IEVA LĪBIETE: Vēsture neatkārtojas identiskā veidā

Jau pērn tika pabeigti būvdarbi un ekspozīcijas iekārtošana, bija plānots, ka muzejs vērs durvis apmeklētājiem, taču pandēmijas dēļ šis svarīgais notikums pārcelts līdz brīdim, kad to ļaus epidemioloģiskā situācija valstī. Taču tas nemazina Ievas Lībietes gandarījumu par kopā ar komandu paveikto.

Pandēmiju dramaturģija četros cēlienos

Vai piekrītat medicīnas vēsturniekam Čārlzam Rozenbergam, ka pandēmijas pasaulē notiek pēc zināmas dramaturģijas — četros cēlienos?

Gan piekrītu, gan ne. Parasti vēsturnieki, cenšoties izskaidrot pagātnes notikumus, uzsver, cik svarīgs ir konteksts, lokālie apstākļi. Bet epidēmijas, šķiet, izraisa pretēju vēlmi — atrast universālas likumsakarības veidiem, kā visas sabiedrības visos laikos reaģē uz infekcijas slimībām. Tāpēc arī man Čārlza Rozenberga teorija ir ļoti valdzinoša!

Epidēmijas, kas iesākas ar sākotnēju neticību, pat noliegumu, turpinās ar vainīgo meklēšanu un valstiskām atbildes reakcijām, galu galā lēnām izdziest — vai nu padodoties sabiedrības pretdarbībām, vai vienkārši izbeidzoties slimību uzņēmīgiem upuriem.

Protams, arī šajā pandēmijā daudz kas novērojams ne gluži pirmo reizi vēsturē. Ne pirmo reizi pandēmiju izraisošais patogēns nācis no Ķīnas, ne pirmo reizi cilvēki pārāk lēni atpazinuši draudus, ne pirmo reizi varas iestādes centušās noklusēt un apspiest pirmos brīdinājumus. Savukārt, kad problēma beidzot tika atzīta, arī ne pirmo reizi varas iestādes izmantojušas autoritāras metodes, darbojoties no spēka pozīcijām. Un ne pirmo reizi šīs metodes nav spējušas apturēt slimības izplatību. Lai atceramies, cik drastiskā veidā tika ieviesta karantīna Ķīnā! Tur viss sakrīt — ir klasiskā epidēmijas dramaturģija. Taču, izvērtējot katru epidēmiju, jāņem vērā kā laikmets, tā arī lokālais konteksts. Tieši tāpēc vairāki medicīnas vēsturnieki brīdinājuši, un man viņiem jāpiekrīt, ka nevajag meklēt vienkāršas analoģijas.

Visbiežāk Covid–19 pandēmija tiek salīdzināta ar spāņu gripas izraisīto pandēmiju 1918. gadā. Bet pasaule šajos simt gados ir ļoti mainījusies. Nu kaut vai fakts, cik ļoti mobili esam kļuvuši. Tāpēc visas paralēles ar iepriekšējām pandēmijām jāvelk uzmanīgi.

Ja lasa Nobela prēmijas laureāta Lūisa Sinklēra grāmatu Arrowsmith, kas uzrakstīta pirms simt gadiem, šķiet, cilvēka daba nemainās. Sinklērs raksta par ārstu, kurš no nabadzīga studenta izaudzis par pētnieku, tiek nosūtīts uz kādu Karību salu, kur plosās mēris, cilvēki mirst, bet veikalnieki un viesnīcnieki visiem spēkiem cīnās pret karantīnu...

Arī Rozenbergs savu scenāriju būvējis, izmantojot romānu. Viņa gadījumā — Albēra Kamī “Mēri”. Ja uz jūsu pieminēto grāmatu palūkojas, izmantojot Čārlza Rozenberga teoriju par pandēmijām, redzam, ka scenārijs atkārtojas arī šeit — sākumā cilvēki negrib atzīt situācijas nopietnību, un tas notiek tieši ekonomisko un personisko interešu dēļ. Bet, kad saslimst un mirst arī veikalnieki un viesnīcnieki, viņi sāk atzīt, ka slimība tiešām plosās visā pasaulē, tāpēc nepieciešama karantīna. Es piekrītu, ka medicīna attīstās — tas ir acīmredzami, bet neesmu domājusi, vai mainās cilvēka daba un vai vēsture atkārtojas. Drīzāk piekrītu tam, ko teicis franču vēsturnieks Marks Blohs: vēsture ir zinātne par pārmaiņām un jauno.

