JANA ŽODŽIKA: Bez darba nekas nerodas
Kā klājas jūsu pacientēm Covid laikā — kas viņas uztrauc un kādus jautājumus viņas uzdod?
Pacientes satrauc gan tās problēmas, kas saistītas ar ikdienas dzīvi, ar darbu, gan arī ir satraukums, kā pārciestais kovids ietekmēs veselību. Visbiežāk pacientēm ir sūdzības, ka pēc slimošanas parādījušies menstruālā cikla traucējumi, menstruācijas ir neregulārākas, ar stipru asiņošanu. Bet tas neizbrīna, jo menstruālā cikla regulācijā iesaistītas dažādas orgānu sistēmas — ne tikai olnīcas, bet, piemēram, arī galvas smadzenes. Nopietna slimība var menstruālā cikla regulāciju ietekmēt dažādos līmeņos.
Vēl viena Covid laika parādība — pērn sievietes retāk nāca uz profilaktiskajām pārbaudēm. Aizvadītajā gadā medicīnas pakalpojumu pieejamība kādu laiku bija ierobežota (tas attiecās arī uz kontracepcijas līdzekļu nozīmēšanu un grūtniecības mākslīgu pārtraukšanu), tika turpināta tikai grūtnieču aprūpe. Šogad priekšvēža slimību diagnostika un ārstēšana turpinās, bet citas plānveida operācijas netiek nodrošinātas. Sekas vēl jutīsim nākotnē.
Cilvēki bieži vien iedomājas, ka viņi ir radības kronis, bet nē — pandēmija mūs visus nolikusi uz lāpstiņām un, izrādās, vīrusi ir radības kronis.
Tiesa, mums šķita, ka esam ārkārtīgi gudri, daudz sasnieguši zinātnē un citās dzīves jomās, spējam noteikt meteoroloģiskās prognozes, lai zinātu, kā jāģērbjas, ejot laukā, zinām savu genomu, varam pat mainīt savus gēnus, taču koronavīrusa SARS–CoV–2 izraisītā pandēmija apliecina, ka daba ir daudz spēcīgāka par cilvēkiem.
Arī jūsu intereses lauks ginekoloģijā ir infekcijas. Tur, protams, ir citi vīrusi, tomēr — kas jūs pašu visvairāk uzrunā, domājot par vīrusu pasauli?
Mans praktiskais darbs patlaban saistīts ar dzemdes kakla vēža profilaksi — ar diagnostiku un ārstēšanu. Šī ir viena no onkoloģiskajām slimībām, ko izraisa cilvēka papilomas vīrusi. Tagad pret to izstrādāta efektīva un droša vakcīna, tāpat izpētīts, kā noteikt pirmsvēža izmaiņas organismā, pirms radušies ļaundabīgie veidojumi. Šīs izmaiņas iespējams konstatēt arī pavisam jaunām sievietēm, kurām nav nekādu simptomu, un savlaicīgi novērst risku saslimst ar dzemdes kakla vēzi. Taču pagaidām mūsu valstī profilakses process dažādu faktoru dēļ nenorit tik sekmīgi, kā gribētos, tāpēc saslimstības ar dzemdes kakla vēzi un arī mirstības ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā.
Ticat nejaušības principam vai tomēr cēloņu un seku principam?
Man šķiet, ka nejaušību nav vai arī gadās ļoti reti. Ja prot saskatīt cēloņus un izskaidrot, kādas tiem varētu būt sekas, šo likumsakarību izpratne ļauj izvairīties no nejaušībām.
Ja uz dzemdes kakla vēža profilaksi skatāmies no cēloņu un seku principa aspekta, tas darbojas.
Dzemdes kakla vēža rašanos dažkārt nosaka ne tikai inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu, bet nereti arī sievietes dzīvesveids. Cilvēka papilomas vīruss ir seksuāli transmisīva infekcija. Neviena sieviete no šīs slimības nav pasargāta, taču lielāks dzemdes kakla vēža risks ir tām, kuras agrīni sākušas dzimumdzīvi, kurām bijuši daudzi dzimumpartneri (vairāk nekā pieci seši dzīves laikā), ja sieviete smēķē, pārmērīgi lieto alkoholu. Kad pacientēm uzdodu jautājumu, cik dzīves laikā viņām bijis dzimumpartneru, vecāka gadagājuma sievietes ar atbildi parasti nekavējas, jo šo partneru nav bijis daudz, taču gados jaunas sievietes nereti atbild ar retorisku jautājumu: kas tad viņus skaita?!
