IEVA RAMANE: Uz upes visas maskas krīt

Gribi laivot, kompānija atradīsies!

“Mani vecāki iepazinās, pateicoties ūdenstūrismam,” stāsta Ieva. Tas bija Salacgrīvas pusē. Tētis bija kaislīgs sacensību braucējs, bet mamma vienkārši baudīja pasākumu. Kad Ieva bija maza, vecāki meitu ņēma līdzi, taču viņa atzīstas: par sacensību braucēju nekļuva, viņai nav svarīgi rezultāti, vajag baudīt upi un dabu. “Esmu tāds svētdienas ūdenstūrists,” viņa par sevi smejas.

Pa upēm un ezeriem Ieva braukusi arī skolas un studiju laikos, bet nopietnāk ar to aizrāvusies, kad pirms piecpadsmit gadiem pārcēlās uz Liepāju. “Mūsdienās, ja tikai ir interese, kompāniju atrast nav problēmu,” skaidro daktere. “Ir sociālie tīkli, viens pamet ideju, cits padod tālāk, un tā aiziet!” Viena no kompānijām, ar kuru Ieva kopā laivo, pulcējas ap ceļotāju kopas Redzēt debesis līderi Rolfu Jansonu. Cita — ap liepājnieku Turaidu Šēferu, uzņēmuma Sofijas laivas līderi, ir arī kolēģu kompānija un draugu pulks, kam tā lieta patīk. Un ar šo vaļasprieku Ieva iepazīstina arī savus bērnus: sešus gadus veco Lauru un četrgadnieku Miķeli. “Vai viņi to gribēs darīt, kad izaugs lieli — tā jau būs viņu izvēle, es gribu parādīt, ka tas ir forši,” Ieva saka, tomēr piebilst: bērni savā izvēlē ir brīvāki. No rīta paskatās pa logu un izlemj: gribu šodien braukt vai ne — vai ir labs laiks. Ja ne, tad ne. “Ar pieaugušajiem ir citādi — ja esam izlēmuši braukt, tad jābrauc,” viņa saka. Taču reiz piedzīvojusi, ka agrā pavasarī tieši laikapstākļu dēļ arī pieaugušo kompānija braucienam pa Tebru pajukusi. “Beigās ar līdzbraucēju palikām divatā,” viņa atceras. Nekas — braukuši. Taču, tuvojoties kādam koku un zaru sanesumam, nav paspējuši vienoties, pa kuru pusi to apbraukt. Finālā uzbraukuši virsū, laiva apgāzusies, abi braucēji ūdenī un katrs izpeldējis savā krastā. Hidrotērps bija tikai viņai, otram braucējam ne. Auksts, protams, bet laiva jādabū ārā no ūdens. Peldējuši pakaļ, centušies izcelt, bet nekā. Atkal peldējuši uz krastu, atpūtušies, pasildījušies un atkal pie darba. Nekā! Aizpeldējis arī viens airis un līdzpaņemtā balzama pudelīte. Neko darīt. Tā cīnījušies, cīnījušies, līdz piebraucis kāds vietējais: varot aizvest līdz galapunktam. Bet vai tad laivu ūdenī atstāsi! Pateikuši paldies un atkal ķērušies pie darba, līdz laiva izcelta un laimīgi tikuši līdz galamērķim. Kad viss beidzies labi, pēc laika tāds piedzīvojums šķiet pavisam amizants. Un tas ir arī stāsts par cilvēku iepazīšanu, jo uz ūdens krīt visas maskas — cilvēks parāda sevi tādu, kāds viņš ir patiesībā.

Sezona nesākas un nebeidzas

Skaisti, protams, ir sēdēt laivā un irties pa upi saulainā laikā, kad viss šķiet tik romantisks: saulīte silda, putni dzied, apkārt mainās ainava — brauc, atbrīvo domas no visa liekā un baudi! Taču Ieva ļaujas arī citādiem piedzīvojumiem, pie kuriem var pieskaitīt gan laivošanu naktī, gan ziemā, ko Liepājas pusē praktizē jau pieminētais Turaids Šēfers.

Pagājušā gada novembra beigās viens no tādiem bija divu dienu brauciens pa Kurzemes puses gleznaināko upi Irbi. Kā bija? “Slikti!” smejas Ieva. “Jo bija silts — naktī tikai ap nulli grādu, nevarēja izbaudīt īsti ekstrēmas sajūtas, kad guli teltī un sals pieņemas spēkā.” “Bet vispār jau forši,” viņa atzīstas. Jauna pieredze, kam sekojuši vēl citi ziemas braucieni. Aizvadītajā ziemā gandrīz katrās brīvdienās pa Kurzemes upēm Durbi, Rīvu un citām. Bet Ieva saka: īsta ziemas airēšanas pieredze man vēl priekšā, jo šogad praktiski nebija sniega. Tāpēc jautāt viņai, ar ko iesākās šī laivošanas sezona, ir lieki — sezona nebeidzas un nesākas, tā turpinās cauru gadu.

Bet, ja par nakts laivošanu, tad viens no piedzīvojumiem Ievai bija Salacas mauciens — tās ir tradicionālās nakts airēšanas sacensības visas Salacas garumā. Jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi un jauna pieredze. Naktī viņa braukusi arī pa Bārtu un katram ūdenstūristam vai laivošanas entuziastam iesaka vismaz vienreiz to noteikti izmēģināt.

No piedzīvojumiem Ievas pieredzē daži ir tādi, kurus no tēmas “tā nevajag darīt” kā mācību vielu varētu izmantot topošajiem ūdenstūristiem. Viņai pašai ir vienvietīgs SOT kajaks. “Taču tas ir pietiekami liels, tāpēc vienreiz izdomājām ar to divatā doties jūrā uz Kolkas bāku,” viņa atceras. Brauciena laikā laiva apgāzās, bet viss beidzās laimīgi. “Tas ir stāsts par to, ka nevajag lieki riskēt,” Ieva saka, piebilstot, ka ar to nelepojas, taču atmiņā tomēr visspilgtāk paliek tieši šādi piedzīvojumi.

Foto: no I. Ramanes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā