KALVIS BRIUKS — viens no mugurkaula ķirurgu nelielās gvardes
Vai vertebrologiem ir sezona, kad vairāk darba un kad mierīgāks periods? Kādi ir tumšie rudeņi?
Akūto pacientu plūsmu nav iespējams prognozēt, viņi pie mums nonāk viļņveidīgi, klusuma periodiem seko pieplūdums. Novērota arī traumu saistība ar Mēness fāzēm, ne velti saka: kad ir pilnmēness, vairāk lec laukā pa logu.
Pavasarī un vasarā mums parasti ir lielāka noslodze, jo ārsti dodas atvaļinājumā, rajonu slimnīcās ievērojami mazāk operē, tāpēc pieaug Rīgas ārstu jeb dežūrbrigāžu darba apjoms. Bet kapacitāte, cik var palīdzēt — it sevišķi mugurkaula jomā —, ir limitēta. Mugurkaula ķirurgu nav daudz, operācijas ir garas, tāpēc ķirurgi, nemitīgi operējot, izsīkst.
Kā ikdienu ir transformējusi Covid pandēmija?
Šī ekstremālā situācija vēlreiz apliecina, cik maza ir ārstu kapacitāte. Sevišķi trūkst anesteziologu, kas visvairāk nepieciešami smago Covid pacientu atkopšanā. Dārgas iekārtas vienas pašas bez speciālistiem situāciju neglābs. Esam maza valsts, mums ir maz speciālistu, tāpēc viņi jāciena un jātaupa. Ir nozares, kurās ir tikai daži speciālisti valstī, un bez gudra attīstības plāna un atbalsta ļoti ātri var nonākt situācijā, kad pēkšņi nav neviena. Taču pandēmijas laikā notiek arī kas pozitīvs.
Sapratām, ka dažas lietas var darīt attālināti. No ārsta tas prasa lielāku atbildību un laika patēriņu, jo jābūt zināmai pieredzei, lai attālināti ievāktu informāciju. Sapratām arī to, ka var pārcelt operācijas, kas ir dzīves kvalitāti uzlabojošas, nevis vitāli nepieciešamas. Tāpat pandēmija atklāja, kāda kuram ir attieksme pret lietām, cik katram augsts egoisma līmenis. Varam redzēt, cik mūsu sabiedrība ir sašķelta un cik viegli to ir izdarīt — pēc būtības sīkumu dēļ.
Vai esat skaitījis, cik operāciju esat veicis savā vairāk nekā divdesmit gadu mugurkaula ķirurga praksē?
Grāmatas vērtību jau nenosaka lappušu skaits. Vari veikt tūkstošiem operāciju, bet galvenais jautājums ir — kādas tās bijušas? Vienkāršas, standarta operācijas vai sarežģītas, ar lielu pievienoto vērtību?
Nav mazsvarīgi arī tas, ko tu kā ķirurgs esi sapratis. Vari operēt daudz, bet neizdarīt secinājumus. Daudz lielāka jēga būtu, ja izdarītu uz pusi mazāk, taču izanalizētu operāciju. Tāpēc man nepatīk fokusēties uz operāciju skaitu, kaut to, protams, zinu. Es arī zinu, cik mugurkaula operāciju vidēji veic ķirurgs Vācijā, cik Latvijā, cik Krievijā. Kaut gan nevar salīdzināt Latvijas un Vācijas medicīnas sistēmas modeļus. Ķirurga vērtība ir diezgan augsta — lai kļūtu par labu speciālistu, nepieciešami vismaz divdesmit gadi. To Vācijā saprot, tāpēc ķirurgam nav jāiznieko laiks, izrakstot slimības lapas un receptes vai pagarinot invaliditātes. Latvijā ķirurgs dara visu, tāpēc operāciju skaits ir mazāks nekā kolēģiem Vācijā. Ja tomēr operāciju skaits ir tāds pats kā medicīnā augsti attīstītas valsts kolēģiem — ap trīssimt operāciju gadā (šeit domāju nopietnas operācijas), jāiegulda divreiz vairāk darba, jo, lai panāktu labu rezultātu, viss jākontrolē pašam — pacients ne vien jāizoperē, bet arī jāizdara visi posmi no operācijai līdz pilnīgai veselības iegūšanai, jāuzklausa arī tuvinieku pārdomas par ārstiem un veselības aprūpes sistēmu.
Mugurkaula ķirurģija savā ziņā apvieno pretmetus: no vienas puses, tas ir darbs ar āmuru, kaltu, skrūvēm, stieņiem, vajadzīgs spēks, izturība, bet, no otras puses, vajadzīgs vieglums, maigums, strādājot ar muguras smadzenēm, nerviem. Kā jūsos sadzīvo šīs divas atšķirīgās puses un kura patīk vairāk?
Manuprāt, mugurkaula ķirurgs ir ļoti vīrišķīga profesija. Īsts vīrietis ir mazliet mežonīgs, varbūt pat nežēlīgs, bet vienlaikus arī maigs. Tāda ir vīrieša daba. Ja vīrietis ir tikai mežonīgs, tas nav nekas labs, tāpat, ja tikai maigs un tolerants pret visu, kādu vēlētos redzēt mūsdienīgu vīrieti modernā sabiedrība.