Mācīties no vēstures nekad nav vienkārši

Vai cilvēki mācās no vēstures, no savām kļūdām?

No vēstures var kaut ko mācīties, bet tas nekad nav vienkārši. Pirmkārt, par pagātnes notikumiem ir jābūt fantastiski labam pētījumam ar izsmeļošu analīzi. Otrkārt, ir jābūt cilvēkiem, kas spēj šo pagātnes pieredzi interpretēt mūsdienu vajadzībām. Kā labu piemēru gribu pieminēt 2007. gadā ASV veikto pētījumu par spāņu gripas epidēmiju 1918.—1919. gadā, kurā izklāstīts, piemēram, kā uz gripas izplatību reaģēja dažādi Amerikas štati, kādus ierobežojumus noteica. Šis pētījums ļoti labi parādīja, cik liela nozīme ir dažādu ierobežojumu ieviešanai un aicinājumam distancēties, lai mazinātu epidēmijas izplatību. Šīs zināšanas — vēstures mācības — tiek izmantotas arī mūsdienu epidēmijas apstākļos.

Iespēja veidot jauno anatomijas muzeju

Jaunā anatomijas muzeja atklāšana iegadījusies kovida laikā. Viss ir sagatavots un esat ieņēmuši zemo startu, lai atvērtu muzeju, kad situācija to ļaus?

Šis ir nebijis gadījums manā muzeja darbinieces pieredzē (un ne tikai manā). Iepriekš nereti notika tā, ka mirkli pirms izstādes atklāšanas steidzām pie eksponātiem pielīmēt anotācijas vai vēl paveikt kādus sīkus darbiņus, bija negulētas naktis. Tagad viss norit rāmi un mierīgi, eksponāti var iesēsties savās vietās, bet mēs — izķert kļūdiņas. Savukārt jaunie muzeja darbinieki, kas nesen pievienojušies kolektīvam, var apgūt ekspozīciju. Lieki teikt, ka ar nepacietību gaidām, kāds būs apmeklētāju novērtējums muzeja ekspozīcijai, kā mums ir izdevies. Sākumā būs individuālie apmeklētāji un tie, kas pārstāv vienu mājsaimniecību, paredzams, ka grupu ekskursiju šogad tomēr nebūs. Tāpēc esam apņēmīgi ar muzeja piedāvājumu iziet tiešsaistē, muzeja izglītojošā darba speciālisti izstrādājuši fantastisku piedāvājumu — zīmēšanas stundas anatomijas muzejā, kas caurvij anatomiju, vēsturi un mākslu un ļauj darboties radoši.

Kā uztvērāt sev doto unikālo iespēju veidot jaunu muzeju jaunās telpās?

Šis piedāvājums mani pārsteidza, taču sapratu, ka tas ir kas tāds, no kā nedrīkst atteikties, jo šādi piedāvājumi bieži negadās. Man jau bija piecpadsmit gadus ilga pieredze muzeju darbā, tāpēc šī joma nav sveša. Interesanti, ka 2016. gadā, veidojot izstādi “Nāves deja” Medicīnas vēstures muzejā, iznāca vairāk pievērst uzmanību anatomijas muzejiem daudzviet pasaulē. Tie mani pārsteidza, piemēram, Barta patoloģijas muzejs un Hantera muzejs Londonā, arī Morbid anatomy muzejs Ņujorkā. Vēsturiskās anatomiskās kolekcijas var komentēt tik interesanti, ka ekspozīcijas spēj piesaistīt ne vien mediķus, bet ļoti plašu auditoriju, tās iegūst jaunu elpu. Tāpēc ar ļoti lielu ieinteresētību piekritu kļūst par Anatomijas muzeja vadītāju.

Muzeja saturu un dizainu veidojāt kopā ar kolēģi sociālantropoloģi Ilzi Sirmo un Dd studio, Jāni Mitrēvicu. Kādu stāstu gribat izstāstīt?

