Jājūt, vai tā zarniņa tevi gaida. Gastroenteroloģe Jeļena Derova
Tajā pašā laikā sarunā viņa atbruņo ar vienkāršību un sirsnību. Kad aizrunājamies par ārstu prombraukšanu, viņa nopūšas: “Nē, es to nevarētu. Gastroklīnika ir kā otrs bērns. Te ir mana sirds.” Pacienti stāsta, ka viņai ir vieglas rokas. Prasmes slīpētas, daudz strādājot, – 30 gados veikusi vairāk nekā 40 tūkstošus endoskopiju. Viņa tā arī nav iemācījusies nenest darbu uz mājām un vairs nedomāt par pacientiem, tiklīdz aizvērtas slimnīcas durvis.
Ir vēla pēcpusdiena. Dakterei Jeļenai Derovai aiz muguras darba diena ar vairākām konsultācijām un endoskopijām - nodaļa strādā dienas stacionāra režīmā, endoskopiju skaits atkarīgs no valsts piešķirtās kvotas. Taču viņa turpina domāt - par 5. Gastroenteroloģijas kongresu. Starp tā organizatoriem - brīnišķīgiem kungiem prof. Anatoliju Danilānu, asoc. prof. Juri Pokrotnieku, asoc. prof. Aldi Puķīti un dr. Alekseju Derovu - viņa ir vienīgā dāma. Šajā kungu kompānijā nokļuvusi, pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidojot Gastroenteroloģijas atbalsta biedrību. Tā radīta, lai celtu gastroenteroloģijas autoritāti. Agrāk, kad Latvijā bija maz gastroenterologu, ar šīs biedrības palīdzību Juris Pokrotnieks izveidoja jauno gastroenterologu klubu. Sertificēto gastroenterologu skaits audzis, un neviens vairs nedomā, ka gastroenteroloģija ir tikai čūlas slimība. Arī Gastroenterologu kongress iemīļots - ar vairāk nekā tūkstošs klausītājiem. 
No kurienes jums organizatores ķēriens?
Tas vienkārši ir. Pēc dabas esmu ļoti aktīva. Var teikt - nemierīga. Vienmēr gribu kaut ko vairāk, nepietiek ar to, kas ir. To, ka rezultātu var sasniegt ar smagu darbu, iemācījos bērnībā. Septiņus gadus dejoju "Dzintariņā" pie Zinaīdas Zeltmates. Mūs tur pamatīgi "dresēja": četras reizes nedēļā mēģinājumi, daudz koncertu Latvijā, braucām arī uz Maskavas Kremļa teātri. Vēlāk, desmit gadu vecumā, sāku mācīties mūzikas skolā, spēlēju klavieres, mājās vajadzēja daudz vingrināties. Dzīvē man nekas nav nokritis no debesīm. Gan skolā ļoti labi mācījos, gan vienmēr esmu daudz strādājusi.
Jūs stāstījāt, ka māsiņas saka: dakter, jūs visu darāt tik ātri, ka netiekam jums līdzi!
Man patīk, ka nevajag vairākas reizes atkārtot vienu un to pašu. Tāpēc māsiņa, kas strādā ātri, man ir kā balzams sirdij. Endoskopijā jāprot reaģēt ātri, novērot pacientu, pēc manipulācijas jāiztīra endoskops, jāsagatavo nākamajai procedūrai, jāsagatavo dokumentācija. Man pašai vienmēr pietrūkst laika, gribu vēl ko jaunu apgūt. No otras puses labi - Alcheimera slimības nebūs. (Smejas.) 
Nevajag no darbinieka prasīt to, ko viņš neprot un kam nav gatavs. Vadītāja māksla ir atrast to, ko darbinieks māk vislabāk, un ļaut viņam šajā jomā izpausties. Tā var izveidot labu kolektīvu.
Esat demokrātiska vadītāja?
