Kam vajadzīgs pusdzīvs, slims dakteris?
Ziema daudziem cilvēkiem ir laiks, kas kaut kā jāpārlaiž. Spriežot pēc tavām ziemas izklaidēm - peldēšanas, slēpošanas un snovošanas -, tev šis gadalaiks ir īpaši mīļš?
Oi, ziema ir mans laiks, pilnīgi mans! Esmu dzimusi ziemā, un meita arī, tāpēc šis laiks ir mūsējais. Paulam maz 
Kas bija vispirms - peldēšana ziemā vai slēpošana?
Peldēšana sākās, kad vēl mācījos Medicīnas institūtā - aptuveni pirms 25 gadiem. Bet ar tādu slēpošanu, kā mēs to saprotam tagad, sāku nodarboties pirms sešiem gadiem. Augstskolas laikā piedalījos Latvijas Universitātes organizētajās ziemas turiādēs Kaukāzā - gājām ziemas pārgājienos kalnos. Mugursomas ar pārtiku un teltīm uz muguras, slēpes rokās un kāpjam, un tikai pēc tam sākas garais nobrauciens. Pirmā ziemas pelde bija pēc viena šāda pārgājiena. Parasti Kaukāzā gaisa temperatūra ir ap mīnus pieciem grādiem, bet šajā pārgājienā bija mīnus divdesmit grādi un četri ar pusi metri bieza sniega kārta, gulējām parastās teltīs. Pēc pārgājiena nonācām lejā Adlerā, tur viss smaržo, zied mimozas... Tomēr uz peļķēm ledutiņš. Taču turpat ir Melnā jūra. Kā var nenopeldēties? Viss bariņš metāmies ūdenī iekšā. Pārbraukusi mājās, nodomāju - ar ko tad mūsu jūra sliktāka?
Bridi iekšā jūrā tepat Liepājā?
Jā, bet vienubrīd sāku domāt - varbūt man visi nav mājās? Tad izlasīju avīzē, ka Jūrmalā notiek roņu parāde. Nupat lasīju interviju ar Evaldu Liepiņu, ziemas peldētāju kustības veidotāju Latvijā. Brīnišķīgs cilvēks, kurš savos 80 gados ir možs un aktīvs. Toreiz viņam pietika neatlaidības uzmeklēt mani pēc anketā ierakstītā studējošās sanitārītes darbavietas telefona numura, lai informētu par roņu pasākumiem. Ja Liepājā jūra aizsalst reti, tad līcis aizsalst un Jūrmalā bija patiešām jācērt un jāzāģē āliņģi. Tā es ar viņiem sāku draudzēties un sapratu, ka man tomēr ir visi mājās. Ziemas peldētāju tur bija vairāk nekā simts.
Studiju gadi beidzās, tu atgriezies savā Liepājā un...
... tad jau kažoku nemainīju.
Tev kompāniju nevajag?
Ik pa brīdim kādu parauju sev līdzi (atzīšos - esmu bijusi viņu skaitā - aut.), parasti līdzi parautie ieiet ritmā un kļūst par neatkarīgiem roņiem. Īpašs gadījums ir mana kaimiņiene - jauna sieviete ap 30 gadiem. Satiekamies kāpņu telpā, viņa redz, ka es tādā jocīgā apģērbā no kaut kurienes skrienu, un vārds pa vārdam, līdz kļuva par nopietnu ziemas peldētāju. Malacis! Tagad te vairs nedzīvo, reizēm tiekamies pie jūras. Bet, viņai anamnēzē - plaušu tuberkuloze. Bija jāiedrošina un jāpalīdz noticēt pašas varēšanai un ledainā ūdens pozitīvajai ietekmei.
Nav bijis tā, ka tu kādu parauj līdzi, bet viņš pēc tam saslimst ar plaušu karsoni? Un tev kreņķis.
Nēēē! Tā nu nav bijis. Pirmkārt, nevienu ar varu jūrā nevelk. Bet galvenais - viss notiek galvā. 
Bet pasaki godīgi - nu ir taču auksts?
Gadās, ka ir, bet lielākoties tomēr nav.