Medicīnas vēstures muzejā, rīkojot kādu izstādi, bija ļoti ierobežoti finanšu līdzekļi, tāpēc vajadzēja meklēt finansējumu no malas, piemēram, no Kultūrkapitāla fonda. Iegūtie līdzekļi parasti bija pieticīgi, tāpēc reti kad varējām atļauties izstādes iekārtošanai piesaistīt kādu mākslinieku. Uzņemoties Anatomijas muzeja vadītājas pienākumus, pieredzēju pavisam citu situāciju — muzeja izveidē tika iesaistīti vairāki RSU departamenti, izmantojām ārpakalpojumus, kas ir ļoti svarīgi, bija iespēja sadarboties ar profesionālu muzeju ekspozīciju veidotāju komandu. Iegūtā pieredze ir fantastiska! Tā Latvijas muzeju vidē vēl aizvien ir privilēģija, ne ikdiena.

Kā jau zināms, mēs neveidojām jaunu kolekciju (tas nebūtu iespējams!), tā ir vēsturiska, specifiska kolekcija, kas tika savākta pagājušā gadsimta 20.—30. gados. Šo kolekciju tolaik veidoja ar mērķi, ka tā kalpos studentu mācībām un zinātnei. Tagad mēs to nododam apskatei auditorijai, kam šī kolekcija sākotnēji nebija paredzēta. Viens no galvenajiem mērķiem bija neradīt bailes ar šo anatomisko kolekciju, neraisīt negatīvas asociācijas, bet radīt interesi ar stāstiem. Tas ir stāsts par cilvēka ķermeni veselībā un slimībā, visās tā variācijās. Un tas ir stāsts arī par šo fenomenu — anatomisko kolekciju, kurā saglabātas īstas, autentiskas kādreiz dzīvojušu cilvēku ķermeņa daļas. Mūsu vēlme bija veidot daudzslāņainu stāstījumu, ietverot anatomiju, medicīnu, kultūrvēsturi, un nebaidīties arī no neparastā un neērtā.

Anatomiskajām kolekcijām piemīt potenciāls raisīt spēcīgas emocijas

Katra stāsta pamatā ir emocijas. Cilvēki grib būt nedaudz provocēti, lai kutina nervus, lai ir piedzīvojums, pārdzīvojums.

Anatomiskajām kolekcijām piemīt potenciāls raisīt spēcīgas emocijas. Ne tikai vēsu zinātnisku interesi, ziņkārību, bet tiešām emocijas. Domāju, ka tas lielā mērā saistīts ar to, ka apmeklētājs anatomijas muzejā neizbēgami tiek konfrontēts ar citu un arī savu mirstīgumu.

Īpaši tur, kur saskaramies ar vizuāli atpazīstamām ķermeņa daļām un pat veseliem ķermeņiem — kā nedzīvi dzimušiem bērniem.Manuprāt, nav nekas nepareizs, ja cilvēks nāk uz anatomijas muzeju pēc emocijām. Mūsu kā muzeja veidotāju uzdevums ir papildus šīm emocijām piedāvāt vēl arī kādu citu kvalitatīvu izziņas procesu. Mūsu kolekcija mums ļauj stāstīt gan medicīniskus un vēsturiskus, gan dažreiz — personiskus stāstus. Šos personiskos stāstus, kas piešķir papildu krāsas muzeja vēstījumam, bija ļoti grūti iegūt, jo kolekcija ir anonīma.

Pagājušā gadsimta 20.—30. gados, kad tika vākti eksponāti anatomikumam, visus mirušos, ko neviens nevēlējās apbedīt, saskaņā ar tā laika likumdošanu nogādāja Anatomikumā. Ja sekcijas laikā atklājās kāds īpaši ilustratīvs eksemplārs, kāda neparasta variācija vai kāda patoloģija, tad anatomi varēja izlemt šo orgānu saglabāt.