To, kas man jāpanāk, cenšos panākt. Bet necenšos "žmiegt" cilvēku, lai viņam būtu nepatīkami nākt uz darbu. Nekad nekliedzu uz cilvēkiem, nepazemoju. Tieši otrādi - mēģinu "pacelt", radīt apstākļus, lai motivētu strādāt, pierādīt sevi. Iesaku: varbūt to izlasīsiet, varbūt to varētu izdarīt! Mēs visi esam dažādi. Tāpēc viens ir profesors, cits ierindas ārsts. Bet ierindas ārsts dažreiz savā posmā varētu izdarīt daudz labāk, ja pareizi un precīzi strādātu. Tas tāpat kā baletā - ir prīmas un ir statisti, fons. Taču, ja fons būs slikts, nekāds baudījums no baleta nesanāks. Es ļoti novērtēju, ka cilvēks var labi izdarīt rutīnas darbu. Pretējā gadījumā arī medicīnas "prīmas" nespēs attīstīties.
Latvijas Jūras medicīnas centrs ir jūsu pirmā un arī vienīgā darbavieta.
1978. gadā pabeidzu Medicīnas institūtu un pēc sadales nokļuvu toreizējā Baseina slimnīcā. Tā nupat bija iegādājusies endoskopu un piedāvāja man ar to strādāt. 1979. gadā izgāju kursus un sāku te veidot endoskopijas kabinetu. Pēc desmit gadiem tika pieņemti darbā vēl divi ārsti, izveidojās jau nodaļa. Nepārtraukti esmu domājusi, attīstījusi, meklējusi jaunas tehnoloģijas. Tas ir interesanti. Veikt tikai augšējās endoskopijas man ir skumīgi. Kad sāku strādāt par endoskopisti, lasīju toreiz pieejamo literatūru - "Terapeitisko arhīvu", ķirurģijas žurnālus, kas tika izdoti Krievijā. Veicu endoskopiskas injekcijas čūlas ārstēšanai, kad vēl nebija protonu sūkņa inhibitoru. Man bija garlaicīgi darīt rutīnas darbu. Un tā ir bijis visu mūžu. 
Jūs nākat no dakteru ģimenes?
Nē, bet ārstēt patika kopš bērnības. Visas lelles ārstēju. Biju ziņkārīga. Mana tante, kas brauca ciemos no Sanktpēterburgas, vienmēr veda ļoti skaistas lelles. Maziņa nevarēju saprast, kā lellei viss ierīkots, kāpēc aug skropstas. Rāvu tās nost, bet nākamajā dienā mocījos - kāpēc skropstas neataug?! Mamma slēpa lelles, jo tās bija ļoti skaistas un dārgas. (Smejas.) Es kaut kā iekšēji vienmēr esmu zinājusi, ka medicīna ir manējā.
Viss, kas es esmu, ir vecāku nopelns. Kā bērns pusaudžu vecumā var izvēlēties, vai viņam mācīties fiziku vai ne? Protams, to nosaka vecāki. Vecākiem daudz jārunā ar bērnu, jāprot atrast pareizais mehānisms, uz kura uzspiest, lai bērns saprastu, kāpēc jāmācās, kāpēc kaut ko drīkst vai nedrīkst darīt.
Ir tāds mehānisms, uz kura uzspiest, lai izaugtu par labu ārstu?
Domāju, vienīgais - tavi personīgie piemēri. Ja ej kopā ar skolotāju apgaitā un redzi, ka viņš neprot sarunāties ar pacientu, nerīkojas tā, kā stāstīja, tas ir dubultstandarts. Tu viņam vairs netici. Bet ir ļoti labi piemēri - skolotāji, kas cenšas pacientam visu izskaidrot, saprast viņu. Tu viņus apbrīno. Un, ja tev palaimējas būt blakus šādiem piemēriem, tad audz. Un man ir palaimējies.
Kurš jūs izskoloja par endoskopisti?
Stradiņa slimnīcā tie bija trīs cilvēki: dakteris Gunārs Grīnbergs, daktere Aija Fabriciusa (iemācīja praktiskās iemaņas, viņa ir izaudzinājusi lielāko daļu endoskopistu) un profesors Juris Pokrotnieks, kurš toreiz vēl bija docents un strādāja katedrā. Ja man rodas jautājumi gastroenteroloģijā, padomu vienmēr varu prasīt arī profesoram Anatolijam Danilānam - viņa prāts tiešām ir unikāls!
Ļoti svarīgi - nebūt lepnam un nedomāt, ka visu zini. Man tā nekad nav bijis attiecībā uz pacientiem.
Un jūs skolojāt savu dēlu Alekseju?
Nē, viņu arī vairāk skoloja Stradiņa slimnīcā. Viņš turpina tur strādāt, pie mums klīnikā taisa kapsulas endoskopijas, viņam ir lielākā pieredze kapsulas endoskopijā Baltijā. 
