problēma būs. Būs!

Kopumā pieaug jatrogēnās slimības. Ko tas nozīmē? Tās ir slimības, kas saistītas ar ārsta darbību - kaitīga medikamentu ietekme, invazīvas procedūras, neadekvātas ķirurģiskas iejaukšanās. Medicīna piedāvās arvien lielākas iespējas, bet līdz ar to pieaugs arī risks! Tas ir neizbēgami.

Tas nozīmē, ka medicīna pievilks arvien vairāk biznesa orientētu cilvēku, tā būs kā joma, kur varēs labi pelnīt? Kur tad vēlme palīdzēt? Misija?

Protams, ka pievilks! Farmācijā tā jau ir noticis, neapšaubāmi. Bet par to vēlmi palīdzēt - nu, tas viss nav gluži tik pretrunīgi. Tiek jau palīdzēts. Tas pats farmācijas bizness ir mērķēts uz to, lai piemeklētu labāko medikamentu. Bet tajā pašā laikā tā ir ienesīga lieta. Biznesam un labumam cilvēka labā ir jāsadarbojas, bet nākotnē, domāju, būs situācijas, kad bizness vēl vairāk izvirzīsies priekšplānā.

Tas nozīmē, ka ārstu ētikas jautājums vēl vairāk nonāks krustugunīs?

Jatrogēno slimību problēmai universālas risinājuma receptes nav. Ir jāpilnveido ārstu izglītība. Bet šai medaļai ir ļoti interesanta otra puse. Problēma, kas ASV ir ļoti izteikta, parādījusies arī Rietumeiropā, bet vēl gandrīz nemaz Latvijā, - tā ir ārsta un pacienta juridiska konfrontācija. Amerikā uz to pelna vesels slānis juristu, kas burtiski meklē šādas iespējas, pierunā pacientu - sūdzies un tu dabūsi! Cietējs pie šīs juridiskās konfrontācijas ir ne tikai ārsts, bet arī pacients. Jo ārsti centīsies noņemt no sevis jebkādu risku! Ja ārsts redzēs, ka ir vajadzīga kāda procedūra, bet tā ir riskanta, viņš teiks: netaisām!

Vai redzat mehānismu, kā to varētu risināt?

Nē, neredzu. Pie mums tas, par laimi, vēl nav iegājies. Nākotnē droši vien sabiedrība būs plaši jāinformē, kādas varētu būt šādas juridiskas konfrontācijas sekas... Ieguvējs no tā būs tikai jurists.

Pag, kur tad palika pozitīvisms?

Kā jau vienmēr - nākotne ir gaiša, bet ne tikai gaiša! Jebkurš progress ir saistīts ar progresa blaknēm. Bet es vienmēr atceros, ka dzīve jau nav tikai medicīna. Esmu savu laiku veltījis arī daiļajām mākslām. Man mīļa ir glezniecība - esmu bijis pazīstams ar daudziem gleznotājiem, un man ir tāda pieticīga darbu kolekcija. Man arī ļoti patīk mūzika - īpaši klasiskā, mīlu operu, bet kādreiz paklausos arī šlāgermūziku. Ja ir laiks, aizeju uz teātri, tagad gan ir ļoti jāpiedomā, ko vērts skatīties.

Kopumā esmu absolūts pozitīvists un uzskatu, ka ar visu krīzi nav nekāda pamata briesmīgam negatīvismam. Mēs dzīvojam labā zemē, ko neposta kaut kādas šausmu stihijas, kas nav pārapdzīvota, kur ir skaista daba. Un es neticu tam, ka simts politiķu, kas sēž Saeimā, domā tikai par sevi un dara šausmu darbus. Bet par tiem labajiem jau neviens nestāsta! Ir, protams, cilvēki, kas dara sliktu un domā par savu kabatu, bet labo ir vairāk. Latvijas valsts kopējā diagnoze ir laba. Laba!