ELVĪRA UNBEDAHTE, terapeite, arodslimību ārste, medicīnas sabiedrība ARS
Novembra Doctus numurā mani uzrunāja ļoti labs akadēmisks otorinolaringoloģes Kitijas Dainas raksts par hroniska tonsilīta patoģenēzi, klasifikāciju, ārstēšanas taktiku. Raksts sniedz izpratni par ķirurģiskās iejaukšanās pareizo brīdi.
Savukārt Dr. chem. sci. emeritus Gunārs Tirzītis interesanti un intriģējoši apraksta antioksidantu nozīmi šūnu vielmaiņas procesos. Raksts rosina uz pārdomām par antioksidantu papildu lietošanas nepieciešamību un pamatotību.
Vēl šajā numurā izlasiet farmakologa Mārča Zeibārta aktuālo rakstu par zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu kā vienkārši iegūstamu, būtisku informāciju. Tas atsvaidzina profesionālās zināšanas un spodrina erudīciju.
Lapas nobirušas, bet sniega vēl nav. Šķiet, dabā un cilvēku prātā iestājies tukšums. Man tas patīk - tukšums vienmēr dod iespēju: vai nu sevi piepildīt, vai arī vienkārši tam ļauties. Tieši novembrī gribas vairāk kustēties fiziski un garīgi - ļauties koncertiem, izstādēm, doties rudenīgās pastaigās, jūtot, kā ķermenī ieplūst dzestrais gaiss.
Filozofs Josifs Brodskis cilvēku salīdzinājis ar karuseļa jātnieku, kas pārliecināts, ka nolec no zirdziņa nevis tajā vietā, kur uztrausās, bet citā. Šāda asociācija nāk prātā, lūkojot veselības aprūpē notiekošo. Jātnieciņi zirga mugurā noturas nepilnu gadu (deviņos gados mums bijuši desmit veselības ministri!), katrs jaunais lec vecajā, raibajā zirdziņā, dzen to uz priekšu (lasi – uz riņķi) pa savam, kamēr zirdziņam galva sareibst…
Cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore IVETA NEIMANE atbild uz jautājumiem par aktuālākajiem ārstu un pacientu attiecību aspektiem, kas šīs attiecības ietekmē, kā arī par interneta pieaugošo lomu pacientu vidē.
Pacienti ar hronisku tonsilītu it bieži iegriežas ģimenes ārsta, pediatra un otorinolaringologa praksē. Literatūrā minēts, ka no šīs slimības cieš līdz pat 15% cilvēku. [1; 2] Tāpēc hroniska tonsilīta diagnozes noteikšanas strīdīgie aspekti un ārstēšanas taktikas izvēle vienmēr bijuši aktuāli jautājumi. Lai gan mandeļu ķirurģiska ārstēšana mūsdienās zaudējusi popularitāti ne vien pasaulē, bet arī Latvijā, jaunākās tendences un novērojumi rekomendē rūpīgi izvērtēt ķirurģiskas terapijas indikācijas, tādējādi mazinot ne vien komplikāciju risku, bet arī gūstot ekonomisku pamatojumu.
Viens no modernas medicīnas sasniegumiem ir funkcionālo gremošanas trakta slimību koncepcija, jo funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi ir visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības, un no tiem biežāk runā par kairinātu zarnu sindromu (KZS). Pirmie ziņojumi literatūrā, kas tiek attiecināti uz šo slimību, parādījās XIX gadsimta sākumā un ir nosaukti kā “Gadījuma sāpes zarnās un šo traucējumu ietekme uz gremošanu, ar flatulenci un žņaudzošu sajūtu” (Powell, 1820) un “Praktiskas piezīmes par spazmatisku striktūru izplatību un ārstēšanu resnajā zarnā” (Howship, 1830).
Gastroenteroloģi un gastrointestinālās endoskopijas speciālisti JEĻENU DEROVU viegli iedomāties kā business women: gudra, apsviedīga, lietišķa, atbildīga un šarmanta. Ar krampi. Nu, protams, viņai tāds ir! Kā gan citādi viņa spētu veiksmīgi attīstīt un vadīt Gastroklīniku Latvijas Jūras medicīnas centrā un turēt savās rokās Gastroenteroloģijas kongresa tehnisko organizāciju.
2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, ko nosaka insulīna nepietiekama sekrēcija un insulīna rezistence. Ar globalizāciju saistītās cilvēka uzvedības un dzīvesveida izmaiņas izraisa dramatisku cukura diabēta izplatīšanos visā pasaulē. Latvijā 2011. gada janvārī bija reģistrēti 72 654 pacienti ar cukura diabētu (to skaitā 556 jaunāki par 18 gadiem), toskait 68 217 pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. Insulīna terapiju pēc reģistra datiem saņem 12 419 cilvēki. [5] Pieaug saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu bērnu un pusaudžu vidū.
Šobrīd lielākā daļa pasaules kultūru ir apsēsta ar svara zaudēšanu. Sieviešu žurnālos tiek izcelti raksti par svara kontroles iespējām, diētas ieteikumiem vai to, kā padarīt stingrākas konkrētas muskuļu grupas. Mūsu kultūras apsēstība samazināt svaru ietekmē pusaudžus. Saskaņā ar 2007. gadā ASV “Jaunatnes uzvedības riska faktoru” (Youth Risk Behavior Survey) aptauju 35% pusauga meiteņu uzskata, ka viņām ir liekais svars, bet 60% ir mēģinājušas zaudēt svaru. 8% meiteņu atzīmēja, ka 30 dienu laikā pirms aptaujas ir mēģinājušas vemšanu vai caurejas līdzekļus, lai efektīvāk kontrolētu svaru.