Kad bērnam vecāki ārsti - ko bērns redz? To, ka vecāki mājās visu laiku runā par slimniekiem. Sēžam ar vīru (ķirurgu Aleksandru Derovu - aut.) ar grāmatām rokā, lasām, domājam atrisinājumu sarežģītiem gadījumiem. Tagad mums pievienojies arī Aleksejs. Teorētiskajās zināšanās viņš mūs pārspēj, jo nupat aiz muguras 12 gadi augstskolā.
Ko nozīmē mammai strādāt kopā ar savu bērnu? Vadošo ārstu bērniem tas nemaz nav tik vienkārši.
Tevi vienmēr ar kādu salīdzinās. Es agrāk pārdzīvoju par to, ko kurš pateicis, tagad vairs ne. Mēs taču zinām ļoti daudzu ārstu bērnus, par kuriem neko labu nerunā, par kuriem saka - tas tikai tēva vai mātes nopelns, un pretēji. Aleksejs pats sevi apliecina - mācās, raksta lekcijas, viņu ielūdz konferencēs, semināros.
Jūs ar vīru esat kursabiedri?
Jā, sestajā kursā viņš sāka mani aplidot, un tā dziesmiņa bija nodziedāta. Kopā esam 33 gadus, un, manuprāt, tas, ka otra puse ir mediķis, ir pluss, nevis mīnuss, jo viņš tevi labāk saprot. Kad slimnīcā bija akūtā ķirurģija, naktī varēja izsaukt vairākas reizes, tad ir labi, ka otrs saprot darba specifiku.
Kā sapratāt - būšu endoskopiste?
Dzīve pati visu noliek pareizajās vietās. Pabeidzu ķirurgu grupu, tā bija ļoti laba skola - iemācījos taisīt apendektomijas, trūces operēt. Un tas man vienmēr ir noderējis, jo endoskopija ir ķirurģiska specialitāte.
Vēl tāda interesanta sakritība. Valsts eksāmenā ķirurģijā izvilku biļeti par pacientu, kam bija Melorī-Veisa sindroms. To pārsvarā diagnosticē endoskopiski. Sestajā kursā daudz dežurēju. Atceros - ja bija kādi neskaidri gadījumi, asiņošana, sauca dakteri A. Krauzi. Viņš nāca ar savu koferīti un uzreiz varēja noteikt diagnozi. Domāju - redz, kāda brīnišķīga specialitāte! Un, kad Baseina slimnīcā man piedāvāja apgūt endoskopiju, mani nebija jāpierunā.
Profesors Pokrotnieks stāstīja, ka ārstes ar sievietes intuīciju kolonoskopiju, kā likums, veic ļoti labi, grūtos līkumus iziet, pat neiedziļināties visās niansēs. Tā ir?
Intuīcijai jābūt, jājūt, kad vajag apstāties. Dažreiz jūti, ka tā zarniņa tevi negaida. Nekad nevajag endoskopiju taisīt par visām varēm. Ja neiet, tad ir iemesls. Varbūt izteikta spazma vai kāda organiska patoloģija. Piemēram, lūmens ir sašaurināts, bet tu sāki pūst, tas nepalielinās, neatveras, bet tu vienalga gribi iziet, taču aiz lūmena, aiz pagrieziena uzreiz ir saaugumi, zarna fiksēta, vari pacientam nodarīt pāri.
Ārsta talantu vairāk saistu ar to, ko sauc par vieglām rokām. Ir dakteri, kas strādā ļoti labi, atrod patoloģiju, bet roka tā arī visu mūžu paliek smaga. Un tur neko nevar darīt. Savā laikā, kad es mācījos, nebija endoskopu, ko varējām redzēt zem kontroles. Ārstam tiešām bija jājūt, ka cilvēks rij, ka aparāts iet tieši rīklē, nevis trahejā. Kad sāku strādāt, veicu ļoti daudz endoskopiju - piecpadsmit dienā, nevienam neatteicu, strādāju arī sestdienās. Man tolaik ļoti pietrūka laika papildināt zināšanas, taču ieguvu lielu praktisko pieredzi. Endoskopistam ir svarīgi, lai rokas saprot, ko dara. 