Tas arī saistībā ar galvu?
Protams! Klikt, klikt un pārslēdzamies uz citu ātrumu. Tiesa, pieredzes trūkuma dēļ apsaldēju kāju un roku pirkstus, bet tas bija sen... Bija mīnus 18 grādi, jūra sasalšanas brīdī kā ledus kristālu putra, līdzi paņemts fotoaparāts Smena un kaimiņu meitēns par fotogrāfu. Pirksti bērnam salst, bet es skraidu ledū iekšā-ārā pārgrozīt fotoaparāta iestatījumus. Tolaik vēl ģērbu peldkostīmu, un, kamēr atķimerēju to vaļā, sals savu padarīja. Tāpēc ilgu laiku, ejot jūrā, vilku rokās vilnas cimdus un līdz ūdenim arī vilnas zeķītes. Tagad vairs ne.
Tu esi stāstījusi, ka jāuzmanās no vižņiem - tie sagriež kājas.
Bija laiks, kad sagrieza, bet nu vairs ne. Ir dziļi jāatslābinās un jāiet cauri bez steigas. Ja steidzas, tad gan sagriežas.
Bērnus līdzi uz jūru nevelc?
Kamēr bija mazi, viņi gāja, kad paaugās, vairs negribēja. Bērni kļuva par roņiem vēl pirms dzimšanas - manā puncī. Vienreiz - eju peldēt un malā kāds sauc: „Redz, kur grūtniece iet slīcināties!" Kāds cits: „Tā taču mūsu Vasilīte - iet peldēt!" Tūlīt pēc dzemdībām jutu, ka sāksies iesnas. Ko nu? Jāskrien uz jūru ārstēties! Un bērns līdzi. Atstāju viņai galvā cepurīti, noģērbu plikiņu, piespiedu ar muguriņu sev pie vēdera un gājām mērcēties. Pēc tam vilnas zeķītes kājās, pie krūts pabaroju, apetīte bērnam laba! Bērniem rūdīšanās notika arī vannā. Pēc mazgāšanās laidu ārā silto ūdeni un uz pilnu klapi atgriezu aukstā ūdens krānu. Tā ūdens pamazām palika auksts. Kad mazajam augšlūpa tapa zila un sāka drebēt, rūdīšanos šai reizē beidzām. Dibenus turpat mājas pagalmā ar sniegu berzām. Muguriņas arī. Bija laiks, kad es viņiem, jau sliņķiem, pateicu, ka ir gripas laiks un jūs skriesiet uz jūru kopā ar māmiņu. Viņi dipināja ar'. Madarai un Paulam bija stingri noteikts - jums nav tiesību slimot, jo tad mamma nevarēs strādāt un mēs nomirsim badā. Un viņi klausīja - neslimoja.
Tu teici, ka savulaik gāji jūrā peldkostīmā. Tagad vairs ne?
Jā, vairs neapgrūtinu sevi ar peldkostīmu.
Nekautrējies, ka kāds uz tevi tādu pliku pablenž?
Tā jau nemaz neblenž.
Nu neticu, neticu...
Dažreiz, ja kādi onkulīši palūr, es saku - jāmaksā par skatīšanos! Dažs atsmej, ka viņam mājās pašam sava Ieva. Bet vispār šobrīd pie jūras ir maz cilvēku, kļuvuši slinki. 
Kad pārskrien mājās, nav karsta vanna vai pirts?
Agrāk ir gadījies, kad aizplunčājos pārāk ilgi, ķermenis tā atdzisa, ka grūti atgūt normālu temperatūru, tad ieslēdzu pirti, paņēmu kādu lasāmo un šādi palīdzēju. Tagad vairs ne. Bet ir mīļotā auzu putra un kafija.
Tu peldi agri no rītiem?
Nē, bija laiks, kad mēģināju kļūt par cīruli, bet neizdevās. Tad sapratu - ja esi pūce, tāda arī paliec. Eju ap desmitiem, vienpadsmitiem. Droši varu apgalvot, ka Liepāja ir fantastiska dabas SPA pilsēta. Atliek tikai baudīt. Nekas nevar būt labāks par dabisko viļņu, vēja, lietus, krusas masāžu.