Kā mums veicas ar vēža skrīninga moderno metožu ieviešanu, piemēram, papilomas vīrusa testu?
Šis gads solās būt ar pozitīvām pārmaiņām. Vēža skrīninga metode, ko patlaban izmantojam, ir laba, bet nav ideāla. Pēdējos gados pasaulē izstrādātas jaunas, precīzākas skrīninga metodes, piemēram, īpaša citoloģijas metode, ko sauc par šķidruma citoloģiju, kā arī cilvēka papilomas vīrusa noteikšana ar testa palīdzību.
Latvijas Ginekologu asociācija kopā ar Veselības ministriju daudzus gadus strādājusi, lai vēža skrīninga metodes tiktu mainītas.
Beidzot pieņemts lēmums un rasts finansējums, lai no šā gada jūlija pārietu uz šķidruma citoloģiju, bet nākamajā gadā (cerams!) — uz cilvēka papilomas vīrusa testiem.
Tas ir būtisks solis, lai sievietēm mazinātu risku saslimt ar dzemdes kakla vēzi! Ceru, ka šie mūsdienīgie testi motivēs sievietes doties pie ginekologa un pārbaudes veikt.
Tagad — par jums. Cik jauši vai nejauši nonācāt līdz medicīnai?
Manā ģimenē nebija ne ārstu, ne medicīnas darbinieku, tāpēc nevar runāt par pēctecību. Kad skolas laikā ar draudzenēm pārrunāju, kur viņas nolēmušas mācīties pēc vidusskolas, viena teica, ka gribētu kļūt par ārsti. To dzirdot, aizdomājos, jo man piemīt īpašības, kas nepieciešamas, lai strādātu šajā profesijā. Sāku laikus gatavoties iestājeksāmeniem augstskolā, pastiprināti mācījos fiziku, ķīmiju un bioloģiju.
Patlaban esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos ārstes profesiju, jo daru to, kas man patīk un sniedz gandarījumu.
Par īpašībām — vai medicīnu izvēlas cilvēki ar ambīcijām, kuriem gribas realizēt glābēja un palīdzētāja misiju?
Es neuzņemos to teikt par katru mediķi, bet gan jau tāda tendence varētu būt. Un jābūt uz mērķi orientētam cilvēkam, jo mācību process, līdz saņem ārsta sertifikātu, ir ilgs un grūts. Arī darbs ir ļoti grūts un atbildīgs. Lielākā daļa mediķu, bet jo īpaši mūsu valstī, strādā daudz par daudz — arī vēlos vakaros, naktīs un brīvdienās. Tāpēc tiem, kas izvēlas medicīnu, jābūt gataviem zināmā mērā ziedoties. Protams, jābūt arī ambīcijām.
Mēdz teikt, ka cilvēka kodols veidojas bērnībā, to lielā mērā nosaka audzināšana, vecāki. Kādu atceraties sevi bērnībā? Esat rīdziniece?
Neesmu rīdziniece, nāku no Ogres, dzīvoju gan tur, gan Ogres apkārtnē. Pēc būtības vairāk esmu lauku cilvēks, protu visus lauku darbus, kas nu bērniem agrākajos gados bija jādara.
Vecāki un vecvecāki manī ieaudzinājuši godprātīgu attieksmi pret darbu, man piemīt lielas darba spējas.
Stāstīja, ka bez darba nekas nerodas — vispirms jāiesēj sēklas, tad dobes jāravē, lai kaut kas izaugtu un būtu raža. Atgādināja: ja ravēsi pavirši, nezāles pārņems kultūraugus un raža būs niecīga.
Šis bija ļoti uzskatāms piemērs tam, ka, darbu veicot rūpīgi, rezultāts būs labāks. Tas ir mans dzīves moto līdz pat šim brīdim. Šādu attieksmi pret darāmo gribētu iemācīt arī saviem bērniem.
Vecāki nereti man teikuši, ka esmu spītīga. Šī īpašība vecākiem lielā mērā apgrūtināja manu audzināšanu, taču profesionālajā darbībā tā man palīdzējusi — joprojām esmu spītīga un neatlaidīga. Varbūt kādam tāpēc ir grūtāk ar mani komunicēt, jo savu viedokli aizstāvu, ja esmu pārliecināta, ka tas ir pamatots. Taču viedokli varu arī mainīt, ja ir pamatoti pretargumenti, tomēr visiem vējiem līdzi nelokos.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada maija numurā