Par endoskopiju pacientu vidū klīst ļoti daudz nostāstu. Cik lielā mērā pacientu var nomierināt ar runāšanu?
Ļoti lielā. Cilvēks uztraucas, jo nesaprot, kas ar viņu notiks. Ģimenes ārsts pateica: ejiet uz "kobru"! Un viss. Pacients saklausījās, ko stāsta paziņas, vai izlasīja šausmu stāstus internetā, pie mums atnāca ar slapjām, aukstām plaukstām, teju ģībonī. Manuprāt, veicot augšējo endoskopiju, katram cilvēkam nevajag dot sedāciju. Es stāstu, rādu, kas tā par manipulāciju, ko ievadīsim, kāds būs iznākums. Un cilvēks nomierinās. Trīsdesmit gadu laikā esamu sapratusi: viena no svarīgākajām lietām - runāt ar pacientu. Runāt tā, lai viņš saprot. Un endoskopistam jārunā daudz.
Mamma man mācīja: nekad nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev. Tas ir vienkārši. Ja dodos uz kādu manipulāciju, gribu, lai man izskaidro, nomierina. Ja ārstam slikts noskaņojums, negribas runāt, tad - nestrādā šajā dienā! Protams, ne katru dienu ir labs garastāvoklis - kaut kas ģimenē gadījies, boss sarāja, esi saaukstējies -, tomēr cilvēks atnāca pēc tavas palīdzības. Un, ja viņš atnāca, tad palīdzi!
Atceraties savus pirmos pacientus?
Konkrētus pacientus neatceros, bet pirmo pastāvīgo dienu gan. Biju mēnesi strādājusi Stradiņa slimnīcā, skatījusies pacientus kopā ar dakteri Gunāru Grīnbergu un Aiju Fabriciusu. Vienu rītu atnāku uz darbu, māsiņa saka: daktere Liene, jūs šodien strādāsit viena. Kā? Acis lielas! Izrādās, abi ārsti devušies uz sertifikāciju, arī Juris Pokrotnieks aizņemts. Skatos pacientus un vienam atrodu kuņģa čūlu, redzu to 80 centimetru lielumā. Domāju - tas taču nevarētu būt! Protams, nevarētu būt! Tad nu domāju, kā lai to aprakstu. Toreiz Stradiņa slimnīcā mūs mācīja čūlu cītīgi aprakstīt: kur tā atrodas - cik tālu no kardijas līnijas utt. Tagad, kad lasu endoskopiju aprakstus, ne katrs tik cītīgi to dara. Es šo mācību ievēroju joprojām. Nu, lūk, atbrauc dakteris Grīnbergs ar dakteri Fabriciusu un prasa, kā tiku galā. Stāstu: man vienam pacientam bija čūla uz 80 cm! Grīnbergs vaicā, ko esmu uzrakstījusi. Saku, visu aprakstīju, bet attālumu - ne. Viņš mani paslavēja, ka esmu pareizi visu izdarījusi. Bija tik uztraukusies, ka nesapratu - inversijā redzu saliekušos kuņģa čūlu, un, ejot pa lielo kurvatūru, čūla bija 80 cm liela. Pēc tās dienas sāku patstāvīgi taisīt endoskopijas.
Vai šo gadu laikā mainījušās diagnozes, ar kādām pie jums nāk pacienti?
Jā, tās ietekmē pārtika - tā ļoti mainās, tagad tajā daudz stabilizatoru, emulgatoru, krāsvielu, konservantu. Nākamais - dzīvesveids un stress. Cilvēki šodien strādā izdzīvošanas režīmā. Jaunie grib iegūt izglītību, ekonomē līdzekļus, ēd, kad un ko pagadās. Un stresa dēļ pieaug autoimūno slimību skaits. Pie ārstiem nonāk daudzi gados jauni cilvēki gan ar bronhiālo astmu, gan dermatītiem, arī čūlaino kolītu, pat Krona slimību. Lūk, programma, ko mēs šodien saņemam.
Vai ar aparātu pastrīdaties vai vienmēr tam piekrītat?