Ir kāds ieteikums, kuru tu gribētu pateikt tiem, kas arī nolēmuši izmēģināt jūru ziemā?
Visdrošāk ir sākt kopā ar kādu pieredzējušu roni. Man patīk, kā Liepiņa kungs saka - iepriekš konsultējieties ar dakteri! Gribu gan teikt, ja dakteris pats nav ronis, tad runāt ar viņu nav jēgas. Savulaik manu bērnu pediatre, uzzinot, ko es ar savējiem daru, teica, ka esmu traka sieva. Nu esmu jau arī! Kad redzēja, ka pirmais bērns aug vesels, par otro vairs nesatraucās.
Pastāsti par savu mikrobu izsaldēšanas, nevis izsildīšanas teoriju?
Tā es joprojām domāju, jo dienas laikā saņemu tik daudz mikrobu kā neviens cits speciālists. To visu nesu mājās. Ir ideāli stimulēt imunitāti, vienlaicīgi nosaldēt vīrusus ar aukstuma procedūru un vēl gūt no tā prieku.
Saviem pacientiem neiesaki iesnu reizē nevis dzert karstu tēju, bet ieskriet jūrā?
Neiesaku, jo redzu, cik dažādi ir cilvēki. Ja kāds tam ir gatavs, viņš uzrunā mani. Bet par norūdīšanos un ģērbšanos gan runāju ļoti daudz, jo tas, ko tagad vecāki ir spējīgi savilkt mugurā saviem lolojumiem, manā skatījumā ir vardarbība pret bērnu.
Un vasarā nekādas peldēšanās nav?
Vasarās, kad visi mikrobioloģiskie procesi ir aktīvi, kad jūrmala ir izdekorēta un visādi uzlabota...?
Tu stāstīji, ka pirmoreiz uz kalnu slēpēm nostājies pirms sešiem gadiem, bet Pauls savainoja kāju un ar to slēpošana togad beidzās. Tomēr tas nebija šķērslis jau nākamajā ziemā visiem trim doties uz lielajiem kalniem?
Mums gribējās sniegu, man bija nostalģija pēc studiju laika pārgājieniem, turklāt esam sportiska ģimene, tāpēc, kad tika organizēta grupa uz Tatriem, nolēmām braukt.
Un, neko nesaprotot no norādēm, uzreiz nonācāt visbīstamākajā - melnajā - trasē.
Jā, turklāt bez kādām iemaņām. Sieviete no mūsu grupas pāris teikumos paskaidroja, kas jādara, un prom bija. Mēģinājām to atkārtot, kad neizdevās, bremzēju trases malās esošajos dabas objektos - krūmos. Ar to pašdarbības pietika. Paņēmām instruktoru, un stundas laikā skola bija rokā.
Noķēri gaidīto kaifu uz slēpēm?
Zini, kaifu, kāds ir, ejot ar slēpēm pa mežu skarbā dabā, uz kalna noķert nevar. Kaut ko līdzīgu noķēru, kad atklāju, ka netālu no Milzkalna ir distanču slēpošanas trase - esi viens klusā mežā un dzirdi sniegu krītam, putnu lidojam, tas ir kaut kas īpašs.
Otro gadu tu slēpes esi nomainījusi pret snovbordu. Kāpēc?
Kad sapratu, ka profesionāli slēpot neiemācīšos nekad, nolēmu apgūt ko jaunu. Snovbords dod lielāku brīvības sajūtu, mazāk inventāra. Maniem bērniem tik skaisti sanāk - viņi gadu ātrāk pārgāja uz snovbordiem - vienudien, skrienot gar jūru, sapratu, ka šodien es kāpju uz dēļa. Bērni gan smējās - gribēšot redzēt, kā es uzbraukšot ar pacēlāju - ar snovbordu sākumā tā ir lielākā atrakcija.
Nu, nu?
Fiziskā sagatavotība man ir, galvā notika klikšķis, pieķēros un uzbraucu.
Bet snovbords tomēr ir tāda jauniešu padarīšana. Tu starp viņiem savos virs četrdesmit nejūties kā tāds tantuks?
