Daudziem slaveniem gleznotājiem bijuši dažādi redzes traucējumi — pēc laika mainījies viņu mākslas stils, ko saista ar redzes traucējumiem, bet mākslinieki tāpēc kļuvuši vēl pazīstamāki.
Rakstā vērtēti iespējamie efekti uz daiļradi, kas radušies kataraktas, presbiopijas, astigmatisma, pārmantotās tīklenes distrofijas, senilas makulas deģenerācijas, intraokulāras hemorāģijas, Vogt—Koyanagi—Harada sindroma, dakriocistīta un diabētiskās retinopātijas attīstības dēļ. Šo slimību izpausmes konstatētas tādiem māksliniekiem kā Monē, Ticiāns, Rembrants, Modiljāni, Degā, O’Kīfa, Munks, Goija, Pisaro un Sezans.
Katarakta
Monē
Franču gleznotājs Klods Monē (1840—1926) ir viens no impresionisma virziena dibinātājiem. Viņa gleznotais tilts (1. un 2. attēls) rāda, kā redzes dēļ gadu gaitā mainījusies mākslinieka uztvere. Gleznotājam attīstījās katarakta, tāpēc 2. attēls ir saduļķots un, salīdzinot ar 1. attēlu, detalizētās struktūras izzudušas. Pirmie kataraktas simptomi viņam attīstījās 1912. gadā. [1; 2] Uzskata, ka šajā laikā viņa redzes asums bijis apmēram 0,4.
1. attēls
The Japanese Bridge. 1900. Pirms kataraktas attīstīšanās
2. attēls
The Japanese Bridge. 1918.—1924. Pirms kataraktas operācijas
1914.—1918. gadā Kloda Monē krāsu intensitātes uztvere vairs nebija tāda kā iepriekš. Krāsas viņš izvēlējās pēc krāsu tūbiņu etiķetēm. [3] Turklāt lasīja ar lielām grūtībām. 1918. gadā viņa redzes asums jau bija 0,2. Starp 1919. un 1922. gadu viņa redze pasliktinājās. Klods Monē varēja gleznot tikai dažas stundas, kad bija optimāls apgaismojums. 1922. gadā gleznotāja redzes asums pasliktinājās līdz 0,1. Pēdējo darbu dēļ Klods Monē mūsdienās tiek uzskatīts par XX gadsimta abstraktās mākslas aizsācēju. 1923. gadā viņam tika veiktas divas kataraktas operācijas, pēc kurām lasīšanas spēja atjaunojās. [4]
Presbiopija
Ticiāns
Itāliešu renesanses gleznotājs Ticiāns (Tiziano Vecellio; 1488/1490—1576) 24—26 gadu vecumā pabeidza gleznu, kurā viss bija akurāti detalizēts (3. attēls). Pēc 62 gadiem mākslinieks radīja gleznu, kur detaļas nav tik skaidras (4. attēls). Tomēr viņa pēdējie darbi tiek uzskatīti par šedevriem. [5]
3. attēls
Sacred and Profane Love. 1514.
4. attēls
Punishment of Marsyas. 1570.—1576.
Rembrants
Aplūkojot holandiešu gleznotāja un grafiķa Rembranta (pilnā vārdā Rembrants Harmenss van Reins; 1606—1669) darbus, var secināt, ka māksliniekam līdz ar vecumu mainījies gleznošanas stils. Rembranta agrīnie darbi slaveni ar detaļām un gaismas unikalitāti, kā arī asumu un kontrastu. Spriežot pēc vēlīnajiem darbiem, Rembranta redzes asums un kontrasta jutīgums vājinājās. Piemēram, ja salīdzina gleznas, ko viņš uzgleznojis 26 un 63 gadu vecumā, gleznošanas stils atšķiras. Agrīnajās gleznās attēlotas smalkas, labi saskatāmas detaļas (5. attēls), bet Rembranta pašportrets, kas uzgleznots dzīves pēdējā gadā, ir bez skaidrām robežām. (6. attēls). [17]
5. attēls
The Anatomy Lesson of Dr. Nicolaes Tulp. 1632.
