Ierēdņa portrets: Inese Kaupere
Kāpēc izvēlējāties farmāciju?
Mana tante ir farmaceite, man ļoti interesants šķita zāļu pagatavošanas process: ber kopā "pulverīšus", receptes tik sarežģītas... Darbs ar noslēpumainības plīvuru. Vidusskolā gan teicu, ka izvēlēšos ko tādu, kur nav ķīmijas, bet dīvainā kārtā mācījos tieši ķīmiju. Tas ir par mani - iet cauri grūtībām un saprast, ka es to varu!
117,3 miljoni eiro, ko valsts šogad atvēlējusi zāļu un medicīnisko ierīču iegādei un kas ir tikpat daudz kā pērn, ļauj mazliet ievilkt elpu vai tomēr gads solās būt saspringts?
Varbūt ne tik ļoti saspringts kā iepriekšējie, kad uz nākamo gadu piešķīra mazāk, nekā mēs bijām tērējuši, taču katra mana darba diena ir izaicinājums. Varam saplānot sanāksmes, bet atskan zvans - zāles, kas iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, nav pieejamas -, un tas jārisina acumirklī.
Cik personiski jūs uzrunā stāsti par pacientiem, kam vitāli svarīgs kāds medikaments, bet valsts nespēj tās apmaksāt?
Sāp. Ļoti. Arī tajos gadījumos, kad ir individuālā kompensācija un pacientam jāatsaka, jo tādi ir Ministru kabineta noteikumi. Tas ir tāpat kā ar naudu ģimenē - ne visu varam atļauties. Valsts gadījumā, ja pacientam konkrētās inovatīvās zāles ir vienīgā pēdējā cerība, lai saglabātu, pagarinātu dzīvi, tas ir ļoti sāpīgi.
Kas ir grūtākais sadarbībā ar farmācijas industriju?
Sarunas. Atrast kompromisu. Ticu, ka dzīvē nekad nav bezizejas, ir risinājumi.
Kas iepriecina sadarbībā ar ārstiem?
Ārsti ir izprotoši. Varbūt kādreiz ir kāda asāka reakcija pret mūsu lēmumiem (diskusijas raisīja lētākā medikamenta izrakstīšana), bet, kad parunājam aci pret aci, izstāstām, ka mūsu finansiālās iespējas jāsamēro ar pacientu vajadzībām, ka jāveicina konkurence, viņi saprot. Turēšanās pie dārgāko zāļu lietošanas reizēs, kad ir pārbaudīti lētāki līdzvērtīgi medikamenti, neļaus ienākt tirgū inovācijām.
Kas jūs iedvesmo?
Darbs, ģimene, labas grāmatas. Mana favorītautore ir Zenta Mauriņa.
Pēdējā laika labākā atziņa?
Mani bērni ir skolēni, un pagājušajā nedēļā man bija jāpārlasa Brigaderes "Sprīdītis". Epizode, kad Sprīdītis teic, ka visi slikti, un vecītis prasa: bet vai tava sirds ir tik mirdzoša kā dimanta oliņa, vai tai melnuma nav nemaz? Tos melnumus vajag tīrīt, lai sirds ir kā brīnišķs trauciņš, kurā var ielikt to visvērtīgāko... To der sev atgādināt jebkurā vecumā.
Gandrīz obligātais brīvdienu rituāls?
Patīk no rītiem celties agri. Man ir svarīgs laiks, ko pavadu ar bērniem. Nevaru paskaidrot neko sīkāk, manā dzīvē ļoti būtiska vieta ir Dievam, svētdienās patīk aiziet uz baznīcu.
Vieta pasaulē, kur gribētos atgriezties?
Kur ir tā laimes zeme? Tur, kur mūsu nav. Es neesmu čīkstīga. Man šķiet, ka jānovērtē ik brīdis un vieta, kur esam. Līdzīgi zāles daudzi uztver kā brīnumlīdzekli. Bet tā nav. Svarīga ir cilvēka iekšējā izjūta: gaiša, mirdzoša vai tumša, nomākta. Ar to jāsāk.