Pastiprināta kuņģa skābes sekrēcija un ar to saistītās veselības problēmas bijušas aktuālas kopš cilvēces pirmsākumiem. Tāpat meklēti līdzekļi to novēršanai vai vismaz mazināšanai. Vēl pirms 100 gadiem šim nolūkam izmantoja nātrija bikarbonātu (dzeramo sodu), magnija oksīdu un krītu. Diemžēl šie līdzekļi nebija pietiekami efektīvi, lai gan deva īslaicīgu atvieglojumu, neitralizējot kuņģa skābi. Šajā apskatā raksturoti protonu sūkņa inhibitori omeprazols un pantoprazols, to kopīgais un atšķirīgais.
Šis klīniskais gadījums ir intriģējošs. Tika veikta ārkārtīgi plaša izmeklēšana, tomēr mēs vēl arvien nevaram saprast, kāpēc pacientam kļuva labāk. Prof. V. Pīrāgs: “Domāju, kolēģi ir gandarīti par šo demonstrāciju. Piekrītu prof. U. Dumpim, ka saslimšana saistīta ar intoksikāciju. Kā zināt, Hipokrata princips bija, ka sarežģītos gadījumos galvenais ir netraucēt organismam pašam veseļoties, bet mūsdienās, protams, mēs varam sekmīgi ārstēt daudzas slimības patoģenētiski, nezinot etioloģisko faktoru.”
Esat mēģinājuši sevi "iegūglēt" un uzzināt, ko par jums domā jūsu pacienti? Žurnālā The New England Journal of Medicine psihiatre Shaili Jain no Stenforda universitātes apraksta savas atziņas pēc šāda atsauksmju sērfošanas piedzīvojuma. 0,22 sekundēs meklētājprogramma parāda 1540 rezultātus.
Rezistenta hipertensija ir bieži sastopama klīniskā problēma gan ģimenes ārstu, gan speciālistu praksē. Lai gan precīza rezistentās hipertensijas izplatība nav zināma, klīniskie pētījumi apliecina, ka tā nav reta saslimšana. Tiek prognozēts, ka saslimstība ar rezistentu hipertensiju pieaugs. Rezistentas hipertensijas prognozes nav zināmas, bet kardiovaskulārā riska līmenis neapšaubāmi paaugstinās, ja pacientam ir ilgstoša, smaga, komplicēta hipertensija kombinācijā ar vairākiem citiem kardiovaskulārajiem riska faktoriem, piemēram, aptaukošanos, miega apnoju, cukura diabētu un hronisku nieru slimību.
Lai zāļu receptēs pārietu uz aktīvās vielas jeb starptautiskā nepatentētā nosaukuma (SNN) rakstīšanu, vispirms jāizglīto sabiedrība. Kaut arī visnotaļ atbalstu Veselības ministrijas tālredzīgo, tomēr ne tik viegli īstenojamo ieceri par sabiedrības izglītošanu, tomēr manai publikācijai ir nedaudz cita motivācija, proti, uzskatu, ka tieši cilvēkiem, kuru amata daudzo pienākumu starpā ietilpst arīdzan zāļu receptes perfekta aizpildīšana un godprātīga pacientu informēšana par iespējami racionālākajām farmakoterapijas iespējām, publikācijas virsraksta gaismā būtu jārāda pārliecinoša erudīcija ne tikai jaunāko vai topošo kolēģu priekšā, bet - un tas ir daudz nozīmīgāk - arī savu pacientu priekšā.
Osteoartrīts (OA) ir deģeneratīva locītavu slimība, kas skar galvenokārt vecākus cilvēkus un ko raksturo locītavu skrimšļa erozijas, kaula malu hipertrofija (osteofītiem), subhondrāla skleroze un virkne bioķīmisku un morfoloģisku izmaiņu sinoviālajā membrānā un locītavas kapsulā. Attīstītajās valstīs OA ir galvenais fiziskās nespējas iemesls. OA palielina veselības aprūpes izmaksas un pazemina dzīves kvalitāti. Palielinoties populācijas vecumam, artrīta izplatība pieaug. [1] OA ir biežākā hroniskā slimība vecumā. Tā attīstās vairāk nekā 80–90% cilvēku pēc 65 gadu vecuma. [2] Sekundāra OA attīstību veicina locītavu traumatiski bojājumi, anatomiski faktori, metabolas slimības un iekaisuma locītavu slimības. [3] OA ārstēšanas mērķis ir palēnināt slimības nepārtraukto progresēšanu un mazināt sāpes. Pētījumos konstatēts, ka glikozamīns un hondroitīnsulfāts palēnina slimības progresiju. [4; 5]
Par izcilo ķirurgu Jāni Jēgermani ir kāds nostāsts – kā viņš apraudzījis slimniekus uzņemšanas nodaļā. Piegājis pie pacienta, kurš sāpēs skaļi kliedzis, pielicis roku pie vēdera un teicis: šis var gaidīt. Piegājis pie otra pacienta, kurš klusiņš: nekavējoties uz galda!
Vēsturiski iezīmējusies samērā vienkārša shēma: brīvie radikāļi ir slikti, antioksidanti ir labi un tāpēc tie pastiprināti jālieto kā veselību uzlabojošas vai nostiprinošas vielas. Veidojas pat farmakoloģijas nozare – antioksidatīvā farmakoloģija. Savukārt tas kopumā veicina intensīvu dažādu veselību uzlabojošu “brīnumlīdzekļu” ražošanu un komerciju. To aktīvo reklāmu ļoti bieži gan pamato zinātnisko pētījumu ne visai korekta citēšana. Tāpēc šajā rakstā apkopoti tipiskākie mīti un šodienas uzskati.