6. attēls
Self–portrait. 1669.
Astigmatisms
Modiljāni
Itāliešu gleznotājs un tēlnieks Modiljāni (Amedeo Modigliani, 1884—1920) kļuva pazīstams ar individuālo mākslas stilu, attēlojot pagarinātas proporcijas un asimetriju (7. un 8. attēls). Analizējot viņa darbus, oftalmologi apgalvo: ir liela varbūtība, ka māksliniekam bija astigmatisms. Šo secinājumu mēdz pamatot ar spriedumu, ka Modiljāni darbos redzama vertikāla izstiepšana, kas attēlota uz nedaudz slīpajām asīm. [6]
7. attēls
Woman with Red Hair. 1917.
8. attēls
Jeanne Hébuterne. 1918.
Pārmantota tīklenes distrofija
Degā
Franču gleznotājam, grafiķim un tēlniekam Edgaram Degā (Degas, 1834—1917) ļoti agri attīstījās progresējoša centrāla tīklenes distrofija. [7] Pirmās sūdzības gleznotājam parādījās 36 gadu vecumā. Viss sākās ar fotofobiju. 1880. gados Edgara Degā redzes asums bija ap 0,5 vai 0,4. [8] Četrdesmit gadu vecumā viņš zaudēja centrālo redzi. Centrālās skotomas dēļ gleznošana kļuva apgrūtināta. 1890. gados redzes asums pasliktinājās līdz 0,2—0,1. Ar laiku gleznotājs eļļas krāsas nomainīja uz pas-teļkrāsām, jo ar tām vieglāk gleznot, turklāt vajadzīga mazāka precizitāte.
Vēlāk gleznotājam bija grūti atšķirt krāsas, tās identificēt viņš lūdza saviem modeļiem. XX gadsimta sākumā gleznotāja redzes asums bija 0,1—0,05. Par krāsu atšķiršanas grūtībām liecina arī vēlākie darbi. Salīdzinot ar agrīno posmu, vēlīnajos darbos līnijas ir plašākas (9. un 10. attēls).
9. attēls
Dance Class at the Opera. 1872.
10. attēls
Two Dancers Resting. 1898.
Pierādīts, ka Edgara Degā māsīcai Estelle Musson bija līdzīgi simptomi, viņa kļuva akla vēl pirms 30 gadu vecuma. [9] Laika gaitā mākslinieks vairāk pievērsās skulptūrām, jo šajā jomā viņš vairāk varēja paļauties uz tausti, nevis slikto redzi. Gan skulptūrās, gan gleznās Edgars Degā visbiežāk attēlojis apburošas balerīnas (11. attēls).
11. attēls
Spanish Dancer. 1900.
Senilā makulas deģenerācija
O’Kīfa
Amerikāņu gleznotājai Džordžijai O’Kīfai (Georgia O’Keeffe, 1887—1986) makulas deģenerācijas simptomi parādījās 77 gadu vecumā. Tika diagnosticēta eksudatīva senilā makulas deģenerācija. Ap 1970. gadu viņas redzes asums (0,1) nebija koriģējams ar brillēm. 1970.—1972. gadā māksliniece gleznoja vairākus darbus, kur attēlots melnais akmens (12. un 13. attēls). Tas izskaidrojams ar to, ka viņai nozīmīgi pasliktinājās redze ar melnu centrālo skotomu. Kad gleznot bija jau gandrīz neiespējami, Džordžija O’Kīfa no māla sāka veidot keramikas izstrādājumus. Gleznotājai bija ģenētiska predispozīcija slimības attīstībai, jo viņas mātes vectēvam arī tikusi diagnosticēta šī slimība. [10; 11]
12. attēls
Black Rock on Red 1971.