Laikam jau normālā vīrietī vairāk prevalē mežonīgums, tāpēc man tuvāka ir manis izvēlētās medicīnas jomas ortopēdiskā puse. Taču operējot vienā brīdī ir krasi jāpārslēdzas no diezgan smaga fiziska darba uz delikātāku rīcību. Tas ir līdzīgi kā biatlonā — pēc vairākiem noslēpotiem kilometriem jāspēj strauji apstāties, dziļi ieelpot un koncentrēties uz dažiem precīziem šāvieniem.
Kas mugurkaula ķirurgam ir augstākā profesionālā pilotāža? Kas rada profesionālo katarsi, labsajūtu, patikšanu?
Ar gadiem tas mainās, tā vismaz vajadzētu būt. Ja jaunam ķirurgam labsajūtu un gandarījumu rada sarežģītas operācijas, tas, ka veic daudz operāciju, ka pievērš uzmanību, slavē, tad ķirurgam, kam ir pāri četrdesmit, vajadzētu iemācīties pateikt “nē”, respektīvi, neveikt atsevišķas operācijas, kas pacientam ilgtermiņā neko nedos. Jaunībā šādas mākas nav un droši vien arī nevajadzētu būt, jo jaunības maksimālismā ir jāizmēģina viss. Bet bēdīgi ir tad, ja savos piecdesmit vai sešdesmit gados turpini to pašu, ko jaunībā, — visu grābt, operēt, lielīties un slavināt sevi. Tas ir bēdīgi, gandrīz vai diagnoze. Jo vairāk saproti, kā lietas notiek dzīvē, jo mazāk gribas izcelt sevi, tāpēc ka saproti, cik limitētas ir tavas spējas palīdzēt.
Sākuma gados emocionāli sevišķi strauji maina neatliekamās medicīnas posms, kad redzi smagas traumas, cilvēku ciešanas un medicīnas ierobežotās iespējas palīdzēt. Tas ir īslaicīgs šoks. Katram ārstam tas ir personīgs jautājums: kā tas, ko redzi, maina tevi — vai notrulinies un dzīvo tālāk vai uz dzīves vērtībām sāc skatīties citādi. Cik esmu pamanījis, mediķiem ļoti jāsargās iet vieglāko ceļu, veidojot sevī aizsargbarjeru, kļūstot brutālam, rupjam un nihilistiskam.
Es arī esmu mainījies emocionāli un garīgi, varbūt pat vairāk nekā profesionālajā jomā. Ir skaidrs, ka nāks jaunā paaudze un darīs labāk, nekā es protu. Un es daru labāk nekā iepriekšējās paaudzes ķirurgi, jo viņiem nebija tādu iespēju, kādas man ir patlaban. Balstoties uz iepriekšējo paaudžu ķirurgu izveidotās bāzes, varu doties tālāk. Tāds jau ir viens no ārstu uzdevumiem — izaudzināt jauno ārstu paaudzi, kas ir pārāka par iepriekšējo. Tas briedumā rada labsajūtu, ne vairs tik daudz operēšana un apliecināšanās, ka es to varu.
Vai profesija likusi uzaudzēt biezāku ādu? Kļūt ironiskākam? Pret kādām lietām kļūt neiecietīgākam?
Profesija noteikti mainījusi mani kā personību. Sākot ķirurga darba gaitas, visi mērķi šķita lieli un cēli, bet ar gadiem nāk apjēga, ka šie mērķi medicīnā ir degradēti. Manuprāt, ikviens ķirurgs ar gadiem kļūst cinisks. Ja tā nenotiek, viņš nav īsts ķirurgs. Mēs strādājam augstas spriedzes un riska apstākļos, likme ir augsta, toties pacientu izpratne par mūsu darbu — maza, turklāt kopš padomju laikiem velkas līdzi sindroms: ja tev kaut kas nepatīk, vari iet, jo aiz durvīm stāv desmit citu ārstu.
Kā jums šķiet, kas ir jūsu paaudzes stiprās puses un kas — vājās?
Domāju, vairāk esam postpadomju vides nekā kapitālisma upuri. Medicīna ir viens no spilgtākajiem piemēriem, jo šo jomu jau ilgstoši neizdodas sakārtot. Ir jānomainās paaudzēm un domāšanai.
Manai paaudzei raksturīgs sīkstums, kas noteiktos apstākļos ir mūsu stiprā puse. Mums ir attīstīts cīnītāja gars, tāpēc vieglāk pastāvēt dažādās situācijās, arī negaidītās. Bet, fokusējoties uz cīņu par ikdienišķām lietām, pietrūkst laika, lai pārdomātu, kāpēc kaut ko daru, vai vispār ir jēga to darīt, kāpēc vispār dzīvo. Turklāt manai paaudzei grūtāk ir pielāgoties dzīvei mierīgos apstākļos, pieņemt, ka dzīvot citādi arī var gluži labi.
Un kādas ir jūsu labākās īpašības?
Izpratne par to, kas ir labas īpašības, katram atšķiras. Būtiski, kādu mērķu vadīts tu izturies vai rīkojies tieši tā. Vari palīdzēt visiem, ārstēt visus, bet varbūt to dari, lai spodrinātu savu tēlu.
It kā manī ir kāda mērķtiecīguma un neatlaidīguma deva, arī darbaspējas. Ķirurģijā bez šīm īpašībām nav ko iesākt, tāpat arī savu baiļu pārvarēšana ir ķirurga ikdienas ēdienkartē.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada novembra numurā