INESE VĪRIŅA: Deguns aizveda uz farmāciju
Cik ilgi mēs esam pazīstamas, tik ilgi Liepājas Centra aptieka man asociējas tieši ar jums, Inese. Tomēr šī jums nav pirmā darba vieta.
Pirmā pēc institūta beigšanas bija Liepājas Galvenajā aptieku pārvaldē par farmācijas inspektori.
Oho, jaunā farmaceite uzreiz gāja kontrolēt Liepājas aptiekas?
(Smejas.) Tā arī bija. Bet tas bija citādi nekā tagad, kad inspektori vispirms pārbauda, vai visi dokumenti kārtībā. Tolaik mēs gājām uz aptiekām un skatījāmies visus plauktus un atvilktnes, vai tur ir kārtība, vai medikamenti ir savās vietās, vai tos pareizi uzglabā, vai nav putekļu. Vārdu sakot, pārbaudījām īsto dzīvi.
Nevienam nepatīk pārbaudes. Nebija tā — šausmas, šausmas, atkal inspektors nāk!
Tā arī bija, un es diezgan ātri sapratu, ka tas man neder. Nostrādāju divus mēnešus un aizgāju dekrētā. Vispirms vienreiz, tad otrreiz, jo abi bērni dzima drīz viens pēc otra. Un tad jau atgriezos darbā šajā aptiekā, kas tolaik Liepājā bija aptieka Nr. 1.
Interesants ir stāsts par to, kā kļuvāt par farmaceiti, jo gribējāt būt latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Tā arī bija, bet man gan mammas, gan tēva māsas strādāja aptiekā. Tāpēc vidusskolas laikā aizbraucu uz atvērto durvju dienu Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Mūs ļoti sirsnīgi uzņēma, visu parādīja. Un Farmakognozijas katedrā man tik ļoti iepatikās! Tur bija ļoti skaistas veco laiku mēbeles, viss tik brīnišķīgi smaržoja pēc augiem: tur bija herbāriji, plauktos zāļu tējas. Tā smarža — vienreizēja!
Tātad uz farmāciju jūs faktiski aizveda deguns?
(Smejas.) Tā var teikt.
Atzīšos, bērnībā arī man aptieka un tās smarža šķita kā brīnumu pasaule. Vēl visi tie medikamentu gatavošanas noslēpumi — tas bija patiešām aizraujoši.
Bija, bija interesanti! Es bērnībā dzīvoju laukos. Ja vecaimammai vajadzēja kādas zāles, es braucu uz Talsu aptieku un turpat arī gaidīju tās divas stundas, kamēr pagatavo zāles — pulverīšus vai ko nu katru reizi vajadzēja.
Katra cilvēka stāsts, kā viņš nonāk savā vietā, kā izveidojas dzīve, ir ļoti interesants.
Un reizēm tas pat nav no paša atkarīgs — tur ir visādi pavērsieni. Nu kaut vai tepat aptiekā — ir bijuši gadījumi, kad mēs ar kolēģiem runājam, ka tas vai šis cilvēks ilgi nav redzēts. Un, re, pēc brītiņa viņš nāk!
Pēc augstskolas beigšanas negribējāt atpakaļ uz Talsu pusi?
Laikam nē, bet tolaik, kad es beidzu, pats daudz izvēlēties nevarēja — bija sadale un brīvo vietu nemaz tik daudz nebija. Daudzi gribēja palikt Rīgā, es gan ne. Man piedāvāja Sabili. Aizbraucu paskatīties, bet dzīvoklī, ko piedāvāja, bija šķība grīda (smejas). Savukārt Liepājā bija inspektora vieta, turklāt tur dzīvoja mana tante.
Un dzīvokli arī piedāvāja?
Kādu dzīvokli! Vienīgi kopmītnes. Rindas uz dzīvokļiem bija briesmīgi garas, bet es jau biju precējusies, vīrs strādāja “Agroķīmijā” netālajā Grobiņā. Uzņēmumi tolaik saviem darbiniekiem būvēja mājas. Tā dabūjām dzīvokli Grobiņā un dzīvojam tur joprojām. Mums piedāvāja arī Līvānu tipa māju, bet atteicāmies — es biju saklausījusies, ka tās esot ugunsnedrošas. Toties tagad abiem bērniem ir savas mājas — Mārcim tepat Grobiņā, Baibai Jelgavas pusē laukos.
Līdzīgi kā jaunos ārstus pēc augstskolas beigšanas savulaik uzreiz ielika atbildīgos amatos, arī jūs ātri kļuvāt par vadītāju.
Tas gan nebija šajā aptiekā — mani pārvilināja uz citu, kas atradās pāri kanālam, tolaik tā bija aptieka Nr. 3. Gāju kā provizors ar materiālo atbildību, kas faktiski ir vadītāja vietnieks, bet jau pirmajā dienā inventarizācijas laikā vadītāja Inese Simsone nelaimīgi pakrita un uz stikla trauka pārgrieza roku. Bija uz laiku jāaizvieto.
Un kā veicās?
Es taču tur neko nezināju. Bet bija jāstrādā. Tā bija aptieka, kas tolaik apkalpoja arī lielos zvejas kuģus. Atnāca pieprasījums, kādi medikamenti praktiski vienas dienas laikā jāsaliek. Kaut kas bija mums pašiem, kaut kas jāiet prasīt uz Galveno aptieku pārvaldi. Bija jāstrādā arī aiz letes. Tur bija vecāka kolēģe Hilda. Viņa mani vēroja, nostājās un skatījās, kā es strādāju. Ja redzēja, ka galīgi nevaru atrast vajadzīgo, ar roku parādīja, kurā virzienā jāmeklē (smejas). Tā bija laba skola. Ar brīnišķīgo kolēģi Inesi Simsoni kopā nostrādāju desmit gadus, un paldies viņai par šo laiku manā dzīvē — ne tikai profesionālajā.
Tas, kā aptiekā farmaceiti tajos daudzajos skapīšos un atvilktnēs atrod vajadzīgos medikamentu, man vienmēr bijis mazs noslēpums. Tagad paskatās datorā, bet agrāk visam bija jābūt galvā.
Tagad arī jābūt galvā.
Jūs taču mājās arī zināt, kurā atvilktnē stāv zeķes, kurā veļa un kurā kas cits. Medikamenti ir salikti pa iedarbības grupām.
Bet visu laiku nāk klāt jauni medikamenti un, jā, dators arī palīdz.
Bet atgriezāties Centra aptiekā.
Man piezvanīja toreizējā vadītāja Mirdza Kļava — vajagot parunāt. Tepat netālu Kārļa Zāles laukuma un Lielās ielas stūrī ir afišu stabs. Tur mēs vējā stāvējām un pusotru stundu runājām, līdz mani pierunāja. Un faktiski viņa mani aicināja ar domu atstāt savā vietā par aptiekas vadītāju.
Tas bija Atmodas laiks, kad mainījās valsts iekārta, atdzima brīvā Latvija un dažādi procesi norisinājās ļoti savdabīgi. Kā to juta aptiekā?
Tas bija traks laiks, jo medikamentus praktiski nevarēja dabūt, aptiekas bija tukšas! Tagad ar šausmām atceros, kā aptiekā ienāca veikli darboņi, čemodānos nesa medikamentus un mēs zāles pirkām no viņiem. Pat tādas, ko tagad pārdod tikai uz stingrām receptēm. Bet mēs bijām priecīgi, ka vismaz kaut ko varam dabūt. Un tikai pēc tam sāka veidoties zāļu lieltirgotavas.
Tikpat interesanta bija aptieku brīvlaišana, privatizācija, kad tās kļuva par patstāvīgiem uzņēmumiem.
Mūsējā bija viena no pēdējām. Tolaik apdrošināšanas kompānija “Dzīves līnija” iegādājās daudzas aptiekas, tomēr mēs no viņiem izsprukām. Bet gāja laiks un beigu beigās mēs, kolēģi, paši kļuvām par īpašniekiem. Arī telpas ir mūsu.
Es neuzdrošinos apgalvot, ka SIA “Retējs” ir vienīgā kompānija, kas nav pievienojusies lielajām aptieku ķēdēm, bet viena no nedaudzām gan. Precinieki nav braukuši?
Ir gan. Bet mēs esam pateikuši skaidru nē. Taču, lai paliktu patstāvīgi, ļoti punktuāli jānorēķinās par medikamentiem, parādus nedrīkst krāt. Nodokļi jāmaksā laikā. Mums ir fantastiska grāmatvede, kas tam cītīgi seko līdzi.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada decembra numurā