13. attēls
Black Rock with Blue Sky and White Clouds. 1972.
Intraokulāra hemorāģija
Munks
Norvēģu gleznotājs un grafiķis Edvards Munks (1863—1944) ir viens no ekspresionisma aizsācējiem. Munks ļoti īsu laiku cieta no centrālās retinālās vēnas oklūzijas, kas radīja intraokulāras hemorāģijas. 1930. gadā, kad Edvardam Munkam bija 67 gadi, viņam attīstījās hemorāģijas stiklveida ķermenī labāk redzīgajā (labajā) acī. Hemorāģijas radīja ēnu uz tīklenes un ietekmēja gleznotāja redzi. Edvards Munks zīmēja pašportretus, pieverot kreiso aci, un redzēja peldošu siluetu, kas atgādina putnu (14. attēls). Mākslinieks sūdzējās par skotomām, kas arī attēlotas viņa gleznās (15. attēls). Tomēr 1931. gadā redzes problēmas atrisinājās — nākamajās gleznās putnu silueti un skotomas vairs neparādās. [12]
14. attēls
The Artist's Injured Eye. 1930.
15. attēls
Disturbed Vision. 1930.
Vogt—Koyanagi—Harada sindroms
Goija
Pētnieki uzskata, ka spāņu gleznotājam un grafiķim Francisko Hosē Goijam (Goya, 1746—1828) bija Vogt—Koyanagi—Harada sindroms. Tā ir autoimūna multisistēmiska slimība, kam raksturīgs hronisks, bilaterāls, difūzs, granulomatozs uveīts, kas parasti izpaužas kopā ar dermatoloģiskiem, neiroloģiskiem un dzirdes traucējumiem. 1792. gadā Francisko Goija palika kurls, sūdzējās par redzes un koordinācijas traucējumiem. Gleznotāja agrīnie darbi ir krāsaini, piepildīti ar acīm redzamu laimes sajūtu (16. attēls), bet vēlīnajos darbos attēlotas skumjas, bailes, pārsvarā izmantotas melnās krāsas (17. attēls). Viņa darbus, kas gleznoti slimības laikā, sauc par “melnajām gleznām”. [13; 14]
16. attēls
The Kite. 1777.—1778.
17. attēls
A Pilgrimage to San Isidro. 1819.—1823.
Dakriocistīts
Pisaro
Franču impresionists Kamils Pisaro (Pissarro, 1830—1903) pēdējos 15 dzīves gadus cieta no dakriocistīta. Viņam nepārtraukti asaroja acis, pievienojās infekcija. Mākslinieks sūdzējās par fotofobiju, simptomus pastiprināja vējš un putekļi, tāpēc viņš slēpās tumšā dzīvoklī un mēģināja ārstēties. Viņš centās neiet ārā un sāka gleznot to, ko redzēja pa logu (18. attēls). Pisaro jaunais stils padarīja māk-slinieku vēl slavenāku. Diemžēl Pisaro nesatika itāliešu ķirurgu Toti, kas 1904. gadā, gadu pēc Kamila Pisaro nāves, publicēja savu jauno ķirurģisko metodi — dakriocistorinostomiju. [15]
18. attēls
Boulevard Montmartre, morning, cloudy weather. 1897.
Diabētiskā retinopātija
Sezans
1891. gadā franču postimpresionisma gleznotājam Polam Sezanam (Cézanne, 1839—1906) diagnosticēja cukura diabētu. Viņam attīstījās diabētiskā retinopātija un zuda spēja atšķirt zilo un zaļo krāsu. Gleznošanas stila maiņu no reālisma uz abstrakto mākslu var izskaidrot ar mākslinieka redzes pasliktināšanos (19. un 20. attēls). [16]
19. attēls
La Montagne Sainte–Victoire. 1885.—1887.
20. attēls
La Montagne Sainte–Victoire. 1905.