Es braucu labāk par tiem čigliņiem. Reiz kāds puišelis tā skatās, skatās, līdz es saku: nāc, brauksim kopā! Braucam, un viņš jautā - jūs jau sen tā braucat? Jums tik skaisti sanāk. Nekādu kompleksu - jūtos lieliski! Kad 35 gadu vecumā uzkāpu zirga mugurā, trenējos kopā ar savu kolēģu bērniem. Tagad smejos, ka pensijas gados droši vien kaut ko darīšu kopā ar savu kolēģu mazbērniem.
Kur ir labāk slēpot un snovot - Latvijā vai ārzemēs?
Latvijā ir jāapgūst pamatiemaņas un tad jādodas uz lielajiem kalniem, kaut gan mazo bērnu apmācība Austrijā sanāk lētāka un kvalitatīvāka. Austrija man patīk īpaši, turienes serviss atbilst manam 2 K standartam: kvalitāte un kārtība. Pagājušajā vasarā mēs vienu dienu snovojām Austrijā uz Hintertuka ledāja. Šortos, bez cimdiem, jo nebijām tam nopietni gatavojušies, bet ledājs arī vasarā ir ledājs. Pieskaras dibens ledājam - šorti slapji. Brauc ar dibenu pret sauli, dažās minūtēs izžūst, bet, ja nobrauc pa ledāju ar roku - kā pa smilšpapīru.
Iepriekšējos gados devāmies arī vairāku dienu tūrēs pa Latvijas kalniem - kamēr bērni bija mazi, mums bija interesanti arī tepat.
Visas ziemas aktivitātes ir tikai pašu priekam, vai ir tomēr kāds mērķis, ko gribat sasniegt vai kādam kaut ko pierādīt?
Nav nekādu mērķu. Bet, paraugoties atpakaļ, es sapratu, kāpēc kļuvu par roni. Visiem, kas par tādiem kļūst, ir bijušas kaut kādas veselības vai citas problēmas. Kad es tur, Lielupē, pārģērbjoties dzirdēju, no kādām kaitēm tās kundzītes ir tikušas vaļā, man vienīgā doma bija, kaut viņas neuzzinātu, ka es mācos medicīnas institūtā. Daudziem tieši ziemas peldēšana bija palīdzējusi atgriezties dzīvē. Tikai daudz vēlāk sapratu savu problēmu. Pēc pirmā kursa beigšanas mans tēvs gāja bojā autoavārijā. Šis cilvēks man dzīvē bija viss. Savulaik skolas vecumā es pat priecājos, ka klepoju tāpat kā viņš, jo tad taču esmu līdzīga tēvam. Pēc šī traģiskā notikuma biju pilnīgi dezorientēta. Peldēšana bija tas, kas mani aizveda citā virzienā. Tagad tas kļuvis par paradumu un sajūtu - nu kāpēc nepalutināt savu ķermeni, ja es no tā gūstu baudu?
Un tagad tu neklepo?
Kad kāds pacients man kaut ko īpaši niknu saspļauj virsū, tad mazliet pakrekšķu. Galu galā man arī ir svarīgi zināt, kādas sajūtas ir slimam cilvēkam, lai nezaudētu cilvēcisko iejūtību. Taču būtiski ir tas, vai ar šo kaiti var tikt galā divu stundu laikā, vai jāslimo divas nedēļas un jādzer antibiotikas. Studiju laikā, kad gadījās saslimt, esmu ar 38 grādu temperatūru gājusi jūrā, kārtīgi izsaldējusies, tad pamatīgi izgulējusies un dzērusi daudz šķidruma, lai pēc brīvdienām atkal būtu ierindā, jo medicīnas students nevar atļauties kavēt nodarbības. Kad cilvēks jūtas stiprs un vesels, tad arī strādāt patīk - un man patīk strādāt, es savu darbu daru ar prieku. Taču ir jābūt, kur ņemt enerģiju. Man tā ir daba, īpaši ledus un sniegs. Galu galā - kam ir vajadzīgs pusdzīvs, slims dakteris? Nevienam! Arī pats sev ne.
Foto: no personīgā arhīva