Tomēr dažus personiskus stāstus mēs zinām. Tos publiskojot, mēs izpaužam cieņu pret tiem, kuru orgāni ir eksponēti muzejā, šie cilvēki — zināmi vai nezināmi — pēc nāves kalpo izglītībai, sabiedrības labumam. Šajā sakarā minēšu faktu par Anatomijas muzeja centrālo eksponātu — skeletu. Tas Anatomikumā nonāca 1925. gadā, kad jauns vīrietis Jānis Teodors Lukstiņš, izdarot pašnāvību, savā pirmsnāves vēstulē bija savu ķermeni novēlējis Anatomikumam ar lūgumu “sastādīt skeletu”. Tas ir fantastisks retums anatomijas muzejos vispār — kāds, par kuru zināms, ka viņš vēlējies tur būt. Šis skelets jau gandrīz simt gadu garumā ir muzeja darbinieku un apmeklētāju iemīļots un leģendām apvīts objekts. Kopumā Anatomijas muzejā ir ap 6000 eksponātu, to skaitā fotofilmas, fotoplates, antropoloģiskas anketas, ko aizpildījuši Anatomikuma darbinieki, dodoties vairāk nekā trīsdesmit ekspedīcijās pa visu Latviju pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Tas ir unikāls, pagaidām līdz galam neizpētīts materiāls, kas varētu būt interesants tiem, kuri izzina savas dzimtas vēsturi.

Provokatīvi piemēri anatomijas pasaulē

Medicīnas muzeju anatomiskās kolekcijas mēdz būt provokatīvas. Vai ir kādi piemēri, kas jūs intriģē?

Provokators anatomijas pasaulē ir daudziem zināmais vācu anatoms Ginters fon Hāgens, kurš izgudrojis metodi, kas ļauj mirušu cilvēku ķermeņa daļas uzglabāt neierobežotu laiku. Šo metodi sauc par plastināciju. Viņš iemantoja skandālista slavu ar to, ka viņa veidotajās izstādēs Body worlds apskatāma ne vien anatomija klasiskā izpratnē, bet arī plastinēti atpreparētu cilvēku līķi dažādās pozās: sportojot, jājot uz zirga, pat seksuāla rakstura situācijās. Bet vienlaikus viņa veidotie eksponāti ir mākslas darbi. Kādam šie eksponāti šķiet provokatīvi, citam — izzinoši un interesanti. Gribu piebilst, ka cilvēki, no kuriem veidoti Body worlds eksponāti, ir labprātīgi novēlējuši savu ķermeni šādam mērķim, aizpildot speciālas anketas, kurās atrunāti visi konteksti, kādos donoru ķermeņi var tikt eksponēti. Tā ka fon Hāgena izstāžu gadījumā mūsdienu ētikas normas nav pārkāptas.

Mani īpaši neinteresē pašmērķīgi provokatīvais, tas drīzāk mani atbaida. Mani interesē neparastais, savdabīgais, tāds, kas ir saturiski kvalitatīvs, drosmīgs, liek brīnīties. Kas atklāj to, cik neparasta tomēr ir pasaule mums apkārt un cik dīvainiem cilvēkiem, objektiem un nodarbēm šajā pasaulē ir vieta.

Šāds muzejs, piemēram, bija Ņujorkas Morbid anatomy muzejs, kas šobrīd fiziskā formā diemžēl vairs nepastāv. Tāds ir Bārta patoloģijas muzejs Londonā, kas ir klasisks savā kolekcijas izstādīšanas veidā, bet neparasts (un pavisam nedaudz provokatīvs) piedāvāto aktivitāšu ziņā, piemēram, viņi regulāri organizē dzīvnieku taksidermijas nodarbības. Arī es esmu tādā piedalījusies, guvu fantastisku pieredzi sešu stundu garumā, izveidojot antropomorfu žurkas izbāzni. Tāds muzejs — drosmīgs, neparasts un saturiski kvalitatīvs — manuprāt, ir arī RSU Anatomijas muzejs, kas Valentīndienā demonstrē dzīvnieku sirds preparācijas, gada tumšajā laikā stāsta teatrālus “Līķu grāmatas stāstiņus” un var katram iemācīt, kā uzzīmēt anatomiski precīzu galvaskausu.

Foto: Rīgas Stradiņa universitāte un no Ievas Lībietes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada marta numurā