Galvenais - interpretācija. Tu vari pateikt cilvēkam, ka redzi sīkas punktveida izkaisītas erozijas, un iedzīt viņu izmisumā. Viņš domās: re, kaut kāda erozija! Bet, ja tu pareizi interpretē, tas var būt saistīts ar pavisam citu slimību, citiem apstākļiem. Varbūt pacients vakar bija svētkos, varbūt lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, pastāvīgi dzer aspirīnu vai reklamēto greipfrūtu sulu un sakairinājis gļotādu. Kad raksti atbildi, tu uzņemies atbildību. Diemžēl endoskopijas dažreiz apraksta šā tā. Kā tad cits kolēģis varēs ārstēt pacientu?...
Kāda ir jūsu taktika ar pacientiem: paskaidrot, iestāstīt, pabaidīt?
Dažādi. Man nepatīk, ja ārsti baida pacientus. Tas varbūt vienīgi attaisnojas gadījumos, kas skar alkohola lietošanu un smēķēšanu. Par uzturu un pareizu ēšanas režīmu der tikai skaidrošanas taktika. Esmu ievērojusi, ka nedrīkst pacientu pārliecināt par kaut ko vienu konkrētu, piemēram, visiem vienas problēmas pacientiem izrakstīt vienu diētu. Pārliecināt, ka ir labi lietot šķiedrvielas vai svaigus dārzeņus un augļus. Dažiem pacientiem svaigi dārzeņi, augļi ne visai labi pārstrādājas. Nevajag būt pašam pārāk pārliecinātam par savām zināšanām - ar tādu taisnvirziena domāšanu. Es respektēju to, ka ik cilvēkam ir savi ieradumi. Ja pacients nepanes kefīru vai ābolus, bet viņam ļoti gribas tos apēst, tad lieku saprast - labi, jūs paēdīsit, bet jums jābūt gatavam, ka būs uzpūsts vēders vai caureja. Un tad sūdzību varēsit rakstīt pats sev.
Pati ievērojat pareizu ēšanas režīmu?
Es sekoju līdzi pareizam uzturam, ģimenē cenšamies lietot diētisku pārtiku. Ar režīmu ir grūtāk. Ja esi darbā, ņem polipu, pacientam sākās asiņošana, tad nekādas ieplānotas pusdienas nesanāks, viss režīms nobrūk. Tāpat kongresi - kāds tur režīms, kāda diēta?! Parasti tur ir kongresu bulkas, sviestmaizes. Taču, ja sagrēkoju, zinu - pati vainīga, pēc tam cenšos savus grēkus organismam izpirkt. Mūsu ģimenē pieņemts, ka gatavojam mājās. Vecmammas gatavoja un mani iemācīja. Brokastis mūsu ģimenē ir obligātas. Redzu, ka Aleksejs tā dara savā ģimenē. Svarīgi ir pareizu ēšanas režīmu ieaudzināt bērnos, tad nebūs problēmu. Bet, ja biji sliņķis un devi bērnam no rīta cepumu ar tēju, tad nebrīnies, kāpēc viņš neēd, kāpēc saēdas pēc nodarbībām un pēcāk uzpūšas vēders, kāpēc pieaudzis cilvēks atnāk pie ārsta un grib, lai viņa vietā ārsts visu sakārto.
Bet gastronomiskas vājības - tiešām nav nevienas?
Manas ģimenes vīriešiem garšo pankūkas. Tā ir vājība? Tā noteikti ir vājība! (Smejas.) Pankūkas cepu ļoti dažādas: ar biezpienu, gaļu. Kad Aleksejs bija mazs, cepu arī tortes, tagad gan vairs nav laika.
Ja jums būtu divas pilnībā brīvas dienas, kā tās pavadītu?
Pabūtu ar ģimeni. Tagad ir laika deficīts, bet man ļoti patīk mājas darbi. Patīk, ka pie mums atbrauc dēls ar savu ģimeni, visi sasēžamies ap galdu. Un es gatavoju to, kas viņiem garšo. Tie mani prieki, mans baudījums.
Man ļoti patīk ceļot. Tagad bieži iznāk doties uz kongresiem, tad braucu atpakaļ pilnu galvu ar jaunām idejām, domām. Taču man ļoti patīk ceļot arī ar ģimeni - savulaik, kad dēls bija mazs, daudz ceļojām ar savu auto: pa Baltijas valstīm, Krieviju. Ja varētu izrauties uz divām dienām... es aizbrauktu uz Vīni. Tur ir laba gaisotne - izglītoti cilvēki, labas koncertprogrammas, daudz mākslinieku, cilvēki smaidīgi, atvērti.
Man patīk balets - mana izrāde ir "Riekstkodis". Un "Dons Kihots". Ar ģimeni apmeklēsim Eltona Džona koncertu. Mums visiem mūzika tuva - pilnīga saskaņa. Patīk Mocarts, Čaikovskis, bet klausos arī labu moderno mūziku: Eltonu Džonu, Elvisu Presliju. Patīk a capella - kā dzied Cosmos! Turecka koris. Bašmets ar kamerorķestri.
Un kā ikdienā atjaunojaties?
Ikdienā man ir "Radio Skonto". (Smejas). Kad atnāku mājās - uzlieku ierakstus, klausos tos un gatavoju vakariņas. Tas ir mans miers.
Man ļoti patīk lasīt - un tieši grāmatas, nevis datorā. Vēl atpūšos, skatoties pārraides par dzīvniekiem, piemēram, "Animal Planet". Lielie kaķi - tīģeri, leopardi - ir mana mīlestība. Dēlam ir mājdzīvnieks - vēja suns, mums visiem ļoti mīļš. Ļoti ātrs pēc dabas.
Un kā jūtaties vecmāmiņas statusā?
Interesantas izjūtas. Ļoti patīkamas! Tāds liels brīnums! Vēl tikai divus mēnešus vecs. Tā kā esmu ātrākas dabas nekā vīrs un gribu visu izdarīt ātrāk, palīdzēt, vīrs mani bremzē - jaunajiem jāļauj dzīvot pašiem savu dzīvi. Un mēs tā arī darām.
Kā medicīnā, kas ir vīrišķīga profesija, nepazaudēt sievišķību?
Man nepatīk feminisms. Manuprāt, sievietei jāizskatās sievišķīgai, tas man nesagādā grūtības. Tā ir audzināšana. Sieviete var taisīt karjeru (un vajag to darīt!), bet jāsaglabā sievišķība. Ģimenei ir sava vieta, darbam - sava. Manuprāt, šīm lietam jābūt līdzsvarā.
Profesors Rudzītis savulaik mācīja, ka ārstam jāizskatās un jāģērbjas labi. Tas ir pareizi. Es negribētu atnākt pie ārsta, kas nedēļu nav mazgājis matus vai ir netīrās drēbēs. Es tādam ārstam neuzticētos.
Ko jūs gribētu apgūt, ja būtu neierobežota resursos un laikā?
Valodas. Esmu perfekcioniste. Tas ir grūti vispirms jau pašam sev. Viss jāizdara vislabākajā veidā. Ar gadiem saproti, ka tas nav iespējams. Man uzdāvināja Šlēsingeru - gastroenteroloģijas mācību grāmatu numur viens. Ja uz kādu jautājumu neatrodu atbildi, šķirtu grāmatu. Es gribētu vairāk palīdzēt pacientiem.
Agrāk bija daļa pacientu, ko sūtīja uz "kobru", bet viņiem neko neatrada, jo kuņģī nebija patoloģijas. Tagad ir ļoti interesanti, kad pacienti nāk uz kapsulas endoskopiju. Agrāk tievā zarna mums bija "melnā kaste", tagad tie ir pieci metri, kur var slēpties patoloģija. Tā ir kā nezināma valsts, kas atveras! Varam ieiet tievajā zarnā un ar enteroskopu paņemt biopsiju, paskatīties, kāpēc pacients asiņo, iespējams, operācija nav vajadzīga. Tas ir burvīgs brīdis, kad vari palīdzēt!
Gastroenterologa-endoskopista gandarījums slēpjas tajā, ka vienmēr spēj cilvēkam palīdzēt. Vari noteikt pareizo diagnozi. Bet, ja neatradīsi neko, arī tad būsi palīdzējis - cilvēks nomierināsies. Gandarījums ir līdzīgs ķirurgam: vari noņemt polipu, apturēt asiņošanu, konstatēt čūlainu kolītu, nozīmēt ārstēšanu un pēcāk ieraudzīt, kā pacients veseļojas, viss kārtībā. Protams, mana dzīve nav tikai rozīgos toņos, ir visādi. Bet, kad ik dienas palīdzu cilvēkiem, saprotu, kāpēc vispār dzīvoju, kāpēc esmu uz šīs zemes. Varbūt tie ir tādi augsti vārdi, bet tā es savu darbu izjūtu. Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva