ILZE SKUJA, ģimenes ārste: dzīves formula — darīt citiem labu
Savā profesijā “Veselības centrs 4” ģimenes ārste Ilze Skuja nostrādājusi 20 gadus, turot rūpi par 2000 pacientu veselību, — pašaizliedzīgi, ieinteresēti un atbildīgi. Cīnās par katru savu pacientu. Un to viņi ir sajutuši un novērtējuši, tāpēc aizpērn Dr. Ilzi Skuju izvirzīja Gada balvai medicīnā nominācijā “Gada ģimenes ārsts 2020”.
Nosvērta, atsaucīga, saprotoša un zinoša — tā par jums saka pacienti, arī tie, kuriem esat palīdzējusi iziet cauri Covid–19 līkumiem. Kā pašai šķiet, kuras rakstura īpašības jums šajā laikā palīdz visvairāk?
Droši vien nosvērtība, tāpat svarīgi nepazaudēt iecietību un spēju just līdzi. Noteikti jābūt lielām darba spējām. Šajā laikā lielā mērā atklājas, vai darbs, kuru dari, patīk, vai spēj paveikt vairāk, nekā gribas. Darbam ir ļoti, ļoti jāpatīk, lai padarītu vairāk.
Cilvēki pašlaik ir noguruši, varētu pat teikt — pārguruši. Noguruši no ierobežojumiem un kopējās situācijas, kas ievērojami atšķiras no ierastās, ir apjukuši no informācijas pārbagātības, kad viltus ziņas jāprot atšķirt no patiesajām. Tas viss kopā cilvēkus padara agresīvus un neiecietīgus. Tāpēc ārstam, komunicējot ar pacientiem, jābūt divtik mierīgam un iejūtīgam, pret viņiem jāizturas ar cieņu. Tad šos agresīvos uzplaiksnījumus izdodas neitralizēt.
Kāds ir jūsu sapnis šim gadam — ko cilvēciski vēlētos?
Jūs uzdodat ļoti sarežģītu jautājumu. Patlaban, kad skrienam kā vāveres ritenī, nav bijis laika apstāties un padomāt par sapni. Šie sapņi tiek apslāpēti un nolikti tālākajā plauktā, lai piepildītu kaut kad vēlāk. Laikam mans vislielākais sapnis ir atrast vairāk laika, lai būtu kopā ar saviem tuvajiem — ar ģimeni, ar draugiem. Gribas atrast laiku sev un cilvēciskām attiecībām. Arī fiziskām aktivitātēm.
Vai esat darbaholiķe, kam grūti atrast līdzsvaru starp darbu un atpūtu?
Ja atklāti, gan pirms pandēmijas, gan vēl jo vairāk tagad sevi varu raksturot kā darbaholiķi. Un par darbaholismu man gribas teikt — tā arī ir slimība.
Starp mums, ārstiem, ir daudz darbaholiķu. Tas, ka neizdodas samērot darbu ar atpūtu (tagad šo līdzsvaru panākt ir īpaši grūti!), nereti rada izdegšanu. To apzinoties, cenšos darbu organizēt tā, lai būtu laiks atpūtai, taču pagaidām neizdodas, jo darbi nāk tik klāt un klāt.
Redzot, cik daudz pienākumu uzvelts ģimenes ārstiem, šķiet, ka jums diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem. Kur ņemat laiku?
Nozogu ģimenei, draugiem, atpūtai, fiziskām aktivitātēm, grāmatām, miegam. Tagad sanāk strādāt līdz pat pusnaktij, piemēram, rakstu īsziņas pacientiem un saņemu atbildes, kas nozīmē, ka arī viņi neguļ, kaut vispilnvērtīgākais miegs ir līdz pusnaktij.
Šādā gadījumā darbojas bumeranga efekts — ilgstoši pārmēru strādājot, mazinās darbaspējas, tāpēc ikdienas pienākumiem patērējam vairāk laika un enerģijas nekā iepriekš, kad nebijām tik pārguruši.
Kāda izskatās iekšpuse ģimenes ārsta praksē pandēmijas ikdienā, ko neredz ārpusē?
Mostos agri un pirmais, ko pamostoties ieraugu, ir viedtālrunī ienākušās īsziņas un e–pasti. Pēc septiņiem jau esmu darbā, lai pirms pacientu pieņemšanas mierīgi pārdomātu, kas jāpaveic, sakārtotu darba vidi, ar personālu pārrunātu, kas darāms.
Tad atbildu uz e–pastiem, pārlūkoju īsziņas, pārskatu analīžu rezultātus, sazinos ar tiem, kas inficējušies ar koronavīrusu. Ja gadījumi smagi, sarunas vai pat videozvani ir garāki, turklāt kovidpacientu skaits ievērojami pieaudzis: no 5—20 pandēmijas sākumā līdz 70 patlaban.
Kad tas paveikts, atveru e–veselību, kur atrodamas kontaktpersonas, un sazinos ar tiem. Pēc tam sāku pieņemt pacientus, bet māsiņa paralēli tam atbild uz tālruņa zvaniem, kuru skaitā ir arī ar hroniskām slimībām sirgstošie, kas pasūta savus medikamentus.
Kad pienāk akūtā stunda, pieņemu pacientus, kas skatāmi steidzamāk, piemēram, kovidu pārslimojušos, lai izvērtētu situāciju. Pēc tam telefoniski sazinos ar tiem, kurus māsiņa atzīmējusi, ka nepieciešama konsultācija. Tad ir laiks pusdienām, pēc kurām atsāku pacientu pieņemšanu.
Pārnākot mājās, kādu stundu veltu ģimenei, bet pēc tam ķeros pie darba — atbildu uz e–pastiem un īsziņām. Man ļoti paveicies ar ģimeni, kas ir saprotoša un atbalstoša. Bez vīra un bērnu atbalsta būtu grūti.
Lepojos ar bērniem, dēls studē veterināriju Tartu, meita pediatriju.
No kā visvairāk nogurstat?
No administratīvās lietvedības sloga. Katrs solis, ko esmu spērusi darbadienā, uzklausot pacientus, izmeklējot un konsultējot viņus, jādokumentē. Šis process ir ārkārtīgi laikietilpīgs.
Kas jums palīdz praksē? Pastāstiet, kas ir jūsu komanda!
Labai komandai, kas tevi saprot no pusvārda, šajā saspringtajā laikā ir liela nozīme, jo ģimenes ārsts viens pats nevarētu tikt galā ar uzticēto darbu apjomu. Manā komandā ir divas medmāsiņas, divi ārsti rezidenti, kas pie manis krāj pieredzi un daudz strādā, un ārste stažiere, kas ir mana meita. Tā nu sagadījies, ka medicīniskās jomas mums ģimenē ir vairāk vai mazāk tuvas. Tas man ļoti palīdz.
Rezidentiem ne reizi vien esmu teikusi, ka man patīk jaunie ārsti, kas grib daudz iemācīties. Brīdinu viņus, ka būs sūri jāstrādā, taču vēlāk, kad uzsāks ārsta gaitas patstāvīgi, būs vieglāk.
Publiski ik pa laikam izskan retorika, vai ambulatori darām visu, lai kovida pacientus laicīgi ārstētu, nevis visus pēc kārtas vestu uz slimnīcu uzņemšanas nodaļām. Kāds ir jūsu skats uz šo retoriku?
Šai retorikai varu vienlaikus piekrist un nepiekrist. Jā, tā ir primārās aprūpes problēma, bet tā nav saistīta ar ģimenes ārstu nolaidību vai nezināšanu, vairāk ar nesakārtoto sistēmu, jo nedarbojas konkrētas vadlīnijas, kā kurā brīdī jārīkojas. Parasti tiek teikts, ka ģimenes ārsts kovida pacientu nosūtījis uz slimnīcu vai nu par agru, vai arī par vēlu. Tad dzirdu sakām, ka pacients velti nokļuvis stacionārā, jo ģimenes ārsts pats varētu tikt galā, vai arī izskan pārmetumi — kur jūs tik ilgi bijāt?! Šī ir tā neiespējamā situācija, kad infekciozam pacientam mājas apstākļos nevaram veikt nepieciešamos izmeklējumus — asins analīzes un datortomogrāfiju. Svarīgi noķert mirkli, pirms pacients nonāk kritiskā stāvoklī. Kovids ir tik viltīga infekcija, ka pacients, kas pirms brīža bija stabilā stāvoklī, nākamajā brīdī jau var būt kritiskā. Un šis pārejas posms ir īss.
Ģimenes ārsta priekšrocība — mēs savus pacientus pazīstam ilgāku laiku, zinām, vai ir blakusslimības, kā tolerē simptomus un ārstēšanu. Dažreiz ir tā, ka šķiet — nu, nebūs labi, pacients jānosūta uz stacionāru, bet pēc nolikuma viņš vēl neatbilst nosacījumiem, lai sūtītu uz slimnīcu. Viņš pats uz turieni nedrīkst doties, ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, bet pie šāda pacienta ātrie nebrauks. Tajā brīdī viņa veselības stāvoklis varbūt nav kritisks, bet pēc 12 stundām tāds kļūst. Un tad ģimenes ārsts saņem pārmetumus — kāpēc kavējāties?! Risinājums būtu klīnikas (vai vismaz noteiktas stundas), kad ārsts šos pozitīvos pacientus pieņem klātienē, veic izmeklējumus.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada marta numurā